domas

[apozdejeva]

Ziepju burbuļi.

Man ļoti patīk ziepju burbuļi. Tie peld pa gaisu kā lielas, caurspīdīgas, apaļas sniegpārslas, nesdamas pasaulē varavīksnes krāsas uz savas plānās ziepju kārtiņas. Tomēr tajos saskatīju līdzību ar meliem. Ziepju burbuļi ir caurspīdīgi, tomēr skatoties tiem cauri, pasaule tiek nedaudz iešķobīta un izskatās arī nedaudz greiza. Tā kļust nepareiza, un reizēm man no tās pat reibst galva. Arī meli aptumšo un izkropļo mūsu pasauli. Meli iešķoba visu skaisto. Meli visu padara greizu.

Manai mazajai māsīcai ļoti patīk spridzināt burbulīšus, bet reizi pa reiziei ziepes iekļūst tieši tai acīs, un viņa raud... Raud, jo viņa tika sāpināta ar maniem ziepju burbuļiem. Vai meli mēdz nest sāpes un pārdzīvojumus apkārtējiem...? Viennozīmīgi.

Kad pati biju mazāka, man patika pūst burbuļus dzīvoklī. Mamma nemitīgi rājās un dusmojās, ka grīda bija pilna ar ziepju traipiem. Protams, grīdu var nomazgāt, bet līdz to kāds pamana un izdara, ir liela iespēja paslīdēt uz slapjās ziepju kārtiņas. Meli atstāj mūsos tumšus robus un traipus, tie paslēpj mūsu sirdis zem maldu kārtiņas. Protams, toz var nomazgāt. Nomazgāt ar Jēzus nopelnu un mīlestību, tomēr ir iespēja, ka kāds uz mūsu meliem var paslīdēt. 

Pēc ziepju burbuļu pūšanas, manas rokas bieži paliek slapji lipīgas. Cenšoties novērst šīs nepatīkamās burbuļu pūšanas sekas, man mēdz sanākt vēl sliktāk. Es cenšos rokas nomazgāt, bet tajā vietā, lai to darītu kārtīgi, es daru to pavirši, tādēļ tas rada vēl daudziem mazu burbuļīšus. Tikai tīrs krāna ūdens to var nomazgāt. Man gadās, ka cenšoties izlabot kādu melu, sanāk pateikt vēl daudzu citus. Tie netbrīvo manu sirdi no maldu kārtiņas. Vienīgi tad, kad nāku ar savu apgrēcību pie Jēzus, mana sirds top skaidra un tīra.

Vai tagad Tu saskati līdzību?

[apozdejeva]

Es uzticos.

Zinu, ka esi man blakus, Jēzu. Vienmēr.

[apozdejeva]

Smaidīt.

 Iemesli, kas sniedz šo patieso laimi ir tikai divi; apziņa, ka esi Kristus glābts un mīlēts un spēja uzburt prieku citu cilvēku sirdīs... 

 Pasaule būtu pavisam citāda, ja šīs laimes un tās iemeslu nebūtu.  Pasaules nebūtu, ja nebūtu šīs laimes un tās iemeslu. Un ja paskatās uz šo visu tā ciešāk... Tas taču ir tikai viens iemesls! Kristus ienesa savu gaismu manā sirdī, un es, kā jau laba LED spuldzīte to izstaroju un... iepriecinu citus! Vai tas nav brīnišķīgi? Manuprāt, ir gan.

"Katru reizi, kad kāds cilvēks pasmaida, uz pasaules kļūst par vienu skumīgu cilvēku mazāk. Bet katru rezi, kad šī smaida iemesls ir Jēzus, tad uz pasaules kļūst par vienu atpestītu dvēseli vairāk."

[apozdejeva]

Nemeklē kauliņus mandarīnos.

Es vēlos, kaut spētu atcerēties un novērtēt visu to, ko esmu saņēmusi no Dieva žēlīgām rokām. Tādu lietu ir tik ļoti daudz! Nu, tikai padomā... Man tika dāvāta dzīvība, piedošana, mīlestība, dzimtene, ģimene, mani mīļie, kā arī kādi talanti un iespējas. Vai tas nav daudz? Bet tajā vietā, lai atcerētos lielās un mazās Dieva žēlastības dāvanas, es dusmojos par kādu nieku, kuram būtībā nav nekādas vērtības. Nepareizi.

Laika nav daudz, netērēšu to uz dzīves sīkumiem kā skumjas un dusmas. Priecāsimies vairāk, smaidīsim biežāk, ēdīsim mandarīnus un mīlēsi cits citu. 

[apozdejeva]

Rudens vēji.

Man ir bail no nāves.

Nē, man nav bail nomirt. Es zinu, ka pēc nāves nokļūšu Debesīs. Mājās. Kā gan var būt bail no tā?

Nedaudz vieglāk ir tad, ja zini, ka šis cilvēks ir tava māsa vai brālis Kristū, jo tad jau reiz tiksieties… Bet tomēr…

Tās bailes, ka šis cilvēks vairs nestaigās šīs dzīves ceļus ar Tevi. Ka nespēsi vairs ko mainīt vai pateikt… Varbūt paklusēt. Nespēsi vairs sadusmoties un piedot, nespēsi apskaut vai pasmaidīt, pasmieties. Apziņa, ka viss, kas bijis, ir bijis. Stapr jums paliks tikai laiks. Cik gan īss vai garšs tas nebūtu. Kaut gan… Kā laiks var būt īss, ja ilgojies pēc kāda?

Šī dzīve vien kā dvaša īsa, vienas elpas garumā. Un varētu domāt, ko gan tur bēdāties? Tā pat Debesīs mēs tiksimies un mūžīgi būsim kopā. Tomēr tā sajūta, kad tik ļoti vēlies kādu apskaut un pateikt ka mīli, bet nespēj to izdarīt ir vienkārši.. sāpīga līdz pat pirkstu galiņiem. Kad redzi kādu tik ļoti mīļu un tuvu nespēkā, kad vēlies palīdzēt, kad atdotu jebko, bet neko nevari izdarīt. Un tad Tu pazaudē kādu uz šo īso, bet tajā pašā laikā garo dvašu vārdā dzīve. Un vari tikai klusi novēlēt: “Uz tikšanos mājās…”

Es nezinu, kas manā dzīve aizies mājās pirmais… Es vēlos, kaut Dievs cilvēkiem dotu iespēju zināt to… Lai būti laiks salabot visu reiz plīsušo, lai pateiktu to, ko nekad nepietika drosmes pateikt, lai varētu apskaut kādu pietiekami ilgi. Bet pietiekami nebūs nekad…

Es vienkārši gribēju teikt, ka ja reiz es kādam saku, es tevi mīlu, tie ir patiesi vārdi no pašiem sirds dziļumiem. Šie vārdi katru reizi ir kas īpašs. Tie nav vienkārši vārdi un tos neveltu visiem. Tos veltu tiem, ko patiesi mīlu.

[apozdejeva]

Vēstule Dievam...

Kaut arī katru rītu es aizmaldos un eju savu dzīvi pati, vakarā Tu vienmēr mani sagaidi, samīļo un salabo. Katru dienu mans spēks pazūd un cīnīties es vairs nespēju, bet Tu vienmēr piecel mani. Bieži vien es izvēlos lepni maldīties pati, nevis ļaut Tev vadīt un turēt mani arī dienas laikā. Es vienmēr apzinos, ka Tu esi blakus, bet ne vienmēr to jūtu savā sirdī. Es vienmēr zinu, ka mīli mani, bet ne vienmēr to jūtu savā sirdī. Ak Tēti! Cik tomēr grūti…

Piedod, ka nespēju būt Tev tik tuvu, cik gribētos. Piedod, ka brīžiem nespēju kalpot Tev tā, kā Tu to vēlētos. Katras dienas pievakarē es, nogurusi no cīniņiem, sāpēm un mīlestības trūkuma, spēju darīt tikai vienu – lūgt Tavu piedošanu un palīdzību. Arī tad, kad turpinu cīņu viena, Tu vienmēr paņem mani savās rokās un noliec uz pareizā ceļa. Tu vienmēr mani sargā un mīli, ko gan es nedarītu.

Kungs, paldies par ikvienu, kas man ir blakus. Pladies, par blakus esošo cilvēku mīlestību. Paldies, ka caur šiem cilvēkiem Tu mani māci un audzini. Bez viņiem man būtu grūti.

Debesu Tēvs, Tu dari visu manā labā, kaut gan dažreiz man šķiet ka atstāj mani. Man šķiet, ka lietas ko dari man nevar nest labumu, bet Tēti… Tā vienmēr nav taisnība. Lai cik ļoti man nesāpētu, cik daudz man nebūtu jācieš, beigas vienmēr ir labas. Tu vienmēr man atklāj un parādi, kādēļ rīkojies šādi. Vienīgi tam vajag laiku, bet man vēl ir jāmācās būt pacietīgai. Palīdzi man tādai būt!

Tēti, vadi, sargā un dod man gudrību! Pladies, ka Tu man esi! Paldies, ka vienmēr mani uzklausi! Man pat nav jārunā, Tu vienmēr zini, ko vēlos sacīt. Tu saprot manu klusēšanau. Tu zini - man tik grūti runāt skaļi, kad vēlos teikt ko patiesu un no visas sirds.

Es zinu, Tu esi man blakus.

Es zinu, Tu esi man līdzās.

Vai jūtu, vai nē, es vienkārši zinu, to ka Tu, Jēzu esi man līdzās.

                                                                                                      Anna.

 22.08.2013.

[apozdejeva]

Mājupceļš.

Es lēnā, nesteidzīgā solī devos uz pieturu. Ejot garām daudzdīvokļu namiem, kaut kur aiz logiem varēja dzirdēt smieklus. Tas lika man pasmaidīt. Logu atvēris, sēdēja arī kāds vecs, sirms onkulītis ar resniem, saplaisātiem pirkstiem un pīpeja tikko iesāktu cigareti. Izskatās, ka ne tikai man ir bijusi samga darba diena.

Pietura jau bija pavisam tuvu, bet gandrīz tai blakus esot, iedegās sarkanā gaisma. Man nepatīk luksofori. Luksofori Tev itkā dod iespēju padomāt un apdomāt savu rīcību, izvērtēt un saprast – iet vai neiet pāri ielai. Man dzīvē arī ir luksofori, bet es bieži vien parkapju dzīves satiksmes noteikumus un neskatoties dzīves straumei ne pa labi, ne pa kreisi, tiecos pretī savam mērķi. Parasti nekad nedodu sev laiku izvērtēt un izprast savus lēmumus un rīcību. Jo vairāk domāju, jo vairāk šaubu rodas. Šaubas nav labi, bieži vien tās traucē man darīt to, kas man jādara..

Iedegās zaļā gaisma un es šķērsoju ielu. Pieturai pretī ir kāda māja, kas jau kādu laiku ir zaļā audumā ietērpta. Remontdarbi… Esot jau praktiski pieturā sāku skatīties logos, kuros dega gaisma, un tādu bija maz. Pēkšņi apstājos pie kāda, bet tad saprotot, ka skatīties logos nav pieklājīgi, es novērsos. Tomēr tas logs man nedeva mieru, un es ieskatījos vēlreiz. Kas ļoti tuvs man tajā logā pazibēja. Kas īpašs man. Vienīgi īsti nezinu kas…

Iekāpjot autobusā laiks sāka skriet divreiz atrāk, kā paātrinājumā. Noskumu vēl vairāk. Gribējās vēl brītiņu pabūt klusajā un siltajā pilsētas centrā. Varbūt pie vainas bija tas logs, kas nelika man mieru, varbūt domīgais garstāvoklis, varbūt apziņa, ka mājās būs daudz jāmācās… Jau atkal nezinu. 

Ejot pa sētu varēja sadzirdēt cilvēku čalas, un tas mani nedaudz apbēdināja. Man ļoti patīk klusums. Man arī patīk klusēt ar tuviem cilvēkiem. Vārdi mulsina, vārdi sāpina, vārdi dzeļ. Bet klusumā mīlēt ir vieglāk. Galvenais lai tas būtu apzināts klusums, nevis apjukuma, vienaldzības vai dusmu klusums. Tas tas ir savādāk.

Es jau pati nemaz neesmu klusa un mierīga, kaut gan laikam gribētu tāda būt. Bieži vien esmu ļoti skaļa un runātīga, bet… Tāda sev nepatīku. Nevienam tāda nepatīku. Arī šodien man kaut kur dziļi iedūrās skarbā patiesības skabarga. Es esmu neciešama. Nezinu, kapēc.

Nospiežot durvju kodu nopīkstēja trīs gari pīkstieni un es iegāju kāpņu telpā. Durvis aizcirtās un visa naksnīga pavasara valstība palika aiz dzelzs durvīm.

[apozdejeva]

Uzzīmē man sapni. /Vēstule/

Čau!

Uzzīmē man zemi, lai man ir uz kā stāvēt, pret ko atsperties un staigāt. Uzzīmē to plašu un drošu, jo tas ir mans pamats. Pamatu pamats visam.

Uzzīmē man debesis, zilas un skaistas. Tik lielas un plašas, lai visas manas fantāzijas tur satilptu. Lai tur būtu vieta gan vējiem, gan mākoņiem, gan mīlestībai. 

Uzzīmē man sauli, lielu un mīlošu. Lai viņās stari silda mani, lai man gribētos atrasties zem tās dienu no dienas, pat tad, kad sauli pārklāj mākoņi un tā kļūst drūma. Izveido to tik mīļu un mīlošu, lai es viņai spētu piedot lietus un negaisus.

Uzzīmē man jūru, zilu un dziļu. Tik dziļu cik Tava mīlestība, tik zilu kā pretīm esošās debesis, un tik siltu, cik to spēj sasildīt mana saule.

Uzzīmē man mežu, tik biezu cik mana mīļākā grāmata. Veido to atbildīgu un piesardzīgu, gudru un lēnprātīgu, jo tam ir jāatbild par mazajiem dzīvinieciņiem un augiem tajā. Uzzīmē to ļoti uzmanīgu, jo tam jāsargā pat mazākais asniņš, kas ir uzdīdzis meža plašumos.

Uzzīmē man man ceļu. Lai tas ved tālās un nezināmās zemēs, lai tas nes piedzīvojumus. Zīmē to ar pagriezieniem, pauguriem un bedrē, bet no sirds. No sirds un ar ticību, ka reiz ceļš kļūs taisns.

Uzzīmē man Mēnesi, kas vedīs mani ceļā, kad tas būs nozaudēts. Kas spoži spīdēs un nepametīs mani tumsā vienu. Izveido to spožu un ar skiadru prātu, lai tas man ir par īstu ceļa bāku.

Uzzīmē man zvaigzens, lai man nav vientuļi. Zīmē tās jautras un runātīgas, veido tās par lielām sapņotājām un un uzticīgām kalusītājām. Dod tam gudrību, lai tās mani spēj saprast.

Un tad uzzīmē arī mani. Mazu, priecīgu, bet nedaudz apjukušu. Uzzīmē man baltu kleitu, kā baltu lapu, lai jaunais sapnis sākas no sākuma un lai visas bēdas paliek ārpus tā...

Tāds ir mans sapnis. Varbūt pārāk vienāršs, varbūr dīvains, varbūt neinteresants, bet tomēr mans, mans un neviena cita. Man arī nav žēl padalīties, tāpēc zīmē vien iekšā sevi arī, dzīvosim kopā! 

Paldies Tev!

Anna.

[apozdejeva]

Nevis dzīve, kas beidzas ar nāvi, bet nāve, kas beidzas ar dzīvi.

Pēteris Sproģis

[apozdejeva]

Lai Skan.

Diena iesākās ar mēģinājumu Mateja baptistu baznīcā. Brīnumainā kārtā uztraukuma nebija nemaz. Tas parādījās tikai ieejot JVLMA. Visu dienu mēs citīgi mēģinājām, jo pārliecības nebija. Bet bija uzticība. Tas brīdis, kad uzgājām uz skatuves manā prātā ir kā iespiests, tāda varena sajūta. Tās plaukstiņas skolotājām bija tik foršs iedrošinājums. Izejot no zāles bija tik liels gandarījums, bija tik neizstāstami brīnišķīga sajūta, kas nav salīdzināma ar jebkuru citu prieku. Lielāks prieks man bija tikai tad, kad skolotājas paziņoja ka esam labākie B kategorijā un tiekam izvirzīti uz Grand Prix. Visi bija tik laimīgi, man gribējās lai laiks kaut kur tajā brīdī apstājas, apstājas tad kad visi bija priecīgi un smaidīgi..

Ilgi mēģinājām Laudate Dio, līdz tam brīdim kad bija jādodas uz kluso telpu. Tur mēs tik tiešām sēdējām un klusējām, kamēr Rudīte klusiņām bakstīja klavierēs kādus minora akordus. Pirms devamies uz Grand Prix sūtījām skolotājām gaisa bučiņas, un viņas atpakaļ. Tas bija tik mīļi. :)

Grand Prix viss iznāca ne visai tā, kā tam vajadzētu. Tomēr nervi mūs pievīla... Godīgi sakot, es gandrīz vienmēr bēdāju par neveiksmēm, bet ne šoreiz. Man protams bija ļoti, ļoti žēl, ka netikām pie lielās balvas, bet es tik un tā biju laimīga. Man taču ir viena no vislielākām dāvanām un balvām uz pasaules - manas mīļās Nošu planētas. 

Pēc konkursa nobeiguma sagaidījām mūsu 2 lielākās varones, Anitru un Rudīti, ar aplausiem. Pašas labākās, jaukākās un mīlļākās skolotājas, kādas vien var vēlēties..

Rakstot šo visu man izplūda vesela asaru jūra. Tā pat bija kad atbraucu no Itālijas. Vienkārši... es esmu tik ļoti laimīga. :)

[apozdejeva]

Esi sveicināts, Marts!

Šodienas rīts bija daudzsološs - spoža saulīte un praktiski nokusis sniegs. Es jau sāku priecāties, bet... pagāja daži brīži, un saule nozuda zem mākoņiem, bet zeme - zem sniega. Kur Tu paliki, mīļo pavasari?

Tomēr savā ziņa marts man sagādā neviltotu prieku. Vēl precīzi 7 dienas līdz JVLMA konkursam Lai Skan. Es jau jūtu uztraukumu, kas liek manam vēderam rūkt.  Šo konkursu es gaidu kā Ziemassvētkus, ar priekiem un bailēm vienlaicīgi. Es ļoti gribu konkursu un laureātu koncertu, bet man negribās lai šī diena beidzas. Tas ir tā pat, kā es vienmēr negribu, lai beidzas Ziemassvētki. 

Visā visumā šī bija sakista nedēļa. Tik daudz jauku un mīļu brīžu, ka pat trūkst pirkstu, lai tos visus saskaitīt. Es arī šonedēļ saņēmos un izdarīju to, ko nevarēju izdarīt veselus 3 mēnešus! Ak es... :D

Šodienas atziņa:

Būt laimīgam ir vienkārši.

[apozdejeva]

Īpaša nedēļas nogale.

Laikam jau sākšu ar MKV tikšanos Kuldīgā. Īstenībā, man tur nemaz nebija jābūt, bet vajadzēja kādu, kas brauc, un tā protams biju es. Teikšu godīgi - es jauki pavadīju laiku un nemaz nenožēloju, ka piekritu braukt. Dzirdēju arī kādu kora dziesmu, kas man iekrita sirdī, noteikti piespiedīšu Joannu to iemācīt korim. Bet visvairāk mani uzrunāja Mārča teiktais, un to laikam ilgu laiku paturēšu prātā. Tas bija kā nobeigums manām piektdienas vakara pārdomām, sava veida atbilde. Drīzāk pat paskaidrojums.

Tās pašas dienas nogalē man bija jādzied arī nakts koncertā Kāp Vēl Augstāk Ventspils Livonijas ordeņa pils kapelā kopā ar kamerkori Matejs. Es joprojām nespēju skaidri izstāstīt savas emocijas pēc šī koncerta. Tas bija kaut kas neiespējams. Katra dziesma bija tik īpaša, ar dažām man pat saistījās kādas skaistas atmiņas. Es biju tik laimīga, ka varēju dzirdēt kaut nelielu daļiņu no kamerkora 10-gades koncerta. Es tiešām nevaru pastāstīt, kā tas bija. Vienkārši pie katras taksts, pie katras nots sirds apstājās. It īpaši jau Benedictus... Man pat pašās beigās bija grūti nesākt raudāt no priekiem. 

Kamerkoris Matejs šorīt arī muzicēja dievkalpojumā. Šis dievkalpojums bija tik īpašs un skaists! Man gribētos, kaut katra svētdiena būtu šāda. 

Precīzi 1 gadu un 1 dienu atpakaļ es dziedāju svētdienskolas pasākumā, kas bija veltīts samariešu pakām, tā pat kā es to darīju šodien. Atceros to dienu tik skaidri. Kopš tās dienas tik daudz kas ir citādāk... Toreiz es dziedāju, lai pati atrastu Jēzu, šoreiz - lai palīdzētu Viņu atrast citiem. Tik dīvaini. Šķiet tikai gads, bet... tik daudz kas ir noticis. Es nespēju noticēt, ka vien nieka 12 mēnešos var notikt tik daudz lielas pārmaiņas. Dažreiz es arī aizdomājos un saprotu, ka manas kristības bija tikai 3 mēnešus atpakaļ, bet liekas ka pagāja vesela mūžība. Laiks ir dīvaina lieta.

Ar visu savu sirdi es ticu, ka šis pasākums atvēra acis kādiem bērniem, tā pat kā man gadu atpakaļ. Ka kāds aizgāja mājās ar domu par Kristu. Ka arī kads no kora klases nepalika vienaldzīgs. Es tik ļoti gribu, kaut pēc laika es redzētu kādu tur vēlreiz. Es par to lūdzu no visas savas sirsniņas.

Mana nedēļas nogales atziņa:

Mīlestībai nav robežu. 

[apozdejeva]

Fix You.

Kādreiz man šķita muļķīgi, kāpēc gan es tik ļoti pārdzīvoju kādu nokavētu kora stundu vai jauniešu vakaru? Kādēļ katru reizi, kad nespēju atrasties, tur kur man ir jābūt, es jūtos kā tukša bundžiņa? Šodien es sapratu, ka katra sekunde, kas ir pavadīta kopā ar tuviem cilvēkiem ir svarīga, un tajās reizēs tās izkrita. Tas ir tā pat, kā izkaisīt ceķlmalā Tavas vecvecmātes dārglietas, kas tika glabātas gadu simteņiem. Tu zaudē, ko vairāk nekā vienkārši nodziedātu dziesmu vai izstudētu materiālu - Tu zaudē visdārgāko, kas Tev vien ir. Vēl nedzimušas atmiņas. Vēl nepiedzimušu smaidu vai jauku un siltu acu skatienu, kādu mīļu glāstu vai sirsnīgu vārdu. Un aizdomājoties tā godīgi... Ko vēl lielāku šīspasaules dzīvē mēs varam zaudēt? 

Man šķiet - nav laika. Es tiecos pretī saviem sapņiem, cenšos tos realizēt, un tas viss ir tik pareizi. Tas pēc būtības man un mums visiem arī ir jādara. Idejas, projekti, cerības... Dažreiz es nespēju nobalansēt uz plānās robežas, un aizmirstu par visu izņemot vienu - sapni. Bet ņemot to pašu diriģēšanu... Vai es būšu laimīga diriģente, ja viss, kas man būs, būs tikai saniegtais sapnis un pieveiktais mērķis? Vai tam būs kāda jēga, ja beidzot akadēmiju tu neredzēsi nevienas smaidošas acis? Vai tam būs jēga, ja tev nebūs kāda, kam aizejot uz darbu pasmaidīt? Vai tiešām būs..? Jā, protmas, vienmēr ir arī Tu pats esi sava prieka nesējs. Un viss ko tu dari, pirmkārt ir vajadzīgs Tev. Bet tomēr...

Kāpēc šī ieraksta nosauksums ir Fix You? Tādēļ, ka klausoties Coldplay dziesmu Fix You es pēķšņī sāku raudāt bez iemesla. Laikam jau zemapziņā es tomēr ieklausījos vārdos, kas mani tik ļoti uzrunāja.

Dziesma ir par apmaldīšanos, par ceļa atršanu un par salabošanu. Viņš salaboja mani.

Lights will guide You home..

Bet kur ir mājas? Pie mūsu mīļajiem. Pie Viņa.

[apozdejeva]

Tējas laiks.

Šīs pēdējās ziemas nedēļas ir grūtas un nomācošas.  Visi slimo, visi ir drūmi, brīžiem pat dusmīgi bez iemesla. Nogurums un saules trūkums dara savu. Arī es jau šoga paspēju nobaudīt savas "mīļās" galvassāpju lēkmes. Pats drausmīgākais - dievkalpojuma laikā. Nebiju tam gatava. Man tās nebija jau kopš ceļojuma uz Itāliju. Jau kādu laiku zāles stāvēja uz plauktiņa, nevis līdzi somā. Brīžiem pat sāku domāt, ka galvassāpes vairs neatgriezīsies. Te nu bija...  Toties 3. sava mūža Svēto Vakarēdienu man nenāksies aizmirst. :D

Šajā laikā nekā cita neatliek, kā tikai domāt to labāko, dzert tēju un lūgt. Kā arī lieku reizi pateikt 'paldies' vai vienkārši pasmaidīt, jo visi ledi kūst no smaida. :)

[apozdejeva]

Aizpūt prom..

Aizpūt prom visas gaistošās sāpes kā bērns aizpūš sausu lapu..

Man tā nav; man ir Viņš. Viņa rokās man ir vienmēr labi. Es vienmēr jūtos mīlēta un vajadzīga. Es vienmēr zinu, kāpēc ceļos no rīta. Bet man apkārt ir cilvēki, kas nepazīst Kristu. Man apkārt ir tie, kas dienu no dienas cieš, jo vairs nav kur smelties prieku. Tieši tādēļ daudzi nododās darbā ar visu savu atdevi, bet drīz vien arī tam zūd jēga. Bet ko gan lai es daru? Nesitīšu taču es tiem cilvēkiem ar Bībeli pa galvu...

Viss, ko es varu darīt, ir dot un negaidīt saņemt atpakaļ. Tā ir viena no dzīves svarīgākajām un grūtākajām mākslām. Nezinu, vai arī reiz pati to spēšu iemācīties. Mans mīlestības avots ir neizsīktams, bet lai cilvēki to spētu saredzēt ir vienkārši jāmīl.

Nepieķeries savām bēdām kā roka ērkšķu krūmam un atlaid tās.

[apozdejeva]

Uzvaras tornis.

Domas mani aizveda kaut kur tālumā, kaut kur siltumā. Informātikas klases logā spīdēja spoža, pavasarīga saulīte, kas sildīja manu muguru.    Biju atgūlusies uz savām rokām un pusguļus ieslīgu domās. Domās es pārdomāju pavasari un savus pavasara plānus. Domāju par ceļojumu uz Slovēniju, kā arī iztēlojos uzstāšanos konkursā Lai Skan. Biju ieslīgusi domās arī par piektdienas Popielu un mājturības stundu. Domas raisījās visdažādākos virzienos, bet jau pēc neilga brīža manas pārdomas pārtrauca spalgs zvans.

Pēcpusdiena mūzikas skolā paskrēja nemanāmi. Es pat nepaspēju aptvert, kas notiek, kā stundas jau bija galā. Izejot uz ielas un nesteidzīgā solī ejot atpakaļ uz skolu, es izbaudīju katru saules glāstu. Šādos brīžos es visvairāk izjūtu Viņa tuvumu...

Ienākot klasē mani sagagīja meiteņu pūlks melnās kleitās. Tās bija manas klasesbiedrenes, kas beidzot bija gatavas vēl pēdējo reizi izmēģināt savu priekšnesumu Popielai. Uzkāpjot zālē uztraukums pārņēma ikvienu no dejotājām, bet es zināju, ka viņām viss izdosies. Mūsu centības tika atalgotas ar 2. vietas diplomu un picu, kas neapšaubāmi bija pati vērtīgākā pica, ko esmu ēdusi.

Mērojot ceļu no skolas līdz jauniešu telpai es jau atkal ieslīgu domās. Biju tik pārņemta ar domām, ka pat nepamanīju, ka telpās nedeg gaisma. Nonākot pie ārdurvīm ieraudzīju lapiņu, uz kuras bija rakstīts, ka jauniešu vakars šodien notiek baznīcas 3. stāva zālītē. Uzkāpjot 3. stāvā mani pārņēma jaukas sajūtas - visapkārt bija svecītes, bet telpā smaržoja pēc tējas. Es jau sāku domāt, ka šodienas pārsteigumu limits ir izsmelts, bet nekā nebija. Ierasto Bībeles studiju vietā mums bija lūgšanu stacijas. Es ļoti reti lūdzu skaļi, praktiski to nekad nedaru, bet šoreiz man nebija izvēles. Mēs lūdzām par daudzām un dažādām lietām, un visas dzirdētās lūgšanas man šķita ļoti sirsnīgas. Pie 4. stacijas es sāku pagurt. Mana mugurā sāka sāpēt, bet kājas - ļodzīties. Pati zināju, ka nedrīkstu tik ilgi stāvēt, bet tomēr pacietīgi gaidīju beigas, jo tas bija tā vērts. 

Vakara sākumā mums bija arī uzdevums no kociņiem un plastelīna izveidot pēc iespējas augtsāku torni. Man personīgi šis uzdevums bija kā nepabeigts izaicinājums, jau kopš tās reizes Mateja baznīcā. Es uzcēlu savu uzvaras torni. Šoreiz tam bija stabils pamats, vairs nebija šaubu un vienaldzības. Bija tikai uzticība. 

[apozdejeva]

Nogurums.

Jūtos fiziski un emocionāli izsīkusi. Cilvēki mani burtiski rauj uz pusēm. Es esmu iesprūdusi kaut kur starp to, ko vēlos un starp to, kas ir oblgāti jādara. Ne no viena, ne no otra nevaru atteikties. Nu jā, tas ir pašsaprotami, ka nevaru atteiktie no skolas. Turklāt skola man ir kā tilts uz mūzikas skolu un citām ārpusskolas aktivitātēm. Man nav citas izvēles - skolā man ir jāizliekas uz visiem 120%, jo savādāk man nebūs iespējas darīt to, ko vēlos. Arī mūzikas skolā es atstāju pusi no savas enerģijas un spēka. Man patīk tur pavadīt laiku, man patīk mācīties ar mūziku saistītus priekšmetus. Bieži vien arī daru kādu papildus darbu un palieku kādu stundu ilgāk. Tas ir ieguldījums manā nākotnē, kas man jau patīk tagadnē. Bet joprojām paliek jautājums - ko lai es daru?

Esmu iznalizējusi to, kas man jādara, bet no tā man nepalika vieglāk. Arī apkārtējie cilvēki mani apkrauj ar visdažādākiem darbiem, kas nu jau man ir ikdiena. Dažreiz pat šķiet, ka citi manu palīdzību uztver par pašsaprotamu. Arī šodien man tika piešķirti darbi, kurus es labprāt izpildītu, bet jūtu ka tie jau krājās par daudz. Es noteikti neatteikšos no šiem darbiem, bet mani māc jautājums - vai zināšu kad apstāties? Kad pateikt "nē"?

Pagaidām man nav nevienas citas atbildes, kā tikai turpināt strādāt un ielikt to visu Viņa rokās. Jo kam gan citam man vēl uzticēties?