Simuka Salla. Melna kā ogle
“Balsis viņai apkārt bija patīkami klusas. Rāmi soļi, grāmatu lapu čaukstoņa, un apslāpētas sarunas, kas atgādinaja vien klusu murdoņu. Lumiki labi zināja: ja viņa iekārtotos pie pamatnes vienai no arkām, kas lielā lokā stiepās apkārt visai telpai, viņa dzirdētu katru vārdu, kas tiek izrunāts zāles otrā galā, līdz kurienei skaņa citkārt nemaz neaizsniegtos. Tā Reima un Raili Pietiles bija projektējuši Tamperes Centrālo bibliotēku Melso. Tomēr Lumiki negribēja klausīties neviena privatās sarunas. Viņa tikai vēlējās patverties starp bibliotēkas pazīstamajām skaņām, būt starp cilvēkiem, reizē paliekot viena, nomierināties un sakopot drosmi, lai dotos mājup. Tāpēc viņa gar Aleksandra baznīcu bija nogriezusies uz bibliotēkas pusi, līdz kurai bija tikai pāris minūšu gājiens.
Bibliotēkas ēka ar tās izliektajām sienām un jumtu Lumiki vienmēr bija patikusi gan no ārpuses, gan iekšpuses. Starp grāmatu plauktiem līkumoja plašas ejas, bet, ja radās tāda vēlme, aiz tiem varēja arī paslepties. Bibliotēkā bija apaļi galdi un klusi kakti, kur neviens netraucēja.” (29.lpp.)