Latvija – deķis ko raustām?
Aizvadītā nedēļa Latviju atkal nostādījusi deķa lomā, ko dažādi spēki mēģina raustīt katrs uz savu debesspusi. Ārlietu ministrs Rinkēvičs iekļāva melnajā sarakstā naida kūrēju no Krievijas - Ivanu Ohlobistinu, kurš 7.novembrī dzīrās apmeklēt Latviju, lai “garīgās sarunās” stiprinātu vietējo iedzīvotāju pārliecību par nepieciešamību pievienoties jaunajai Krievu pasaulei. Rīgas mērs Ušakovs viņam par to atvainojās, jo, acīmredzot, sajutās neērti, ka Latvijā vēl ir spēki, kas Krievu pasaulei pievienoties nevēlas. Savukārt Saeimas deputāts Loskutovs mēram pauda izbrīnu, kādēļ viņš pats nedzīvo tuvāk Krievu pasaules centram. Visbeidzot, topošā Saeimas deputāte Ločmele, mēģināja noskaņot cilvēkus pret Loskutovu, apsūdzot viņu ievērojamas elektorāta daļas – Ušakova vēlētāju aizvainošanā.
Vienīgais ko var pārmest Latvijas ārpolitikas un drošības varasvīriem un varassievām šajā situācijā ir acu pievēršana uz atsevišķu pilsētu mēru centieniem veidot alternatīvu, valsts vienotību apdraudošu ārpolitiku.
Nav nepieciešams bruņoties kādiem īpašiem okulāriem, lai pamanītu, ka:
- valsts šūpošana no iekšpuses;
- oficiālo amatpersonu nostādīšana muļķu lomā starptautiskajā arēnā;
- valsts saraustīšana vasaļteritorijās kas tiecas pie dažādiem senjoriem;
- opozīcijas apvienošana un mobilizēšana uz starpetniskā naida bāzes
ir veids kā rodas huntas un Krimas scenāriji, kas noliks zem sitiena mūs visus – ne tikai tos, kas cenšas saraut nabassaites ar agresorvalsti kaimiņos un integrēties Eiropā.
Vietējo provokatoru mērķis ir viens. Radīt iespaidu, ka mūsu valstsvīri ir pārpratums, Latvijas valstiskums ir pārpratums, tā ir valsts 404.
Savukārt Krievija, kura dzīvo pēc loģikas “ja kādreiz cīnījāmies pret fašismu, tad tie pret ko cīnāmies tagad (jo viņi ir pret slāvu zemju apvienošanos) ir fašisti” izdarīs pārējo. “Fašistu valsts 404” tēls argumentus neprasa, to drīkst spārdīt ar kājām un raustīt gabalos. Galvenais - visu labi saplānot sadarbībā ar vietējo aģentūru. Un ar zombējošo mediju iešļircēm “Krievu pasaules” kategorijās domājošajos, vienkāršajos ļaudīs panākt to apziņas stāvokli, kādu tie izdzīvo iedomājoties Ukrainu.
Nekādu jaunu zaļo cilvēciņu, protams, Latvijā nebūs. Tie jau ir šeit - inteliģenti vīri ar Pasternaka grāmatām padusē, populāri muzikanti un komedianti, kas izsmej Latviju par katru tās soli. Savukārt ar mediju palīdzību gan Krievijas, gan Latvijas sabiedrība tiek pārliecināta par to cik laba bija Padomju Latvija un cik daudz slikta kopš padomju gadiem Latvijā piedzīvots. Mainījušies laiki, kad varējām teikt – Krievijai mēs esam smilšu grauds, ko tā pat nepamana. Šodien Latvija un Igaunija ir zemes, uz kurām pamazām pārslēdzas raganu mednieku uzmanība.
Visu šo spēku kopīgais mērķis ir sašūpot krievu sabiedrību Baltijā, lai panāktu varas institūtu piekāpšanos pilsonības jautājumā un caur to - Krievijai lojālu satelītvalstu izveidošanos Eiropas Savienībā. Jo vairāk Eiropas brīvajā tirgū pārvietosies Krievijai lojālo Eiropas Savienības valstu pilsoņu, jo plašāka veidosies aģentūra un palielināsies iespējas nākotnē izspēlēt vēl kādu triku Rietumu virzienā.
Taču mēs vēl varam šo to izdarīt arī paši. Pirmkārt – nepievienoties Latvijas nievātāju korim. Otrkārt – likt skaidri saprast, ka Krievijas un tās vietējo aģentu ietekme šaipus robežai nav vēlama. Kamēr lielā Austrumzeme joprojām izbauda sapni par noputējušiem tankiem Eiropas ceļos, Rietumos cilvēki naktīs jau sen bauda mieru.