pipari un ogles sniegā @piparmetruteeja - Tumblr Blog

literatūras deva III

Oj, gadu neesmu te bijusi. Varētu baigi daudz ko solīt, bet nebūs. Pateikšu tikai, ka pagājušais gads bija traks, nu vismaz lasīšanas ziņā noteikti. Pārējās lietās arī.

Drosmīgi apņēmos izlasīt 25 grāmatas. Tagad varu teikt, ka tas bija pārāk drosmīgi un pārdroši. Izlasīju 9. Kauns pa visu ģīmi. Liels. Es taču teicu, ka gāja traki.

Tātad, man bija tur baigās ekspektācijas, ka lasīšu klasiku, paralēli studējot eksaktās zinātnes. Jajaja, ka tik ne arī, kur tev. Tātad, lielo cerību dēļ, gadu iesāku ar Remarka “Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Viss kā Remarkam pienākas: karš, mīlestība, kaut kādas slimības. Man reiz teica, ka, ja esi lasījis kaut vienu Remarka grāmatu, tad esi lasījis arī pārējās.

Gadu turpināja ar vēl vienu Remarka darbu “Lisabonas nakts”. Kā jau iepriekš teicu, bet šī tomēr nedaudz atšķīrās, laikam tāpēc, ka bija iespiesta vienā grāmatā ar “Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Bet still, tas pat vecais Remarks.

Savu klasikas ieskrējienu turpināju ar Bulgakova “Meistars un Margarita”. Smieklīgi, nu Begemots vismaz, bet pārējie arī.

Joņeva “Jelgava 94” bija mana stilīgā literatūra. Bet bija riktīgi forši.

(Reāli vairs nemāku rakstīt smukas atsauksmes, tikai bija forši, vai kā parasti).

Un tad es aprāvos, pazudu. Iesāku Olli Jalonen “14 mezgli līdz Griničai” un muļļāju visu semestri. 14 mezgli līdz semestra beigām, kā rakstīju savā gudrīda atsauksmē. Bet tā jau grāmatai nav ne vainas, bieza, pilna labām domām. Stāsts par trakiem cilvēkiem, kuri apceļo pasauli pa Griničas meridiānu. Piedzīvojumu grāmata manā stilā. Īsti ģeogrāfiska daiļliteratūra.

Tad sākās vasara un atkal bija baigās ekspektācijas par to, ka panākšu savu izaicinājumu. Lol. (Biju atpalikusi, ja nemaldos, par kādām 10 grāmatām). Tā nu es sāku šo visu putru strēbt ar lielo gājienu uz bibliotēku, kurā izņēmu kaudzi ar grāmatām.

Vasaru iesāku ar detektīvu (nekas nav mainījies, tie man joprojām nenormāli patīk. Gan lasīt, gan skatīties). Mišela Bērkbija “Māja Beikerstrītā: Šantāzista pēdējais gājiens”. (Gads nav izdevies, ja neesmu izlasījusi nevienu grāmatu par Šerloku :D ). Protams, ka man patika. Tikai gribējās, lai to visu vairāk Holmss risina, bet tāda jau bija tā autores doma, ka sievietei nav tikai pie plīts jāstāv, bet jāatrisina arī kāds noziegums. Riktīgi manā garā, arī atrisinājums puslīdz negaidīts.

Tad bija Zālītes “Paradīzes putni”. Nu ļoti skaisti, ko lai citu saka. Atpakaļ skaistajā bērnībā, bet visam pa vidu skaudrā izsūtīšana. Tad vēl viena vēsturiskā grāmata Kotas “Istaba”. Komunālais dzīvoklis (mazliet kojas atgādina). Bet arī interesants stāstiņs par tālajiem laikiem. Patika.

Pēdējā grāmata, ko izlasīju šogad bija Orvela “1984”. To izlasīju augustā (nenosodiet mani). Viena no neloģiskākajām un reizē loģiskākajām grāmatā, ko jebkad esmu lasījusi. Laikam jāiegādājas pašai savs eksemplārs. (Jap, tātad diezgan laba grāmata).

Sogad gudrīds man neko nenovēlēja, tikai pateica, ka varbūt nākošgad ies labāk.

Nu jā, šogad apņēmos izlasīt tikai 10 grāmatas. Tā pat nav grāmata mēnesī, šito pat ar visām eksakto zinību studijām varētu apvienot. Iespējams pat pārsniegt. Ak, atkal esmu pamatīgi sacerējusies.

zvaigznes, kas tikai spīd jeb oda darbam

Nokrīt zvaigzne aiz sevis atstājot spožu sudraba asti. Un tā vairākas, laikam tāpēc to sauc par zvaigžņu lietu. Zvaigznes krīt gariem vilcieniem, atstājot aiz sevis strīpu. Baltu līniju tumšās debesīs. Taču zvaigžņu lietus neatstāj peļķi. Tās nesabirst vienā čupā, lai pēc tam varētu salasīt un likt piepildīt vēlēšanos. Tas būtu pārāk vienkārši. Zvaigznes spīd, un tām nokrītot, tās sadeg. Nekas nepaliek pāri, nekādi pelni vai izdedži. Un tā tava vēlēšanās, kas izteikta krītot zvaigznei, sadeg līdz ar to. Protams, ja vien tas nebija skaļi sev pateikts mērķis, kurš izteikts krītot zvaigzne papildus romatikas efektam. Bet pat tas dažreiz aizmirstas.

Pakausī vējš iepūš stiprāku elpu un papluinī matus. Ietinos segā un ciešāk aptveru tējas krūzi, lai atjaunotu asinsriti pirkstu galos. Ir augusts, naktis ir vēsas, nav jau nekāda jūnija tveice.

Ak, kādi gan mēs esam muļķi. Ticam zvaigznēm, kas nokrīt un sadeg. Naivi ceram un gaidām, ka kaut kas mainīsies tā pats no sevis. No tās zvaigznes krišanas, kura atrodas miljoniem kilometru attālumā. Bet no plikas gribēšanas jau nekas nenotiek. Kāpēc gan muļķīgi gaidīt, cerēt, bet, kad nekas nenotiek, lādēt pasauli.

Atkal koku zaros nošalc vējš. Es iedzeru krietnu malku tējas. Debesīs atkal nokrīt zvaigzne. Jā, skaisti vērot šo skaisto dabas parādību, kaut gan aukstums ložņā gar kauliem. Taču bez liekām cerībām un ilgām. Sapņus nepiepilda nekādas zvaigznes, nekas no zila gaisa neatpeldēs. Kaut kas pašam jādara. Atkal nokrīt zvaigzne, un es klusi iesmejos pie sevis – kamēr zvaigznes krīt, tikmēr es nevaru piepildīt mērķus.

literatūras deva II

Ou, gads jau cauri. Tieši pirms gada ar smagu sirdi apņēmos izlasīt 23 grāmatas. Jā, jā, ar smagu sirdi, jo izlaidums, eksāmeni, pirmīša semestris unī un tādi nieki. Vasaras vidū, kad regulāri biju par kādām 3 grāmatām priekšā savam izaicinājuma, likās, ka to...emm...pārsniegšu? Nu, izlasīšu vairāk par 23 grāmaām. Taču, sākoties studijām, izlaidu veselu mēnesi, kurā neizlasīju nevienu rindiņu. Un tas pamatīgi iegrieza, veči, pamatīgi. Tā es pēdējo gada mēnesi rāvu ne tikai universitātē, bet arī lasīšanā, lai neizgāzos savā pirmajā gudrīda izaicinājumā. Taču es to paveicu. Un man prieks par to.

Tātad, pirmo pusgadu beidzu ar Ābeles “Klūgu mūku” (tagad nenormāli gribas uz izrādi, bet interneta plašumi teic, ka izrādes pēclabu grāmatu motīviem nav labas). Tāpēc vajadzēja kaut ko kur tik daudz nav jādomā. Rešāda Nurī Gintekīna “Mazputniņu” biju jau lasījusi tālajos pamatskolas laikos. Joprojām nesaprotu, kāpēc tā grāmata tiek uzskatīta par vienu no pasaules labākajiem mīlas romāniem. Nu galvenā varone visu laiku bēg no sava līgavaiņa, izdzīvo dzīvi, adoptē bērnu, saskaras ar birokrātiju u.tt. Un tas līgavainis vispār bija viņas brālēns, tā gadījumā nav pārāk tuva radniecība? Turkiem tas laikam neskaitās (3/5).

Pēc visa šī gribējās atpūtu, tāpēc, vairāk nekā parasti, sāku skatīties vēsturiskās filmas, un uzgāju Lorāna Binē “HHhH”. Protams, sākumā nesapratu nosaukuma abreviatūru, taču, lasot grāmatu, atjaunojās arī manas nesen iegūtās vācu valodas zināšanas. Vispār pusi grāmatas autors runā par to, kā grāmatu rakstījis, kā materiālus meklējis, kā pa Čehijas muzejiem staigājis. Tāpēc īstenībā sižets ir gaužām īss. Divi čuvaki izdomā taisīt valsts apvērsumu uzspridzinot Heidrihu. Vispār ir arī filma, kuru vajadzētu noskatīties, jo nebija jau tik traki, tikai bišk kā vēstures mācību grāmatā, bez lieka ekšena, kuru man tomēr prasījās (3/5).

Kad pabeidzu “HHhH” iestājās lasīšanas krīze, jo aptrūkas lasāmvielas, tāpēc mājas atradu “Mēs vēl tiksimies”, kas ir detektīvs, un man patīk detektīvi. Taču šis nē. Nav labs detektīvs, nepavisam. Viss ir tik paredzami un pliekani, ārkārtīgi garlaicīgs sižets, ka vienigais, ko atceros ir tas, ka gribēju ātrāk izlasīt un kaut kur nobēdzināt (1/5).

Tad nāca grūtais septembris, kurā neko neizlasīju, bet iesāku gan. Manfeldes “Virsnieku sievas”. Pateikšu kā ir – biju sacerējusies, jo nu “Mēs. Latvija XX gadsimts” sērija, tur tak tādi grandi. Taču savīlos. Bišk par daudz epitetu, varbūt biju arī iedomājusies, ka virsnieku sievām tā dzīve citādāka (3/5). Tālāk vēl viena grāmata no šīs pašaas sērijas Ingas Gailes “Stikili”. Garīgi slima sieviete iemīlas savā ārstā, sadzīvo bērnu. Tas tā, īsumā. Vispār bija diezgan dziļi un filozofiski (3/5).

Pēc visa šī man atkal vajadzēja detektīvu, tā nu nonācu pie klasikas, pie Brauna “Da Vinči kods”. Mana vilcienu literatūra, gluži kā vairums. Bieza grāmata, kas varēja būt plānāka. Lietas un notikumus, ko es paredzu, Brauns apraksta pēc kādam 100 lapaspusēm. Nu labi, nebija jau tā, ka pilnīgi visu es tur paredzēju, taču nebija arī spriedzes un negaidītā atrisinājuma, ko tik ļoti gaidīju (3/5).

Alfrēda Dziļuma “Saplēsto krūzi” pievarēju tikai pirms pāris dienām, muļļāju mēnesi. Protams, vainīgs arī laika trūkums, taču sižeta interesantums arī nebija pārāk izplatīta lieta. Mainās gadalaiki, Nate rauš mantu, Jēcis šai koļās klāt, šī atraida, beigās ir otrādāk. Cik “interesanti”. Ā, un ar seriālu, ko kādreiz pa LTV1 rādīja, kopīgi, principā, ir tikai varoņu vārdi (2/5).

2017. gadu noslēdzu ar Antuāna de Snet-Ekziperī “Vēstuli ķīlniekam”. Dzīļi, filozofiski, laikam pat pārāk dziļi priekš manas būtības, vai arī neesmu vienkārši izaugusi priekš tādas literatūras. Bet arī “Mazais princis” man nepatika (3/5).

Kā vēsta gudrīds, tad šogad izlasīju 7,042 lapas puses 23 grāmatās. “Congratulations! You're really good at reading, and probably a lot of other things, too!”

es neko neatceros un vilciena stunda (novembris)

patiesībā par novembri man nav daudz ko teikt. zinu, ka tas pagāja ātri.liekas,ka tikai tikko rakstīju atsauksmi par oktobri.

vispār,novembris izcēlās ar to, ka biju vietās, kurās nekad nebiju bijusi, proti, LU Botāniskajā dārzā un StaroRiga. abi bija cool, bet botāniskais man patika vairāk.

ak, nu piedodiet, bet novembrī biju pavisam antisociāla un neradoša persona. mani joprojām karo nezin cik tur tās personības un sajūtas, un es galīgi nesaprotu, ko es gribu. tas viss ir nenormāli sarežģīti, ka varētu uzrakstīt atsevišķu bloga ierakstu par to, ka nolēcu no kraujas un piezemējos vietā, ko galīgi negaidīju.

bet patiesībā tas ieraksts gan jau sastāvētu no vārdu savienojuma “SASODĪTI SARREŽĢĪĪTI!!” nu tas tā, īsumā.

kā jau minēts nosaukumā, no novembra praktiski neko neatceros, tikai to,ka man patika būt laboratorijā un ka esmu ieberzusies ar savu gudrīda izaicinājumu.

un, protams, ilgojos pēc mājām. kā jau parasti, laimīgā stunda ir vilciena stunda.

cīņa ar govs pļeku (oktobris)

oktobrī manī kaut kas pārtrūka, kāda stīga ar nezināmu skanējumu. to es nebiju gaidījusi. protams mani pieviļ lietas, no kurām es to negaidu, proti, es.

vispār oktobris tāds dīvains mēnesis bija. plānotājā pirmo reizi parādījās ieraksts “derētu sākt mācīties”. īsti nezinu, vai tas notika, bet tieši šī iemesla dēļ vienu nedēļas nogali paliku kojās. Patiesībā oktobra bilžu galerija arī pārsvarā sastāv no dažādām variācijām, kā es smuki mācos, jo oktobris arī bija tas mēnesi, kad parādījās pirmie kontroldarbi, negulētas naktis un pilna termosa ar kafiju ņemšana līdzi uz universitāti.

patiesībā es neko daudz no oktobra neatceros, tas tikai pagāja vienā skriešanā, jo es nemāku plānot savu dzīvi un iesaistos aktivitātēs, kuras mani īsti nesaista.

protams, bija arī dziļas filozofiskas pārdomas pastaigu laikā, kuras es sava laika trūkuma dēļ nevarēju atļauties, taču tomēr darīju. bija arī pamatīga ieberšanās nerunāšanas dēļ. bija arī nožēla. tā ir vēl joprojām, nezinu, kad pazudīs. manī cīnās divi cilvēki - viens grib palikt, otrs grib kaut ko vairāk. vispār ir arī trešais, kurš grib gulēt.

bija arī nebeidzas skumjas pēc mājām, un saldērīga sajūta stacijā, kad atkal jābrauc prom.

Rīgai vajag vairāk rozā mākoņus.

Viņu kaitināja pašas izvēlētā dzīve. Izvēlētā? Kad tu iekāp govs pļekā, tu izvēlies?

Andra Manfelde, Virsnieku sievas

(ne) rīdzinieces septembris

joprojām liekas stilīgi dalīties internetā ar savu mēneša pieredzi un bildēm.

septembrī kļuvu par rīdzinieci, facebook’ā gan current city statusu nenomainīju, tagad nesaprotu, vai tas skaitās.

vispār, ja pie Rīgas pierod, tad nav tik traki, lai gan vienīgās vietas, ko zinu Rīgā ir centrs, bišk Torņakalns un bišk Iļģuciems, tātad vēl neesmu īsti pieradusi, pareizi, vēl nav taču bijusi pēdējā tramvaja nokavēšana un negulētas naktis.

lekciju ietvaros paviesojos LU karcerī, kas man likās tik iespaidīgs, ka nu..wow (esmu vēstures frīks, ja). biju arī uz jumta terases, sapratu, ka viens no maniem sapņu darbiem varētu būt tur. tā tad arī ir vienīgā bilde ar klasisko Rīgas ainavu.

vispār septembris tāds vienmuļš bija, četras dienas universitātē,trīs dienas mājās, nekādu ekšenu vai pārsteigumu. septembra beigās sāku baudīt zelta rudeni un, līdz ar tā iestāšanos, parādījās nebeidzama saldsērīga un skumju sajūta ( sk. iepriekšējo ierakstu).

jāpastāsta arī par šī mēneša vilšanos ( tāds taču laikam ir šo ierakstu mērķis). septembrī neizlasīju nevienu grāmatu,tāpēc likās nelikumīgi te likt kādu bildi ar grāmatām, bet es iesāku lasīt un esmu jau pusē. sasodītā pierašana pie Rīgas paņēma visu manu enerģiju.

kontrastu augusts

ir diezgan grūti rakstīt par augustu, ja pagājušajās dienas bija pilnas ar tik daudziem jauniem iespaidiem un notikumiem, lai gan augusts bija tikai pirms nedēļas.

augusts bija miera un reizē arī nebeidzama stresa mēnesis. stress bija mēneša sākumā un beigās, miers bija mēneša vidū, gandrīz sabalansēti. galvenokārt stress bija skolas dēļ, bet bija citas personīgas problēmas,kuras visas sakrājās un vienlaicīgi prasīja atrisinājumu. miers bija Aglonas dēļ. tas bija skaists piedzīvojums,kas lika nomierināties un saprast, ka viss būs labi, nevajag tikai padoties pirmajām grūtībām.

laika apstākļi augustā arī bija pietiekami kontrastaini. vasaras karstākās dienas mijās ar desmitgades lietainākajām. taču man nav nevienas bildes pludmalē, jo man nepatīk tādas lietas, bet ezerā gan biju ielīdusi.

ā, biju mežā mieru meklēt.

stāvu klints malā / ūdens smeļas mutē / sāku jaunu dzīvi

jau kādu laiciņu baigi negribas filozofēt par savām sajūtām, jo tās ir briesmīgas. baigi daudz problēmu sakrājies, kuras pati ievārīju, bet bez kurām nevar iztikt. bet šodien kaut kā gribējās pafilozofēt par savu šī brīža situāciju.

liekas, ka tik tikko vienreiz jau sāku jaunu dzīvi, kad tagad tas jādara atkal. lai gan, kas gan tā toreiz bija par jaunas dzīves sākšanu, smiekli nāk, lai gan gribējās, ai, kā gribējās. likās, ka mainīšu pilnīgi visu, bet vienīgais, ko nomainīju bija skola un varbūt nedaudz mūzikas gaume. tagad, kad dota otra iespēja, gribas visu darīt citādāk, vairāk izmantot šo piespiedu doto otro iespēju, lai gan bez tās nevar iztikt. vispār liekas, ka šoreiz to būs izdarīt vieglāk, jo jaunā vieta krasi atšķiras no iepriekšējās (lauki vs lielpilsētā, ha, Rīga un lielpilsēta). būtu pasakaini labi, ja nesatiktu nevienu veco paziņu no vecās dzīves, bet arī būtu pasakaini labi, ja es satiktu kādu draugu, kurš mani atbalstītu. vot tagad tā ir. stāvu klints malā un domāju visos virzienos, nespēju izvēlēties pareizo. visi iepriekšējie liekas pareizi, tikai tie, kas priekšā ne. un nevar jau zināt, kas būs priekšā/apakšā - bezdibenis, upe vai matracis. vai man vajadzēs draugu atbalstu, vai tomēr mīksti piezemēšos matracī.

jau kādu laiciņu ir tāda sajūta, ka slīkstu, ka jau ūdens smeļas mutē, nāsīs, ausīs. esmu nolēkusi no tās klints nepareizajā vietā, kur apakšā nav matrača un nav draugu, kas noķertu. darbu pāri galvai, bet es nesaprotu pie kura ķerties. it ka nav jau nekā briesmīga, visi to ir pārdzīvojuši, neesmu ne pirmā, ne pēdējā, un visi tie pārējie parastie teicieni. kas tad tur- universitāte, pārvākšanās no laukiem uz galvaspilsētu, nekā traka. bet man ir! protams, gan jau krietni pārspīlēju, bet es patiešam esmu nobijusies no visas tās studentu padarīšanas un koju dzīves. ja daudz maz praktiski esmu gatava, tad morāli pilnīgi ne. Rīga ir kā kanjons, kurā noslīkšu.

mazliet jocīgi paliek ap sirdi, zinot, ka visu nākošo nedēļu būšu pilnīgi svešā vietā, bet man tik ļoti negribas nobīties, gribas izmantot šo piespiedu doto iespēju, taču nezinu kā.

mazliet priecīgāk paliek ap sirdi, ja zini, ka mājās gaidīs.

jūlija instagaram story

joprojām gribu turpināt savu radošo darbību, nu vismaz kaut kā centīšos, tāpēc nolēmu publicēt savas instagrama stroija bildes (liela daļā no tām nemaz nav tur publicētas, bet man gribas būt foršai un sociālai).

krogs un jasmīni

jūlijs bija mans vilcienu mēnesis un arī Rīgas. cik dīvaini, ka man nav nevienas bildes ar vilcienu vai stacijā, bet gan jau ar laiku, jo vilciens turpmākajos gados būs galvenais mans pārvietošanās līdzeklis, ja vidusskolā maks bija pilns ar autobusu biļetēm, tad tagad tas JAU ir pilns ar vilciena biļetēm.

Rīga ir tikai nedaudzās manās bildēs, tikai ne tik profesionāla un skaista. taču gan jau atbilstoša manām šī brīža sajūtām, par kurām tagad negribu filozofēt, jo tās ir briesmīgas.

patiesībā te nemaz nav tik daudz bilžu, bet gan sajūtu, bet tas būtu dīvaini, ja zem katras bildes rakstītu klāt sajūtu.

p.s. nezinu vai turpināšu, bet man gribas bildēt skaistas gaismu spēles uz skapja un inčīgas vietas grāmatās, protams, arī rozā debesis, tikai nezinu, vai man sanāks.

literatūras deva I

man kaut kā ir jāiekustina visa šī lieta, tāpēc nolēmu lieki filozofiski nedomāt, bet rakstīt par to, ko daru visbiežāk - lasīšanu.

šogad gudrīdā biju apņēmusies izlasīt 23 grāmatas. zinu, ka nav diži lielais skaitlis, bet man bija izlaiduma gads un gaidāms pirmīša semestris, tāpēc negribu neko lieki saforsēt.

gadu iesāku ar Entonija Horvica “Zīda namu”. tas bija laiks, kad iznāca BBC Šerloka ceturtā sezona, un es biju nedaudz apsēsta. detektīvs labs, beigas nebija tik pārsteidzošas, cik gaidīju, tomēr ir ok, nav jau tā kā Doilam, bet ir labi (4/5).

Tad nāca obligātā literatūra “Sōla”. zinu, ka būtu jāciena latviešu trimdinieku literatūra, taču šo gabalu kaut kā nespēju. atceros tikai žēlošanos, varbūt kādreiz izpratīšu šo darbu (2/5). Obligātajā literatūrā sekoja Orvels “Dzīvnieku ferma”. ak tāda izņirgāšanās par PSRS, tik ļoti manā stilā. un tieši man tika tā laime meklēt prototipus tēliem, tik forši (4/5).

Remarka “Trīs draugi” ir mana angīna literatūra, neizklausās pārāk glaimojoši, zinu. Trīs draugi izrāva mazliet dvēselīti (4/5).

“Opera spoku” lasīju ar lielām mokām. nebeidzamā Ērika apsēstība un Kristīnes neizlēmība, žēlums. tas viss bija nomācoši, ka neko daudz neatceros no Gastona romāna (2/5).

Zālītes “Pieci pirksti”bija tik ļoti patīkama atelpa no visa. to lasīju pavasara brīvdienās pēc angļu valodas eksāmena, kad likās, ka dzīve jau beigusies. tik patīkama valoda un tik skaists skatījums uz tik netaisnu dzīvi. kāpēc latviešiem ir tik maz tāda veida darbu? (5/5).

Bela “Būris” bija patīkams pārsteigums, ka arī latviešiem ir sakarīgi detektīvi. visu cieņu (4/5).

vasaru atklāju ar Toma Kreicberga “Lopu ekspresi”,ko man uzdāvināja Ziemassvētkos. jāteic, ka gaidīju pavisam ko citu. domāju, ka būs vairāk vēstures, taču tikai Ņujorka. nav jau slikti, tikai nebiju rēķinājusies (4/5).

“Puisēns svītrainā pidžamā” arī jau sen gulēja plauktā. paredzamas beigas, taču romāns interesants. par diviem zēniem no dažādām šķirām un par grūtu laiku (4/5).

Radzinska “Dzels maska un grāfs Senžermēns” bija stāsts par 17., 18. gs. un to intrigām. uzzināju uz kā Dimā ir balstījis “Trīs musketierus” (3/5).

par Raviča grāmatu “Ilgais gājies” uzzināju no draudzenes jau februārī, taču tikai tagad nolēmu izlasīt. pilnīgi noteikti savādāks romāns par darba nometnēm. un visu vēl interesantāku padarīja fakts, ka tas viss ir bijis pa īstam (5/5). (ja kas, ir arī filma).

pusgadu noslēdzu ar Ābeles “Klūgu mūks”. tā bija mana vilcienu literatūra. bet vispār, romāns no sākuma lasās gaužām lēni, taču, kad pierod pie ritma, ir ok. ļoti daudz savītu likteņu,ka sāk atgādināt pasaku,nevis reālu cilvēka dzīvi (4/5).

esmu par 3 grāmatām priekšā savam izaicinājumam, tagad domāju, kas būs nākamā literatūra, gribas ieskrieties,lai pirmīša semestrī nav jāmokās.

p.s. šeit nav minētas visas grāmatas, ko izlasīju šajā pusgadā.

Viegli lija lietus, un mani mati bija izdomājuši taisīt drāmu. Tas bija Rīgā. Es nemāku selfijus @krypatas, sorry.

- Nedāvini man ziedus, tie tāpat novītīs un tos izmetīs, nedāvini man rotas, tās tāpat apsūbēs vai sarūsēs. - Ko tad lai tev dāvinu? - Atmiņas

Par mani

Jau kādu laiku gribu iekustināt visu to rakstīšanas un bloga padarīšanu, taču izrādās tas nav tik viegli - publicēt atklāti (nosacīti) savu viedokli un domas. Wow, cik tas nopietni un pieauguši skan. Nu ja, bet tādai man jau ir jābūt, pasaule tieši to gaida no manis. Kad izveidoju šo blogu, likās, ka nebūs problēmu rakstīt. Man bija vairākas klades un blociņi pierakstīti pilni. Nesaku, ka tur bija grandiozas domas, taču man ļoti gribējās padalīties. Taču tiklīdz nonācu līdz reālai darīšanai, tā likās, ka tas nekam neder, tas nav pietiekami labi. Un tā es ar to cīnos, taču vēlme būt aktīvai ir.

visiem tiem cilvēkiem, kuri teiks, ka ir kartupeļi, es teikšu, ka arī kartupeļi zied

Bet neviens tevi kā ķengurēnu somā apkārt nenēsās, tu esi liela.

Gundega Repše, Bogene

tominsh-deactivated20180715

18. novembris

Trending Blogs

Recently Viewed Blogs

pipari un ogles sniegā