#klusums

[nikolamga]

[raksturakstu]

klusums no manis sūcas

Klusums manā mutē

Klusums uz visām pusēm plūst.

Kā migla apņem mani un visu, kur esmu,

sūcas no manis klusums un nav savācams.

Es esmu aizietu muti,

Aizslēgtu, aizlīmētu,

Katrs mans sejas muskulis

Ir ciets kā akmens,

striķis nospriegots,

Mani pašu spiež un lauž

uz iekšu.

Un zobi kā necaurejami sargi

Nelaiž ārā ne zilbes.

Kas mani ir sasējis?

Kas piedraudējis tā būt?

Kas sasitis sejas muskuļus,

Neļauj tiem brīviem būt?

Es esmu ieslodzīta

Un netieku ārā pati no sevis,

Pati sev esmu ienaidnieks,

Šeit kaut kas

mani pašu vajā un nīst!

Psalmi 56:2-3, 6-7, 9-14 RT65[2]

Apžēlojies par mani, ak, Dievs, jo cilvēki grib mani iznīcināt! Pretinieks man uzmācas ik dienas. [3] Mani ienaidnieki nemitīgi mani vajā, jo daudz ir to, kas saceļas pret mani savā lepnībā. [6] Ik dienas viņi sagroza manus vārdus un pieķeras tiem, visi viņu nodomi pret mani ir uz ļaunu. [7] Viņi sapulcējas, uzglūn man, vēro manus soļus kā tādi, kas tīko pēc manas dzīvības. Vai tie ar tādu netaisnību lai paliktu sveikā? [9] Manas žēlabas un nebaltās dienas Tu esi saskaitījis! Manas asaras savācis Savā traukā! Jā, patiesi, vai tās nav atzīmētas Tavā grāmatā? [10] Bet reiz atkāpsies mani ienaidnieki tai dienā, kad es piesaukšu Dievu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani. [11] Uz Dievu, kura vārdu es slavēju, uz To Kungu, kura vārdu es daudzinu, [12] uz Dievu es paļaujos un nebīstos; ko cilvēki man var darīt? [13] Tev, Dievs, es esmu parādā, ko esmu solījis; Tev es nesīšu pateicības upurus, [14] jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, manas kājas no slīdēšanas, lai es staigātu Dieva priekšā dzīvības gaismā.**https://bible.com/bible/488/psa.56.2-14.RT65*

[karpil-blog]

Klusums ir skaists. Sēdēt klusā mājā, dzert tēju no mīļākās krūzes un baudīt to, kas dots. Smaidīt pretī mazajam draudziņam, kas skatās no lejas.

[bridis-klusuma]

Klusumam ir sava vibrācija. Tas ir lipīgs - īpaši bērna klusums, kas nav radies piespiedu kārtā, kas nav radies tāpēc, ka sakāt: "Es tevi nopēršu, ja traucēsi vai trokšņosi." Nē, tas nav klusums. Tas neradīs līksmu vibrāciju, par kādu es runāju, kad bērns pats no sevis ir kluss, priecīgs bez iemesla. Viņa laimei nav iemesla. Tas rada lieli viļņošanos visapkārt.

OSHO Reliģiski nepareiza mistiķa autobiogrāfija

[rpeteris-blog]

Manas domas ir skaļas, vārdi klusi, Kā trīs galvains pūķis vairos no tiem, kas zobenus pie tām liek, Es to paturu sev, nevis izliekos Tevīm Jo tikai tie, kas jutuši asmens bailes, zina, cik labi ir miera dūmus pūst.

Tu pārmeti klusumu, runāji pikti, teici, ka netaisni, savtīgi, riebīgi! (Viss, ko Tev teikšu) Ir visam savs laiks, mums nevajag steigties, Tas bija grūti un nu jau ir beidzies,

Tu izbaudi zobenu, man atstāts ir klusums.

-PR

[bridis-klusuma]

Klusums ir apburošs un pievilcīgs, un tik nereāls. Un, kaut arī dzīve nav apturama, dažreiz tā var mirkli piebremzēt, un tad izskatās, ka tā apstājusies, ka ietur pauzi. Šādos mirkļos cilvēks uzlūko savu dzīvi kā tālskatī. Atkarībā no tā, kā šo tālskati tur, var ieraudzīt vai nu lielo kopskatu, vai katru sīkāko detaļu. Un brīnīties. Vai krist izmisumā. Uzelpot. Apsveikt sevi. Iespējams ir viss.

Nataša Dragniča "Ik dienu, ik stundu"

[apozdejeva]

Mājupceļš.

Es lēnā, nesteidzīgā solī devos uz pieturu. Ejot garām daudzdīvokļu namiem, kaut kur aiz logiem varēja dzirdēt smieklus. Tas lika man pasmaidīt. Logu atvēris, sēdēja arī kāds vecs, sirms onkulītis ar resniem, saplaisātiem pirkstiem un pīpeja tikko iesāktu cigareti. Izskatās, ka ne tikai man ir bijusi samga darba diena.

Pietura jau bija pavisam tuvu, bet gandrīz tai blakus esot, iedegās sarkanā gaisma. Man nepatīk luksofori. Luksofori Tev itkā dod iespēju padomāt un apdomāt savu rīcību, izvērtēt un saprast – iet vai neiet pāri ielai. Man dzīvē arī ir luksofori, bet es bieži vien parkapju dzīves satiksmes noteikumus un neskatoties dzīves straumei ne pa labi, ne pa kreisi, tiecos pretī savam mērķi. Parasti nekad nedodu sev laiku izvērtēt un izprast savus lēmumus un rīcību. Jo vairāk domāju, jo vairāk šaubu rodas. Šaubas nav labi, bieži vien tās traucē man darīt to, kas man jādara..

Iedegās zaļā gaisma un es šķērsoju ielu. Pieturai pretī ir kāda māja, kas jau kādu laiku ir zaļā audumā ietērpta. Remontdarbi… Esot jau praktiski pieturā sāku skatīties logos, kuros dega gaisma, un tādu bija maz. Pēkšņi apstājos pie kāda, bet tad saprotot, ka skatīties logos nav pieklājīgi, es novērsos. Tomēr tas logs man nedeva mieru, un es ieskatījos vēlreiz. Kas ļoti tuvs man tajā logā pazibēja. Kas īpašs man. Vienīgi īsti nezinu kas…

Iekāpjot autobusā laiks sāka skriet divreiz atrāk, kā paātrinājumā. Noskumu vēl vairāk. Gribējās vēl brītiņu pabūt klusajā un siltajā pilsētas centrā. Varbūt pie vainas bija tas logs, kas nelika man mieru, varbūt domīgais garstāvoklis, varbūt apziņa, ka mājās būs daudz jāmācās… Jau atkal nezinu. 

Ejot pa sētu varēja sadzirdēt cilvēku čalas, un tas mani nedaudz apbēdināja. Man ļoti patīk klusums. Man arī patīk klusēt ar tuviem cilvēkiem. Vārdi mulsina, vārdi sāpina, vārdi dzeļ. Bet klusumā mīlēt ir vieglāk. Galvenais lai tas būtu apzināts klusums, nevis apjukuma, vienaldzības vai dusmu klusums. Tas tas ir savādāk.

Es jau pati nemaz neesmu klusa un mierīga, kaut gan laikam gribētu tāda būt. Bieži vien esmu ļoti skaļa un runātīga, bet… Tāda sev nepatīku. Nevienam tāda nepatīku. Arī šodien man kaut kur dziļi iedūrās skarbā patiesības skabarga. Es esmu neciešama. Nezinu, kapēc.

Nospiežot durvju kodu nopīkstēja trīs gari pīkstieni un es iegāju kāpņu telpā. Durvis aizcirtās un visa naksnīga pavasara valstība palika aiz dzelzs durvīm.

[sidrabnakts]