Vebstere Džīna. Garkājtētiņš
"Nav jau tā, ka visvērtīgākais ir lielais, visvarenais prieks. Iegūt kaut ko lielu - nozīmē: veidot lielo, saliekot kopā sīko; varbūt esmu atradusi laimes noslēpumu atslēgu, un tas ir - dzīvot tagadnē. Nevis mūžīgi skumt par pagājušo jeb cerēt uz nākotni, bet pēc iespējas pilnīgi izmantot pašreizējo brīdi. (..)
Es izvēlēšos sev intensīvo dzīves stilu. Dzīvošu aktīvi katru sekundi, apzinādamās, ka dzīvoju īsti, kamēr dzīvoju tādā veidā. Vairums cilvēku nedzīvo, viņi tikai auļo uz priekšu kā sacīkstēs. Cenšas sasniegt kādu mērķi kaut kur talu pie horizonta, bet tā ir skriešana skriešanas dēļ, un, tā sakarsēti, viņi smagi elš un drīz vien, elpu zaudējuši, kļūst arī akli un vairs neredz to skaisto, mierīgo zemi, kurai viņi izauļo cauri, un tad pēkšņi pamana, ka paši kļuvuši veci, vārgi un vairs nav nekādas nozīmes, vai mērķi sasnieguši vai ne. Esmu nolēmusi atsēsties ceļa malā un sakrāt sev daudz sīku, mazu laimīšu, kaut arī nekad nekļūtu par ievērojamu autori."
(141.lpp.)
