Cilvēkam ir jācieš. Vismaz šad un tad, lai viņs atgrieztos realitātē. Nekad nevar dabūt visu,ko tu gribi. Un vēl jo mazāk - nopirkt visu,ko gribi.
Cilvēki zaudē cilvēcību. Tu vari slēpties aiz savas mākslīgā Instagram tēla un ticēt sekotāju skaitlim, bet beigu beigās tu paliec viens bez aizsarga,proti, savas patiesās personības.
Bez cilvēcīgām sāpēm, aizvainojuma, pārdzīvojuma un mērenas paranojas cilvēks ir tikai čauliņa,kuru var rokā tik patīkam saplēst drumslās. Cilvēkam dzīvē ir jāpiedzīvo tieši tikpat daudz ļaunuma, cik labuma, citādi viņš paliek bezatbildīgs un vērsts uz sevi, vienaldzīgs pret apkārtējiem.
Tagadnes cilvēkam ir pieradums saņemt tūlītēju neklātienes apliecinājumu cik lielisks, skaists un varens tu esi, proti, sekotāju atbalsts tavās bilžu lapās vai Facebook. Ar attālinātiem apliecinājumiem tev nav nekādas atbildības, bet tiklīdz parādas viens cilvēks tev pretī, tad saprot,ka tomēr kaut kāda atbildība rodas,runājot viens pret viens. Un tad gribās bēgt, jo nezin kā uzvesties. Bēgt ekrānā un bezjēdzīgi pāršķirstīt savu Facebook sienu jau kuro reizi dienā.
Runāt ar cilvēkiem nemaz nav tik grūti. Izņemot,ja viņu ģīmji ir visu laiku iesvīduši ekrānos un knapi dzird, ko tiem saka.
Bet pēc tam,kad esi aizgājis mājās un ieslēdz savu datoru(jo telefonu nevelc ārā no kabatām,kad satiecies ar draugiem), redzi bildi, ka lieliski pavadīts vakars un ir bijis tik #jautri un #tgif,ka vienkārši vāks, un sāc domāt vai esi tiešām fiziski bijis ar to cilvēku,jo viss,ko tu atceries ir ka tavs sarunu biedrs divas stundas pavadījis blenžot ekrānā.
Sirdssāpes. Vēlme pēc atbildīgākiem un cienīgākiem nākotnes cilvēkiem.
