Tas, ko vienmēr esat gribējuši zināt par sociālajiem tīkliem
Attēls: Benedikt Koehler, CC licence
Norādes uz sociālajiem medijiem ir sastopamas visapkārt. Ziņu portāli aicina padot tālāk savus rakstus, aicinājumi sekot ir redzami ne tikai tīmekļa vietnēs, bet arī drukātos materiālos un iestāžu skatlogos, #tēmturi vārdus vai frāzes izceļ arī ārpusinterneta formātos. Viss saprotami — komunicētāji cenšas piesaistīt auditoriju. Turpretī izpratne par tīkloto vidi, kurā indivīdi un organizācijas līdzdarbojas, gan parāda dažus pārpratumus. Šajā rakstā norādīšu uz problemātiskiem aspektiem žurnālistikā, kas attiecas gan uz sociālo mediju formu, gan saturu.
Kas īsti ir sociālie tīkli?
Publiskajā telpā bieži vien ir dzirdams jēdziens “sociālie tīkli”. To dzirdot, daudzi nospriež — tas ir par feisbuku un tviteri. Tomēr jēdziena lietojums šādā nozīmē jauc komunikācijas rīku ar komunikācijas procesu.
Jēdziens “sociālais tīkls” ir pastāvējis ilgi pirms mūsdienu tīmekļa izveides — nemaz nerunājot par tādu kompāniju kā “Facebook” un “Twitter” nodibināšanu. Primāri šis jēdziens attiecas uz indivīdu jebkāda veida pazīšanos un mijiedarbību, ko var atainot kā tīklu: mezglpunkti ir darbojošās personas, un savienojumi starp tiem ataino viņu starpā esošās attiecības. Tādējādi sociālais tīkls ir ikvienai sabiedriskai būtnei neatkarīgi no tā, vai būtne lieto internetu vai ne.
Saeimas deputāti ir sākuši pārskatīt oficiālo svētku dienu sarakstu, un no tā vēlas svītrot 1. maiju. Šī doma ir aplama, un parāda politiķu neizpratni par dažiem no arī mūsdienās ārkārtīgi svarīgiem jautājumiem.
Attēls: Charles C. Ebbets — Lunchtime atop a Skyscraper, cc licence
Maija svētkus Saeima grasās upurēt tāpēc, ka deputāti vēlas par brīvdienu padarīt 11. novembri jeb Lāčplēša dienu. Lāčplēša diena patiešām ir ļoti nozīmīgs datums Latvijas vēsturē. Mums jau tagad ir lieliskas tradīcijas, piemēram, likt svecītes karotāju piemiņai, un ir arī citi pasākumi, kas ievada lielākos valsts svētkus — 18. novembri. Kādu jaunu saturu vēl šai dienai būtu nepieciešams pievienot?
Patriotu sacensības
Ja papildu brīvdienas noteikšana nenestu būtiskas praktiskas problēmas, par šo jautājumu varētu nemaz nedomāt. Taču praktiski aspekti ir, un pietiekami lieli, lai tos nebūtu iespējams ignorēt pat tiem politiķiem, kas sevi mēģina parādīt kā viskvēlākos patriotus. Saskaņā ar Finanšu ministrijas aplēsēm, vēl vienas brīvdienas ieviešana samazinātu nodokļu ieņēmumus par 8,6 miljoniem eiro.
Risinājums — jaunā svētku diena ir jāievieš uz kādas esošas svētku dienas rēķina. Izvēle pašlaik kritusi uz 1. maiju. Šajā dienā atzīmējam gan Darba svētkus, gan Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienu. 1920. gadā uz pirmo sēdi sanākusī Satversmes sapulce bija pirmais Latvijas tautas vēlētais parlaments. Tas ir demokrātiskas valsts pārvaldes iekārtas sākums mūsu valstī.
Saistībā Satversmes sapulces sasaukšanas dienu Saeimā izskan argumenti, ka bez 11. novembra nebūtu bijis arī nekādas Satversmes sapulces, tātad 11. novembris ir «svarīgāks». Šādi gan argumentēt var bezgalīgi, un ikvienus citus Latvijai svarīgos notikumus pasniegt kā izrietošus no iepriekšēju svarīga datuma nozīmes.
Vienlaikus ir skaidrs, ka Satversmes sapulces sasaukšanas diena Latvijā nudien pašlaik netiek akcentēta tik ļoti kā Lāčplēša diena. Tas gan nenozīmē, ka tam tā būtu jābūt — jautājums ir par pašu politikas un sabiedrisko procesu veidotāju izvēli, ko izcelt un kam dot priekšroku. Un, ja izrādītos, ka sabiedrībā ir lielāka izpratne par 11. novembra nozīmi nekā par Satversmes sapulces sanākšanas nozīmi — der pajautāt, kāpēc tā un vai šī 1. maija nozīme nebūtu pelnījusi lielāku ievērību.
Darba svētki un to saturs
Cits stāsts ir par Darba svētkiem jeb Starptautisko strādnieku dienu. Šai dienai nav piesaistes konkrēti Latvijas vēsturei. Tā ir starptautiska tradīcija. Tās saknes meklējamas 1886. gadā ASV, kad sākotnēji mierīga strādnieku demonstrācija astoņu stundu darba dienu pieprasošo streikotāju atbalstam pārauga vardarbībā. Šim notikumam ir bijusi liela nozīme strādnieku kustību veidošanās procesā. Tā tiek atzīmēta daudzviet pasaulē, tai skaitā vairumā Eiropas valstu.
Strādnieku kustību tēmas vēsturiskie uzslāņojumi rada asociācijas ar sociālismu un padomju režīmu. Varbūt tāpēc Darba svētkus Latvijā mēs atzīmējam bez īsta entuziasma par dienas saturu. Līdzīgā kārtā arī 8. marts kā Sieviešu diena šur tur izraisa pretestību tāpēc, ka saistās ar padomju laikā izceltiem svētkiem, lai gan sieviešu tiesības nebūt nav kaut kas padomisks. Noziedzīgajam padomju režīmam nav un nevar būt monopoltiesību uz līdztiesības idejām. Ne režīms tās izdomāja, ne arī labi realizēja. Mums būtu jāspēj uz šīm idejām raudzīties pēc būtības, nevis caur pagājības prizmu.
Vai tiešām Latvijai nevajag Darba svētkus? Vai jautājumi par nodarbinātību vai strādnieku, darba devēju un valsts attiecībām nav aktuāli? Vai adekvāta samaksa, sociālās garantijas, darba apstākļi un citas tēmas nepelna ievērību kā sabiedriski svarīgi jautājumi?
Savulaik tik smagi izcīnītās astoņas darba stundas mūsdienās varbūt ir pašsaprotamas. Turklāt pietiekami daudzi cilvēki vai nu vajadzības spiesti, vai arī citas motivācijas vadīti, arī bez fabrikas stingrā režīma strādā ilgāk nekā paredz normētais darba laiks. Un ir jau skaidrs, ka mūsdienās svarīgākais ir nevis, cik stundas kāds strādā, bet gan — ko spēj izdarīt. Taču darbs nemainīgi ir viens no cilvēka dzīves nozīmīgākajiem elementiem. Tas ne tikai mums sniedz dzīvošanai nepieciešamos ienākumus, bet arī ietekmē cilvēku attiecības dažādos līmeņos, un mudina radīt vērtības.
Tuvākajos gadu desmitos klāt nāks jauni izaicinājumi. Aizvien lielāka dažādu procesu automatizācija nozīmēs arī to, ka aizvien vairāk darbību veikšanai vairs nebūs vajadzīgs cilvēks. Ko darīs cilvēki, kurus aizstāj roboti? Saistītais jautājums — kam tiek aizvien pieaugošās produktivitātes nestie labumi? Savulaik cilvēkiem patika domāt, ka produktivitātes pieaugums ļaus strādājošajiem pārticību nodrošināt ar aizvien īsāku darba laiku. Taču rezultāts lielākoties ir citāds — cilvēki strādā tikpat un vēl vairāk, taču labums sabiedrībā tiek sadalīts nevienlīdzīgi. Ienākumu plaisa starp turīgākajiem un visiem pārējiem kapitālistiskajā pasaulē turpina augt plašumā.
Likumdevēju vērtību signāls
Izņemot 1. maiju no svētku dienu saraksta, Latvijas likumdevēji sniegtu signālu, ka šie un saistītie jautājumi viņiem nešķiet aktuāli.
Protams, īstermiņā izdevīgāk ir sacensties, kurš Saeimā ir lielākais nacionālo vērtību aizstāvis, kas izceļ neapšaubāmi svarīgos Latvijas vēstures notikumus. Taču vēsture nav vienīgā svarīgā tēma. Ir būtiski domāt arī par sabiedrības šodienas un nākotnes problēmām. Darbs un nodarbinātība ir viena no tām. Tā vietā, lai 1. maiju no svinamo dienu saraksta strīpotu, politiķiem un citiem publiskās telpas apdzīvotājiem būtu šī diena jāpiepilda ar aktuālu saturu.
Raksta versija publicēta 2018. gada 8. maija laikrakstā «Druva»
Skrundas spoku pilsētiņas kā tūrisma objekta funkcija ir nonākusi uz jautājuma zīmes, bet ko attāli līdzīgu piedāvā arī Kuprava, kas atrodas Latvijas otrā galā.
Padomju laikos attīstījusies ap drenu cauruļu rūpnīcu, kopš 90. gadiem Kuprava līdz ar rūpnīcas slēgšanu ir ieslīdējusi pamestībā. Rūpnīcas teritorija aizaugusi, un vien pa stūriem jaušama neliela mēroga pašdarbnieciski saimnieciska darbība. Daļa no padomju laika blokmājām vai nu kļuvusi par graustiem, vai arī ar aizbultētām ārdurvīm un tomēr vēl vietā palikušiem logu gaida citus laikus, kuri diezin vai pienāks.
Taču cilvēki šeit turpina dzīvot. Uz vispārējā aizmirstības un pamestības fona īpaši izceļas blokmāja, kas ir siltināta un nokrāsota. Tā ir viena no Viļakas novada sociālajām mājām, un rodas pat sajūta, ka šī tagad ir kas vairāk par glābšanas riņķi perspektīvu trūkumam. Par to liecina gan pagalmā redzamās automašīnas, ko par gluži veciem lūžņiem nenosauksi, gan arī bērnu bariņš.
Brīdi pēc tam, kad esam ar motociklu piestājuši kontrastu mezglpunktā starp aizaugušu un pamestu pagalmu no vienas puses, un atjaunoto namu no otras puses, jau ierodas pirmie mazgadīgie tehnikas interesenti.
«...līdz pašiem Balviem»
Kad drošākais puika ir izdīcis, lai viņu pavizina līdz mājas galam un atpakaļ, nez no kurienes sāk parādīties arī citi, pa pāriem, pa trīs. Un Viktors viņus vizina, un pēc tiem daždesmit metriem viņi kāpj nost no sēdekļa ar mirdzošām acīm un aizrautību krūtīs. Un grib vēl. Tādi gaiši bērni, kas viegli pārslēdzas starp latviešu un krievu valodu. «Kad jūs vēl nākamreiz atbrauksiet?» — viens no viņiem grib zināt.
«Būtu forši, ja varētu šitā līdz Viļakai,» pēc brauciena saka vienīgā meitene šinī bariņā. «Vai pat līdz pašiem Balviem..!»
«Kāpēc lai tu tā nevarētu?» — pajautāju. Jau dzīros stāstīt, ka normāls ir motocikls itin sasniedzams mērķis, ja viņa labi mācīsies un atradīs savu lauciņu kapitālistiskās ekonomikas vērtību ķēdēs.
«Nu kā, es jau meitene,» — viņa kautri atbild. Dzimtes lomu indoktrinācija ir notikusi. Viņa ir pārliecināta, ka viņai nepienākas.
Manī pamodās reversais uģis kuģis, un mēģināju pastāstīt, lai viņa dara to, ko pati grib, nevis klausās tos, kas stāsta, ko viņa drīkst un ko nedrīkst gribēt. Bet tajā brīdī viņas skatiens jau bija kaut kur citur.
Mazie ir izvizināti, un, kamēr viņi mūs nav nolaupījuši, pošamies tālāk. Kuprava kā vecītis ar tādu pa pusei izgludinātu un pa pusei saplēstu uzvalku, vienu nospodrinātu, otru izjukušu kurpi, paliek aiz muguras. Dzīvo un par kaut ko jau arī sapņo.
Skrundas lokatora kompleksu drīz pārņems Nacionālie bruņotie spēki, lai tur izveidotu bāzi. Kamēr tas vēl nav noticis, ir pēdējais laiks apskatīt Baltijā lielāko spoku pilsētiņu.
Kad no Skrundas puses dodoties bijušā militārā objekta virzienā, Google kartes var nebūt pats uzticamākais ceļa rādītājs. Tu seko bultai, iegriezies iekšā pievedceļā, ar perifēro redzi ceļmalā pamani kaut kādu piespraustu zīmīti, kurā pieminēta militārā pilsētiņa, un domā, ka esi uz pareizā ceļa — taču attopies kaut kādā dīvainā labirintā.
Pilsētiņas ēkas vienubrīd ir labi saskatāmas, taču, kā pie tām tikt, nav redzams — ceļi ved apkārt un nostām vien. Vēlāk izrādījās, ka tā zīmīte, kas pavīdēja pie iebraucamā ceļa, stāstīja, ka šeit nevar aizbraukt uz militāro pilsētiņu. Šie bija nu jau nojaukto Skrundas lokatoru ceļi, kas vienubrīd pa betona plāksnēm, citu — pa grants ceļiem lēnām ved iekšā tur, kur Google karšu ceļu siets vairs nesniedzas. Patiesībā iekšā bija jāiegriežas vienu iebrauktuvi pirms, tur, kur ir autobusa pietura. Waze ir jūsu draugs.
Izčākstējusī godība
Militārā pilsētiņa sagaida ar aprūsējušiem vārtiem un biļešu tirgotāja būdiņu. Četri eiro par personu, un kopā ar biļeti tiek izsniegta arī A4 lapa ar karti, kurā sazīmēti teritorijas elementi — kazarmas, garāžas, dzīvojamās ēkas, patvertne, ēdnīca, kultūras nams, virsnieku klubs. Viss, kas kārtīgai armijas bāzei vajadzīgs.
Bet armijas šeit vairs nav, un arī citiem nopietniem interesentiem nekas no šī tā arī nav bijis nepieciešams. Skrunda vairākkārt pilsētiņu ir mēģinājusi pārdot izsolē, taču, lai gan interesenti ir bijuši, tomēr nosolīto maksu tā arī neviens nav samaksājis. Tad nu pērn pilsētiņu par nieka 12 tūkstošiem eiro iegādājās Skrundas pašvaldība pati. Kopš šī gada sākuma pilsētiņa tika atvērta tūristiem, taču šis posms vairs nebūs ilgs, jo pārskatāmā nākotnē NBS rokās «Skrunda–1» atkal kļūs par militāru objektu.
Pagūglējot, ko par šejieni ir dokumentējuši priekšgājēji, ir redzams, kā gadu gaitā pilsētiņa ir izdemolēta un izdēdējusi aizvien vairāk. Var nojaust, ka, aizejot padomju armijai, te palika daudz liecību par dzīvi slepenajā vietā — inventāra grāmatas, interjera elementus un šādus tādus sadzīves priekšmetus ieskaitot.
Tomēr tagad jau vairs neatrast agrākās fotogrāfijās redzamās māju kāpņu metāla margas, gultu karkasus un citus atstātos priekšmetus. Daži logi gan vēl ir neizdauzīti un pat dažas metāla caurules vēl šur tur ir palikušas un gaida savus izvazātājus. Tomēr šīs mājas ar pilošajiem jumtiem, satrupējušajām grīdām un caurajiem logiem nudien ir avārijas stāvoklī. Laiks, kad šeit būtu bijis iespējams veidot kaut ko bez pamatīgas pārbūves vai demontāžas, jau ir pagājis.
Ložņāšanas brīvība
Pašlaik militārā pilsētiņa ir īsts dārgakmens tiem, kam patīk urbāni industriāla pamestība, taču uz Pripjatu braukt gluži negribas. Pie ieejas tu paraksties par to, ka pats atbildi par savu drošību, un pēc tam tev ir brīva vaļa kāpt un līst visur, kur acis rāda. Kaut vai pa sarūsējušajiem pakāpieniem rāpties skurstenī, kura augšdaļa sākusi drupt nost.
Var tikai miglaini fantazēt, kāda izskatījās ikdiena šajā vietā pirms gadiem 25. Kādas bija cilvēku plūsmas starp namiem, kā karavīri tika triekti trauksmēs un kā sēdēja kazarmās; kāda šeit bija apsardze un kā notika darbs ar lokatoru datiem. Un kā tolaik lasījās neskaitāmu acu skatienu priekšā esošās frāzes uz sienām, ka izpildīsim partijas XXVI kongresa lēmumus un ka armijā dienēt ir atbildīgi un goda lieta.
Kultūras namā uz grīdas ir kinofilmu gabali, kuru kadros vairs nav iespējams nekādus tēlus sazīmēt, toties dažādās ēkās ir noslēpumaini izmētāti dažādi literatūras darbi, ir arī «Nepanesamais esības vieglums». Ne jau armijnieki šo lasīja, ko? Pa vidam ir saskatāmi arī kādi savdabīgi nemilitāri laikmetu izslāņojumi, 90. gadu finanšu piramīdas «MMM» reklāmu ieskaitot. Dažu sienu grafiti krāsojumi savukārt liecina par apmeklētāju centieniem ar mainīgām sekmēm šo pārņemt kā savu bradājumu teritoriju.
Laiktelpas nogurums
Pašās beigās «Skrunda–1» nogurdina. Un ne jau hektāru dēļ. Aiz teju vai katrām durvīm ir gružu kaudze, aiz katra stūra lauskas un katrs pieskāriens līdzi nes atlupušas krāsas vai rūsas sliedi. Šī ir pasaule, kurā viss ir beidzies, gan ideoloģiski, gan saimnieciski, katrs nākamais objekts šīs beigas parāda mazliet citādi, bet tiem visiem ir vairāk kopējā, nekā atšķirīgā. Viens, otrs, trešais kadrs, kurā vienīgais mierinājums ir, ka tas uz tevi pašu attiecas tikai pagaidām, tikai kamēr tu pats esi šeit.
Kad tu pēc daudzām stundām nogriezies atpakaļ uz šosejas, tu ieelpo lēnām dziestošo sauli un novērtē iespēju būt atpakaļ savā gadsimtā. Lai gan pēc izkļūšanas no šīs laiktelpas deformācijas tava eksistence ar to vien nekļūst īstāka.
Latgales lielceļi ir gludi, bet kur gan pa tādiem ceļiem doties, ja tik ierasts ir skats ar izčākstējušiem ciemiem un aizaugušiem pagalmiem. Taču Piedruja pašā Baltkrievijas pierobežā ir citāda. Ar saviem nepilniem pieciem simtiem iedzīvotāju, robežsardzes posteni un divām baznīcām tā ir sakopta un pašapzinīga.
Piedrujas punkti
Sestdienas rītā viens no dzīvākajiem punktiem veidojas pie vietējā veikala. Tur var nopirkt visu ikdienai nepieciešamo, sākot no pārtikas un beidzot ar plastmasas puķēm. Pēc šādiem tādiem niekiem ieskrien bērni, kas mums, nepazīstamajiem pētniekiem anketētājiem, mundri saka labrīt; un pēc divlitru alus pudelēm lietišķi ienāk kādas valsts akciju sabiedrības kombinezonā tērpti strādnieki. Pie veikala satiekas sagādnieku un pircēju automašīnas, un vienubrīd uz Piedrujas galvenās ielas izveidojas pat kaut kas līdzīgs sastrēgumam.
Pamanījis svešiniekus, mūs uz ielas uzrunā kāds drusku noskretis vīrs, kas stumj velosipēdu, un prasa, ko mēs meklējam. Tos, kuri nav vietējie, jau ir viegli atšķirt, un mazo apdzīvoto cietu draudzīgums un pieejamība liek ja ne gluži mesties iepazīties, tad vismaz interesēties gan. Vīram Piedrujā dzīvot patīkot, bet pašvaldība gan esot nu, tāda. Jo darba ta’ nav. Iepriekš viņš dzīvojis un strādājis Rīgā, taču saslimusi māte, un viņš pārcēlies atpakaļ uz dzimto Piedruju. Šeit viņš iztiek ar «simtlatnieku» programmas vietā nākušajiem pagaidu sabiedriskajiem darbiem un to, kas paša izaudzēts mājās. Tāds negribēts daunšiftings. Uz baznīcu gan neejot, jo nezinot lūgšanas, bet bez tām ko tad kā muļķis tur stāvēsi.
Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca ir otrais dzīvais punkts. Tieši šajā sestdienā no rīta pusē deviņos sākas liturģija aptuveni desmit cilvēkiem, un tā ilgst stundas trīs. Pa baznīcas durvīm ārā skan daudzbalsīgi dziedājumi, kūp vīraks un precīza nesteidzība. Pret jumta skārdu skrapst baložu dūdas, un tu vari iedomāties, ka šeit viss ir tāpat, kā pirms simts un vairāk gadiem. Turpat netālu ir arī Piedrujas katoļu baznīca, taču sestdienā tās zvani klusē. Un uzreiz pāri Daugavai baznīcas var redzēt arī Baltkrievijā.
Kad reliģiskais rituāls ir noslēdzies, durvis atvērušās un sveces nodzēstas, sabiedriskās aktivitātes punkts pārceļas uz autobusa pieturu ar uzrakstu «Laipni lūdzam ziedošā Piedrujā!». No šejienes virzienā uz Krāslavu vai no tās autobuss piestāj četras reizes dienā, un daļa dievkalpojuma apmeklētāju uz baznīcu dodas no tuvās apkārtnes.
Ap šo laiku tad rosība ciemā jau ir norimusi. Pa ielu aiziet kāds rets cilvēks, biežāk brauc kāds traktors vai vieglā automašīna. Ciemata vienā galā skan kombaina dārdi, bet otrā var dzirdēt rokas zāles pļāvēju. Un baznīciešu čalas no autobusu pieturas.
Piedrujā ir arī mūzejs, taču tā ir īsteni ekskluzīva iestāde — atvērts tikai trešdienās uz trīs stundām. Ir viesnīca padomju laika baltķieģeļu ēkā. Daudzi interjera elementi ir palikuši kopš tiem laikiem, taču te ir tīrs un arī visas pilsētniekiem ierastās ērtības ir nodrošinātas. No rīta sirsnīgā saimniece mums uzcep lielu šķīvi ar pončikiem, un, tā kā, viņas ieskatā, šādas brokastis ir «pieticīgas», viņa vēl papildus sataisa un katram līdzi iedod folijā ietītu kancīti ar sieru. Un stāsta recepti.
Zemo namiņu ielokā vispretenciozākā ēka šeit ir tautas nams. Ne tikai tāpēc, ka tā ir ar ES Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta līdzfinansējumu pavisam nesen renovēta liela un koši dzeltena celtne. Tautas namam ir nosaukums — «Jaunība». Vai jūsu pilsētā ir jaunība? Nē? Bet Piedrujā ir. Jaunība, kas arī izskatās jauna. Ak, ja vēl arī būtu skaidrs, ko ar to jaunību darīt — bet vai gan šis jautājums mūs nenomoka visus.
Vēl tuvāk robežai
Piedrujas pēcpusdienas miers ir mānīgs. Robežsardze diendusu nepazīst.
Pirms padsmit gadiem Daugavas malā tika atklāts robežpārejas punkts, un arī tā būvēšanā noderēja Eiropas nauda. Daugavu starp Latviju un Baltkrieviju varēja šķērsot ar prāmi, un šo iespēju visvairāk izmantoja cilvēki, kuru tuvinieki ir otrā upes krastā. Kā nekā viņpuses Druja un šīspuses Piedruja ir vēsturiski cieši saistītas. Tomēr iedzīvotāju skaitam krītoties, vajadzība pēc šāda maršruta gājusi mazumā. Tagad robežpunkts ir slēgts, un lukturi, kas iezīmē ceļu no tā vārtiem līdz upei, vakaros paliek neiedegti.
Robežpārejas punktā strādā Robežsardze. Kad iepriekšējās dienas vakarā staigājam pa ciematu, patruļas apvidus automašīna pabrauca garām, bet neko vairāk kā pētošu skatienu mums neveltīja. Taču nākamajā dienā tāda pati mašīna mani pamana jau citā gaismā un prasa dokumentus. Pase man ir, bet pierobežas joslā ar to vien nepietiek. Ir jāizņem atļauja arī.
«Būs jābrauc līdzi rakstīt protokolu,» saka darbiniece. Pa ceļam viņa grib zināt, kas es tāds un ko te vispār daru, bet mans stāstāmais par valsts pētījumu programmu un pētījumu par kultūrvides attīstības, vides daudzveidības saglabāšanas un urbanizācijas procesiem Latvijas līdzsvarotas attīstības kontekstā pārtrūkst pusvārdā. Pretim brauc kāds oficierei pazīstamais, viņi pa atvērtiem automašīnu logiem pārmij dažus vārdus un pastāsta par noķerto mani. Pa logu ar šo pretimbraucēju, kurš droši vien tādu skatu ir redzējis ne reizi vien, sasmaidos arī es, un mēs dodamies tālāk. Par vjetnamiešiem un cigarešu kontrabandistiem, kas, spriežot pēc mediju ziņām, pašlaik ir starp galvenajiem robežsardzes darbības virzieniem, oficiere gan ar mani nevēlas runāt nemaz.
Robežpunkta uzgaidāmajā telpā pie sienas ir informācija ar meklējamajām vai pieskatāmajām personām, no kurām viena izskatās pat pazīstama. Ir ieslēgts televizors ar, šķiet, kāda rietumvalstu kanāla ziņām krievu valodā. Tā jau ir, Latvijas sabiedriskos medijus, kā vietējie stāsta, te nemaz uztvert nevar. Pēc tam dodos uz kādu no kabinetiem, kur kopā ar citu robežsargu vienojamies par notikumu interpretāciju. Tieku arī informēts, ka pie uzturēšanās atļaujas var tikt viegli, portālā Latvija.lv. Par visu uzrakstu paskaidrojumu un aizpildu Aizdomīgas personas anketu.
Pēc nelielām pārdomām un savstarpējām konsultācijām un manas biogrāfijas izstudēšanas viņi piedāvā «sodu» — uz vietas uzrakstīt iesniegumu par uzturēšanās atļaujas saņemšanu pierobežā. Robežsargi pēc tam laipni atsakās no mana piedāvājuma, ka viņi turpretim varētu aizpildīt mana pētījuma anketu, un tad jau dodos prom no ekskluzīvajām telpām.
Un tālāk jau — tikai uz priekšu. Latgale turpina asfaltēt ceļus, citās ceļmalās kāds tirgo meža labumus, citos ciematos arī cauri uzglūnošai pamestībai turpina urdzēt dzīvība. Augusta saule cauri kreklam silda jo ļoti, un augusta sienāži džirkst tā, ka tu zini — labāku laiku nebūs.
«Vot, takoje u nas prigraņičije,» dienu iepriekš, stāstot par Piedruju, savu sakāmo noslēdza viesnīcnieks. Un tā jau arī ir.
Ekspedīcija notika valsts pētījumu programmas Ekosoc_lv 5.2.8. projekta «Kultūrvides attīstības, vides daudzveidības saglabāšanas un urbanizācijas procesi Latvijas līdzsvarotas attīstības kontekstā» īstenošanas laikā. Projektā piedalās pētnieki no Vidzemes augstskolas un Latvijas Lauksaimniecības universitātes.
Pašlaik Latvijas augstskolās notiek pieteikšanās studijām. Cīnoties par studētgribētājiem, augstskolas cenšas atgādināt, cik prātīga izvēle būtu doties apgūt zināšanas un prasmes tieši vienā vai otrā iestādē un studiju programmā. Šajā laikā der apdomāt, kāda ir pati svarīgākā augstākās izglītības loma un pēc kā vadīties, pieņemot ar izglītību saistītos lielos dzīves lēmumus.
Daudzi šogad ir dzirdējuši un redzējuši vienas otras augstskolas reklāmu, kurā topošajiem studentiem tiek solīts, ka tiem pēc studiju beigšanas nekad nevajadzēšot lasīt darba sludinājumus. Savukārt pagājušajā nedēļā vairākos medijos parādījās ziņa par Latvijas Darba devēju konfederācijas un portāla «Prakse.lv» veiktu darba devēju aptauju, kurā noskaidrots, kuras augstskolas un kuras studiju programmas darba devēji visbiežāk iesaka izvēlēties. Vēstījums ir skaidrs: izvēloties studijas, jādomā, kur pēcāk būs vieglāk atrast darbu.
Topošajiem studentiem nudien ir derīgi zināt, kādas ir darba tirgus tendences, lai nesanāk vilšanās, ka jaunietis ar svaigi iegūto izglītību nevienam nav vajadzīgs. Turklāt šinī pieejā nav nekā jauna. Priekšstats par to, kuras ir vajadzīgākās profesijas un kuru jomu pārzināšana ļaus tikt pie lielākajiem ieguvumiem, tradicionāli ir bijis viens no daudzu jauniešu izglītības izvēļu orientieriem. Vēl ne tik sen ar turīgumu un pieprasītību saistījās tādas jomas kā jurisprudence un ekonomika, tagad uzsvars tiek likts uz inženieriem un informācijas tehnoloģijām. Un tomēr darba devēju pašreizējā brīža aktualitātes nav vienīgais, pēc kā vidusskolu beidzējiem vadīties, domājot par savu nākotni.
Augstskolu reklāmu vēstījumus der vētīt ne tikai pēc tā, kas tur tiek pateikts, bet arī pēc tā, par ko tajos netiek runāts. Var gadīties, ka, burot nākotnes vīzijas par to, kā par nākamajiem augstskolu beidzējiem cīnīsies darba devēji, no prāta izkrīt plašāks konteksts. Vai jāmācās ir tikai tādēļ, ka iegūtās zināšanas tiešā veidā var pārvērst saņemamajā atalgojumā? Darbs pilnīgi noteikti ir nozīmīga cilvēka dzīves sastāvdaļa, taču tā nav vienīgā — un arī tam, kāpēc cilvēki studē, nevajadzētu izrietēt tikai un vienīgi no darba tirgus apsvērumiem.
Tas, ka uzņēmēji vienas nozares ieredz vairāk nekā citas, pats par sevi ļoti maz ko stāsta par katras šīs dažādās nozares vērtīgumu. Lielākā vērtība studiju procesā ir izglītības kvalitāte. Ja ir iegūta kvalitatīva izglītība, tas palielina iespēju, ka cilvēks atradīs arī labu profesionālo nodarbošanos, tomēr vienādojot izglītības kvalitāti ar to, ko konkrētajā brīdī pieprasa darba devēji, izglītības nozīme tiek pārlieku sašaurināta. Cilvēkiem ir dažādi talanti un intereses. Būtu skumji, ja mūsu attieksme pret cilvēku spējām un to, ko ar tām var izdarīt, izrietētu tikai no tā, ko domā vairums darba devēju. Par cilvēku sapņiem un mērķiem neko daudz nepastāsta tas, ka tie varbūt nav cieši saistīti ar nozari, kas konkrētajā brīdī šķiet solām turīgu dzīvi.
Bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš ir pateicis precīzi: «Izvēlēties ceļu dzīvē tikai tādēļ, ka tur ir labi apmaksātas darbvietas, nozīmē sabojāt savu atlikušo mūžu.» Tas, protams, nekādā veidā neatceļ to, ka savas turpmākās dzīves virzieni ir jāizvēlas apzinīgi, domājot par to, ko cilvēks vēlas, grib un spēj darīt. Stāsts ir par ko citu — proti, ko mēs īsti saprotam ar labu dzīvi un kāda tajā ir nozīme izglītībai. Viena versija par to, kas ir laba dzīve, ir tāda — lai ir, ko darīt, lai darītajam ir jēga; lai kādam šis izdarītais ir nepieciešams. Tas pat nav uzreiz pretrunā ar dažu augstskolu reklāmu vilinājumiem par to, tieši kādās nozarēs jāstudē. Jautājums šeit ir tikai par to, kas tiek likts centrā: vienkārša iekļaušanās darba tirgū vai arī tomēr kas vairāk.
Darba devēji uz topošajiem studentiem skatās kā uz potenciālo resursu savu mērķu sasniegšanai. Taču studijas ir kas vairāk nekā tikai gatavošanās kļūt par šādu resursu — tās ir cilvēka paša spēju, prasmju, talantu, interešu apzināšanās, atklāšanas, pārbaudīšanas laiks. Uz studijām var raudzīties vien kā uz dzīves posmu, kurā jāapgūst zinības, ko par vērtīgām atzinuši tie, kas uz studentiem raugās tikai kā uz darbaspēku. Taču tas nozīmē izniekot daudzas no citām iespējām, ko studijas spēj dot.
Izglītības galvenais mērķis ir attīstīt domāšanu, sniegt perspektīvu par dažādiem procesiem, nodrošināt jaunas pieredzes un gluži vienkārši padarīt par labāku — izprotošāku, radošāku, spējīgāku — cilvēku. Izglītībai, protams, ir tiešs sakars arī ar cilvēka spēju iekļauties darba tirgū, tomēr izglītībai ir jābūt vērstai uz krietni plašākiem iznākumiem nekā tikai šauru profesionālo funkciju pildītāju veidošanu ekonomikas izaugsmes vajadzībām. Izvēloties augstskolu, vēl svarīgāks signāls nekā darba devēju «ieteikumi» ir pašas augstskolas izpratne par studiju lielo lomu personības veidošanā plašākā kontekstā — un tās spēja ar šo uzdevumu tikt galā. Augstskola vai studiju programma, kas spēj attīstīt personības, saviem absolventiem būs sniegusi labu pamatu arī profesionālās karjeras veidošanai — un ne tikai. Izglītības izvēļu jūrā galvenais ir paturēt prātā, kas no kā izriet.
Raksts publicēts 2016. gada 5. jūlija laikrakstā «Druva»
Tiem, kas iet skatīties filmu (kādu no filmām) par Stīvu Džobsu vai kā citādi sajūsminās par viņu, ir veselīgi pareflektēt par to, kāpēc rietumu pasaule tik ļoti ir fiksējusies uz viņu kā inovāciju un sasniegumu labo piemēru. Un par to, kāpēc cilvēka sliktais raksturs nevienu neinteresē, ja vien šis cilvēks spēj uzmakarēt kādu aifonu.
Un it īpaši par to, kāpēc par superzvaigzni ir kļuvis tieši Džobss un kāpēc tas nespīd virknei citu izcilu 20. gadsimta otrajā pusē dzīvojušu izgudrotāju, par kuriem neviens šādā līmenī īsti nemaz neinteresējas. Par virkni izcilnieku neko nezina liela daļa sabiedrības, neskatoties uz to, ka viņu izgudrojumi tāpat ir darījuši iespējamas daudzas mūsdienās tik plaši izmantotas lietas.
Tas nav nekas pašsaprotams.
Pirms dažiem mēnešiem Vermontas universitātes pētnieks Tomass Strīters publicēja akadēmisku eseju, kurā skaidroja, ka jaunajā filmā par Džobsu sižets ir balstīts tajā pašā naratīvā, kas par viņu parādījās jau pagājušā gadsimta 80. gados. Tas ir bijis efektīgs ne tik daudz tāpēc, ka ir patiess, bet tāpēc, ka atbilst stāstam, kādu cilvēki vēlas dzirdēt.
Stāsts par Džobsu vēsta krietni vairāk par rietumu sabiedrību pašreizējā kapitālisma apstākļos nekā par konkrēto personu. It sevišķi jau pašreizējos laikos ticība finanšu kapitālismam globālās krīzes un citu nevēlamu parādību iespaidā ir mazinājusies. Šādos apstākļos kā mierinājums ir stāsts par Džobsu, kurš no nekā kļuva par veiksmīgu un bagātu un kura sasniegumi mums nerada šaubas, ka no visas šaurās bagātnieku grupiņas vismaz viņam jau nu gan tas viss pienākas. Kā secina Strīters, šis naratīvs piedāvā pievilcīgu un tas nekas, ka nereālistisku, priekšstatu par godīgu kapitālismu arī kopumā — un aicina tomēr cerēt uz esošo sistēmu.
Much of the appeal of the Steve Jobs narrative comes to this: The romanticized version of Jobs’ life offers a story wherein one can imagine a capitalism with integrity, a capitalism where one’s inner life, one’s flaws, one’s passions are appreciated and lead to good things. The Jobs narrative offers the appealing vision of an idealized, productive, humane capitalism contrasted with the speculative, predatory kind of capitalism, unconnected to useful objects or activities, that appeared in the headlines after 2008. The name of Steve Jobs has become the symbol for the opposite of a Wall Street financial manipulator. Jobs functions, not always but often, as a signifier of good capitalism, of industrial capitalism with moral integrity. And in a world straining awkwardly, perhaps desperately, for ways to reconcile capitalist production with political democracy, that signifier can seem immensely useful and attractive.
Var palasīt arī īsu interviju ar autoru, kur atrodamas galvenās Strītera tēzes.
Morty’s first squeak toy. It’s a pig. He thinks we hurt it when squeezing it, so he’s been protecting it for the last 45 mins. (Source: http://ift.tt/1SHZ5hn)
Deivids Birnbaums ir uzņēmējs. Sapelnījis naudu dārgakmeņu biznesā, viņš nu cenšas iegūto turību izmantot, lai uzkonstruētu akadēmisku ticamību saviem pārspriedumiem par visumu un esību.
D. Birnbaums bija arī galvenais varonis rakstā, ko pirms dažiem gadiem «The Guardian» publicēja par autsaiderzinātniekiem. Tie ir ļaudis ar ierobežotu standartizētas universitātes izglītības pieredzi, un viņi pretendē uz to, ka, esot arī ārpus akadēmiskās sistēmas, ir iespējas nonākt pie patiesām atziņām par to, Kā Pasaule Darbojas. Viņi ir pārliecināti, ka vadošā zinātniskā doma ir aplama, un viņi paši uzkonstruē savas alternatīvās teorijas par realitāti.
For some time now, aided by his wealth, Birnbaum has been on an altogether different mission: to convince the world he has made an astonishing breakthrough in philosophy. It is a quest that has seen him accused of "academic identity theft", epic levels of arrogance, and the unauthorised use of Harvard University's trademarks. But it also raises fascinating questions. These days, only a tiny number of people understand enough theoretical physics, or advanced philosophy, to grasp what these disciplines tell us about reality at the deepest level. Is it still conceivable — as it was a century ago – that a gentleman amateur, with some financial resources, could make a real, revolutionary contribution to our understanding of the mysteries of the universe?
Rakstā bija atsauce arī uz Mārgaretas Vertheimas pētījumu par šāda veida ekscentriskajiem ļaudīm — Physics on the Fringe: Smoke Rings, Circlons, and Alternative Theories of Everything.
Wertheim is unashamedly sympathetic toward her cast of eccentrics, a fact that led some critics to misread her as arguing that their ideas ought to be taken seriously. What she really wants us to take seriously, though, is the motivation behind their efforts: their insistence that the deepest secrets of the universe, as she puts it, "ought to be understandable by an ordinary, thoughtful person, who's willing to do some contemplating". Science is supposed to explain the world to us, turning shimmering mysteries into intelligible truths. But, in practice, few of us will ever understand the cutting edge of a field such as physics, because it requires so much advanced mathematics; we must take it on trust. "What happens to a society when the official cosmology, the official picture of the world, is literally incomprehensible to 99.9% of people?" Wertheim wonders. "On some level, isn't that just a very unhealthy situation for a society to be in?"
Šie ir interesanti jautājumi, lai gan tiem tomēr ir maz sakara, cik jēdzīga un perspektīva cilvēces zināšanu attīstīšanā ir šo amatierzinātnieku nodarbošanās. Un ne jau tikai tāpēc, ka šādi ļaudis absolūtajā vairumā gadījumu ar saviem «atklājumiem» un «secinājumiem» tā arī paliek savā šaurajā pasaulē, plašāku zinātnisko aprindu nepamanīti, nesaprasti, noraidīti, ignorēti.
D. Birnbaums, kurš uzskata, ka ir atklājis Visuma kodu, papildus tam mēģina demonstrēt, ka ir atklājis arī akadēmisko aprindu kodu: viņš zina, ka ticamību vairo viņa darbu pēc iespējas plašāka aprite, ietekmīgu augstākās izglītības iestāžu vārdu izmantošana, konferenču rīkošana. Viņš zina arī, ka īsti zinātnieki uz viņa pasākumiem atnāks kaut vai tāpēc vien, ka viņš tiem apmaksās ceļa izdevumus.
Un vēl viņš nodarbojas arī ar sevis mārketēšanu. Klišejiski precīzo viņa darbu slavinošo tekstu mērķis ir radīt pārliecību, ka D. Birnbaums jau ir ietekmīgs un cienīts vārds akadēmiskajā jomā.
Lūk, kādu e-pasta vēstuli uz savu augstskolas adresi es nesen saņēmu:
David Birnbaum is known globally as "the architect of Potentialism Theory" — a unified philosophy/cosmology/metaphysics. The paradigm-challenging theory is delineated in Birnbaum’s 3-volume Summa Metaphysica series (1988, 2005, 2014).
A riposte to Summa Theologica of (St.) Thomas Aquinas, the Birnbaum treatise challenges both the mainstream Western philosophy of Aristotelianism and the well-propped-up British/atheistic cosmology of Randomness.
The focus of over 150 reviews and articles, a course text at over 15 institutions of higher learning globally (see SummaCourseText . com), Summa Metaphysica was the focus of an international academic conference on Science & Religion April 16-19, 2012.
Gluži tāpat kā predatory publishers, kas, izmanto zinātnieku nepieciešamību pēc publikācijām, veido akadēmiskos žurnālus, kuros par naudu tiks publicēts teju vai jebkas, arī pašradītie pētnieki pēta dažādus trikus, kā veidot savu akadēmisko ticamību. Birnbauma piemērs gan nav tipisks, jo nav jau daudz tādu autsaiderzinātnieku, kas varētu atļauties viņa stratēģijas. Taču vismaz fasādisku ticamību nopirkt akadēmiskajā jomā daudzi mēģina gan, un vismaz daļēji kādam jau arī sanāk.
Reliģija, ideoloģija un manipulatīvā kategorizācija
Prokrastinācijas izklaide: lasīt Viļa Selecka rakstu «Delfos» par islāmu un skaitīt absurdos izteikumus.
Piemēram, šī rindkopa:
Ja ignorējam musulmaņu veiktos teroraktus un turamies pie tā, ka islāms kopumā ir miermīlīga, humāna ideoloģija, tad arī attieksmi pret komunismu un nacismu vajadzētu revidēt. Arī komunismā bija strāvojumi, kas nosodīja staļinismu un tā īstenoto teroru. Arī komunisms radās kā cildena ideoloģija, kas aicināja pasaulē ieviest tādas humānas vērtības kā taisnība un vienlīdzība. Bet kas no tā visa iznāca, atklājās vēlāk, kad komunisti guva iespēju savas idejas īstenot praktiskajā dzīvē.
Ja jau pirmajā teikumā autors šīs ideoloģijas noliek vienā plauktā, savādi, ka viņš tomēr ir nokautrējies to pašu, ko par komunismu («radās kā cildena ideoloģija»), uzrakstīt arī par nacismu...
Un reliģiju salīdzināt ar sekulāru ideoloģiju arī tā mazliet savdabīgi. Nacisms un komunisms ir un paliek nacisms un komunisms neatkarīgi no vietas, kur tas īstenots. Bet apgalvot, ka, piemēram, Turcijas vai Indonēzijas islāms ir tas pats, kas «Islāma valsts» džihādistu islāms?
Šis raksts ir tipisks piemērs tam, cik ērts manipulācijas līdzeklis ir aplama kategorizācija. Paņemam vienu plašu kategoriju («musulmaņi») un pierakstām viņiem šauras apakšgrupas nodarījumus. Pēc šādas pašas loģikas vajadzētu paņemt arī citu plašo apakšgrupu «demokrātiskās kapitālistiskās valstis» un tās visas vainot par to, ko dažādos laikposmos izdarīja konkrētas valstis noteiktu aktuālo ideoloģisko strāvojumu (koloniālisms, imperiālisms, neokonservatīvisms) laikā.
Atgādinājums no citas operas. Nav tā, ka melnādainie ir labākie maratonisti. Nav pat tā, ka kenijieši ir labākie maratonisti. Labākie maratonisti nāk no konkrēta Kenijas reģiona — Lielā Rifta ielejas —, kur daudzi dzīvojošie pateicoties savai apņēmībai un kultūras normām, treniņiem, dzīvē izsišanās alternatīvu trūkumam un ģenētiskajam mantojumam spēj kļūt par labiem skrējējiem.
Fakts, ka teroristi ir musulmaņi, par islāmu pastāsta tikpat daudz kā par demokrātisku valstu ārpolitiku pastāsta amerikāņu neokonservatīvo izraisītie postošie kari.
Lai nonāktu pie šāda secinājuma, nav īpašas nozīmes, vai esat reliģiozs cilvēks vai ateists.
Varavīksnenes heterohromija ir dažāda labās un kreisās acs varavīksnenes krāsa. Varavīksnene var būt pilnībā citā krāsā vai arī var atšķirties tikai tās daļa. Ir iespējams arī, ka varavīksnene abās acīs ir daļēji citā krāsā. Heterohromija var būt gan iedzimta, gan iegūta un var būt kādas slimības pazīme. Acu krāsu galvenokārt nosaka melanīna koncentrācija varavīksnenē, heterohromija parādās, ja vienā acī ir salīdzinoši vairāk (hiperpigmentācija) vai mazāk (hipopigmentācija) šī pigmenta.
Senos laikos Livonijā bija daudz muižu. Muiža ir gan muižas turētāja rezidence kopā ar staļļiem, klētīm, šķūņiem un citām saimniecības ēkām, gan — plašākā nozīmē — arī liela saimniecība, kurā ietilpst noteikta administratīva teritorija un zemnieku sētas.
Attēlam ir informatīva nozīme
Zemnieki/dzimtcilvēki strādāja, lai uzturētu paši savas mājas, kā arī dažādos veidos maksāja nodevas muižai, tādējādi barojot arī muižkungu. Taču muižas saimnieciskās dzīves organizēšanai no vienkāršās tautas bija vajadzīgi ne tikai graudu maisi rudeņos un smagā darba spēks arī visos citos laikos. Cilvēki bija jāpārvalda un jāpieskata. Tāpēc daži latvieši, kam paveicās izsisties mazliet augstāk, tika arī pie vagara, muižas sulaiņu un baznīcas pērmindera amata. Šīs tad arī bija augstākās pakāpes, uz ko vienkāršās tautas pārstāvji varēja cerēt.
Piemēram, pērminderis baznīcas pārvaldē pārstāv draudzes intereses. Pērminderis ir palīgs mācītājam praktiskos darbos un sadarbojas ar draudzes priekšnieku draudzes pārraudzībā. Par pērminderiem ieceltie zemnieki tādējādi kļuva par varas un tautas starpniekiem reliģiskajos ļaužu vadības procesos muižas teritorijā.
Cik patīkami ir būt par vagaru — zemnieku darba uzraugu un nepieciešamības gadījumā miesassodu piespriedēju —, ir cits stāsts, bet par šādu dienestu varēja cerēt nopelnīt brīvzemnieka statusu.
II
Arī tagad Latvijā ir muižu kompleksi. Protams, to ir krietni mazāk nekā pirms 200 — 300 gadiem. Daļa no muižām ir izpostītas karos, citas latvieši nodedzinājuši paši, domājot, ka ar skaistuma, kultūras mantojuma un lielā mērā arī paši sava darba augļu iznīcināšanu viņi dara ko atzinības vērtu.
Vēl liela daļa muižu savus vēsturiskos dārgumus ir zaudējušas padomju laikos, kad šīs ēkas netika novērtētas — tās vai nu netika pienācīgi uzturētas, vai arī tika pamatīgi un nesaudzīgi pārbūvētas, tur iekārtojot kolhoza padomes vai cita veida oficiālās institūcijas. Šajos gadījumos muižas ironiskā kārtā turpināja simboliski pildīt administratīvo centru funkciju no iepriekšējiem gadsimtiem, lai arī valdošā izpratne par estētiku un kopējās lielsaimniecības uzbūve krietni atšķīrās.
Dažas no muižām, kas ilgus gadus ir bijušas atstātas novārtā, tagad nopērk mūsdienu muižkungi un muiždāmas. Viņi muižas atjauno un no jauna iekopj teritoriju, izveidojot tur vai nu mūzejus, vai viesnīcas, vai arī paši sev atpūtas namus. Mūsdienu muižkungu un muiždāmu dzīvesveids ir krasi atšķirīgs no viņu priekštečiem; viņu dzīvesveids un rocība ir atkarīgi nevis uz savā pakļautībā nodotiem vietējiem iedzīvotājiem, bet gan no kapitāla, kas iekrāts citās darbības jomās. Būšana par muižkungu vai muiždāmu viņiem vairāk ir alter ego uz atvaļinājuma laiku vai vienkārši vaļasprieks, nevis pamatnodarbošanās.
Taču muiža ir jāuztur visu gadu. Muižu vajag pieskatīt, iekurt kamīnus, organizēt uzkopšanas darbus, sekot līdzi, vai viss darbojas un ko nepieciešams saremontēt. Saimnieki paši to ne grib, ne spēj darīt. Šiem darbiem viņi piesaista vietējos. Bet ne jau kuru katru, protams.
III
Iedomājieties kādu skaistu un no graustiem atjaunotu Latvijas muižu. Tādu, kuras īpašnieki pret izplatīto 19. gadsimta vidus neogotiku ir izturējušies ar vēsturei pienākošos smalkumu — un rezultāts ir nudien brīnišķīgs.
Ne pārāk tālu no muižas ir draudze. Tai nekāda tieša sakara ar muižu vairs, protams, nevar būt. Taču draudzei ir priekšnieks, kuram pašam ir interese par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Un draudzes priekšnieks pirms kādiem gadiem meklēja darbu.
Iespējams, laimīgas sagadīšanās, bet varbūt arī simboliskas sakritības rezultātā tieši viņa rokās iekrita sludinājums, ka atjaunotajā muižā vajadzīgs pārvaldnieks. Viņš piezvanīja, un, izdzirdējuši, ka pretendents ir draudzes priekšnieks, viņu pieņēma darbā bez liekiem jautājumiem.
Muiža ir sakopta. Zālāji nocirpti, taciņas izbalinātas, grīdas nospodrinātas un logi uz lietu aizvērti. Draudzes priekšnieks ar aizrautību izrāda pārdomāti un rūpīgi restaurētās muižas telpas un mudina iepazīties arī ar apkārtni. Kamēr īpašnieki ir prom, tikmēr viņš ir šejienes faktiskais saimnieks. Un, kad jātrenkā nost vietējā tauta, kuriem ne vienmēr pietiek ar muižkunga vai muiždāmas vēlīgi publiskai peldētuvei atvēlēto stūrīti muižas dīķī vai kad jādod norādījumi muižas sulaiņiem un kalpotājiem, viņš skaidri apzinās gan savu atbildību, gan arī sevis paša daudzinātā Dieva sūtīto veiksmi, kas ļāvusi viņam ļāvusi šo visu sasniegt.
Sasniegt augstāko, uz ko tautas pārstāvis var cerēt — kļūt par starpnieku starp vietvalžiem un pārējiem šīs apdzīvotās vietas iemītniekiem.
Krāslavas novada Aulejas pagastā var sastapt dažus no spilgtajiem identifikācijas elementiem, ko šī puse var piedāvāt — pa kādam pašapzinīgam Latgales karogam sētsvidū, 18. gadsimta sākumā celta baroka stilā ieturēta balta baznīca (kas attāli līdzīga Aglonas baznīcai, tikai pieticīgāka), īstie Latgales podnieki un citi rosīgi uzņēmēji un amatnieki, kas, par spīti plaši izplatītajai skepsei pret valdību un Eiropas regulācijām, turpina darīt savu darbu, paļaujoties tikai paši uz sevi.
Ir vēl arī cita publika. Vietējie principiālie vīri, kuri, kā vēsta leģenda, attiecības savulaik kārtojuši, ejot kauties ar lemešiem rokās. Un tad vēl ir tādi kā Valdis, kuru vakarpusē sastopam uz putekļainā ceļa.
Viņš stāsta, ka savulaik bijis desantnieks, barikāžu laikā bijis Latvijas militārajās struktūrās, un par to laiku runā ar apņēmību un enerģiskumu — pie viena gan izmetot: «Ne jau par šādu Latviju mēs toreiz cīnījāmies.» No viņa pašreizējā auguma un izturēšanās veida gan šādu personisko vēsturi nolasīt ir pagrūti. Tagad viņam, vecumā pāri 50, īstas nodarbošanās nav. Valdis pa laikam dara kādus gadījuma darbus, pensionāriem saskalda malku, un tā. Bet, ja negrib, tad neskalda un iet ciemos pie draudzenes vai vietējiem kompanjoniem.
Šī vairs nav Latgale, kas raksta projektus un apgūst Eiropas naudu. Šī ir Latgale, kas ir kā putni gaisā — «ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro». Un šī arī ir vairāk nekā vien kāds atsevišķs reģions Latvijā — Valda stāsti ir iekšēji jau pieņemtu, taču tāpēc ne mazāk skarbu cilvēcisku traģēdiju ielāpiem klāti. Pērn viens šejienietis avarējis ar motorolleru vai mopēdu, un kopš tā laika ir pilnībā piesaistīts pie gultas. Vai bija dzēris? «Kurš tad Latgalē nebrauc dzēris,» saka Valdis, it kā ar ironiju, it kā nē. Bet tas tur kaimiņš it kā bija veiksmīgs vietējais uzņēmējs, uztaisīja gateri, taču beigās sev pārgrieza vēnas. Kāpēc? Kas to lai zina.
Šī ir arī Latgale, kāda tā ir pēc ekonomiskās migrācijas viļņa un neatkarības gadiem. Ar labiem — patiešām labiem — ceļiem daudzviet, bet vienlaikus ar tukšām vai pustukšām mājām. Ar patīkami un mūsdienīgi iekārtotiem viesu namiem tepatienes ezeru krastos un darbīgām saimniecībām, bet vienlaikus ar laba un uzticama darbaspēka trūkumu vieniem un bezdarbu visiem pārējiem. Ar cilvēkiem, kuri meklē laimi vai nu šejienes iespējās, vai ārzemēs, un ar tādiem, kuri iztiek tāpat. «Kuram tad tik vecus strādniekus kā mani vajag,» Valdis atbild vaicāts, vai pats nav domājis par emigrēšanu.
Bet tas gan vairāk ir jautājums par to, kuram pašam vispār kaut ko vajag. Valdis, piemēram, domā, ka valsts ir neglābjami nolaista līdz kliņķim jau ar to vien, ka atļāva izsaimniekot kolhozus. Uz visādām saimniekošanas apakšformām gan ļaudis nekad nav bijuši mudināmi — arī šejienes kolhozs savulaik esot visur bijis pēdējā vietā, toties visi braukuši ar automašīnām. Un ko nu vairs tagad, kad lauki ir tukši. Par to, kā šeit izskatīsies pēc desmit gadiem, viņam nav skaidras vīzijas.
Valdis pats, protams, nebūs tas, kurš cels atpakaļ vietā. Viņš atmetīs ar roku, aizpīpēs un it kā jau gribēs runāties, bet īsti nav jau, par ko. Ne tādu lielu prieku, kuros dalīties, ne stāstāmu sociāli ekonomisku sāpju, kuras pēc izstāstīšanas vismaz kādas minūtes mazāk berž apziņas tulznas. Gan, jau, ka berž kaut kas tāpat, tikai es nemāku uztaustīt.
Bet pāris kilometrus tālāk mūs gaida vakariņas un naktsmājas atpūtas kompleksā «Lejasmalas», kas vienlaikus var uzņemt tūkstoš cilvēku un paēdināt 300 un kas savu namu un teritoriju pilsētnieciski izsmalcinātajās ērtībās gaida jaunās sezonas pieplūdumu. Tur vairs nebūs nekā no neticīgās pieticības — tā atkal ir darbīgā un mērķtiecīgā Latgale. Nonācis tur, tu gan it kā zināsi, ka atrodies simtiem kilometru attālumā no Rīgas, taču tas vairs nebūs svarīgi, tev viņu šajā no agras vasaras noputējušajā vakarā nemaz nevajadzēs. Viss būs tepat.
Gan apdzīvota vieta, gan īsts kalns — sena kulta vieta, kur savulaik uz saviem rituāliem salidojušas raganas no tuvienes un tālienes un kur varētu būt gan lībiešu vadoņa Imantas kaps. Dabas liegums. Un tad vēl kaut kur idejiski te ir bijusi arī Zilākalna Marta, bet viņas pēdas gan meklējiet citur.
Pašlaik gan kalns nonācis vietējo zintnieku un rīkstnieku informatīvajā telpā. Šādi tādi tiešsaistē pieejami materiāli vēsta, ka «Latvijas rīkstnieku – zintnieku brālība perspektīvā gatavojas Zilākalna pakājē izveidot rīkstniecības apmācības centru, kurā ikvienam interesentam būtu iespējams pārbaudīt savas spējas rīkstniecībā un iegūt nepieciešamās pamatzināšanas šajā jomā.»
Šādu zinšu centra vismaz fiziskā apveidā vēl (?) nav, toties ir uzstādīti informatīvi stendi, kuri vēsta, ka «nonākot Svētvietās, varam enerģētiski attīrīties, pareizi sakārtot savas domas, ieklausīties sirdsbalsī». Tie informē par enerģētiskajiem laukiem, āderēm un visādām citādām parādībām, kuras zintnieki esot mērījuši un konstatējuši un brīdina, ka uz kalnu nevajag nākt «ar sliktiem nodomiem vai ļaunu prātu», pretējā gadījumā «jutīsiet neizskaidrojamas bailes, strauji pasliktināsies pašsajūta». Tāpat lasāma pateicība Kocēnu pagasta padomes vadībai «par drosmi atļaut, bez īpašas saskaņošanas atjaunot — instalēt Zilā kalna Svētvietas enerģētiskā lauka matricu ar maziem akmentiņiem». Un visbeidzot — Latvijas rīkstnieku un zintnieku brālība 2007. gadā ieguvusi Zilākalna apsaimniekotāju statusu. Tas visu šeit redzamo izskaidro.
Instalētā akmentiņu matrica kalna galā ir redzama. Tāpat ir Upurakmens, un netālu arī ģeodēziskais atbalsta punkts — šīs vietas kontekstā arī šis dzelzbetona bluķis izklausās enerģētiski ezotēriski, lai gan tas tā nebūt nav. Un ir ugunsnovērošanas tornis, kurā diemžēl ieeja aizliegta, līdz ar to vietas apraksta materiālos minētais, ka labā laikā redzamība var sasniegt 50 kilometrus un redzēt varot arī Burtnieka ezeru, empīriskam prātam paliek tikpat imaginārs kā uz asfalta sazīmētie uguns un ūdens āderu loki. Blīvi noaugušajā kalnā tikai pa vienu šķirbiņu var paskatīties zilganajā tālienē, bet ārpus tā šī vieta ieskauj pati sevi, tā ir pieejama nevis tālam skatienam, bet gan personiskam apciemojumam.
Bet pats labākais — cilvēki, kuri acīmredzami nav parastā tūrisma publika, bet gan iezemieši. Kāda sieviete, kas sēž zem ozola, klepo un, domājams, vāc enerģiju. Pāris cilvēki gumijniekos pie lēni gruzdoša ugunskura. Un vecītis ar bārdu, kas viens pats, šķietami savā nodabā, sēž uz kāda no soliņiem. Viņiem visiem te viss ir pazīstams, viņi te nāk nevis pataustīt ozolu, skumji apskatīties uz torņa durvis greznojošo uzrakstu, ka ieeja «stingri aizliegta» vai pabradāt pa instalēto akmentiņu matricu — nē, viņi ir šeit, lai būtu.
Kad dodamies jau prom, bārdainais vecītis pienāk mums klāt un jautā, vai nevēlamies pastaigāt pa akmeņiem. Tie ir kādi enerģētiski spēcīgie akmeņi, tie visas kaites atņemot. Uzdodot precizējošus jautājumus, izrādās, ka pilnīgi visas kaites gan šādi novērst nevarot — piemēram, no vecuma pat šādi rehabilitējošie ģeoloģiskie veidojumi nespēj pasargāt.
Pēcāk gan iedomājos – ja es šeit kādreiz atgriezīšos, kāpēc gan nepastaigāt pa tādiem akmeņiem. Ne tik daudz medicīniskos nolūkos kā metodoloģiskos. Zinkā, tak tomēr vietējās tradīcijas un kultūras bagātības. Un es to saku bez «sliktiem nodomiem vai ļauna prāta», ja.
