Tieši pirms gada, 10.decembrī, piedzima viens varen' nešpetns, varen' mīlīgs pūkainis. (Labi, sākumā jau nemaz nebija tik nešpetns, bet mīlīgs jau bez gala.) Pēc diviem mēnešiem viņš atpēdoja uz Ģertrūdes ielu, lai iepazītos ar savu saimnieci un apsveiktu viņu dzimšanas dienā. Bija nakts. Britānija un Līga gaidīja Lāsmu mājās no darba, lai ieliktu viņai pūkaini rokās un teiktu: "Daudz laimes, šis mazais NavVēlVārds tagad ir Tavs acuraugs. Pūkainis izskraidījies, izņaudējies un aizmidzis. Gaidīšana turpinājās līdz tumšā, tumšā naktī nošķindēja atslēgas slēdzenē. Fonā skan "Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas", ienāk Lāsma, sākumā neko vēl nesaprot, smaida. Ierauga mazo NavVēlVārds, apsēžas (drīzāk 'nokrīt') zemē un sāk raudāt. Laikam jau aiz laimes. Viņš tādām lielām, lielā acīm skatās uz savu saimnieci un nesaprot. Viņš domā: "Ee, neraudi, es taču gribu tikai draudzēties, un lai mēs viens otru vienmērvienmēr sargājam." Tā Viņš un Viņa viens uz otru kādu brīdi skatījās, tā viņi viens otram atradās. Drīz vien mazais NavVēlVārds kļuva Viljamss. Tagad Viljamss ir izaudzis par staltu puiku ar tādu pašu nešpetnību ūsās. Mīļš. Līdz bezgalībai mīļš mums. (at Pāris Pakāpienu Virs Olīves)