nu tā. bija daudz doma un daudz bija kā rakstīt, bet tiklīdz tieku līdz rakstīšanai, tā nekā. :)
aizvadīju Ingu, kuru ar prieku uzņēmu un nemitīgi atcerējos to, kā mani kādreiz Luksemburgā uzņēma Lidya. tas tik bija jauki! ceru, ka kādu daļiņu no tā visa varēja iedot arī Ingai. gribējās nedaudz arī kopā ar viņu lidot uz Latviju, uz Mājām, uz skaistāko, labāko vietu pasaulē. Tur ir visskaidrākais Paradīzes atspulgs šeit uz Zemes, kā salīdzināja mācītājs Pēteris.
kur ir manas Mājas? kur man jābūt? kur DIevs vēlas mani redzēt? kādā amatā DIevs vēlas mani redzēt?
es nebūtu domājusi, ka kārdinājumi šeit būs tika smagi un daudz. nauda, vīrieši. ak vai, kā gan tas skan. bet tā tas ir-šeit ir tik viegli iemīlēt naudu, ērtības, greznumu, vieglumu un dzīves svinēšanu. bet patiesībā jau dzīve netiek svinēta krodziņos ar aukstu alu, bet gan ar tuvajiem pateicībā saņemot DIeva svētības. Un to ir tik daudz! Jo vairāk pateicības, jo vairāk izdodas pamanīt to lietu, cilvēku par kuriem var pateikties! tā ir.
šodien braucot metro atnāca īpašā veidā zināma doma, ka man nav jācīnās vienai ar šiem kārdinājumie, ka jārunā ar DIevu un jālūdz, lai VIņš tajā visā palīdz. Jo VIņš ir uzvarējis grēku un tā nesto nāvi.
Dievkalpojumā runāja par to, cik gan īsa ir mūsu dzīve. Tā ir. Un cik gan ļoti pasaule cenšas panākt to, lai mēs nemaz nedomātu par mūžību. Izklaides, karjera, darbs, politika, intelekts and so on.
Es turpināšu uzdot jautājumus DIevam par to, kur Viņš vēlas mani redzēt. Un ja Viņš dod izvēli, tad cik labi, ka Viņš zina, ka man ar izvēles izdarīšanu nekad tā īsti nemaz nav gājis un ka tajā man ļoti vajadzīga palīdzība. :)
Un tgd ļoti gribētos mellenes ar pienu un mammas silto roku.
Ak, Kungs, dod lūdzu viņai spēku!