literatūras deva III
Oj, gadu neesmu te bijusi. Varētu baigi daudz ko solīt, bet nebūs. Pateikšu tikai, ka pagājušais gads bija traks, nu vismaz lasīšanas ziņā noteikti. Pārējās lietās arī.
Drosmīgi apņēmos izlasīt 25 grāmatas. Tagad varu teikt, ka tas bija pārāk drosmīgi un pārdroši. Izlasīju 9. Kauns pa visu ģīmi. Liels. Es taču teicu, ka gāja traki.
Tātad, man bija tur baigās ekspektācijas, ka lasīšu klasiku, paralēli studējot eksaktās zinātnes. Jajaja, ka tik ne arī, kur tev. Tātad, lielo cerību dēļ, gadu iesāku ar Remarka “Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Viss kā Remarkam pienākas: karš, mīlestība, kaut kādas slimības. Man reiz teica, ka, ja esi lasījis kaut vienu Remarka grāmatu, tad esi lasījis arī pārējās.
Gadu turpināja ar vēl vienu Remarka darbu “Lisabonas nakts”. Kā jau iepriekš teicu, bet šī tomēr nedaudz atšķīrās, laikam tāpēc, ka bija iespiesta vienā grāmatā ar “Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Bet still, tas pat vecais Remarks.
Savu klasikas ieskrējienu turpināju ar Bulgakova “Meistars un Margarita”. Smieklīgi, nu Begemots vismaz, bet pārējie arī.
Joņeva “Jelgava 94” bija mana stilīgā literatūra. Bet bija riktīgi forši.
(Reāli vairs nemāku rakstīt smukas atsauksmes, tikai bija forši, vai kā parasti).
Un tad es aprāvos, pazudu. Iesāku Olli Jalonen “14 mezgli līdz Griničai” un muļļāju visu semestri. 14 mezgli līdz semestra beigām, kā rakstīju savā gudrīda atsauksmē. Bet tā jau grāmatai nav ne vainas, bieza, pilna labām domām. Stāsts par trakiem cilvēkiem, kuri apceļo pasauli pa Griničas meridiānu. Piedzīvojumu grāmata manā stilā. Īsti ģeogrāfiska daiļliteratūra.
Tad sākās vasara un atkal bija baigās ekspektācijas par to, ka panākšu savu izaicinājumu. Lol. (Biju atpalikusi, ja nemaldos, par kādām 10 grāmatām). Tā nu es sāku šo visu putru strēbt ar lielo gājienu uz bibliotēku, kurā izņēmu kaudzi ar grāmatām.
Vasaru iesāku ar detektīvu (nekas nav mainījies, tie man joprojām nenormāli patīk. Gan lasīt, gan skatīties). Mišela Bērkbija “Māja Beikerstrītā: Šantāzista pēdējais gājiens”. (Gads nav izdevies, ja neesmu izlasījusi nevienu grāmatu par Šerloku :D ). Protams, ka man patika. Tikai gribējās, lai to visu vairāk Holmss risina, bet tāda jau bija tā autores doma, ka sievietei nav tikai pie plīts jāstāv, bet jāatrisina arī kāds noziegums. Riktīgi manā garā, arī atrisinājums puslīdz negaidīts.
Tad bija Zālītes “Paradīzes putni”. Nu ļoti skaisti, ko lai citu saka. Atpakaļ skaistajā bērnībā, bet visam pa vidu skaudrā izsūtīšana. Tad vēl viena vēsturiskā grāmata Kotas “Istaba”. Komunālais dzīvoklis (mazliet kojas atgādina). Bet arī interesants stāstiņs par tālajiem laikiem. Patika.
Pēdējā grāmata, ko izlasīju šogad bija Orvela “1984”. To izlasīju augustā (nenosodiet mani). Viena no neloģiskākajām un reizē loģiskākajām grāmatā, ko jebkad esmu lasījusi. Laikam jāiegādājas pašai savs eksemplārs. (Jap, tātad diezgan laba grāmata).
Sogad gudrīds man neko nenovēlēja, tikai pateica, ka varbūt nākošgad ies labāk.
Nu jā, šogad apņēmos izlasīt tikai 10 grāmatas. Tā pat nav grāmata mēnesī, šito pat ar visām eksakto zinību studijām varētu apvienot. Iespējams pat pārsniegt. Ak, atkal esmu pamatīgi sacerējusies.













