Skrundas spoku pilsētiņas kā tūrisma objekta funkcija ir nonākusi uz jautājuma zīmes, bet ko attāli līdzīgu piedāvā arī Kuprava, kas atrodas Latvijas otrā galā.
Padomju laikos attīstījusies ap drenu cauruļu rūpnīcu, kopš 90. gadiem Kuprava līdz ar rūpnīcas slēgšanu ir ieslīdējusi pamestībā. Rūpnīcas teritorija aizaugusi, un vien pa stūriem jaušama neliela mēroga pašdarbnieciski saimnieciska darbība. Daļa no padomju laika blokmājām vai nu kļuvusi par graustiem, vai arī ar aizbultētām ārdurvīm un tomēr vēl vietā palikušiem logu gaida citus laikus, kuri diezin vai pienāks.
Taču cilvēki šeit turpina dzīvot. Uz vispārējā aizmirstības un pamestības fona īpaši izceļas blokmāja, kas ir siltināta un nokrāsota. Tā ir viena no Viļakas novada sociālajām mājām, un rodas pat sajūta, ka šī tagad ir kas vairāk par glābšanas riņķi perspektīvu trūkumam. Par to liecina gan pagalmā redzamās automašīnas, ko par gluži veciem lūžņiem nenosauksi, gan arī bērnu bariņš.
Brīdi pēc tam, kad esam ar motociklu piestājuši kontrastu mezglpunktā starp aizaugušu un pamestu pagalmu no vienas puses, un atjaunoto namu no otras puses, jau ierodas pirmie mazgadīgie tehnikas interesenti.
«...līdz pašiem Balviem»
Kad drošākais puika ir izdīcis, lai viņu pavizina līdz mājas galam un atpakaļ, nez no kurienes sāk parādīties arī citi, pa pāriem, pa trīs. Un Viktors viņus vizina, un pēc tiem daždesmit metriem viņi kāpj nost no sēdekļa ar mirdzošām acīm un aizrautību krūtīs. Un grib vēl. Tādi gaiši bērni, kas viegli pārslēdzas starp latviešu un krievu valodu. «Kad jūs vēl nākamreiz atbrauksiet?» — viens no viņiem grib zināt.
«Būtu forši, ja varētu šitā līdz Viļakai,» pēc brauciena saka vienīgā meitene šinī bariņā. «Vai pat līdz pašiem Balviem..!»
«Kāpēc lai tu tā nevarētu?» — pajautāju. Jau dzīros stāstīt, ka normāls ir motocikls itin sasniedzams mērķis, ja viņa labi mācīsies un atradīs savu lauciņu kapitālistiskās ekonomikas vērtību ķēdēs.
«Nu kā, es jau meitene,» — viņa kautri atbild. Dzimtes lomu indoktrinācija ir notikusi. Viņa ir pārliecināta, ka viņai nepienākas.
Manī pamodās reversais uģis kuģis, un mēģināju pastāstīt, lai viņa dara to, ko pati grib, nevis klausās tos, kas stāsta, ko viņa drīkst un ko nedrīkst gribēt. Bet tajā brīdī viņas skatiens jau bija kaut kur citur.
Mazie ir izvizināti, un, kamēr viņi mūs nav nolaupījuši, pošamies tālāk. Kuprava kā vecītis ar tādu pa pusei izgludinātu un pa pusei saplēstu uzvalku, vienu nospodrinātu, otru izjukušu kurpi, paliek aiz muguras. Dzīvo un par kaut ko jau arī sapņo.
