“Ejam uz Pili?”
“Ejam! Droši vien gan būs ciet.”
“Nu, jūs jau varat paskatīties internetā”, viņa saka ļoti racionālā balsī.
“Nē, bet tad tas nebūs tas! Vajag to sajūtu, ka mēs aizejam līdz pašam galam un tad uzzinam, ka ir ciet. Zin kā, savādāk nebūs tā pilnīguma sajūta”, es ļoti aizrautīgi skaidroju, ejot pa ielu viegli lēkājošā gaitā.
“Jā, labāk ir notiet visu ceļu un tad konstatēt, ka bārs ir ciet nevis noiet tikai pusceļu”, viņš ironiski saka. Es pasmaidu.
Nevaru atrast vārdus kā aprakstīt mūsu vaibu, bet brīdī, kad mēs kopā sēdējām un runājām par fotogrāfiju, un katrs brīvi pieņēmām un iedvesmojām mūsu izteiktās dīvainības, tad es sapratu, ka es vairs nekad negribu atgriezties pie cilvēkiem, kas ir rūpīgi izkopoši savu “stilīgas personas” tēlu.
Nekad es vairs negribu slāpēt savas vēlmes mulsināt cilvēkus ar privātiem jautājumiem, rāpties stabos, smieties pilnā kaklā, dejot un dziedāt, klaiņojot no vienas ielas uz nākamo.
Un ja kāds mūs vēro ar nepatiku un pārsteigumu par to, ka mēs sēžam uz bruģu malām, taisam trikus ar pudelēm, bļaustamies un džemojam visur, kur pagadās, tad es priecājos par to un vēlos to izraisīt vēl vairāk.
Es esmu lepna, ja kāds saka “Tā neviens nedara!” vai “Ko cilvēki padomās!”, jo tas parāda, ka es arvien mazāk ielieku sevi robežās. Arvien augu pārliecībā par sevi un to, ko es vēlos. Es kļūstu par labāku, brīvāku cilvēku un atrodu cilvēkus ar kuriem būvēt šo pasauli.
