liekas grēcīgi nenopūsties un nepaprātuļot par pagājušo gadu, ja jau tā iegājies jau kopš pirmajiem šļupstiem šai Vērtīgo Dzīves Domu Hronikā. kaut gan grūti atcerēties tik resnu laika nogriezni, jo maldīgā īstermiņa atmiņa mēģina iestāstīt, ka nekā cita, izņemot dīdžejošanu Staļģenes vidusskolas disenē un saldsāpīgas papīra sniegpārsliņu graizīšanas līdz pamirušiem īkšķiem, šai dzīvē nav bijis. un kāreiz nav arī līdzi neviena no dzīves plānotājiem un krāsojamajām grāmatām, lai tik rūpīgi visu ko atcerētos.
pirmais: kad kāds Tev grib uzdāvināt dāvaniņu vai iestumt pa mašīnas loga šķirbu cepumu paku, vai izguldīt savā vienīgajā dīvānā, vai tūlīt pat uz karstām pēdām uzsildīt pusfabrikātkotleti -- atteikt nedrīkst. nu vismaz nekādā gadījumā nedrīkst purināt rokas pa modei “nu nē, nu nevajadzēja, tiešām nevajadzēja, es nevaru, jēzusmarija”. mēs visi darām to, ko gribam, jo esam pieauguši cilvēki! izņemot tos, kas nav pieauguši. mēs nevienam neesam apgrūtinājums! un, ja arī kādam esam, tad esi bez bažu, jo diez vai tieši šie cilvēki ņemsies Tev pusnaktī sildīt kotletes.
otrais: nav ko bēdāties par neapprecētiem humanitāriem večiem! tas vienmēr uz labu.
trešais: izrādās, mīlestību var iemācīties! un izauklēt kā “Mājai un Dārzam” orhidejiņu no nocenoto hlamu plauktu, kura no sākuma vārgi sprāguļo kaut kur punktā starp ļoti vāju dzīvībiņu un ļoti nenovēršamu nāvi, bet pēcāk, kad pārnes mājās, lepni un lekni midžina savus treknos, jaukos ziedus.
~*~ un sveicieni resnei, ja viņa šo lasa! redzi!? Tava orhideja tagad ir slavena! laimīgu jauno gadu! ~*~
ceturtais: cilvēkam gribas, lai viņu paijā. kad viņu paijā otrs cilvēks, kas viņam patīk, tad tas ir patīkami un moš arī mīlestībiņa. un, ja tā ir māsa, kad netīšām mazliet ieplēš matus, skruļļojot un tinot uz lupatiņām, tad to var arī pieciest un tas pieskaitās pie mīlestības.
kā redzams, manu prātu ļoti nodarbina mīlestība, tāpēc ka patiesībā esmu ļoti romantiska un laidelīga meitenīte gluži kā žurnāla “Ievas Stāsti” vidusmēra lasītāja.
piektais: kas attiecas uz to, tad man vairs nevajag filmu prikolus. nekādu negulētu nakšu, slepeni pārmītu skatu, trīsošu skropstu utt. utjp. nu tā. jau agrāk sev nosolījos, ka neiespringšu uz slimīgo misiju pārveidot dzīvi pēc iespējas līdzīgāku visām lasītajām piedzīvojumu grāmatām (jo tas nekad nenotiks), bet tagad, šķiet, es beidzot arī patiešām nomierinos.
[17.11.2015. 23:35] Laura: ir kaut kas loti satraucoss taja, ka ir noteikta kartiba un palaviba
[17.11.2015. 23:36] Laura: kad Tev kaut ko pasaka vai apsola, un Tu zini, ka bus. vai ari ka Tev jasagaida kads majas/kads sagaida Tevi. vai ari ka sodien jagludina baltie krekli
[17.11.2015. 23:38] Laura: negribu kaukt pret Menesi vai ari uzkrasoties un sapuceties tikai par godu gajienam uz Rimi, jo varbut tur satiksu savu milestibu un vinam jaredz, kada es daila
[17.11.2015. 23:41] Laura: gribu tuset apenees ar sarkana krusta dzemperi, uzsildit vakardienas makaronus, varbut nejausi piedzerties ap 14.00 un vakara iet pie vina mammas ciemos, un klausities, ka vina mani slave, jo milu vinas delu un atbalstu vina stulbibas
bet laikam jau visiem mierīga, cieņpilna līdzāspastāvēšana neliekas kruta.
[17.11.2015. 23:42] Inga: Ehhh
[17.11.2015. 23:42] Inga: Boring
nu labi, labi.
sestais: es vairs negribu būt maziņa. vismaz ne tai pašā bezpalīdzīgajā veidā. esmu gatava būt liela un darīt to, ko vajag. man liekas, ka atbildība tagad ir stilīga un piedien stilīgajiem jauniešiem.
septītais: ja kaut ko dara, tad kaut kas notiek. un pie tam neesmu tik glupa. nevaru piepumpēties piecas reizes pēc kārtas, bet spēju lasīt desmit ieteikumus stilīga mājokļa iekārtošanai un rakstīt postmodernos dzejolīšus (ar “enter” ik pēc pieciem vārdiem un ar pavisam sajukušu sintaksi) pavisam citā valodā. un man tā liekas brīnišķīga lieta, kas padarītu visu šo gadu izdevušos arī tad, ja nekas cits nebūtu noticis.
