Šķirstot rakstus interneta portālos (cenšoties apiet tēmas izklāstus un komentārus Uzvaras Dienas sakarā, jo neciešu aplami lietotus jēdzienus), nonācu pie raksta par Latvijas literatūras gada balvu. Tas arī iedvesmoja šo ierakstu veltīt literatūrai.
Ak, tie, kas mani pazīst kaut nedaudz, zina, ka literatūra man ir īpaši mīļa (kā nu ne, ja arī lasīt iemācījos daaaaudz agrāk nekā par mani vecāki indivīdi. Hah, tā gan nav vienīgā prasme ko apguvu krietni ātrāk un veiksmīgāk par citiem) un biezas grāmatas izlasīšana aizņem maksimums pāris dienas.
Mana gaume attiecībā uz lasāmo literatūru ir visai daudzpusīga – lasu praktiski visa veida žanrus, sākot no viegliem romāniem (t.s. lubenēm) līdz populārzinātniskiem darbiem. Nav īpašas metodes, pēc kuras atlasu savu lasāmvielu, taču pastāv noteikums, kuru gan ievēroju – grāmata, kas uzsākta lasīt, ir jāizlasa pilnībā. Jā, halturēšanu šajā jomā es sev nepieļauju. Vēl jo vairāk, jo šī taktika bieži vien atmaksājas, jo pāris desmitu lappušu tālāk paveras intriģējošs sižets, kurš citādāk būtu palicis neiepazīts. Protams, gadās darbi, kurus, pabeidzot lasīt, tā arī neesmu atradusi sev nevienu atziņu, bet, tomēr, uz šādu iznākumu (kas gan ir reti) skatos pozitīvi – vismaz es zinu saturu un esmu spējīga izteikt savu viedokli (ahh, kā es neciešu spriedelējumus par tēmām (vienalga - grāmatu, operu, kino, jebko!), kuras autors itin nemaz nav aplūkojis!).
Jāmin gan viens kritērijs, kas gan nenosaka, ko es lasu, bet kā to daru – es atzīstu lasīšanu tikai tās klasiskajā izpratnē, t.i. daiļliteratūras iepazīšana caur grāmatu. Es nespēju pieņemt veidu, ka lasīt ir iespējams arī elektroniski. Man ir nepieciešama šī grāmatas burvība, kad es varu saviem pirkstiem šķirt lapas, sajust grāmatas smaržu (vai tas būtu senatnes, vai tikko svaigs tipogrāfijas aromāts) un nesteidzīgi pārdomāt tikko izlasīto.
Kad man lūdz minēt savu mīļāko autoru vai grāmatu, man ir ļoti sarežģīti izdarīt izvēli. Šo iecienīto darbu ir TIK daudz! Bet, kā vienu no sev tuvākajiem literāriem darbiem varu minēt O.Vailda “The Picture of Dorian Gray”. Tumšā noskaņa, neordinārais sižets, vērtības un paralēles, kuras varu vilkt ar savu būtību, viennozīmīgi padara šo grāmatu par vienu no man tuvākajiem darbiem. Tāpat O.Vailds ir tuvs ar saviem domu graudiem, no kuriem atrodams arī viens no maniem moto: „I have the simplest tastes. I am always satisfied with the best.” Neapgalvoju, ka akceptēju ikvienu O.Vailda ideju un dzīves skatu, bet daļā viņa izteikumu saskatu ko pazīstamu.
Ak, kā gan es varētu aizmirst otru sev ļoti tuvu darbu – A.Dimā „The Count of Monte Cristo”! Cerība, netaisnība, piedošana, bet galvenais – atriebība, ir tie aspekti, kas kārtējo reizi padara šo darbu man patiesi tuvu. Ir tik savādi lasīt kāda cita autora idejas, kuras piemīt arī man. Protams, nevaru aizmirst arī par „The Three Musketeers”! Piedzīvojumu bagātais sižets ienes patīkamu vēsmu starp citiem ikdienā lasāmiem nopietnākiem rakstiem drukātajos medijos.
Kā obligāti rekomendējamu lasāmvielu noteikti jāmin M.Ņūtona „Dvēseļu ceļojums” (visas trīs daļas). Šo analītisko darbu minēju jau kādā iepriekšējā ierakstā, bet ir vērts atkārtoties, jo, runājot atklāti, vismaz man šis darbs ienesa daudz jaunu atklāsmju par sevi un atbildes uz jautājumu, kas dažiem varbūt šķiet pavisam triviāls, par dzīves jēgu. Jā, brīdinu – vairumam cilvēku šo darbu lasīt būs sarežģīti, bet inteliģentam cilvēkam uztveres problēmām nebūtu jāparādās (vismaz man tādas neatklājās).
Un kā gan varētu neminēt tādus darbus kā „Vējiem līdzi”, „Dziedoņi ērkšķu krūmā”, „Dekamerons” un arī mūsdienīgākus izdevumus, kuri ir piesaistījuši manu uzmanību un guvuši atzinību manā vērtību skalā.
Jā, lieta ko vēlējos piebilst – ja ir iespēja, iesaku lasīt literatūru oriģinālajā valodā. Ticiet man, tulkojumā grāmata zaudē daļu sava šarma, īpaši ja ir neveiksmīgs tulkotājs. Ne Puškina „Jevgēņijs Oņegins”, ne Stokera „Drakula” neatklātu savu laika burvību, mūsdienu tulkojumā.
Iespējams ievērojāt, ka netiku minējusi nevienu latviešu autoru… Tas gan arī nav bez iemesla, jo, lai arī respektēju un cienu latviešu literātus, ir pavisam maz darbu, kuri mani patiesi ir patikuši (viens no retajiem, man tīkamajiem latviešu izcelsmes autoriem ir J.Ezeriņš ar savām karnevālistiskajām novelēm). Izteikti maz ir pēdējo gadu darbu, kas kaut nedaudz ir atbilduši manai gaumei – ah, man ir absolūta nepatika pret postmodernisma literatūru. Iemesli kādēļ, lai paliek kādam citam ierakstam. Varu vienīgi pateikt, ka mēs esam tie, par ko domājam – domas materializējas, tādēļ ir jāvairo labais.
Hah, kārtējo reizi parādās mana tendence izplūst garākās pārdomās, ja runa ir par man tik mīļu jomu. Visticamāk, ka kārtējo reizi garlaikoju kādu kibertelpas lietotāju, kas nejauši iemaldījies saturīgā vietnē, bet es ceru, ka vismaz kāda persona būs atradusi sev kādu, iepriekš nelasītu darbu, kuram tuvākajā laikā pievērst uzmanību.
