#andra manfelde

[hicsitusest]

re kādiem smagiem un tveicīgiem gurniem

viņas izgājušas ielās

te ir ko turēt

trīs lielveikali uz vienu sievieti

un trīs sievietes katram no vīriem

šīs mazās pilsētas druknās un spēcīgās

spoguļos redz to pašu attēlu

ko vienīgajā no pavasariem

kad sirds bija dzīva gluži kā sprāgstošs lādiņš

nu dzirksteles asaru un nopūtu noslāpētas

lai nolādēta remēdiosa! tā arī neuzgājām gaisā

bet spoguļos pretī vēl līdz šim smej meitenes

un gaida savus izredzētos nākam

to dvēseles sabirzušas sīkas starp greizo lauskām

“ar cigarešu darvu un degvīnu

es gribu aizvilkties ciet

apnicīgajām sāpēm“ /Andra Manfelde “Betona svētnīcas”

[atceros]

es dzīvoju kopā ar vīrieti, no kura man ir bērns un no kura es baidos krēslas stundās trepju čīkstēšana atgādina ieplaisājušu zvanu žēlas kaimiņiene tikmēr pieguļošā, sarkanā triko dzenā savu rudo kaķi un durvis klaudz, klaudz, klaudz tu vari arī vienreiz neatnākt, aizmirsis durvju kodu un manu vārdu tev taču arī bail, dzīvnieciski bail, kad es stāvu pie loga un skatos              nekur sastingdama savās domās                                      un neredzēdama “tu beidz! tu vienreiz izbeigsi gaudot par sazinkādutur mīlestību!”      neko neredzēdama ne aizkarus, ne logu, ne atspīdumu, ne fabriku klusušos skursteņus es esmu tik pat mēma kā laiks, kā kartupeļu nazis, sīknauda, ūdens vienalga kas, vienalga kas… bet kas gan mūs pārmainījis, bet kurš? mēs esam tik pat veltīgi, tik pat nolādēti, kā tas kociņš ziemeļu ēnā mēs pārvietojamies noteiktās trajektorijās un neko vairs nejautājam                 neko? tūlīt atnāks, smaržodams pēc piķa, pēc eļļas, pēc pelniem, tāds sālīts tūlīt atnāksi, lai žēlums mūs savieno, lai gaiss mūs mierina, lai taču! vai piedos mums šīs pilsētas akmeņi, šīs pilsētas svētās upuru vietas? vai piedos alkatību?   pa kājām maisās vien bārbiju samīcītās galvas un asiņu vietā vīns, un vīna vietā alus, un alus vietā ūdens                                                                                             lai līst, līst