[teikumi]

Beikere-Klaina Kristīna. Bāreņu vilciens

“Kāpēc viņa ir tik naidīga? Vivjena viņai neko nav nodarījusi. Mollijai vajadzētu būt pateicīgai. Bez Vivjenas viņa slīdētu lejup pa tumšu taku, kas neved ne uz ko labu. Taču savā ziņā tā ir laba sajūta - uzkurināt savu aizvainojumu, vairot to. Tas ir kaut kas, ko var izgaršot un kontrolēt, - šī sajūta, ka visa pasaule viņai ir nodarījusi pāri. Ka viņa šajā sabiedrībā ir viens zaglīgs deklasētais elements, tagad piesaistīts šai smalkajai baltajai kundzei no Vidējiem Rietumiem - tas ir kaut kas pārāk labs, lai to varētu izteikt vārdos. (58.lpp.)

[teikumi]

Modiano Patriks. Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē

“Gandrīz vienpadsmit vakarā. Kad šajā laikā Daragans mājās bija viens, viņš bieži izjuta to, ko mēdz dēvēt par “tukšuma sajūtu”. Tādās reizēs viņš devās uz tuvējo kafejnīcu, kas strādāja līdz vēlai naktij. Spilgtā gaisma, troksnis, nepārtrauktā kustība, sarunas, pie kurām viņš jutās piederīgs, tas viss ar laiku palīdzēja pārvarēt nepatīkamo tukšuma sajūtu.” (40.lpp.)

“Saules atspulgi uz parketa un sienām.” (88.lpp.)

“Viņš bija paradis novirzīt sarunu uz citu pusi, lai izvairītos runāt par sevi. Viņa metode bija atbildēt uz jautājumu ar pretjautājumu.” (128.lpp.)

“Pietika vien sev raksturīgā manierē pateikt: “Uzgaidiet mirkli... tūlīt būšu atpakaļ...” Tad iziet laukā tumsā, svaigā gaisā un ieelpot ar pilnu krūti. Un galvenais neskatīties atpakaļ uz ēku...” (75.lpp.)

[teikumi]

Makklūrs Kens. Krīze

“Par spīti cienījamai vidusšķiras izcelsmei, kas nozīmēja uzticību kristiešu ētikai un vērtību sistēmai, viņam nebija izdevies iemantot pārliecību, ka cilvēki ir “neatkārtojamas individualitātes”. Viņa skatījumā cilvēki allaž atbilda noteiktam tipam. Zināma tipa cilvēki kļūst par vikāriem, kareivjiem, policistiem un tā tālāk.” (13.lpp.)

[teikumi]

Kosovica Birgite. Nakts Jeruzalemē

“Pirmo reizi es redzu pasauli, kāda tā ir,” Teodors nodomāja.

Viņš pamirkšķināja tukšas acis. Viņš nesaprata, kā gan tas var būt viss. Tomēr zināja, ka nekā cita nav, un šajā mirklī šķita, it kā laiks paplašinātos, lai aptvertu visu laiku, un viņa vientulība ietieptos mūžībā.” (23.lpp.)

[teikumi]

Jangs Viljams Pols. Krustceles

"Tas, kas tev jāpiedod citiem un it īpaši sev pašam, lielākoties ir nezināšana, kura nodara kaitējumu. Ļaudis sāpina cits citu ne tikai tīši. Biežāk tieši tāpēc, ka vienkārši neprot neko citu, nezina, kā būt citādiem, labākiem." (83.lpp.)

[teikumi]

Šeinovs Viktors. Saki “nē“ un nejūties vainīgs

“Darījumu pasaulē un politikā ir izstrādāts aizsargmehānisms pret iztaujāšanu. Tā arī radies izteikums “Bez komentāriem“.“ (26.lpp.)

“Vēl kāda iespēja, lai pasargātu sevi no “uz jautājumiem ir jāatbild“, pirms atbildes ieturēt pauzi. Tā cilvēka, kurš uzdod jautājumus, psiholoģiskais pārākums pauzē it kā izšķīst un pāriet atbildētāja pusē. Tātad - pauze ir labs aizsardzības līdzeklis.” (26.lpp.)

[teikumi]

Maiklza Anna. Bēgļu etīdes

“Es bieži iegāju virtuvē divos vai trijos naktī un ieraudzīju Atosu, kurš ziemā ģērbies biezajos rītasvārkos, bet vasarā - kreklā un platos bokseršortos, snauda, brilles uzstūmis uz pieres, laukā no pirkstiem slīdēja pildspalva. Un atgriežoties pie tāda cilvēka ieradumiem, kurš daudz maltīšu ieturējis vienatnē, uz galda gulēja atvērta grāmata, pār uzšķirtajām lappusēm pārlikts tukšs šķīvis vai dakšiņa.” (91.lpp.)

“Raksti, lai izglābtos,” Moriss sacīja, “un reiz tu rakstīsi tāpēc, ka būsi izglābies.” “Tev par to būs briesmīgs kauns. Lai tava pazemība ir lielāka par tavu kaunu!” (140.lpp.)

“Veselām stundām Mihaela aizmirst savu ķermeni. Man bezgala patīk noskatīties viņā, kamēr viņa domā vai lasa, galvu atbalstījusi plaukstā. Uz grīdas vai krēslā, visi locekļi pamesti zemes pievilkšanās spēka ziņā. Jo dziļāk viņa aizdomājusies, jo abstraktāka viņas apcere, jo tālāk aizklīst viņas ķermenis. Pa gariem ceļiem aizzib viņas kājas, pār plašiem ūdeņiem, mati viļņo pār muguru. Tā viņas ķermenis nosebojas, dara blēņas. Atbrīvojies no Mihaelas disciplinējošā prāta, tas aizmūk, dodas ārā.” (163.lpp.)

[teikumi]

Maiklza Anna. Bēgļu etīdes

“Meža zeme ir lāsumaina bronza, lapās karamelizējies cukurs.” (16.lpp.)

“Ilgošanās biogrāfija. Tā stūrē mūs kā magnētisms, kā gara dzinējvilnis.” (21.lpp.)

“Atrodi veidu, kā skaistumu padarīt nepieciešamu; atrodi veidu, kā nepieciešamo padarīt skaistu.” (42.lpp.)

“Ir skaidra oktobra diena. Vējš uzvirpuļo spilgtās lapas pret gaisa zilo zaigu.” (107.lpp.)

“Cilvēku mēs raksturojam pēc tā, ko viņš apbrīno, kas viņu sajūsmina.” (166.lpp.)

“Ja es nevarēšu tevi atrast, es ielūkošos dziļāk sevī.” (247.lpp.)

“Es saprotu, ka man jādod tas, kas pašam visvairāk vajadzīgs.” (249.lpp.)

[poluobmorok]

Если вы сидите где-нибудь в Гималаях и тишина окружает вас — это тишина Гималаев, а не ваша. Это не поможет. Вы должны найти свои собственные Гималаи внутри.

Ошо. Будда: Пустота Сердца (via sprachigen)

[pakluse]

Šī ir Īpaša diena.

Ceļu diena, kastaņu diena, draudzības diena un kamoliņu diena, pieneņu diena un pelēku pelēnu diena. Diena, kad vienam būt, diena, kad citus meklēt, diena, kad cīnīties, diena, kad neapstāties, un diena, kad ozolos raudzīties ilgi ilgi, lauku diena, gājēju diena, kartupeļu ziedu un dzintara diena. Taureņu uzbrukuma diena, mazo laimīšu diena, kad arī reizē skaistas skumjas just un kad laiks mīlestības priekšā apstājas. Diena, kad baltu kreklu vilkt un zemi rakt, diena, kad dziedāt - skaļi skaļi - un diena, kad maizi ēst. Diena tumsai (tad ceļu vieglāk rast) un diena, kad sapņus atpazīt. Mazo cilvēciņu diena, mazās cilvēcības diena, liesmiņu un uzliesmojuma diena. Savas pasaules diena. Tās, kas no zemeņu stādiem, tās, kas no tērauda dzirkstelēm, dzejoļu rindām un no keramikas māliem

Tik ļoti ļoti viegla un reizē tik spēcīga, tik bezgalīga. Bez rāmjiem, tā, kas paiet, tuvu tuvu ejot citu dvēselēm.

Ellišķīgi sāpīga, dievišķīgi skaista šī diena. Diena, kad sniega piku kādam dāvināt, Kad kādas aukstas plaukstas sasildīt.

Dzejnieka Mana diena.

[teikumi]

Košeļeva Sabīne. Rīga-Maskava

“Aņita ir tā pati Anita. Pēc profesijas friziere, tagad ļoti šiverīga pensionāre, brīžiem pārāk šiverīga. Terpentīns pakaļā, teiktu mana māmuļa. Anita ir aptuveni metru un piecdesmit centimetru gara (paps saka - sēdoša suņa augumā), un, kad viņa smaida, labajā pusē skatienam paveras liels zelta acu zobs kā tādai čigānu baronetei.

Kādreiz Anitai piederēja maza frizētava netālu no piejūras parka, kur mazotnē labprāt arī dzīvojos. Frizētavā bija tie veclaiku matu žāvējamie krēsli dažādās krāsās, kas mēdza ieraut noklīdušas matu šķipsnas dūcošajos ventilatoros. Atceros - tantes ar rullīšiem matos tur sasēdās kā vistas laktā, uzmauca galvā milzīgos plastmasas toverus un, žurnālus lasot, vai vienkārši kaut ko cita caur citu kladzinot, sēdēja, un ik pa brīdim kāda no frizierēm pārbaudīja viņu frizūru gatavības pakāpi.” (11.lpp.)

[teikumi]

Košeļeva Sabīne. Rīga-Maskava

“Valoģa lasa Ošo, katru dienu vismaz stundu drasē gar jūras krastu, ēd tikai noteiktos laikos un prot nostāties uz galvas, turklāt nelaiž garām nevienu iespēju savās veselīgajās padarīšanās izglītot arī apkārtējos. Tā kā apkārtējo nav daudz, visbiežāk ciešam mēs ar brāli.

Tad, kad Valoģa nemāca citiem dzīvot, viņš nodarbojas ar fotografēšanu. Kāzas, kristības, izlaidumi. Klienti pārsvarā ir krievi, jo sazin kāda velna pēc tiem nauda ir vienmēr - pat tad, kad visiem citiem tās nav.” (6.lpp.)

[bridis-klusuma]

- Nē, draudziņ. Mīlestība ilgst tikai tik ilgi, cik tai nolikts, un man no tā ne silts, ne auksts. Taču, ja gribi to paildzināt, jāiemācās garlaikoties. Ir jāatrod cilvēks, ar kuru būtu patīkami garlaikoties. Ja nu reiz kaislība nav mūžīga, vismaz parūpēsimies, lai apnikums ir patīkams.

Frederiks Beigbeders “Mīlestība ilgst trīs gadus” (via

bridis-klusuma)

[teikumi]

Simuka Salla. Melna kā ogle

“Balsis viņai apkārt bija patīkami klusas. Rāmi soļi, grāmatu lapu čaukstoņa, un apslāpētas sarunas, kas atgādinaja vien klusu murdoņu. Lumiki labi zināja: ja viņa iekārtotos pie pamatnes vienai no arkām, kas lielā lokā stiepās apkārt visai telpai, viņa dzirdētu katru vārdu, kas tiek izrunāts zāles otrā galā, līdz kurienei skaņa citkārt nemaz neaizsniegtos. Tā Reima un Raili Pietiles bija projektējuši Tamperes Centrālo bibliotēku Melso. Tomēr Lumiki negribēja klausīties neviena privatās sarunas. Viņa tikai vēlējās patverties starp bibliotēkas pazīstamajām skaņām, būt starp cilvēkiem, reizē paliekot viena, nomierināties un sakopot drosmi, lai dotos mājup. Tāpēc viņa gar Aleksandra baznīcu bija nogriezusies uz bibliotēkas pusi, līdz kurai bija tikai pāris minūšu gājiens.

Bibliotēkas ēka ar tās izliektajām sienām un jumtu Lumiki vienmēr bija patikusi gan no ārpuses, gan iekšpuses. Starp grāmatu plauktiem līkumoja plašas ejas, bet, ja radās tāda vēlme, aiz tiem varēja arī paslepties. Bibliotēkā bija apaļi galdi un klusi kakti, kur neviens netraucēja.” (29.lpp.)

[teikumi]

Vebstere Džīna. Garkājtētiņš

"Nav jau tā, ka visvērtīgākais ir lielais, visvarenais prieks. Iegūt kaut ko lielu - nozīmē: veidot lielo, saliekot kopā sīko; varbūt esmu atradusi laimes noslēpumu atslēgu, un tas ir - dzīvot tagadnē. Nevis mūžīgi skumt par pagājušo jeb cerēt uz nākotni, bet pēc iespējas pilnīgi izmantot pašreizējo brīdi. (..)

Es izvēlēšos sev intensīvo dzīves stilu. Dzīvošu aktīvi katru sekundi, apzinādamās, ka dzīvoju īsti, kamēr dzīvoju tādā veidā. Vairums cilvēku nedzīvo, viņi tikai auļo uz priekšu kā sacīkstēs. Cenšas sasniegt kādu mērķi kaut kur talu pie horizonta, bet tā ir skriešana skriešanas dēļ, un, tā sakarsēti, viņi smagi elš un drīz vien, elpu zaudējuši, kļūst arī akli un vairs neredz to skaisto, mierīgo zemi, kurai viņi izauļo cauri, un tad pēkšņi pamana, ka paši kļuvuši veci, vārgi un vairs nav nekādas nozīmes, vai mērķi sasnieguši vai ne. Esmu nolēmusi atsēsties ceļa malā un sakrāt sev daudz sīku, mazu laimīšu, kaut arī nekad nekļūtu par ievērojamu autori."

(141.lpp.)

[z-tuca-citaati]

“Starp daudzajiem paņēmieniem, kā pretoties nebūtībai, viens no labākajiem ir fotografēt [..].”

(Hulio Kortāsars “Velna slienas”) 

[teikumi]

Makins Andrejs. Sieviete, kura gaidīja

“ - Nevajag lolot ilūzijas, - Vera ieteicās, kad es ierunājos par skolēniem. - Šeit vienīgā iespējamā nākotne ir aizbraukšana. Mēs te nedzīvojam vienkāršajā, bet jau saliktajā pagātnē. Bērni dosies citur, uz pilsētām, kur sapnis būs būvlaukums ar dubļiem līdz acīm, jauno strādnieku kopmītne, alkohols, vardarbība. Taču, redzat, es reizēm saku, ka kaut kas viņos tomēr paliks no šiem mežiem. Un mūsu stundām. Tieši pirms ziemas iztraucēts taurenis. Ja Ļoša par to iedomājās, tad tāpēc, ka viņš saglabās to atmiņā. Neskatoties uz sava tēva dzērāja nāvi, par spīti pilsētu netīrībai, kurā viņš drīz iegrims. Par spīti visam. Tas ir maz, protams. Un tomēr es esmu pārliecināta, ka tas var glābt. Bieži vien vajadzīgs tik maz, lai nenogrimtu...” (73.lpp.)