JVL
Today's Document
styofa doing anything
Lint Roller? I Barely Know Her
noise dept.
DEAR READER
🪼
Stranger Things
almost home
KIROKAZE
$LAYYYTER
AnasAbdin
No title available
blake kathryn
@theartofmadeline
Claire Keane
we're not kids anymore.
d e v o n
Mike Driver
Keni
seen from United States
seen from Malaysia
seen from United States
seen from Malaysia
seen from Spain
seen from United States
seen from Brazil
seen from United States
seen from France
seen from Austria
seen from Brazil
seen from Morocco
seen from Morocco
seen from United States
seen from United States
seen from Jamaica
seen from United States
seen from United States
seen from United States
seen from Malaysia
@mindfulmeuniverse
“
The most intimate relationship we will have in our entire lifetime is with ourselves. No one hears our hearts the way we do. No one knows our hurts the way we do. We are the sages of our soft spots and our edges. Self-compassion is showing up to that relationship with honesty and with love.
—Jamie Ridler
— zenmister, from Taste Poison
“Self-love is a skill, and like all skills, the more often we practice at it, the better we get.”
— Scott Stabile
Stories, Feelings, and Compassion
Every feeling comes with a story. The story is the reason behind the feeling. That reason could be big or small. You may feel bad, because you haven’t achieved what you hoped for in life, or you may feel angry because somebody criticized your work. In both cases you are feeling bad. The reason that you feel bad is the story.
When you focus on the story, you can go on and on in your mind with whys and hows and what ifs. There is no end to stories. To focus on the feeling, breathe deeply, feel where the feeling is in your body. Feel whether it’s in your chest or stomach or head. Explore it with a sense of curiosity, as though you don’t know anything about it. Continue to breathe consciously, with your attention focused on the feeling, and you may notice that the it is tolerable. You will find that feelings are manageable, even when they are uncomfortable.
Focusing your attention on feelings as they happen, gives you a sense of control. You can’t make the feelings go away, but you can observe the source of your discomfort. As you observe the feelings, they change. Observing is the closest you can come to controlling them. Like children behave differently if they know an adult is watching them, your thoughts and feelings respond to your attention.
To transform negative feelings, fill your attention with compassion. Be kind to yourself in your thoughts as you explore your feelings. It’s too bad that you are feeling these difficult emotions. You deserve understanding and peace.
***From the third Zen Mister Series book, Hear Now.
How to Live a Better Life
To live a better life, start with the life you have. Right now, that is the best possible life you can have. That life includes a certain amount of suffering, which makes it seem like it could be better. How you habitually respond to suffering influences the quality of your life. If you run away from suffering you develop avoidance habits. As you acknowledge and approach suffering, you develop compassionate habits.
Compassion is an awareness and an action. It is noticing suffering, looking to the causes of suffering, thinking of cures for suffering, and doing what you can to bring about those solutions. Sometimes you can do a lot, sometimes less. Learning what needs to be done and what you can do is part of the skill of compassion.
You can practice compassion for yourself. You are the best place to start because you directly experience your own suffering and you have some good ideas about where it comes from and what might help. As you learn to recognize how you suffer, you will also notice how other people suffer. When you see others suffer, practice compassion for them.
The more you practice compassion the better you get at it and the better your life gets.
The way to engage your compassionate mind is to breathe consciously. Deep breathing is your go to tool for a better life. Our bodies understand that. That’s why they knock us out every night so we can breathe in peace.
Laiks
Kas ir laiks? Es agrāk to uztvēru kā resursu, kā vienu no realitātes dimensijām paralēli telpai, zināšanām un naudai. Bet pēc pēdējām sarunām ar Niku es atradu sevī drosmi apšaubīt patiesību, kam ticēju, pašos tās pamatos, kur ielikta arī uztvere par laika jēdzienu.
Es izteicu pieņēmumu, ka laika nav (un te es varu tikai iztēloties manas omes lielās acis, vecvecmammu, kura pārkrustās, tēva spurdzienu un mammas jautājošo seju...), un meklēju savā galvā informāciju, kas varētu pierādīt šo nule izvirzīto teoriju.
Ja mēs varētu vienoties, ka laiks, laika uzskaites sistēma un konkrēts rādījums uz pulksteņa ir tikai uzkonstruēts ļoti vērīgu un gudru cilvēku pieņemts jēdziens, ar kura palīdzību iespējams vienoties par noteiktu posmu mūsu dzīvēs, mainās uztvere cēloņu-seku līmenī.
Analoģijās runājot, tāpat kā meridiāni un paralēles ir iedomātas līnijas uz zemeslodes, lai ar garuma un platuma grādiem varētu vienoties par konkrētām koordinātēm, kurp doties, tad ieraugam, ka arī laika rādījums ir koordināte pasaules notikumu plūdumā.
Pieņemot šo, mēs izprotam, ka nevis laika rats ir tas, kas darbina šūnu novecošanos, izžāvē jūras un izplaucē pumpuru, bet gan pašas Pasaules, cilvēka un it visu lietu kārtības būtība un daba, un galvenā īpašība ir mainība.
P.s. Es uzdodu sev jautājumu, kas es esmu, lai apšaubītu dzīves lielākās vērtības pastāvēšanu?
“If you resist change, you resist life.”
Jaggi Vasudev
Pasaka par rūķi un liesmiņu
Iedomājies mazu rūķīti, kurš katru vakaru kā apburts vēro degošu svecīti. Viņam tā tik ļoti patīk, ka viņš pastiepj savu rociņu, lai noglāstītu zaigojošo liesmiņu.
Apsvilušā delna sāp un īd, un rūķītis paliek pikts: “Uguns! Uguns ir vainīga! Tā ir par karstu. Ja tā būtu vēsāka, tad plauksta neapdegtu un man tik ļoti nesāpētu. Un kurš vispār bija tik neapdomīgs, ka izgudroja kaut ko tik bīstamu kā vaska cilindrs ar degli pa vidu? Un, vispār, tā uguns ir tik uzpūtīga! Ko viņa te iedomājas, varēs te apdedzināt visus pēc kārtas? Mēs ar viņu slikti saprotamies. Man patiesībā viņa nemaz tik ļoti nepatīk...”
Durvis ir vaļā!
Vissirslikti stāvoklis? Es atradu tam zāles.
Arī tad, kad pasaule manās acīs šķietami krāsojas tikai drūmās krāsās, arī tad, īpaši tad, es sev saku: "Šodien manā dzīvē ienāks kas labs."
Arī tad, kad vissirslikti un gribas norobežoties no visiem un visa, kas tevi sāpinājis, nepadodies sevis žēlošanai vai pelšanai, neieslogi sevi šajā tumšajā cietumā, attaisi slēģus vaļā, atvelc aizkarus un ielaid svaigu gaisu. Nenes bezgalīgā cietēja lomu, notici, ka var būt citādāk. Noskaņo sevi jaunā - pārmaiņu - frekvencē, neko vairāk.
Ja arī nekam citam vairs nav atlicis dūšas, izdari piepūli, sakasi pēdējās kripatas spēka, lai atslēgtu durvis jaunai pieredzei, atstājot vērtnes vismaz šķirbiņā, un pa tām VARĒTU ienākt kas labs. Tikai tev ir atslēga.
Būt laimīgam tā ir izvēle.
Esi vērīgs... un vakarā uzraksti, kas tevi šodien iepriecināja, darīja pacilātu, novērsa no drūmām domām vai patīkami pārsteidza.
Vairāk ir garšīgāk
Alkatība domā, ka vairāk ir garšīgāk. Bet apzinātība zina, ka alkatība kļūdās. Garša visā savā krāšņumā atveras nevis daudzumā, bet klātesamībā un mērenībā. Es atļaušos teikt, ka no šīs perspektīvas var ieraudzīt pretēju fenomenu: mazāk ir garšīgāk, jo pārmērīgums var notrulināt jutekļus.
Kāpēc es to daru?
Uzdod sev šo jautājumu nekavējoties: “Kāpēc es to daru? Kam es to daru?”
Kāpēc es samīļoju viņu? Kāpēc es pavingroju? Kāpēc es mācos dejot? Kam es gatavoju pusdienas? Kāpēc es to pateicu? Kāpēc es to vispār daru?
Un atbildi sev pēc iespējas godīgāk. Tu tiešām to dari sev?
Ja kādu no lietām tu dari, lai izpatiktu kādam, lai saņemtu novērtējumu no citiem vai lai izvairītos no nosodījuma, tu neizbēgami esi bedrē, kuru tu roc pats sev ar katru šādu rīcību. Neviena no šīm darbībām nenesīs saldus un sulīgus augļus. Ar nepareizo motivāciju šie augļi, lai arī izskatās skaisti, ir nedzīvi - kā tās plastmasas vīnogas veikalu skatlogos. Fikcija, mulāža, acu apmāns.
Patiesība ir vēl traģiskāka. Plastmasas vīnogas ir ne tikai negaršīgas un nesātīgas, bet arī kaitīgas, saindējot "varoņa” ķermeni un psihi! Dzīve, šķiet, nežēlīgi pārmāca mūs par katru izpatikšanas scēnu, nesot smagas mācībstundas.
Tāpēc.
Dari otram tikai tad, kad tu izjūti gandarījumu un vēlmi pēc šīs rīcības. Lai arī zini, ka otrs to gaida, lai arī otram to ļoti vajag, dari tikai tāpēc, ka pats to vēlies, un tikai tad, kad jūti vilkmi pēc tā. Ja arī otrs tavus centienus nenovērtēs, tavu prieku no rīcības tas nesašķaidīs, jo tu to dari sev. Un ne jau tāpēc, lai dzirdētu labus vārdus un slavēšanu vai lai izvairītos no ķengām un nosodījuma.
Katru reizi, kad neseko šim principam, tu labprātīgi ļauj sevi izvarot.
Tāpēc.
Nemelo sev. Esi patiess savās motivācijās.
“Things that matter are not easy. Feelings of happiness are easy. Happiness is not. Flirting is easy. Love is not. Saying you’re friends is easy. Being friends is not.”
— David Levithan
Feeling Separate
Ignorance, in Buddhism, is the feeling that we are separate from everything else. That feeling of separation causes us problems because it makes us so big. When we think of ourselves as a piece of the universe, we are tiny. When we are tiny, our problems are tiny. The whole universe supports us, like our body supports an eyelash.
When we separate ourselves from the universe, suddenly, we are all there is. We are on our own. Our problems, whatever they are, become huge. In these fragile, separate bodies, if we take just one misstep, we may cease to exist. Terrifying.
If we identify ourselves with the universe, it doesn’t bother us in the least that our body is expanding. That’s what the universe does. To imagine yourself as the universe, think about how the universe sustains us. We can tell the universe sustains us because we are here. There is a complex social system inserted between us and our sustenance, but the sun grows the food that grows us. We’re connected. We grew in our mother’s tummy. We’re connected. We love. We’re connected. It’s too bad we feel so separate.
Esmu pieredzējusi kā vienu, tā otru stāvokli. Kad jutu, ka mana problēma svarīgumā pāraug Visumu, es sev atgādināju, ka esmu taču tik vien, cik zvaigžņu putekļu mākonis. Šķiet mākslīgi uzpūstās lietas zaudēja apmērus un spiedienu uz smadzenēm. Un esmu skaidri pieredzējusi arī to, ka es neesmu nodalīta no pārējā un viss ir viens. Tas ir liels atvieglojums, kad saplūsti ar visu lielo, kad nepārspīlē savu nozīmību un lielumu. Nē, es nepazaudēju identitāti, es to atradu.
