Uguns un pulveris. Erotika holokausta laikā.
Mans latviešu romantisko - erotisko romānu atsauksmju trases rekords ir diezgan nepārprotams - nekas man nepatīk un neko nav bijis vērts izdot. Nu varbūt tikai Grencbergas Sestās sievas rasols, bet ne jau tāpēc, ka viņa mani ielūdza kā pavadoni uz Mērijas Elizabetes Kalniņas jaunās grāmatas "Uguns un pulveris" atvēršanas pasākumu. Pasākuma laikā tiešām atklājās, ka Sievai esmu no tiesas ielikusi 2 goodreads zvaigznes, kas tekstā paskaidrojot, iet pretim 3.5. Račko nekad nav uzlekusi vairāk par 1 vai nevienu zvaigzni, Zane Nuts ir bijusi stabila 1.
Nav tā, ka es esmu izlasījusi visu latviešu trash`u un visam piekabinājusi indīgas atsauksmes, tik daudz laika nav nevienam. Bet ja es atrotu piedurknes un kaut kam piekasos, tad tikai cilvēces vārdā, lai kaut kā virzītu komerciālās literatūras procesus Latvijā.
Protams, kādam šķitīs, ka tā ir šķība skaudība, kas dzen manu tieksmi pārāk kritiski vērtēt literārās parādības, kas pēc principa – jo vairāk kustini, jo vairāk smird – to diez vai ir pelnījušas, un tā ir tīrā patiesība, man skauž, ka kādai ir bijis vairāk drosmes, vairāk neatlaidības, vairāk apņēmības aprakstīt lapas un palaist tās tirdzniecībā. Bet tad ar vieglu nopūtu, briesmonis manī atlaižas savā noplukušajā klubkrēslā, paceļ viskijšotu, secinot, ka tur arī apbrīna var beigties. Nekas dzīvu skaudību izraisošs nav uzrakstīts.
Es ļoti, ļoti gaidu to brīdi, kad roku uz sirds, varēšu teikt, beidzot ir uzrakstīts viegls, komercpotenciālu realizējošs romantisks, erotisks, žanrisks romāns manā gaumē. (citējot sevi no Zanes Nuts "Latvietes nevar nemīlēt'' atsauksmes: "Nepiespiesta jūtu ķīmija, pikanto un emocionālo momentu balanss, varoņi, kuros iemīlēties, burvīgas, atmiņā paliekošas ainas, aizkustinājuma asaras un iekāres sviedri!)
Vai Mērijai Elizabetei Kalniņai izdevās?
''Uguns un pulveris'' tiek pieteikts kā Latvijā pirmais erotiskais spriedzes trilleris. Trilleris jau it kā pats par sevi ir spriedzīgs, bet nu lai.
Bet vai maz bija trilleris? Vai daži krimināli personāži un pāris slepkavības grāmatu padara par trilleri? Trilleris galīgi nav mans žanrs, bet tik daudz es zinu, ka būtu jābūt kādai intrigai, kurš ko ir izdarījis, būtu jābūt miglā tītiem nodevīgiem siluetiem, bailēm, sviedriem, stīviem locekļiem, negaidītām nodevībām un šāvienam tumsā. Labi, kaut kādas skices bija, bet lasītājs gandrīz visu laiku zināja, kuri ir labie, kuri sliktie un kas ir viņu grēki. Spriedzes nebija, tikai šausmīgas, iekšas malošas ainas. Kas mūs noved pie erotikas.
Bija, bija erotika. Ja vērtējam izolētas ainas, bez kopējā grāmatas konteksta:
Rūtas pirmie soļi pavedināšanā 3/10
Rūtas un Dāvida fuckfests 7/10
Dāvida maizes darbs 5/10 (nepārliecināja, ka viņš ir tik labs, jo viss beidzās diezgan ātri)
Un tagad izvelkam vidējo aritmētisko, kas dod mums 6.8, ko latviešu valodas skolotāja varētu tulkot kā starp labi un gandrīz labi. Nav slikti, vai ne?
Bet tad autore nosit jebkādas iekāres ogles ar brutālām izvarošanas ainām, prostitūcijas reāliju aprakstiem, aukstiem statistikas datiem un pretīgiem suteneriem. Ak, Mērija, es redzu, ka Tu gribi izglābt pasauli, bet izlem, vai Tu gribi lasītāju iekvēlināt vai iebiedēt? Šis ir tas gadījums, kad abus reizē nevar. Iedomājieties, vai arī labāk nē, bet erotisko romānu, kas notiek koncentrācijas nometnē 2. pasaules kara laikā. Un nē, nevis Hanu, nevis Vecmāti vai kaut ko no Heteres Morisas, bet tādu... man pat vispār nav variantu, cik pretdabīgi tas sanāktu.
Un te mums ir erotiskais romāns par seksa verdzību. Kur vienā nodaļā kāds pašķir biksītes uz vienu pusi un piedzīvo svētlaimi, bet jau nākošajā nodaļā kādam saplēš ānusu. Bet tāda ir dzīve, jūs teiksiet. Bet māksla ir lielāka par dzīvi, teikšu es. Un dažreiz svarīgāk par to, kas ir pateikts, ir tas, kas nav pateikts.
Autore ir pacēlusi ļoti svarīgu tēmu, bet izmētājusi pa pārāk plašiem kaktiem. Te ir elites žigolo, jauno prostitūtu vervēšanas shēmas, suteners ar tālejošiem plāniem, cilvēku tirdzniecība, bet tā visa ir piedāvājuma reprezentācija. Kur ir pieprasījums? Šīs un citas sabiedrības problēmas jau nebūtu, ja nebūtu pieprasījuma. Man trūka nosodījuma šajā virzienā, jo tāda nepārprotami ir autores pozīcija. Nav tā, ka viņa te aģitētu par labākiem darba apstākļiem seksa pārdevējiem vai par pieejamākiem pakalpojumiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (kas noteikti ir Rietumu sabiedrību darba plānos, bet ne jau te, Latvijā). Un ja jau mums bija miljons otrā un trešā plāna tēlu, par kuru lietderību tekstā noteikti var strīdēties (te ir kādi, pag, tūlīt saskaitīšu, vismaz 4 māsu un brāļu pāri, kur viena puse, kā likums, piepilda sižeta traģisko pusi), varēja jau arī parādīt, kas ir vidējais seksa pircējs, jo diez vai bagātā Jolanta (oriģināli no Pampāļiem (un kāpēc ne no Mazpisāniem?) ) ir mūsu tīrākā ilustrācija.
Bet grāmatas iespaidā esmu sākusi raustīties naksnīgajos gājienos mājup pēc darba, un ar aizdomām skatos uz garāmbraucošiem busiņiem vai večiem ar tetovējumiem. Šis efekts man pat patīk, vismaz to Mērija ir panākusi. Šī viena tēma ir izskanējusi gana stipri.
Bet grāmatā ir vēl daudzas, daudzas citas tēmas un par daudz šo nemīlēto varoņu arhetipu. Vismaz 3 mātes, kuras dažādos apstākļos pametušas savus bērnus. Neesošie vai pārlieku mīlošie, smacējošie tēvi. Par biezu šīs krāsas. Ja gleznošanā pārcenšas un jauc pārāk daudz krāsu, visas tāpat saplūst brūnā. Rezultātā aina ir super drūma. Vienīgais cerības stars ir Jolanta, kas pārskata savas bērnu audzināšanas metodes, un it kā pēkšņi atceroties Raini (Mainies uz augšu!), nolemj vairāk laika pavadīt ar meitu. Šis bija ļoti spēcīgs moments. Tāpēc man patīk romantiskā literatūra, kur tomēr iederas šādi neticami, bet sirsnīgi momenti. Varoņa tranformācija un viss cits no stāstniecības teorijas, kas liekas, jā, klišejiski, bet no tiesas strādā.
Jā, šis nav romantiskais romāns, bet gan erotiskais spriedzes trilleris, jūsu augstības, lasošie tiesneši. Tad kas par naivu sviestu bija Hallmark stila pikošanās aina, kurā 28 gadus vecs seksa dievs nespēj valdīt savu alkaino iekāri uz meiteni? Rūtas un Dāvida stāsts neiztur nekādu loģisko kritiku. Nevis tāpēc, ka tas nav dzīvē iespējams, bet tāpēc, ka tas nav uzrakstīts. Pēc teksta sanāk, viņa Dāvidu grib, jo viņš ir skaists, muskuļains un seksīgs, un iekāres slieksnim pāri viņu nes aina, kurā viņi brauc pa Rumbulas lidlauku un Rūtai no ātruma uzbudinājuma lec sirds pa muti laukā. Rūta NEKO nezina par Dāvida dzīvi, bet pie beigām jau ir gatava viņu precēt. Un tad ir Dāvids, kuram patīk šī kārtējā pelēkā pele, jo viņa ir tieši tik ļoti savādāka - viņai ir brilles, bet pie tām mēs vēl atgriezīsimies.
- Es negrasos pikoties ar tevi.
- Vai tāpēc, ka esmu meitene?
- Tāpēc, ka tu esi studente, kura acīmredzot aizvien ir skolnieces prātā, ja jau izaicina par sevi septiņus gadus vecāku vīrieti uz pikošanos.
Šis dialogs izcili ilustrē galveno varoņu dinamiku. Mēs nekur tālāk kā sabiedrība netiksim, ja grāmatās vīrieši turpinās gribēt meitenes. Man nepatīk, kad mani nosauc par tanti, bet ziniet, gluži meitene es arī vairs nejūtos. Rūta grāmatā ir klišejiska meitene, bet ja autore ir izlēmusi drosmīgi runāt par seksu, tīkstošā žanra jaunava izkrīt no konteksta. Šis nevienlīdzīgais mīlasstāsts, kam būtu jāsatur viss stāsts kopā, kā osteoparozes sagrauta kaulu čupiņa, pārādās arī finālā, kur protams, galveno varoņu ceļi ir šķīrušies, un Rūta saiet kopā ar māsas puisi (????????????????????). Skaidrs, te arī nosaukuma metafora, kad uguns un pulveris satiekas, paliek tikai čupiņa pelnu. Bet Rūtu par pulveri grūti nosaukt, drīzāk omes vārītu zapts` burciņu. Jo viņa ir tik mīļa, salda, uzticama.
Mēs audzinām jauno paaudzi nenodarboties ar ķermeņa kaunināšanu, bet kā ar brillēm? Briļļainā kobra ir tik ļoti pagājušais gadsimts, mūsu grāmatu klubā brilles nav tikai 2 no 15, un pat tiem, kam nav brilles, ir lēcas! Man nav jālieto brilles, bet no pietuvinātām personām zinu, cik sadzīvi ietekmējoši tas ir, un Amandas ņirgāšanās par Rūtu jaungada ballē ir tiešām, nu, ņirgāšanās. Kur nu vēl kritiski svarīgā pavedināšanas ainā varone brilles noņem, lai justos skaistāka. Atņemu Grifidoram 50 punktus par nereālistisku briļļaino komūnas reprezentāciju.
Sižeta un tēmu risinājumi var būt gaumes un patīk, nepatīk jautājumi, un ja erotika ir mans, tad trilleris nav mans žanrs, un tā ir tikai mana vaina, ka lasīju, un man varbūt nepatika, bet tikai tāpēc, ka šī žanru proporcija nebija manā gaumē. Nevar no buljona pīrādziņa prasīt, lai tas būtu pica.
Bet autores valodas stils man lika pūsties pie katras lappuses. Mutes ir alkainas, versmainas, rokas ir krampjainas, sekss ir dziļš un mežonīgs, grimases ir sāpju pilnas, viss ir vispārākajā pakāpē un ar tik stipriem īpašības vārdiem, man no patosa sāpēja galva.
".. - aizbultētās, nesalaužamās durvis uz vīrieša slēptāko iekšējo pasauli paveras šaurā spraugā, tēraudā izkaltā maska nokrīt, un meitene aiz Dāvida Avota šķietami raupjās un skarbās ārienes ierauga... cilvēcību."
Es esmu par bāgātīgu latviešu valodu, un ļoti gribētu zināt, kurš ir autores mīļākais latviešu klasiķis un vai rakstot šo, viņa paralēli lasīja "Sūnu ciema zēnus" -
"Mariusa sejā pavīd dziļi iesēdies rūgtums, un Dāvids atģiedas, ka abi jau labu laiku stāv uz kāpnēm, stindzinošā vēja pluinīti."
Nav jau slikti no aizmirstības izcelt vārdus, bet vai tie iederas un uzdod pareizo toni? Arī atsauces uz Bon Jovi, Pamelu Andersoni un "It`s the Final Countdown" vedina domāt, ka autore nav 22 gadus jauna būtne, bet kaut kāds 90to Edvards Kallens, jaunā ķermenī iekapsulējusies veca dvēsele. Kolēģe aizrādīja, bet kā tad es pati jūsmoju par Viktoru Lapčenoku, un viņai ir taisnība, mēs nevaram gaidīt, ka visi jaunieši klausīsies Carnival Youth un Tame Impala, tikai tāpēc ka es, ne īsti meitene, bet vēl ne tante, tā esmu iedomājusies jauniešus darām.
Un tad es Mēriju satiku dzīvajā, grāmatas atklāšanas pasākumā, un sapratu, ka tieši tā viņa arī runā. Mani ļoti interesē šī valodas stila rašanās. Bet es vienalga domāju, ka mūsdienīgam, komerciālam romānam tas ir par vecišķu, par stīvu, par pareizu, par centīgu.
Bet tad Mērijai beigās izdevās?
Jā un nē. Personīgi man nepatika, jo nebija jūtu ķīmijas, nebija pozitīvu, izcili uzburtu ainu (dažas šausmīgās gan ilgi vēl atcerēšos). Profesionāli, šis vairs nav grāmatas izstrādājums, bet tiešām romāns, kurš liekas pamatīgi nostrādāts, ar degsmi par sociālu tēmu, bet kuru pieviļ autores pieredzes trūkums. Un tā nav atsauce uz viņas gadu skaitu, vai kompetenci rakstīt par konkrētajām tēmām. Drīzāk radošo izvēļu trūkums un fakts, šī taču ir tikai otrā grāmata.
Ir uzrakstīta grāmata strīdīgā žanrā, par kuru beidzot nav jādiskutē, vai tā ir grāmata, bet var konstruktīvi runāt par autores izvēlēm un stāsta niansēm. Tas ir solis uz augšu un pēc Mērijas publicitātes apgriezieniem spriežot, gan jau mēs no viņas vēl kaut ko sagaidīsim. Bet vai lasītāji būs lauku pensionāri un Apvienotā saraksta elektorāts, vai nodarbinātas sievietes reproduktīvā vecumā, kas citkārt izvēlētos lubu literatūru angļu valodā, tas ir autores pašas ziņā.
Paldies Ingai Grencbergai par iespēju būt grāmatas atvēršanas svētkos un Mērijai par nedzīšanu prom.
Es pilnībā izbaudīju iespēju iznest savas meitenes sabiedrībā un šī kleita iznācienu gaidīja vismaz 7 gadus, un tā bija katra no saviem 50 centiem vērta! Austeres, dzirkstošais, priekšnesumi, dievišķais slavenību pieskāriens, bet tas viss nobāl pasākuma kompānijas priekšā. Viegli klabināt atsauksmes internetā, bet tovakar es ieskatījos acīs savām 1* atsauksmju saņēmējām. Paldies, Zane, ka neizplēsi man matus, paldies, Mērija, ka uzbildējies ar mani, paldies, Inga, ka uzdāvināji man pīpīti (smēķēšana nodara ļaunumu jūsu veselībai)(bet "sapīpēšana ar rakstniecēm" iet mana šī gada top 10 notikumos), ok, Karīna Račko nebija, bet viņa arī planē pati savā orbītā un pie vienkāršajiem mirstīgajiem nenolaižas, paldies pārējām satiktajām dāmām, kuras lika man justies nozīmīgai, kaut gan es rakstu tikai blogus, nevis grāmatas. Un svarīgākais, ko es sapratu – ir būtiski sarunāties, iepazīties un atvērties citiem, nevis katram palikt savas sienas pusē un indēt ekosistēmu. Un REDAKTORI. Mums ir izmisīgi nepieciešami labi redaktori, kas prasmīgi iejātu šīs jaunās, radošās ķēvītes, un ievirzītu viņu upes auglīgās palienās un nebaidītos no drosmīgiem lēmumiem.
Goodreads šis ies ar 2 zvaigznēm, jo 3 ir “I liked it”, un man nepatika. Bet objektīvi tuvāk 3.
Tikai lūdzu, neviens nerakstiet sporta romānu, es gribu būt pirmā!!!!!!!
