Publicēts lielākais pētījums par atgriešanos Latvijā
Latvijas Universitātes (LU) Diasporas un migrācijas pētījumu centrs publicējis pētījumu «Atgriešanās Latvijā» par remigrantu pieredzi, lai apzinātu, kas un kādēļ atgriežas, kā iekļaujas Latvijas darba tirgū un sabiedrībā, un kāda palīdzība viņiem būtu nepieciešama. Pētījumā, kas tapis ar Ārlietu ministrijas atbalstu, piedalījušies vairāk nekā trīs tūkstoši cilvēku. Rezultāti apliecina, ka lielākajai daļai no tiem, kuri ir atgriezušies Latvijā, ir izdevies veiksmīgi iekļauties Latvijas darba tirgū.
Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Atis Sjanīts uzsver, ka šī pētījuma rezultāti ir būtiski remigrācijas procesa izvērtēšanā, lai veicinātu tautiešu atgriešanos un veiksmīgu iekļaušanos gan darba tirgū, gan sabiedriskajā dzīvē. Ir svarīgi sekmēt pozitīvu domāšanas kustību Latvijā, ar remigrējušo latviešu pieredzi parādot, ka ārzemēs iegūtā izglītība, zināšanas un darba pieredze Latvijā tiek novērtēta.
Atgriešanos respondenti pamatā motivē ar ilgām pēc draugiem, ģimenes un Latvijas kopumā. Darbu vairākums meklē jau pēc atgriešanās Latvijā, un tas prasa zināmu laiku. Daļa atgriežas Latvijā, papildinājuši savu izglītību, ieguvuši specifisku darba pieredzi vai vispārējo kompetenci. Aptauja liecina, ka ārvalstīs iegūto pieredzi lielākā daļa uzskata par vērtīgu — tā sniegusi lielāku pārliecību par savām spējām, kā arī ir citi ieguvumi. Ap 40% strādājošo remigrantu ļoti lielā vai lielā mērā pēc atgriešanās Latvijā pielieto ārzemēs iegūtās zināšanas. Gandrīz tikpat daudz uzskata, ka viņu nozares darba devēji lielā mērā vai vismaz zināmā mērā novērtē ārzemēs gūto pieredzi.
Tie, kuri pēc atgriešanās Latvijā ir pavadījuši vismaz gadu, uzrāda pārliecinoši labākus darba tirgus rādītājus nekā vidēji Latvijas iedzīvotāji. Viņi biežāk ir nodarbināti, ekonomiski aktīvi vai pašnodarbināti, kā arī bieži vien saņem augstāku atalgojumu. Pamatdarbā līdz 450 EUR mēnesī pēc nodokļu nomaksas saņem tikai 34% remigrantu — darba ņēmēju (salīdzinot ar 46% visu darba ņēmēju vidū), turpretī 33% nopelna virs 700 EUR mēnesī (salīdzinot ar 21% visu darba ņēmēju vidū). Pašnodarbināto remigrantu ienākumi ir vēl augstāki — 44% pelna virs 700 EUR mēnesī. Visvairāk ārzemēs gūtā pieredze tiek novērtēta un izmantota augsti kvalificēto speciālistu pakalpojumu nozarēs, turklāt vīriešu karjeras iespējas ārzemēs gūtā pieredze uzlabo vairāk nekā sieviešu.
Balstoties uz aptaujas rezultātiem, ir jāsecina, ka Latvijas darba tirgus pievilcībai svarīgi ir domāt ne vien par algu līmeni, bet arī par citiem saistītajiem jautājumiem — darba vidi un kultūru, nodokļiem un sociālajām garantijām. Pētījums, kas tapis 2016.gada nogalē un kura autors ir LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesors Mihails Hazans, publicēts šeit.
Aptauja tapusi LU Diasporas un migrācijas centram sadarbojoties ar LU Filozofijas un socioloģijas institūtu un LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāti. To informatīvi atbalstīja CV Online, Delfi, un Draugiem.lv.
Latvijas Universitātes pētnieki aicina ārzemēs dzīvojošos un Latvijā atgriezušos profesionāļus un uzņēmējus dalīties ar savu pieredzi un ierosinājumiem
Lai noskaidrotu pašu Latvijas diasporas profesionāļu un uzņēmēju viedokli par to, kādi risinājumi zināšanu pārneses, investīciju piesaistes, eksporta un profesionāļu tīklošanās veicināšanai būtu visefektīvākie un nepieciešamākie Latvijā, Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centrs sadarbībā ar Latvijas Investīciju un Attīstības Aģentūru uzsācis pētījumu.
Cilvēki ar uzņēmējdarbības vai profesionālo pieredzi ārzemēs — gan tie, kuri ir atgriezušies Latvijā, gan tie, kas vēl dzīvo ārpus tās — pateicoties šai pieredzei, bieži vien spēj saskatīt jaunas uzņēmējdarbības iespējas, radīt inovatīvas idejas un pārrobežu sadarbības tīklus, veicinot zināšanu un tehnoloģiju pārnesi un atbalstot ar savu pieredzi un zināšanām jaunus, perspektīvus uzņēmumus savā izcelsmes valstī.
Pētījuma ietvaros tiks veiktas intervijas ar Latvijas izcelsmes uzņēmējiem un profesionāļiem ārpus Latvijas, kā arī dažādu nozaru uzņēmējiem un profesionāļiem, kas ir atgriezušies Latvijā. Tādēļ LU Diasporas un migrācijas pētījumu centrs lūdz atsaukties uzņēmējus un profesionāļus, kuri būtu ieinteresēti izteikt savu viedokli, dalīties ar savu redzējumu un ieteikumiem par minētajiem jautājumiem.
Saistībā ar profesionāļu un uzņēmēju tīklošanās platformas iespējamu izstrādi, pētnieki vēlas apzināt diasporas un remigrējušos uzņēmējus, profesionāļus, potenciālos uzņēmējus un investorus, kā arī vienkārši aktīvistus ar pieredzi ārvalstīs, kuri vēlētos sadarboties dažādu atbalsta pasākumu īstenošanā sadarbības ar diasporu veicināšanai, tādējādi dodot ieguldījumu valsts izaugsmē. Pētījuma rezultāti tiks izmantoti, lai attīstītu efektīvākos praktiskos risinājumus, kas palīdzētu veicināt eksportu, investīciju piesaisti, kā arī inovāciju radīšanu un ieviešanu Latvijas uzņēmumos. Šajā pētījumā mēs aptaujāsim tikai nelielu daļu uzņēmēju, taču aktīvs darbs pie šiem jautājumiem turpināsies, tādēļ mums ir ļoti svarīga Jūsu vēlme iesaistīties un dalīties ar savu viedokli un pieredzi.
Ja Jūs vēlētos piedalīties pētījumā un piekristu, ka ar Jums drīkst sakontaktēties pētnieki, lai uzklausītu Jūsu ierosinājumus, lūdzu, aizpildiet šeit pieejamo anketu.
Ja Jums ir kādi jautājumi, lūdzu, rakstiet [email protected]. Paldies par atsaucību!
Šodien FSI noslēdz migrācijas tēmai veltītu pētniecisku rakstu sēriju ar Evijas Kļaves ziņojumu par remigrācijas politiku no mērķa grupas perspektīvas. Galvenie jautājumi, uz kuriem pētniece meklē atbildes šajā rakstā, ir:
kāda ir bijusi Reemigrācijas plāna loma atgriešanās lēmuma pieņemšanā,
cik lielā mērā valsts plānā paredzētie pasākumi atbilst mērķa grupas gaidām un vajadzībām,
kā veidojas mērķa grupas priekšstats par reemigrācijas politiku un cik lielā mērā tas atbilst politikas veidotāju definētajam uzstādījumam.
Rakstu iespējams lasīt tiešsaistē, kā arī lejupielādēt PDF versiju
Remigrācijas politikas novērtējums: politikas mērķa grupas perspektīva
Turpinām jaunu publikāciju sēriju ar rakstu par Latvijas emigrantu dzīvi Norvēģijā. Ziņojumā analizētas tādas tēmas kā: migrācijas pieredze un aizbraukšanas no Latvijas iemesli, piederības sajūta Latvijai un Norvēģijai, pilsonības izvēle, izglītības pieredze Norvēģijā, nodarbinātības pieredze Norvēģijā, saiknes ar Latviju un sociālo tīklu veidošana Norvēģijā, kā arī informētība par Latvijas reemigrācijas jeb atpakaļ migrācijas atbalsta politiku.
Kā ierasts, rakstu var lasīt tiešsaistē vai lejupielādēt PDF versiju.
Nav noslēpums, ka Latvijas emigranti ir aktīvi sociālo tīklu portālu lietotāji — kāds izmanto tos, lai uzturētu attiecības ar pazīstamajiem cilvēkiem, cits veido jaunus kontaktus ar tautiešiem. Šo procesu sistemātisku analīzi rakstā «Sociālo tīklu portālu funkcijas Latvijas diasporas saziņā» piedāvā pētnieks Jānis Buholcs.
Piedāvājam iepazīties ar rakstu tiešsaistē vai lejupielādējot PDF versiju.
Sociālo tīklu portālu funkcijas Latvijas diasporas saziņā
Atbildi uz šo jautājumu meklē pētniece Inese Šūpule iepriekš nepublicētā ziņojumā «Remigrācijas prakses analīze: atgriešanās modeļi, iemesli un process».
Migrācijas procesu izpētē Latvijā kopumā līdz šim trūkst pētījumu par Latvijas valstspiederīgajiem, kas tomēr nolemj atgriezties Latvijā. Re-emigrantu pieredzes daudzveidība ļauj analizēt ļoti dažādos atgriešanās iemeslus un atgriešanās procesa dažādās dimensijas. Tomēr pastāv arī intervēto re-emigrantu vienojošie aspekti. Kādi? Atbildi atradīsiet rakstā, kuru varat lasīt gan tiešsaistē, gan lejupielādējot PDF versiju.
Remigrācijas prakses analīze: atgriešanās modeļi, iemesli un process
Noslēgusies kārtējā ārpus Latvijas dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo aptauja!
Mēs — Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki un Eiropas Latviešu apvienība — no sirds pateicamies visiem, kuri atrada iespēju dalīties ar savu pieredzi šajā pētījumā!
Aicinam sekot jaunumiem, tajā skaitā šīs aptaujas rezultātiem, vietnē Migracija.lv!
ELA un FSI sāk aptauju par Eiropā dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo pilsonisko aktivitāti
Eiropas Latviešu apvienība (ELA) un LU Filozofijas un socioloģijas institūts (LU FSI) aicina Eiropā dzīvojošos Latvijas piederīgos piedalīties aptaujā «Eiropā dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo pilsoniskā aktivitāte».
Aptaujas koordinatore socioloģe Ilze Koroļeva norāda, ka aptauja par Eiropas diasporas līdzdalības praksi ir loģisks turpinājums pirms diviem gadiem veiktajai, līdz šim vērienīgākajai Latvijas emigrantu aptaujai, kas izraisīja lielu ažiotāžu Latvijas publiskajā telpā. «Šī aptauja ir vērsta uz ārzemēs dzīvojošo latviešu līdzdalības potenciāla padziļinātāku izpēti,» skaidro Koroļeva.
ELA pārstāve Elīna Pinto uzsver: «Mūsdienu Eiropā latvietība un piederība Latvijai nav ģeogrāfiski jēdzieni. Arī uzturoties ārpus Latvijas, mēs varam dot savu pilsonisko ieguldījumu visdažādākajos veidos: iesaistoties latviešu biedrību darbā, piedaloties vēlēšanās, ziedojot labdarībai, aktīvi komentējot visai sabiedrībai svarīgas norises presē un sociālajos tīklos. ELA pamatmērķis, veicot šo aptauju, ir noskaidrot, cik lielā mērā Eiropā dzīvojošie no Latvijas izbraukušie uztur pilsonisko saikni ar Latviju un kādi ir tās motīvi vai šķēršļi. Mūs interesē arī cilvēku iesaiste savu mītnes zemju sabiedriskajā dzīvē.»
. Aptauja noris no 17. jūnija līdz 15. jūlijam, un tā ir pieejama internetā latviešu un krievu valodā: migracija.lv
Aptaujas veikšana un ziņojuma izstrāde par tās rezultātiem ir daļa no projekta «No Eiropas Latviešu kultūras svētku Dziesmu un deju lielkoncerta 2015. gadā uz Eiropas Latviešu kongresu 2017. gadā», kas tiek īstenots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu. Par projekta ietvaros tapušo materiālu saturu atbild Eiropas Latviešu apvienība.
Šādu citātu pētnieces Ieva Kārkliņa un Daiga Kamerāde izvēlējās sava analītiska raksta virsrakstam. Rakstā pētnieces pievēršas Latvijas emigrantu bērnu valodas un identitātes veidošanās analīzei. Darba mērķis ir izprast Latvijas valstspiederīgo ģimeņu bērnu nacionālās piederības izjūtas veidošanos, padziļināti analizējot vienas no lielākajām Latvijas emigrantu mērķa valstīm — Lielbritānijas — piemēru.
Piedāvājam visiem interesentiem iepazīties ar šo iepriekš nepublicētu ziņojumu gan tiešsaistē, gan lejupielādējot PDF versiju.
«Nenāc manā istabā, es nesaprotu latviski»: Latvijas emigrantu bērnu valodas un identitātes veidošanās
Dzīvojot ārpus Latvijas, strauji asimilējas latviešu bērni
Inta Mieriņa
Pagājušajā gadā noslēdzies zinātniski-pētnieciskais projekts „Latvijas emigrantu kopienas” atklāj satraucošus faktus par latviešu valodas zudumu ārzemēs dzīvojošo latviešu vidū, kā arī diasporas bērnu straujo lingvistisko asimilēšanos.
Latvijas emigrantu aptauja, kurā apkopota informācija arī par aptuveni 2000 ārpus Latvijas dzīvojošajiem Latvijas izcelsmes bērniem, liecina, ka par nozīmīgu šķērsli atgriezties Latvijā var kļūt nepietiekamas latviešu valodas zināšanas potenciālo remigrantu, viņu ģimenes locekļu un bērnu vidū.
Aptauja atklāj, ka ārzemēs dzīvojošie latviešu bērni 3–17 gadu vecumā ievērojami labāk pārvalda mītnes zemes valodu nekā latviešu valodu. Latviešu valodu ļoti labi vai brīvi pārvalda 27% latviešu bērnu, labi — 21%, bet vairāk nekā pusei latviešu bērnu ir viduvējas, vājas vai pat nekādas latviešu valodas zināšanas.
Pēc respondentu – bērnu vecāku un ģimenes locekļu — vērtējuma, 70% ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu bērnu 3–17 gadu vecumā spēj labi vai ļoti labi saprast latviešu valodu, 55% labi runā latviski. Daudz grūtāk latviešu bērniem padodas rakstīšana latviešu valodā: labi latviski lasa 29% un raksta 21%, turpretī aptuveni puse ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu bērnu 3–17 gadu vecumā vispār nelasa un neraksta latviski. Zīmīgi, ka trešdaļa latviešu bērnu ārpus Latvijas nebūtu spējīgi sazināties latviski: viņu latviešu sarunu valodas prasmes ir vājas, ļoti vājas vai nekādas. Tie, kas aizbraukuši kā bērni, valodu aizmirst, kamēr tiem, kuri jau piedzimst ārzemēs apgūt latviešu valodu ir īpašs izaicinājums.
Šo situāciju lielā mērā nosaka valodas lietojums ģimenē. Kā liecina aptauja, tikai 40% no tiem, kuri pirms aizbraukšanas no Latvijas ģimenē runāja latviešu valodā (un šobrīd nedzīvo vieni), šobrīd ģimenē runā vienīgi latviešu valodā. Trešdaļa (34%) ģimeņu ir pilnībā atteikušās no latviešu valodas lietošanas ģimenē, turpretī katrā ceturtajā (26%) šādā ģimenē runā gan latviešu, gan kādā citā valodā. Dažādu iemeslu dēļ krievu valodas zudums diasporā noris daudz lēnāk.
Interesanti, ka latviešu vidū tomēr vērojama izteikta vēlēšanās, lai bērns saprastu latviešu valodu: aptuveni divas trešdaļas (68%) ārzemēs dzīvojošo latviešu, kuru ģimenē aug bērns, vēlas, lai viņu bērns brīvi pārvaldītu latviešu valodu. 22% vēlas, lai bērns vismaz saprot un spēj sazināties latviski, bet tikai 7% latviešu nav svarīgi, lai bērns zinātu latviešu valodu. Tas liecina, ka nepieciešams sniegt visu iespējamo atbalstu, lai bērns latviešu valodu zināšanas varētu saglabāt. Rezultātu analīze liecina, ka papildus latviešu valodas lietošanai ģimenē, īpaši būtiska loma ir grāmatu lasīšanai latviešu valodā. Valodu zināšanas ievērojami labākas ir arī tiem bērniem, kas skatās latviešu filmas, multfilmas un spēlē datorspēles latviešu valodā. Ārkārtīgi būtiska nozīme ir arī vecāku motivācijai iemācīt saviem bērniem latviešu valodu vai neļaut to pazaudēt, un šī motivācija bieži vien saistīta ar plāniem, ka bērns iespējams kādreiz atgriezīsies Latvijā, kā arī ar saiknes saglabāšanu ar Latviju un latviešiem kopumā.
Latviešu valodas prasmi ārzemēs zaudē ne vien bērni, bet arī pieaugušie, īpaši tie, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda. Taču arī no tiem 15 vai vairāk gadus vecajiem respondentiem, kuri sevi identificē kā latviešus, tikai 80% šobrīd brīvi pārvalda latviešu valodu.
Papildus, jāņem vērā, ka latviešu vidū ļoti izplatītas ir starpetniskās laulības. Tas nozīmē, ka, ja ģimene izlemtu pārcelties uz Latviju, latviešu valoda būtu jāapgūst arī remigranta dzīvesbiedram vai dzīvesbiedrei. Šim jautājumam Latvijā politikas līmenī līdz šim nav pievērsts pietiekoši uzmanības. Nepieciešams, lai Latvijā arī angļu valodā runājošiem pieaugušajiem būtu pieejami intensīvi un atraktīvi latviešu valodas apmācību kursi.
Piedāvājam iepazīties ar pilnu ziņojuma tekstu:
Bērnu valodu prasme un latviešu valodas zudums/zuduma intensitāte jaunajās mītnes zemēs — LU Filozofijas un socioloģijas institūts
Fulbright stipendiāte Dr. Inta Mieriņa noslēdz pētniecisko darbu Vašingtonas Universitātē
Laikā no 2015. gada 3. septembra līdz 29. decembrim LU Filozofijas un Socioloģijas institūtā realizētā pētnieciskā projekta «Latvijas emigrantu kopienas: nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika» zinātniskajai vadītājai socioloģei Dr. Intai Mieriņai ar ASV Valsts departamenta Fulbright stipendijas atbalstu bija iespēja turpināt pētniecisko darbu migrācijas jomā Vašingtonas Universitātē (University of Washington) ASV.
Pētnieciskās vizītes laikā Inta Mieriņa izstrādāja pētījumu «Are emigrants less pro-social in their new communities than they used to be at home» («Vai emigranti ir mazāk iesaistīti sociālās un politiskās aktivitātēs ārzemēs nekā mājās»). Pētījuma mērķis bija izpētīt kā pārcelšanās uz citu valsti maina emigrantu sociālo un politisko līdzdalību.
Analīzes ietvaros salīdzināti līdzdalības dati, kas iegūti autores vadītā projekta «Latvijas emigrantu kopienas» kā arī projekta «Public Goods through Private Eyes», kas tika realizēts Varšavas universitātē ar autores līdzdalību, ietvaros.
Pētījumā secināts, ka, pārceļoties uz ārzemēm, varbūtība, ka balsstiesīgs Latvijas pilsonis piedalīsies Latvijas parlamenta vēlēšanās, samazinās gandrīz uz pusi (44%), turklāt laikam ejot šī varbūtība arvien samazinās. Emigrēšana nesamazina līdzdalību citās politiskās aktivitātēs tādās kā protesti, demonstrācijas vai petīciju parakstīšana un vēstuļu sūtīšana augstām valsts amatpersonām, tomēr jāatzīmē, ka Latvijas emigranti politiskajā dzīvē kopumā iesaistās nozīmīgi retāk nekā vietējie, turpinot Latvijas politiskās pasivitātes tradīciju arī ārzemēs.
Arī nevalstiskās organizācijās un brīvā laika asociācijās Latvijas emigranti, dzīvojot ārzemēs, ir iesaistīti retāk nekā vietējie. Taču, salīdzinot ar Latvijā palikušajiem, emigrēšana palielina varbūtību, ka cilvēks piederēs kādai organizācijai, par 8 procentpunktiem. Kā liecina pētījums, aktīvāka iesaiste organizācijās nesākas uzreiz pēc emigrēšanas. Tikai pēc pieciem ārzemēs pavadītiem gadiem emigrantu vidējie līdzdalības rādītāji šai ziņā sāk pielīdzināties vietējiem.
Emigrēšana neietekmē ziedojumu veikšanu un iesaistīšanos brīvprātīgajā darbā, turklāt jāatzīmē, ka Latvijas emigrantu līdzdalība brīvprātīgajā darbā dažādās mītnes zemēs ļoti atšķiras: aktīvākie ir Igaunijā, ASV, Austrālijā, Beļģijā, Luksemburgā un Austrijā dzīvojošie, bet mazāk aktīvi — Dienvideiropas valstīs dzīvojošie latvieši un Latvijas valstspiederīgie.
Uz šo sākotnējo rezultātu bāzes tapusi zinātniska publikācija starptautiskam žurnālam. Ar secinājumiem iepazīstināti citu valstu zinātnieki un studenti vairākos semināros Vašingtonas Universitātē kā arī klausītāji Latviešu biedrības namā Sietlā. Pētījuma prezentācija pieejama Interneta vietnē www.migracija.lv.
Lejupielādēt prezentāciju (PDF)
Lai izskaidrotu, kādi tieši faktori veicina vai kavē veiksmīgu emigrantu iesaisti sociālajā un politiskajā dzīvē, Inta Mieriņa šobrīd turpina pētniecību Jeila Universitātē ASV ar Jura Padega stipendijas atbalstu.
Inta Mieriņa ar latviešu valodas lektori Ivetu Grīnbergu
Inta Mieriņa kopā ar biedrības vadītāju Sarmīti Dāvidsoni un Intu Wiest Sietlas latviešu biedrības namā
Tiks atklāta grāmata «Latvijas emigrantu kopienas: cerību diaspora»
LU Filozofijas un socioloģijas institūts sadarbībā ar LU Bibliotēku ielūdz Jūs uz grāmatas «Latvijas emigrantu kopienas: cerību diaspora» atklāšanu 2015. gada 9. decembrī, LU Humanitāro un sociālo zinātņu centrā, Kalpaka bulvārī 4, 2. stāvā, plkst. 16:00.
Grāmatā analizēti līdz šim apjomīgākā pētījuma par Latvijas jaunajiem emigrantiem rezultāti, kas liks pārvērtēt daudzus pieņēmumus par aizbraucējiem, viņu dzīves apstākļiem un attiecībām ar Latvijas valsti.
Grāmatā apkopoti 14 analītiski raksti, kuru autori ir Latvijā pazīstami sociologi, ekonomisti un komunikācijas pētnieki. Monogrāfijas zinātniskā redaktore Inta Mieriņa norāda, ka par grāmatas vadmotīvu ir izvēlēts „cerību diasporas” jēdziens, kas Latvijas kontekstā aptver ne tikai emigrantus, kuri ieradušies jaunajās mītnes zemēs, bet arī palicējus – ģimenes, draugus, abstraktākā līmenī – valsti, kur arī gruzd sapņi un gaidas attiecībā uz aizbraukušajiem.
Pasākuma ietvaros tiks prezentēts arī fotoalbums «Baltijas bēgļi Gotlandē Dāvida Holmerta fotogrāfijās: 1944–1945».
D. Holmerta fotogrāfijas ir unikālas liecības, kurās dokumentēta baltiešu bēgļu ierašanās Gotlandes salā Otrā pasaules kara izskaņā, viņu uzņemšana, izmitināšana, aprūpe un ikdiena. Fotogrāfijas papildina pašu bēgļu atmiņu un dienasgrāmatu fragmenti. Albums tapis, sadarbojoties LU FSI, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtam un Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācijai «Dzīvesstāsts».
Par izglītību, kultūru un Raini: Quo vadis Latvija?*
Inta Mieriņa
2015. gads iekļauts UNESCO mantojuma kalendārā kā Raiņa un Aspazijas gads. Paceļot 1931. gadā iznākušo grāmatu «J. Rainis. Dzīve un darbi» pārsteidz, cik ļoti daudzas no problēmām, par kurām 20. gadsimta 20. gados runāja Rainis, ir raksturīgas mūsu valstij arī šodien. Šai nelielajā apskatā gribu pievērsties tam, kādēļ manuprāt tieši šodien ir jo īpaši būtiski atcerēties Raini un ar skaidru prātu, pāri politiskajām peripetijām un šaurām grupu interesēm, saprast, uz kurieni Latvija kā valsts dodas.
Situācija izglītības jomā
Izglītības un zinātnes finansējums Latvijā ir viens no ļoti sāpīgiem un pēdējā laikā īpaši aktualizētiem jautājumiem. Kā iegansts finansējuma būtiskai nepaaugstināšanai tiek izmantots gan arguments par neskaidru finansēšanas modeli, neefektīvu esošā finansējuma izlietojumu vai kvalitātes problēmām pašu skolotāju darbā. Neapšaubot, ka reformas Latvijas izglītības sistēmā ir nepieciešamas, nedrīkstam aizmirst faktu, ka valsts budžeta finansējums izglītībai Latvijā no IKP ir zem Eiropas vidējā līmeņa, tas ir zemāks nekā mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, turklāt īpaši nožēlojams ir augstākās izglītības un zinātnes finansējums.
Tikko publicētie OECD dati liecina, ka Latvija uz vienu skolēnu/studentu no sākotnējās līdz augstākajai izglītībai tērē tikai 58% no tā, ko šim mērķim tērē Igaunija, par trešdaļu mazāk nekā Krievija un gandrīz divas reizes mazāk nekā Polija un Čehija, nemaz nerunājot par Rietumeiropas valstīm.[1] Tai pat laikā plānošanas dokumentos (piem., Latvijas Nacionālajā Attīstības Plānā 2014.–2020. gadam un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam) pastāvīgi tiek uzsvērts, ka Latvijas attīstības ceļš ir zināšanu-ietilpīga uz inovācijām un cilvēkkapitālu balstīta ekonomika.
Šī acīm redzami pretrunīgā pozīcija liecina vai nu par cinisku populismu vai arī vienkārši elementāras izpratnes trūkumu par ekonomikas likumsakarībām. Tikai naivais var cerēt, ka zemais finansējums daudzu gadu garumā neatsauksies (un jau nav atsaucies) uz izglītības kvalitāti un ka šādos apstākļos gluži kā no zila gaisa radīsies inovācijas, izgudrojumi un visi tie labumi, kas pietuvinās Latviju Rietumeiropas dzīves līmenim.
Interesanti, ka sabiedrības ticība izglītības kvalitātei Latvijā vēl nav gluži zudusi. International Social Survey Programme (ISSP) 2014. gada pētījums liecina, ka skalā no 0 līdz 10, vidēji izglītības sistēmu iedzīvotāji Latvijā novērtē ar 6,9. Latvijas emigrantu kopienas pētījums liecina, ka mūsu emigrantu kopienu vidū Latvijas izglītības kvalitāte tiek novērtēta ar 4,8 – nedaudz zemāk nekā vidēji mītnes zemēs, kur apmetušies mūsu tautieši (5,2) (skat. [2]). Priekšstats par izglītības kvalitātes atšķirībām arvien vairāk jauniešu liek izvēlēties studijas ārvalstīs.
Atcerēsimies vēsturi
Krīzes laikā tieši izglītības un kultūras sfērai finansējuma samazinājums bija viens no lielākajiem, un tas joprojām nav atgriezies pirmskrīzes līmenī. Intresanti, ka par ļoti līdzīgu situāciju un politiķu necieņu pret izglītību 20. gs. 20. gados runā arī Rainis. Gan toreiz, gan mūsdienās par samazināto finansējumu izglītībai un kultūrai runā kā zināmu «pārejas laiku» krīzes apstākļos, runā par ierobežoto budžetu un citām prioritātēm – drošību, izlūkošanu. Bet tiek aizmirsts, ka daudzas no problēmām tieši sakņojas nepietiekamā atbalstā izglītībai un pastāvīgā humanitārās jomas (kultūras, vēstures, literatūras, mākslas u.c.) noniecināšanā un noplicināšanā, pāri visam nostādot ‘ekonomisko konkurētspēju’ un mehānisku ‘indivīdu sagatavošanu darba tirgum’.
Savā uzrunā Saeimā Rainis saka [3]:
«Tika aizrādīts lielās runās, ka valstij esot citi svarīgāki uzdevumi nekā skolotāju apgādāšana. [..] Ja taupīt, tad labā puse grib vispirms taupīt pie skolotājiem un pie kultūras. Es domāju, taisni pretēji, ka vismazāk vajag taupīt pie kultūras uzdevumiem, bet vajaga atrast citur kur taupīt. [..] Kultura pavairo netik vien garīgas spējas, bet tā pavairo arī materialas spējas tautā. Ja mūsu kultura būtu apgādāta, tad jūs varētu ietaupīt daudzus citus izdevumus. Bet ja jūs gribat taupīt pie tautas kulturas, tad ar to jūs taisni izšķēržat tautas mantu. Pie tautas izglītības nevar taupīt.» (368.–369. lpp).
Rainis turpina:
«Tika aizrādīts arī tas, ka jūs izdodat daudz liekas naudas priekš reprezentacijām. Es negribu te ilgāk kavēties, bet aizrādīt tik vienu. Šī reprezentacija esot vajadzīga priekš cienības ieviešanas ārējām valstīm. Man no ārējo valstu priekšstāvjiem tika teikts, ka mūsu lielā lepnība ir priekš viņiem nevis imponējoša, bet jocīga. To es varu teikt no savas prakses. Tā tad, panākt de jure atzīšanu ar lielu lepnību būs grūti iespējams. Bet pasaule mūs gan atzīs, kad mūsu kultūra augstu pacelsies» (369.–370. lpp).
Kāda nākotne Latvijai?
Laikā, kad Latvijā dzīvoja un darbojās Rainis, viņš un viņa laikabiedri – literāti kaislīgi iestājās par to, ka katras tautas izaugsmes pamatā ir izglītība un cieņa pret savu valodu, kultūru un vēsturi. Viņiem tas bija pašsaprotams mērķis, ceļš uz nācijas veidošanu un izaugsmi. Bet mūsdienu Latvijā? Neviena no partijām nav iestājusies par izglītību un kultūru kā prioritārām. Finansējums izglītībai Latvijā šobrīd ir apkaunojoši zems, kultūra cīnās par izdzīvošanu, vēsturniekiem un folkloristiem pastāvīgi jāpamato sava eksistence, antiintelektuālisms kļuvis par cienījamu pozīciju, intelektuāļi, kas varētu rosināt masas domāt un spriest politiski, izmainījušies sīknaudā… Vai kļūsim par mazu, bet izglītotu un sevi cienošu kultūras nāciju, jeb izvēlēsimies ceļu, kas var novest tikai un vienīgi pie provinciālas eksistences otrās sķiras statusā Eiropas perifērijā?
[1] OECD (2015). How much is spent per student?
[2] Mieriņa, I. (2015) Prom no mājām, tuvāk sirdij? Kā ilgstoša atrašanās ārpus Latvijas ietekmē politiskās attieksmes un politisko procesu vērtējumu Latvijā. Akadēmiskā Dzīve 51, 24–38.
[3] J.Rainis. (1931) Dzīve un darbi. Biografija un kopoti raksti. XI. Rīga: A.Gulbja apgāds.
* Rakstītais atspoguļo tikai un vienīgi autores personīgo viedokli, nevis autores pārstāvētās universitātes, organizācijas vai valdības viedokli.
Pēdējā laikā daudz diskusiju izraisījies saistībā ar Latvijai noteikto imigrantu kvotu. Pētījumi liecina, ka lielākā daļa sabiedrības neatbalsta bēgļu uzņemšanu (TNS 2015. gada jūnijs). Arī starptautiskie salīdzinošie pētījumi (piem., Eiropas Sociālais Pētījums (ESS), MYPLACE, u.c.) pastāvīgi apliecina, ka tieši Austrumeiropas valstu iedzīvotāju attieksme pret imigrāciju ir negatīvāka nekā citos Eiropas reģionos (Mudde, 2005; Pop-Eleches, 2010). Taču zīmīgi, ka Eiropas valstu vidū Latvija, tāpat kā daudzas citas Austrumeiropas valstis, pati ir viena no ļoti izteiktām donorvalstīm. Šobrīd ārpus Latvijas dzīvo vairāk nekā 10% Latvijas iedzīvotājiem. Tie ir cilvēki, kuri paši iejutušies iebraucēju lomā, pārceļoties uz dzīvi citā valstī, tādēļ interesanti kādas, salīdzinājumā ar citiem latviešiem, ir viņu domas par imigrantiem Latvijā. Ņemot vērā personīgo pieredzi, sagaidāms, ka viņu attieksme pret citiem imigrantiem būs tolerantāka un empātiskāka nekā tiem, kuriem pašiem nav migrācijas pieredzes. Būtiski arī, ka ārzemēs dzīvojošie biežāk nonāk kontaktā ar imigrantiem no citām valstīm, tādējādi mazinoties negatīvajiem stereotipiem, bailēm no svešā, un, iespējams, attieksmēm kļūstot pieņemošākām (Allport, 1954; Fetzer, 2000).
2013. gadā dažādi jautājumi par attieksmi pret imigrantiem tika uzdoti ikgadējā Starptautiskās Pētījumu Programmas (ISSP) pētījumā, un tieši šādus jautājumus mūsu «jaunās diasporas» pārstāvjiem uzdevām arī aptaujā «Latvijas emigrantu kopienas».
Kā liecina apkopotās atbildes, tik tiešām, Latvijas diasporā attieksme pret imigrantiem ir daudz pieņemošāka nekā starp Latvijas iedzīvotājiem. Īpaši lielas atšķirības vērojamas vērtējumā par to, vai imigranti atņem darbu cilvēkiem, kas dzimuši Latvijā: šim apgalvojumam pilnībā vai drīzāk piekrīt lielākā daļa (59%) Latvijas iedzīvotāju, bet tikai 22% diasporas pārstāvju. Diasporas pārstāvji arī biežāk piekrīt, ka imigranti dara Latviju atvērtāku jaunām idejām un ka viņi neapdraud Latvijas kultūru, kamēr Latvijas iedzīvotāju vidū domas par šiem jautājumiem dalās. Neraugoties uz to, ka viņi paši ir imigranti kādā citā zemē, 37% diasporas pārstāvju neuzskata, ka Latvijā dzīvojošajiem legālajiem imigrantiem, kas nav Latvijas pilsoņi, būtu jāpiešķir tādas pašas tiesības kā Latvijas pilsoņiem, turpretī 35% atbalsta šādu tiesību nodrošināšanu (28% ir grūti atbildēt). Latvijas iedzīvotāji šajā jautājumā biežāk dod priekšroku pilsoņiem – gandrīz puse (47%) uzskata, ka legālajiem imigrantiem tomēr nebūtu jāpiešķir tādas pašas tiesības kā pilsoņiem.
Līdzīgi kā citās aptaujās, arī šajā atklājas, ka imigrācijas ietekmi pozitīvāk vērtē Latvijas diasporas pārstāvji ar augstāko izglītību, novērtējot gan to, ka imigranti dara Latviju atvērtāku jaunām idejām, gan arī nepiekrītot, ka imigranti atņem darbu Latvijas iedzīvotājiem, tomēr viņu domas par to, vai legālajiem imigrantiem būtu jādod tādas pašas tiesības ka pilsoņiem, neatšķiras no citiem – līdzīga daļa (35%) šādam risinājumam piekristu vai nepiekristu, bet 30% nav spējuši noformulēt savu attieksmi šajā jautājumā.
Visnegatīvāk imigrāciju vērtē Latvijas diasporas pārstāvji 55 vai vairāk gadu vecumā. Jauni cilvēki, turpretī, biežāk uzskata, ka imigranti padara Latviju atvērtāku jaunām idejām. Visbiežāk viedokli, ka imigranti atņem darbu cilvēkiem Latvijā, pauž tie, kuri emigrēja tādēļ, ka nespēja atrast darbu (38%), un tieši šai grupai kopumā ir visnegatīvākā attieksme pret imigrantiem. Šis rezultāts saskan ar socioloģiskajām teorijām, ka dažkārt uz imigrantiem tiek novelta vaina par personīgajām neveiksmēm (scapegoating) par personīgajām neveiksmēm (Dollard et al., 1939; Zawadzki, 1948). Interesanti, ka pārliecību, ka imigranti padara Latviju atvērtāku jaunām idejām, pauž lielākais vairākums no tiem, kuri aizbrauca no Latvijas personīgās izaugsmes meklējumus vai lai pievienotos ģimenei. Tātad, vismaz daļa no tiem, kuri meklē un ir atvērti jaunām idejām, saskata imigrācijā šāda veida potenciālu.
Imigrantus kā draudu Latvijas kultūrai visbiežāk izjūt latvieši (26%), tikmēr citu tautību pārstāvji par to nesatraucas. Šķietams apdraudējums ‘kultūras nācijai’ var būtisks baiļu no imigrantiem iemesls (Golder, 2003; Yilmaz, 2012), un ekstrēmā gadījumā var izpausties rasismā un diskriminācijā. Vērojamas krasas atšķirības tajā, kā latviešu un citu tautību emigranti no Latvijas vērtē tiesību piešķiršanu imigrantiem Latvijā: latviešu emigranti to visbiežāk (apmēram pusē gadījumu) neatbalsta, turpretī citu tautību emigrantu vidū apmēram puse to atbalsta (gandrīz 30% savu viedokli nav spējuši formulēt). Interesanti, ka nepilsoņi biežāk nekā pilsoņi uzskata, ka imigranti atņem darbu cilvēkiem, kas dzimuši Latvijā. Un, protams, lielākā daļa nepilsoņu, pretstatā pilsoņiem, uzskata, ka legālajiem imigrantiem Latvijā, kuri nav pilsoņi, jāpiešķir tādas pašas tiesības kā pilsoņiem. No aptaujas gan nekļūst skaidrs, cik lielā mērā viņi to attiecina uz sevi un cik – uz nesenajiem imigrantiem no citiem pasaules reģioniem.
Atsķiras arī dažādās valstīs dzīvojošo Latvijas emigrantu viedokļi. Visbiežāk pārliecību par to, ka imigranti padara Latviju atvērtāku jaunām idejām, pauž ASV, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē, un Dienvideiropas valstīs dzīvojošie. Šīs ir valstis, kuras tradicionāli ir piedzīvojušas lielus migrācijas viļņus, un kurās salīdzinoši liela daļa iedzīvotāju ir imigranti. Latvijas vēsturiskā imigrācijas pieredze turpretī, pamatā saistās ar Padomju laika masveida darbaspēka imigrāciju no citiem PSRS reģioniem, kura vismaz daļā sabiedrības izraisa negatīvas asociācijas. Imigrantus kā draudu Latvijas kultūrai visbiežāk saskata Norvēģijā dzīvojošie latvieši, turpretī šim viedoklim nepiekrīt NVS valstīs un Gruzijā dzīvojošie. Tādu pašu tiesību piešķiršanu imigrantiem kā pilsoņiem visbiežāk atbalsta NVS valstīs un Vācijā dzīvojošie, turpretī šim viedoklim nepiekrīt Norvēģijā un Dienvideiropas valstīs dzīvojošie, kur šobrīd bieži sākotnēji nonāk imigranti no Ziemeļāfrikas vai arābu valstīm.
Interesanti, ka attieksme pret imigrantiem Latvijā ir saistīta arī ar atgriešanās plāniem. Tie, kuri plāno atgriezties Latvijā, daudz biežāk (trešdaļa) saskata, ka imigranti atņem darbu cilvēkiem Latvijā. Viņi ir arī mazāk pārliecināti par imigrantu pienesumu jaunu ideju ziņā, tā vietā nereti saskatot imigrantus kā draudu Latvijas kultūrai. Aptuveni puse not tiem, kuri plāno atgriezties Latvijā, uzskata, ka imigrantiem nebūtu jāpiešķir tādas pašas tiesības kā pilsoņiem, un ne vairāk kā katrs ceturtais no viņiem šādu soli atbalstītu. Tie, kuri paši atgriezties neplāno, ir pozitīvāk noskaņoti un pamatā atbalsta vienlīdzīgu tiesību piešķiršanu imigrantiem. Šis rezultāts saskan ar reālistiskā grupu konflikta teorijām (Sherif and Sherif, 1953), ka nepatika un konflikts ar imigrantiem ir instrumentāls un balstīts konkurencē par ierobežotiem resursiem. Piemēram, Esses et al. (1998) instrumentālais grupu konflikta modelis pieņem, ka resursu spriedze attiecībā uz darbu, ienākumiem u.tml. ir viens no galvenajiem grupu konfliktu, diskriminācijas un ksenofobijas iemesliem. Kā liecina Mieriņas un Koroļevas (2015) pētījums, kas publicēts žurnālā The Sociological Review, tieši šis iemesls, papildus mediju efektam, mazajai saskarei ar imigrantiem, zemajam uzticēšanās līmenim cilvēkiem un valsts institūcijam, etniskajam nacionālismam un vēsturiskajai pieredzei, lielā mērā izskaidro, kādēļ Autrumeiropas valstīs attieksme pret imigrantiem ir negatīvāka nekā vairumā Rietumeiropas valstu. Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, un Latvijā atgriežoties tiem, kuriem pašiem ir emigrācijas pieredze, sagaidāms, ka attieksme pret imigrantiem varētu kļūt pieņemošāka, tomēr apšaubāms, kā būtiska attieksmju maiņa gaidāma tuvākajā laikā.
Ārzemju augstskolās studējošie vēlas vairāk profesionālu iespēju Latvijā
Rita Kaša
Jau rudens lapas sārtojas, jau rindā dzērves kārtojas. Šīs Osmaņa dzejas rindas var attiecināt uz studentiem, kas pošas sākt vai turpina studijas ārvalstu augstskolās.
Līdzīgi kā dzejas rindā minētās dzērves, kuras Latvijā pavada tikai vasaru, lielākā daļa ārvalstīs studējošo Latvijas valsts piederīgo drīzāk redz sevi tuvāko piecu gadu laikā viesojamies, un nevis atgriežamies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.
Saskaņā ar LU FSI pētījuma datiem, trešā daļa Latvijas studentu ārvalstīs augstāko izglītību iegūst Lielbritānijā, kam seko ASV, Īrija, Vācija, Kanāda, Dānija un Krievija.
Mazāks skaits Latvijas izcelsmes studentu augstāko izglītību iegūst vēl 25 citās ārvalstīs.
Lielākā daļa jeb 45% ārvalstīs studējošo Latvijas valsts piederīgo apgūst bakalaura līmeņa studijas, 26% mācās koledžas līmeņa programmās, maģistrantūrā studē 21%, bet mazākā daļa jeb 9% iegūst doktora grādu. Salīdzinot ir jāsecina, ka augstākā līmeņa studijās ārzemēs studē proporcionāli vairāk studentu no Latvijas nekā augstskolās Latvijā. 2014. gadā Latvijas augstskolās maģistra līmeņa studiju programmās studēja 16%, bet doktorantūrā tikai 3% no visiem studentiem (Izglītības un zinātnes ministrija, 2015)
No gandrīz 1000 aptaujātajiem ārvalstīs augstāko izglītību iegūstošajiem Latvijas izcelsmes studentiem tuvāko piecu gadu laikā, proti līdz 2019. gadam, uz pastāvīgu dzīvi Latvijā plāno atgriezties tikai 14%, kas ir ievērojami mazāk nekā ārzemēs esošo Latvijas valsts piederīgo vidū kopumā. Atgriešanos neplāno 57%, bet vēl 29% pieļauj iespēju Latvijā šajā laika posmā atgriezties pie noteiktiem apstākļiem. Visretāk atgriešanos plāno tie ārzemēs studējošie, kas Latviju pameta darba nolūkā.
Savukārt doma par atgriešanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā ir vairāk raksturīga tiem Latvijas studentiem ārvalstīs, kas izceļojuši ar galveno mērķi iegūt izglītību.
Tas liecina, ka emigrācija nav sākotnējais nolūks daudziem studentiem ārvalstīs.
Visbiežāk ar mērķi iegūt izglītību uz ārzemēm ir devušies doktorantūras studenti, kam seko maģistranti un bakalaura līmeņa studijas apgūstošie studenti. Tikai trešā daļa koledžas (pielīdzināma pirmā līmeņa augstākajai izglītībai) studentu ārvalstīs ir emigrējuši no Latvijas ar galveno mērķi iegūt izglītību. Galvenais izbraukšanas nolūks šiem studentiem ir nodarbinātība.
Tieši koledžas līmenī studējošie arī ir vispārliecinātākie par savu palikšanu ārzemēs vēl pēc 2019. gada, 43% paužot šādu apņēmību (Kaša, 2015a)
Ārvalstu koledžās studējošie vairāk nekā studenti citos studiju līmeņos atzīst, ka viņu atgriešanos Latvijā kavē tas, ka lielākā daļa ģimenes un draugu nedzīvo Latvijā. Kā svarīgu iemeslu palikšanai ārzemēs vismaz divas trešdaļas visos izglītības līmeņos studējošo nosauc to, ka ir iekārtojušies dzīvot ārvalstīs, lai gan visbiežāk to saka koledžas līmeņa studenti. Līdzīgi svarīgs visām ārvalstīs augstāko izglītību iegūstošo grupām ir labāks sociālais nodrošinājums, nekā Latvijā. Mazāk svarīgs šis apsvērums ir doktorantūrā studējošajiem, kur to min 60% respondentu. Doktorantūras studentu vidū vismazāk ir arī to, kas kā svarīgu iemeslu palikšanai ārvalstīs min vilšanos Latvijas valstī (39%). Valodas grūtības, atgriežoties Latvijā, būtu 10% koledžas, 12% bakalaura, 15% maģistrantūras un 8% doktorantūras studentu ārvalstu augstskolās.
Nespēja Latvijā atrast piemērotu darbu ir visnozīmīgākais kavēklis atpakaļceļam, ko min visi ārvalstīs studējošie - gandrīz 90% doktorantu, 84% koledžas studentu, 81% bakalaura un 76% maģistrantūras līmenī studējošo.
Šajā kontekstā, atbildot uz jautājumu par to, kādai būtu jābūt darba algai pēc nodokļu nomaksas, lai darbs Latvijā ieinteresētu, vidējā nosauktā summa koledžas studentu vidū ir 1000 eiro mēnesī, bakalaura programmās studējošo vidū tie ir 1200 eiro, bet maģistrantu un doktorantūrā studējoši vidū 2000 eiro mēnesī.
Tajā pašā laikā papildus darba algai jāņem vērā ārvalstu augstskolu studentu profesionāla rakstura apsvērumi. Vairāk nekā 70% bakalaura līmeņa studentu un maģistrantu un gandrīz 90% koledžas studentu un doktorantu atzīst, ka atgriezties kavē profesionālas izaugsmes un uzņēmējdarbības iespēju trūkums Latvijā. To, ka profesionālās izaugsmes un attīstības iespējas augsti kvalificētajiem cilvēkiem, lai viņus piesaistītu un noturētu Latvijā, būtu jāpaplašina tautsaimniecības izmaiņu ceļā, apliecina arī intervijas ar ārvalstu augstskolu studentiem un absolventiem no Latvijas (Kaša, 2015b).
Ja vērtē iemeslus, kas rosinātu ārzemju augstskolu studentus atgriezties Latvijā tuvāko piecu gadu laikā, vissvarīgākais iemesls, ko nosauc visi, ir ģimenes un draugi Latvijā.
Arī vairāk nekā divas trešdaļas to studējošo, kas Latvijā šajā laika posmā atgriezties citādi neplāno, ģimeni un draugus nosauc par vissvarīgāko iemeslu, lai tomēr to darītu.
Starp tiem studentiem, kas par atgriešanos Latvijā ir pārliecināti vai gandrīz pārliecināti, vēl kā ļoti būtiski atgriešanās iemesli minētas ilgas pēc dzimtenes un pazīstama valodas vide Latvijā. Materiālais nodrošinājums nekustamā īpašuma veidā Latvijā ir būtisks priekšnoteikums tiem ārzemēs studējošajiem, kuri valstī varētu atgriezties pie noteiktiem apstākļiem. Tāpat šīs grupas pārstāvjus Latvijā atgriezties motivētu te atrasts pieņemams darbs.
Šeit jāpiebilst, ka pašreiz apmēram 40% ārvalstīs studējošo Latvijā ir zeme vai mājoklis, apmēram 4% pieder uzņēmums vai tā daļas Latvijā un tikpat lielai proporcijai Latvijā saglabājušās darba attiecības, un vēl 10% ir mājokļa kredīts. Jautāti par plāniem iegādāties īpašumu Latvijā, apstiprinoši visbiežāk atbild bakalaura līmenī studējošie. Tāpat bakalaura līmeņa studenti ārvalstīs visbiežāk pauž nodomu nākotnē nodibināt uzņēmumu Latvijā, izveidot vai palīdzēt izveidot biznesa sadarbību ar Latvijas partneriem.
Kopumā ņemot, apmēram trešā daļa ārvalstu augstskolās studējošo Latvijas valsts piederīgo vēlas iesaistīties Latvijas ekonomikā ar nekustamā īpašuma iegādi vai iesaistoties uzņēmējdarbībā.
Lai gan saskaņā ar LU FSI pētījuma datiem absolūts vairākums ārvalstu augstskolās studējošo studentu no Latvijas par savu vienīgo dzīves vietu Latviju drīzumā saukt nedomā, saikne ar Latviju saglabājas. Panākt, lai tā neizirtu, var izrādīties gan personiska rakstura, gan sabiedriskās politikas izaicinājums. Pētījums liecina, ka atalgojums, ar ko Latvijā vēlētos rēķināties ārvalstu augstskolās studējošie, ir vismaz uz pusi lielāks nekā oficiālā vidējā darba samaksa Latvijā, taču tās nav arī «fantastiskas summas».
Vienojoša atziņa, kas izriet no ārvalstīs augstāko izglītību iegūstošo un absolventu teiktā ir tā, ka nepieciešamas iespējas pilnveidoties un īstenot savas profesionālās ieceres. Iespējas augstākās izglītības ieguvējiem ārzemēs pārspēj Latviju.
Ja mērķis ir piesaistīt šos prātus valstij, sabiedriskās politikas kontekstā būtu vērts ieklausīties viņu priekšlikumos par pārmaiņām, kas veicinātu Latvijas konkurētspēju, piesaistot un noturot cilvēkus.
Raksts tapis ESF projekta «Latvijas emigrantu kopienas: nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika» Nr. 2013/0055/1DP/1.1.1.2.0/13/APIA/VIAA/040 ietvaros.
Raksta autore: Rita Kaša, LU FSI pētniece
Raksts pārpublicēts no portāla Providus.lv
Atsauces
[1] UNESCO (2012). Global Education Digest 2012. Opportunities Lost: The Impact of Grade Repetition and Early School Leaving. Montreal, QC: UNESCO Institute for Statistics.
[2] Izglītības un zinātnes ministrija (2015). Pārskats par augstāko izglītību 2014. gadā. Rīga: IZM, 33. lpp.
[3] Kaša, R. (2015a). Latvijas studentu augstākās izglītības studiju finansēšana ārzemēs. I. Mieriņa, M. Hazans (Red.), Latvijas cerību diaspora: Nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika. Iesniegts publicēšanai.
[4] Kaša, R. (2015b). Augstākās izglītības izmaksu subsidēšana mājup vērstās migrācijas veicināšanai: mīts vai realitāte? Iesniegts publicēšanai žurnālā Akadēmiskā dzīve.
Ārvalstīs dzīvojošo situācija, vēlmes un vajadzības
Jūlija beigās projekta vadītāja Dr. Inta Mieriņa ir piedalījusies konferencē «Latvieši pasaulē – piederīgi Latvijai un savam novadam». Piedāvājam iepazīties ar Cēsīs izskanējušām pētnieku atziņām.
Vispusīgākais Latvijas emigrantu zinātnisks pētījums @migracija - Tumblr Blog | Tumgag
