Phantogram Three
Cosmic Funnies
Monterey Bay Aquarium
Interview Vampire Daily
2025 on Tumblr: Trends That Defined the Year
The Bowery Presents
izzy's playlists!
blake kathryn
Fai_Ryy
tumblr dot com
NASA
#extradirty
hello vonnie
$LAYYYTER
official daine visual archive
untitled
YOU ARE THE REASON
Jimmy Eat World
𓃗
RMH
seen from Malaysia
seen from Malaysia
seen from Vietnam
seen from Brazil
seen from United States
seen from Malaysia
seen from United Kingdom
seen from United States
seen from Malaysia
seen from Malaysia
seen from Ukraine
seen from Malaysia
seen from United States
seen from United States
seen from France
seen from United Kingdom
seen from Nicaragua
seen from Jamaica
seen from South Africa
seen from Armenia
@kastankina-blog
Lāsts
Pavadu laiku ar cilvēkiem - jūtos briesmīgi.
Pavadu laiku vienatnē - jūtos briesmīgi.
Vai šeit ir kāds risinājums? Jā, bet negribu sev atzīt. Piektdien gaidu sarunu.
Vispār ir sanācis lietot vairāk nekā parasti, un aizvakar pirmo reizi sajutu, to, cik spēcīgi tas mani velk pie sevis. Bet tas, ko es sajutu, bija niecīga daļa. Lika man pārdomāt dozas un laikus. Noteikti jāpagarina. Savādāk izkūpēšu.
Vari arī mani sadrupinās kā tukšu čaumalu. Es taču to gribēju.
Tukšums sevī. Es vairs,kas ir sliktāk. Just pārāk daudz vai just tuvu nekam.
Es esmu čaula.
Lūdzu, saplēsiet kāds mani.
Nu ja
Jo vairāk domā, jo mazāk saproti. Jo vairāk studē, jo mazāk zini. Jo ilgāk dzīvo,jo sāpīgāk paliek.
Tas ir mans skatījums - skatīties,kā apkārtējie noliek karotes, bet tu, sirmais maita, paliek tikai jaunāks katru gadu.
Es gribu ilgu mūžu, bet es gribu nonākt līdz tam nedzīvojot. Neesot procesā,jo mani biedē katra nākamā diena. Pirms gulēšanas lasu citu cilvēku sarakstītus stāstus vai noveles, jo tās noņem domas no tuvojošās nāves...
Man nepatīk vārds nāve. Tas ir pārāk dramatisks un punktu pieliekošs, jo nekas nekad neapstājās. Viss vienmēr ir kustībā un kustību nevar nonāvēt. Viena beidzas,sākas otra un tas ir neizbēgami.
Un šeit es vairs nezinu,kas ir briesmīgāks - doma par mūžīgo mieru, vai par to,ka viss vienmēr kustās.
Esmu gļēvs,jo negribu izdzīvot katru dienu, bet saldo vienpatību vecumdienās tā vien kārojas. Slinks.
No A līdz B un atpakaļ uz A.
Viss ir atgriezies iepriekšējās sliedēs. Un es nesūdzos. Man patīk šī dzīve. Un man vienmēr ir patikusi Es zināju, jau bērnībā,ka iešu tādu ceļu un ,ka tāda būs mana izvēle. Ja man dotu divus ceļus, es izvēletos jau iestaigāto. Jo man patīk.
Man apkārt ir cilvēki, kuri mani mīl. Un man ir žēl,ka nevaru dot viņiem citu savu dzīvi.
Bet no otras puses. Tā ir manējā. Un es jūtos sprostā no atbildības pret citiem..
Tas man liek aizdomāties par to, cik patiesība cilvēks pret cilvēku ir kretīnisks un ierobežojošs, un egoistisku mērķu vadīts. It īpaši,ja viņu mīli.Neapzināti gribi kontrolēt viņa gājienus dzīvē, izvēles un varbūt pat vārdus,ko ielikt viņam mutē. Un viss jau ir forši,ja abiem tas saskan. To laikam sauc par mīlestību, kad viens otru vienādi kontrolē. Ar kontroli es domāju vienāds mindset. No tā var izaugt kaut kas skaists. Es nenoliedzu mīlestību. Es to dievinu.
Bet mana mīlestība pret sevi izpaužas veidos,kas citiem liekas destruktīvs un,jā, ar savu skaidro prātu es piekrītu, es nodarbojos ar destruktīvām darbībām, bet tās man liek just,ka sevi mīlu.
Pieņemu,ka tas ir šķībs klikšķis galvā, kuru pareizais ārsts varētu ieslēgt pareizajā virzienā. Bet kurš no mums tad īsti zin to pareizo virzienu? Neviens. Katrs cīnās ar sevi, vai necinās. Bet ir dažādi veidi kā dzīvot un kaut kur attīstības procesā esam pieņēmuši, ka viens ir labs un otrs - slikts. Melns un balts, bet nekas pa vidu.
Es vēlos pa vidu
Mēslaine
Šodien apcerīgās domas gluži romantiski sakrita ar manu atrašanos dušā, precīzak, tieši mazgāšanās nodarbe lika man domāt. Man ir vanna. Un pie vannas ir uzbuvēta simpātiska sieniņa, kuru apkraut ar krāmiem. No sākuma tur skaisti ziedēja puķes un stāvēja vienas ziepes, un matu mazgāšanai attiecīgie produkti.
Tagad tā ir nosēta ar puspabeigtiem produktiem, iesāktām ziepēm un vairākām dušas švammēm, lai gan ciemiņu man nav bijis. Ja salīdzina vannasistabu ar pārējo māju, tad varētu šķist,ka visus ciemiņus aicinu uzturēties vannasistabā.
Un es nezinu pa kuru laiku tas notika. Vainu uzņemos par vienu lieku kondicionieri,jo kaut kādā alcheimera uzplūdā man likās,ka nepieciešams jauns.
Alcheimera uzplūdi laikam patiešām labi paskaidro, kas ir noticis ar to nabaga istabu,jo es neesmu cilvēks,kurš skrien pirkt visu,jo ir uz atlaidi. Man patīk maz, bet kodolīgi.
Bet zini, tas ļoti labi attēlo manu šī brīža dzīvi. Pustukšas dušas želeju un šampūnu pudeles, pusiesāktas,gabalos sadalītas roku ziepes un TRĪS zobu pastas VIENĀDI izlietotas. Higiēniskā mēslaine.
Būtu es bērns vai kāds aprūpējams cilvēks, man šo šī smaržu midzeni nekad vairs nevajadzētu paplašināt. Bet dzīve mani grūž uz priekšu stiprāk un ātrāk nekā es spēju tikt līdzi. Man ir noberzti ceļi un sāpošas roku locītavas no mūžīgās vilkšanas pa zemi. Un dažreiz man liekas,ka man tas netraucē. Dažreiz man liekas,ka tā tas varētu palikt mūžīgi.
Apcere beidzās ar ieslīgšanu melanholijā. Pats vienmēr iekrīt savā slazdā.
Man pat liekas, ka patīk man tur krist.
Mēsli.
Svaigs
Vakardien ļāvu savai personai vāļāties pa dīvānu un aptaustīt dzīves notikumus. Kad tas bija pabeigts un biju iegrūdis dvēseli melanholiskā bezdibeņa sāpēs, iedomājos par bērniem.
Bērns.
Es kādreiz biju bērns. Bet tik maz no tā atceries.Liela migla, kurā dzirdu smieklus, muļķīgus strīdus ar draugiem, kādu sāpīgu atmiņu. Interesanti,ka viena no tām retajām bērnības atmiņām, ko redzu ir, sevi, smagā ģimenes situācijā, tumsā pie gultas uz ceļiem lūdzam dievu, lai viss nokārtotos.
Tā bija pirma un pēdējā reiza,kad to darīju un nezinu,kas mani uz to pavedināja. Pieņemu,ka redzēju pārāk daudz telenoveles.
Bērns.
Tik tīra apziņa un patiess prieks par apkārtni. Ne miņas un nojausmas par pasaules briesmeklībām un sāpēm. Un tā jau laikam ir,ka bērna smiekli ir tie dzidrākie, jo ši skaistā dvēselīte vel nav piedzīvojusi melnumus.
Un tas mani kaut kādā ziņā iedvesmoja un izcēla no bezdibeņa,kurā labprātīgi iekritu. Lai gan es arī kādreiz biju bērns, bet mana dvēsele tikai nomelnota pāragri, es priecājos par tiem pirmajiem 5 dzīves gadiem,kurus pavadīju aizmirstā skaistumā un priekā, un visīstākās mīlestības grožos.
Pārbagātība
Man uz galda stāv trīs grāmatas,kuras ir nosolītas izlasīt. Solījums kam? Nezinu, bet noteikti ne sev, jo sevi piekrāpju visvairāk.
Man iešāvās bērnišķīģa doma - kāpēc gan lai tieši šovakar nesāktu rakstīt savu grāmatu. Nē, jāsāk ar īsstāstiem,nē, vēl labāk - dzeju.
Es vienkārši tērēju laiku, kura man nav atlicis daudz, jo manai spītībai nav gala. Kaut reiz kā pieaudzis cilvēks izvēlies grāmatu un sāc slidināt savus mitros redzokļus pa lapām. Bet nē. Man ir jātaisa kaprīzes un, velns pārāvis, šī kaprīze vēl jāpieraksta.
Teikšu kā ir. Ārpasaule sen nav baudīta, šobrīd mana ārpasaule sastāv no četrām sienām, loga, kuram aizkari vienmēr ir ciet, skapja, kuram spogulis ir aizlīmēts ar papīru, un dīvānu, kurā es pavadu lielāko dienas daļu. Drēbes man mūždien ir gatavas gulēt. Un arī es. Zini, tas būtu labākais variants, ja vien mana persona būtu neatkarīga no citu labsajūtas.
Un vispār gribēju rakstīt tāpēc,ka trīs grāmatas uz galda ir pārbagātība. Jo tās aizņems laiku, lai tās izlasītu. Mana persona ir noslīkusi pārbagātībā - sēžu pie galda un rakstu uz datora, guļu dīvānā un bakstu telefonu. Eju uz tualeti, neatlaižot acis no telefona. Un es VĒL gribu sev likt lasīt grāmatas? Un VĒL naudu pelnīt, un VĒL cilvēkus atpazīt..? Seju tik daudz, un es vairs nevaru atcerēties kā kuru sauc, no kuries kurš ir un kāda velna pēc esam pazīstami.
Pārbagātība.
Liecies mierā.
Iekāp dīvānā un baksti telefonu.
Eksponāts
Iedomājies kuģi, varenu,skaisti dekorētu, un pēc koka lakas smaržojošu.
Tagad to pašu tikai maziņu, pēc plastmasas smirdošu, un vēl tam visam pa virsu - pudelē ieliktu.
Tagad iedomājies mūs tajā pudelē. Laika kapsulā. Pudele, kurā laiks tika iekapsulēts brīdi, kad tika uzlikts korķa vāks. Šādi mēs esam tagad, un šādi mēs būsim mūžīgi. Divi eksponāti.
No sākuma jau ļoti jautri. Tikko iepazinušies, vēl tikai atklājam viens otru, dažādās kustības ķermeņa. Kā tavi muskuļi savelkas,kad tev pieskaros. Kā man zosāda paceļās,kad tu ar roku nobrauc man pa kaklu. Visas šīs mazās ekstāzes, ko spējam izbaudīt tikai tad,kad tikko esam iepazinušies. Es pētu tevi, tu pēti mani. Un ir tik interesanti pētīt tavu tēlu. Mani uzjautrina kā tava seja savelkās dažādās grimasēs, un tev patīk klausīties manos dārdošos smieklos. Šķiet ,ka kapsula ir domāta tieši priekš mums - kā gan mēs varētu viens otram izsīkt. Tavs ķermenis, tajā ir tik daudz ko pētīt atkal un atkal, un tavs prāts - plašāks par jebko, ko dzīvē esmu piedzīvojusi. Tēmas, ko tik mēs šeit varētu apspriest. Pasaules dziļākos noslēpumus atklāt, un paši atkal iznīcināt tikai, lai atklātu no jauna.
Bet arī iekapsulējoties rodas trūds.
Es pētu tevi.
Tu pēti mani.
Un tā jau veselu mūžību.Un nekas nemainās. Mani vairs neinteresē tavas grimases, jo esmu tās jau atskatījusies līdz riebumam. Tev acis griežas otrādi, redzot, kā es pārvietojos. Tevi tracina, ka mani mati nosēžas tik viegli uz maniem pleciem. Tu gribi, lai tie ir smagi, lai tos ir grūti pavilkt, jo tu pats šo kapsulēto dzīvi negribi vairs pavilkt.
Es vairs nevaru izturēt elpot šo pieelpoto pudeles gaisu. Speciāli izvairos no taviem skatieniem,jo vēl cenšos uzturēt fantāziju,kas bija sākumā, bet, tā neglābjami satrūd katru reizi,kā es pakustos. Un es jūtu tavu riebumu pret manu eksistenci,un arī es to izjūtu pret tavu.
Bet te nu mēs esam. Divi satrūdējuši eksponāti, iekapsulētā pudelē ar korķa vāku.
Mūžība no sākuma šķita tik vilinoša, taču tagad mirklis šķiet vērtīgāks.
Muļķis
Dažreiz dzīvē sanāks izdarīt kļūdas. Aizvakar uztaisīju vienu lielu kļūdu.
Redzi, nemāku kontrolēt savas izklaides. Un manas izklaides dažreiz paliek pārāk trakas. Tā bija todien.
Laikam beidzot dabūju pa pakaļu un atturēšos no mēslu vārīšanas. Tomēr mēģinu joprojām kārtot savu galvu pie ārsta un manas neapdomīgās izklaides konkurē ar zālēm. Pietiek. Vismaz uz ilgu laiku.
Sapratu,ka ir ļoti jāstrādā ar sevi,lai nepieļautu vēlreiz ko tamlīdzīgu. Jo trūkst robežas. Un es nojaušu iemeslu kāpēc to robežu nav, bet vēl negribās to atzīt sev. Ar laiku.
Laiks, tā sakot, dziedē. Bet tad jau redzēs.
Asinis
Sāpes remdē sāpes. Un izsalkumu.
Kompānijas izsalkumu,
Tikko nonācu mājās un apzinos, ka nekas neko nenozīmē un nekad arī nav nozīmējis.
Viss smird.. Psaule smird.
Man asiņo kājas.
Tā es ārstējos
LAIKS IET LĒNĀM. bet progresam ir jābūt tūlitējam un tiešam.
Huiņa. Nekas nav taisnīgs un viss ir meli, bet dzīve ir izcila.
Mīlestība un riebums.
Visiem vēlu mieru.
It kā
Iepriekš teicu,ka cilvēkam ir jācieš. Saku tāpēc,ka garastāvoklis nestabilizējas.
Prieks uzdveš bailes un aizkaitinājumu. Priecīgi cilvēki riebumu. Un kopumā laikam jau,ka viss rada riebumu, jo mani aklums pārņem viegli un ātri. Ir grūti kaut ko redzēt,ja esi akls. Vienīgais par ko mēdzu satraukties ir vai tas aklums paliks uz visu mūžu,jo tāds nebija plāns. Vairākas reizes ir mēģināts redzēt, bet nekas nesanāk. Sanāk paskatīties tikai uz dažām stundām vai, labākajā gadījumā, dienām, bet kopumā viss tiek pavadīts vienā ļoti biezā miglā vai pilnīgā tumsā.
Par laimi dzirde vēl ir palikusi. Un manieres. Manieres izvelk dienu citiem un rada iespaidu par to,ka redzu. Tikai gribētos, ka vairākiem būtu procentuāli vairāk manieres nekā redze. Un simtprocentīga dzirde.
Es neko neredzu.
Visatļautība
Cilvēkam ir jācieš. Vismaz šad un tad, lai viņs atgrieztos realitātē. Nekad nevar dabūt visu,ko tu gribi. Un vēl jo mazāk - nopirkt visu,ko gribi.
Cilvēki zaudē cilvēcību. Tu vari slēpties aiz savas mākslīgā Instagram tēla un ticēt sekotāju skaitlim, bet beigu beigās tu paliec viens bez aizsarga,proti, savas patiesās personības.
Bez cilvēcīgām sāpēm, aizvainojuma, pārdzīvojuma un mērenas paranojas cilvēks ir tikai čauliņa,kuru var rokā tik patīkam saplēst drumslās. Cilvēkam dzīvē ir jāpiedzīvo tieši tikpat daudz ļaunuma, cik labuma, citādi viņš paliek bezatbildīgs un vērsts uz sevi, vienaldzīgs pret apkārtējiem.
Tagadnes cilvēkam ir pieradums saņemt tūlītēju neklātienes apliecinājumu cik lielisks, skaists un varens tu esi, proti, sekotāju atbalsts tavās bilžu lapās vai Facebook. Ar attālinātiem apliecinājumiem tev nav nekādas atbildības, bet tiklīdz parādas viens cilvēks tev pretī, tad saprot,ka tomēr kaut kāda atbildība rodas,runājot viens pret viens. Un tad gribās bēgt, jo nezin kā uzvesties. Bēgt ekrānā un bezjēdzīgi pāršķirstīt savu Facebook sienu jau kuro reizi dienā.
Runāt ar cilvēkiem nemaz nav tik grūti. Izņemot,ja viņu ģīmji ir visu laiku iesvīduši ekrānos un knapi dzird, ko tiem saka.
Bet pēc tam,kad esi aizgājis mājās un ieslēdz savu datoru(jo telefonu nevelc ārā no kabatām,kad satiecies ar draugiem), redzi bildi, ka lieliski pavadīts vakars un ir bijis tik #jautri un #tgif,ka vienkārši vāks, un sāc domāt vai esi tiešām fiziski bijis ar to cilvēku,jo viss,ko tu atceries ir ka tavs sarunu biedrs divas stundas pavadījis blenžot ekrānā.
Sirdssāpes. Vēlme pēc atbildīgākiem un cienīgākiem nākotnes cilvēkiem.
Nākotne
Ko nozīmē radīt? Un kas nosaka to, cik labs ir radītais.
Vispārīgi jau tas,kas skaitās labs, ir tas, ko apkārtējie spēj uztvert un saprast, kaut kas,kas viņiem liek atgriezties laikā un izjust aizmirstas sajūtas, vietas, cilvēkus. Labs ir tas,kas ir bijis pagātnē. Labs ir tas,kas rada nostaļģiskas sajūtas. Atgādinājums par kaut ko sen aizmirstu.
Tāpēc cilvēks nekad nav vientuļš,jo vienmēr ir lietas,kas viņam patīk un patiks arī lielākajai daļai pasaules. Piederības sajūta ir tā,kas neļauj cilvēkam būt vienam. Toties justies vienam ir pilnībā iespējams, bet tā ir cita tēma.
“O, cik futūristiska doma. Cik konstruktīvs dizains. Cik mājīga vizualizācija.“
Viss ir celts uz to, cik spēcīgi tevī raisa pozitīvas atmiņas atraugas no laika,kas pagājis. Nekas nav uz nākotni skatīts,jo viss ir atskats uz pagājušo, varbūt mazliet deformēts, lai atbilstu tagadnei. Un tas jau nav nekas slikts. Man arī patīk ieslīgt dīvānā un domāt par aizvadīto eksistenci pasaulē. Un zāle tiešām senāk bija zaļāka un debesis zilākas. Un tas arī nav nekas slikts, jo bez skaistām atmiņām, tagadne nevar būt skaista, nākotne - vel mazāk.
Migla
Sāpes aizmiglo domāšanu. Un viedokļu uzklausīšanas toleranci. Aizmiglo manieres. Vispārīgu pieklājību. Un pacietību.
Teorētiski šī migla paceļas pēc konkrēta laika perioda, bet šoreiz izskatās,ka periods ir ievilcies uz četriem mēnešiem konstantas sāpju miglas. Un neizskatās,ka domā drīz atbrīvot.
Principā jau it kā ir vienalga, ko cilvēks piedzīvo, ja viņš ar to nevēlas dalīties citos, bet tā kļūst par problēmu, kad tas ietekmē viņa personību vai psihi. Un šī jaunā, bojātā personība sāk ietekmēt apkārt esošo ilgdzīvotāju loka psihi un labvēlību. It īpaši, ja labvēlības maitāšanai nav racionāla iemesla, bet tikai tas,ka konkrētais personietis nevar sadzīvot ar savu sāpju tārpu,kurš aizmiglo skatu. Bet no otras puses,ko darīt,ja miglas novēršanai tiek jau darīts viss cilvēcigi iespējamais, bet uzlabojumi nav tūlīteji. Tad it kā jāsadzīvo ar to atlikušo personības maiņas laiku. Jo beigu beigās jau droši vien, ka viss uzlabosies un atgriezīsies pie ciešamās ikdienas sāpes nevis mūžīgās tumšas bedres.
Ir vajadzīga mazliet pacietība un iecietība no abām pusēm.
Gaistošs
Cilvēka atmiņa ir interesanta lietiņa. Tev šķiet,ka atceries visu skaidri, bet patiesībā ar katru atstāsta reizi, izrādās, paurītis pieliek klāt kādu ekstriņu vai arī to atņem.
Pirms vairākiem mēnešiem mani māca bažas,ka zaudēšu atmiņas, ka man ir nepieciešams pierakstīt, ierakstīt un filmēt savas atmiņas topošās un esošās, jo, kas to lai zin, kādu dienu pamodīšos un nezināšu ne rīta, ne vakara.
Bēdu ieleja, jo šobrīd gan rītu, gan vakaru vēl gandrīz filtrēju, bet dienas kļūst aizvien caurspīdīgākas un neeksistējošākas. Nezinu, kāds tārps ir manā paurītī, bet šobrīd ir tā,ka nav pat tās ekstras kur ielikt, jo nav pamatmateriāla, proti, diena pati par sevi. Un tādas pazudušās dienas ar katru reizi krājas un veido vēl lielāku tukšuma kaudzīti. Tā vien šķiet,ka drīz mana galviņa būs pārpildīta ar tik daudz caurspīdīgumu, ka nebūs vietas vairs nozīmīgajām atmiņām un es varēšu sēdēt spoguļa priekša, neatpazīstot seju, siekaloties un priecāties par nepiepildāmo, pilno tukšumu manā paurītī.
Kurts Zanders
Laika koncepts. Cik baisi.
Pārņēmušas kārtējās, nekontrolējamās bailes. To laikam sauc par paranoju? Šis vārds tik pazīstams, bet līdz nemaņai novalkāts mana laika ikdienā.
Laiks.
Mani vienmēr ir biedējis laiks. Ideja par laiku. Attiecībā pret visu pasauli un ārpus pasaules notiekošo, man tas šķiet tik absurds un iegrožojošs koncepts. Viendienītes dzīves ilgums ir viena diena. Cilvēks var nodzīvot 100 gadus. Kas to lai zin,cik ilgi dzīvo radījumi kaut kur tur ārā, uz citas planētas. Visticamākais, ka tik ilgi, ka paejot 100 gadiem, tie ir paspējuši vienu reizi nomirķšināt savus redzokļus. Viena diena cilvēka mūžā ir tuvu nekas(ja nu vienīgi moka termināla slimība, bet par to citu reizi), bet cik atbaidoši ilgs laika moments tas ir viendienītei. Bet varbūt es to ņemu pārāk smagi. Tam ūdens insektam nav laika eksistenciālu domu aptverei, kā arī nav pienācīga ekipējuma priekš tā. Cilvēks ir tas pats mazais insektiņš, bet kuram paurītis kustās ar mazliet iespaidīgāku mentālo kapacitāti. Un uznāk dienas,kad man šķiet,ka vērtīgāk ir būt par tādu viendienīti nekā par eksistenci nomāktu viendienīti,kurš ir aizmirsis aizmigt mūžīgi pēc tām divdesmit četrām stundām.
Laiks. Šobrīd ir pagājušas 30 minūtes pirms sāku šo ierakstu. Ir jau pāri divpadsmitiem un es jūtu,ka šīs domas mani nepametīs vēl ilgi pēctam, kad ekrāns būs nodzisis un ventilators pārstās rūkt - naktī slikti gulēšu,no rīta celšos septiņos, kā ierasts, būs jūtams nogurums, skrējiens uz autobusu, akadēmija un vēlu naktī mājās. Vēlu priekš manis ir desmitos. Un tur arī beidzas mana viena diena. Būtu insekts, tad šobrīd jau ķermeni būtu sagrožojis stīvums un aukstums. Varbūt vēl pēdējie bioloģiskie procesi norisinātos, gaiss no plaušām tukšotos. Smaganas zilas. Un viss. Tukšs. Nav vairs ne laika, ne vietas, ne vecuma, ne inteliģences. Ne ideju, ne sapņu.
Un tieši tik vienkārši cik uzradās, tik sarežģiti nodzīvots, bet beigu beigās ir tikai sagrauts koncepts un iestājas neesamība.
Cik savādi smeldzīga kombinācija.
Simboliska šķiršanās
Šodien tika iesniegts konkursa darbs. Pieņēma,bet vēl jāpiestrādā. Ar draugiem izdomājām nosvinēt ar tetrapakas vīniem turpat akadēmijas telpās. Divas tetrenes uz trīs bija pietiekami, varbūt priekš manis pat mazliet pārāk daudz. Kā jau vienmēr šāda veida pasākumos ir jāizrunā viss nedēļā, mēnesī, pusgadā vai gadā, kā nu kuram, uzkrātais.
Man vienmēr ir dalītas domas par šo sirds kratīšanas lietu. Protams, man, kā jebkuram citam vidusmēra latvietim, absolūti patīk ņergāties un sūdzēties, bet dažreiz(lielākoties) nekad nepamet paranojiskā sajūta,ka pēc laika šī informācija(visnotaļ primitīvā) tiks kādreiz izmantota pret mani. Kas ir muļķīgi. Kuru gan nākotnē interesēs tas,cik ļoti lielu vai minimālu nepatiku izjutu par sevi 14, 18, 22 vai cik tur gados. Piesārņojums.
Bet..
Kā jau kārtīgi mietpilsoņi ar augstu atbildību pret turpat akadēmijā strādājošamies dežurantiem, un mūsu pašu darba grafiku, 22:00 pametām savas akadēmijas telpas, mazliet ierāvuši, bet ar cerīgu noskaņojumu uz uzlabojumiem, devāmies uz sev attiecīgajiem transportiem. Šajā momentā apcerēju to, cik simboliski šovakar šķiramies - tieši pie akadēmija šlakbauma mēs, trīs personas, nogriezāmies katrs uz atsevišķiem gājēju celiņiem. Viens uz Valdemāra ielu, otrs uz Brīvības un es - Raiņa bulvāri. Tā bija kā klusa noruna vai apzināšanās,ka, lai vai cik ļoti tuvi mēs trīs nebūtu, dzīve kaut kādā brīdi mūs novedīs katru uz savu ceļu un tikšanās, ja tādu vairs vispār notiks, būs tikai svētku svinēšanas.
Man palika mazliet smagi.
Cilvēki nāk un iet visu mūžu, bet uz neatgriežanos aiziet tikai tie, kurus mīlu visvairāk.