Opera un filma. Tas pats, bet citos gadsimtos.
Intervija ar Mūzikas vēstures un teorijas nodaļas 2. kursa audzēkni Emīliju Bračku.
Elizabete Batņa
Mācoties par visdažādākajiem komponistiem, par viņu operām, liels uzsvars tiek likts uz vadtēmu izmantojumu. Vadtēmas ir muzikāls materiāls, kas trāpīgi parāda kāda tēla raksturojumu, attiecības vai likteni. Tas man lika aizdomāties, ka mūsdienās tas pats ir sastopams filmu mūzikā. Lai raksturotu kāda stāsta sižetu, tēlam vai stāstam ir sava tēma, kas atkārtojas viscaur darbam. Tātad operas un filmu mūzika ir ļoti līdzīgi kultūras/mūzikas žanri. Aplūkoju šo tēmu plašāk un uzaicināju Mūzikas vēstures un teorijas nodaļas 2. kursa audzēkni Emīliju Bračku, kura savā ikdienā pastiprināti pievērš uzmanību jaunām kino industrijas tendencēm.
Elizabete: Sveika! Prieks satikties. Paldies, ka piekriti parunāties.
Emīlija: Vienmēr prieks.
EL: Es tev pirms tam biju aizsūtījusi trīs jautājumus, bet gribētu sākt ar vienu, ko tev neaizsūtīju, lai uz vietas dzirdētu tavu viedokli.
EM: Jā, labi.
EL: Tātad mūsu šodienas temats ir “Opera un filma. Tas pats, bet citos gadsimtos”. Kā lai saka? Man iedvesma radās no tā, ka it īpaši ārzemju mūzikas literatūras stundās skolotājs Armands Šuriņš runā par to, ka vadtēmas tiek izmantotas operā, bet realitātē vadtēmas ir arī filmā, un ar ko filma atšķiras no operas? Mana pirmā lielākā atziņa, visvienkāršākā atziņa ir tāda, ka gan opera, gan kino principā ir cilvēku izklaides avots.
EM: Nē, nu, protams, un ja nebūtu elektrības, televīzijas, mēs tāpat apmeklētu operas. Mēs skatītos ne tikai operas, bet noteikti arī teātri un mūziklus. Tas viss ir tas pats, vienkārši tas nav nofilmēts un rediģēts, kā tas ir kino industrijā.
EL: Īstenībā vēl viens temats ir par to, ka operas pārveido par filmām.
EM: Ir jau tās operu filmas, kur operas izrāde tiek klasiski iestudēta, bet tā tiek smuki safilmēta un salikta kopā, bet es tās noteikti nesauktu par filmām, kaut gan tur ir filmu elementi.
EL: Tāpat kā ir Mocarta “Figaro kāzām” un Pučīni “Bohēmai”. Pirmajā kursā man komponists un pedagogs Andris Dzenītis izteica tādu domu, ka opera mūsdienās daudziem cilvēkiem ir kā muzeja apmeklējums, un tas man lika aizdomāties. Un realitātē tā jau ir, ka joprojām tie, kas vēlas saglabāt šo tradīciju, iet uz operu sapucējušies. Pēc tam paņem kūciņu. Izpēta, kā tiek izveidota operas skatuve. Tas reāli ir muzeja apmeklējums! Kas mūsdienu cilvēkam to padara vairāk kā kultūras notikumu, nevis izklaidi?
EM: Es domāju, ka galvenais aspekts ir pieejamība. Mūsdienās viss ir pieejams straumēšanas platformās. Skatīties filmu ir atpūsties pēc darba vai pēc smagas dienas, bet iet uz operu, teātri vai visiem dzīvajiem pasākumiem ir retāk pieejama iespēja. Ir jāpieliek lielākas pūles, lai, piemēram, nokļūtu līdz pasākuma vietai. Mēs redzam, ka šī māksla “mirst”. Labi, es saprotu, ka tas ir nedaudz par pesimistisku. Es saprotu. Bet, ja mēs skatāmies uz to diezgan reāli, tā ir, netiek vairs veidotas jaunas operas. Tā kā šis žanrs lēnām izdziest, tas vairāk nav aktuāls.
EL: Tas vairāk nav aktuāli, bet es varu piebilst, ka rada operas, tāpat kā Ērikam Ešenvaldam ir opera, kuru uzveda dažas reizes, un to vairāk neatkārtoja. Opera kādreiz bija aktuāla, kādreiz tā bija būtisks izklaides avots. Tagad filmas ir aktuālas, un, ja paņem kaut ko tādu vecu, senāku, un turpina attīstīt, kā tas ir, piemēram, ar operas žanru, tad loģiski, ka tas “neaizies tik ļoti cilvēkos”.
EM: Ja tā padomā, operas pieejamība mūsdienās ir tikpat liela, kā tas bija pirms tam. Opera jau agrāk bija “šiks” pasākums. Liela sabiedrības daļa varēja aiziet izbaudīt operu, bet tagad liela sabiedrības daļa arī izbauda filmas. Es domāju, ka mūsdienās tas prestižs, ko tu jūti, ejot uz operu, lēnām pazūd, tāpēc, ka cilvēkiem tas vairs nav svarīgi.
EL: Es varu piebilst, ka A. Dzenītis vispār teica to, ka Latvijā nav tik “traki” ar jauniešiem operās. Jaunieši iet uz mūsu Nacionālo operu un baletu, bet, piemēram, Vācijā redzēsi tikai sirmgalvjus. Arī tas ir interesanti, bet labi, tas jau ir cits jautājums par to, kā mūzika ir pieprasīta Latvijā un citur. Bet jā, tas lielākais atzinums man bija tāds, ka principā mūzika, mūzikas elementi ir ļoti līdzīgi gan filmā, gan operā.
EM: Manā pieredzē ir divas lielas kopas, kā matemātikā teiktu, ir mākslinieciskas filmas un ir izklaides filmas. Mākslinieciskās filmas uzdevums ir parādīt mākslu, kultūru, kaut ko svarīgu. Savukārt pārlieku mākslinieciskas filmas arī “aiziet” uz pilnīgi citu pusi, un tad režisori cenšas nenormāli iedziļināties aktieru reakcijās, un šajā gadījumā arī mūzika noplok. Bet tad ir filmas, kuras ir domāts izklaidei. Un, ja filma ir pārāk izklaidējoša, tas nozīmē, ka tai nav svarīgi iekļauties kultūrā. Tad arī mūzika nedaudz “pieklibo”, un mūzikas mērķis nav kādu tēmu saistīt ar visu darbu, bet gan vienkārši izklaidēt cilvēkus.
EL: Vadtēmas ir gan operā, gan kino. Kādas ir līdzības starp šo kodolīgā materiāla izmantošanu operā un filmās? Kādi mūzikas izteiksmes līdzekļi tiek izmantoti, lai paustu filmas vai operas saturu, tēlu nozīmību?
EM: Mūzikas izteiksmes līdzekļi ir praktiski identiski. Mērķis ir viens un tas pats. Parasti mēs tēmas asociējam ar kaut kādu specifisku tēlu, vietu, kādu notikumu vai pat sajūtu. Šīs tēmas tiek parādītas, lai saprastu filmas dramaturģiju, lai skatītājs zinātu, kad kādu tēlu gaidīt uz skatuves. Mērķis ir veidot asociācijas un palīdzēt skatītājiem vai klausītājiem izprast stāstu, tā formu un to vairāk strukturēt.
EL: Tas mērķis ir vienkārši ļaut skatītājam kaut ko sagaidīt, kaut ko pazīstamu atcerēties.
EM: Citādāk ir jau problēma, ka ir pārāk daudz jauna mūzikas materiāla. Piemēram, ja kompozīcijā ir pārāk daudz kontrastu, tad nevienam tā īsti nepatīk.
Par mūzikas izteiksmes līdzekļiem runājot, tas ir tik ļoti atkarīgs no konteksta. Labā un ļaunā tēla pretstatam tiks izmantoti atšķirīgi izteiksmes līdzekļi. Lai parādītu, cik atšķirīgs ir tēls no citiem, vadtēmu pretstatīs cita rakstura tēlam. Piemēram, 2005. gada filma “Gladiators” (Gladiator) ir asa sižeta filma, kas dramatiski visu laiku attīstās, bet spilgtākais filmas mūzikas materiāls, kas filmā izskan astoņas reizes, ir absolūti mierīga tēma. Tomēr realitātē tā neatspoguļo filmas saturu, bet kādu filozofisku domu.
EL: Jā, nu turpinot šo jautājumu, vai vadtēmas abos mūzikas un kultūras žanros attīstās un izmainās cauri sižetam? Vai tās tiek mainītas, balstoties uz stāsta sižetu un vai tā pati tēma var būt pārveidota gan skumjā, gan pozitīvā gaisotnē vai pozitīvā, vai skumjā kontekstā?
EM: Domāju, ka noteikti, bet ne vienmēr, jo, kā jau minēju, “Gladiatora” tēma nemainās, bet tās vieta filmā tai liek izklausīties citādāk.
EL: Jā, tas ir pašsaprotami, bet liek aizdomāties.
EM: Vai ir tās filmas, kur arī mainās galvenie mūzikas materiāli, kad no sākuma tiek izcelti pozitīvi tēli, piemēram, kādā bērnu filmā.
EL: Realitātē tas, ja tēma mainīsies mūzikas ziņā, vairāk ir nevis vadtēmas ietvaros, bet kompozīcijas ietvaros. Es piekrītu par to, ka tēma izskan citādāk. Izskan citās gaisotnēs.
EM: Tad man šķiet, ka filmā “Taksists” (Taxi Driver), tēma mainās līdz ar tēlu pārdzīvojumiem. Ja tematiskie materiāli ir piesaistīti kādam personāžam, kurš iet cauri emocionāliem pārdzīvojumiem, tad noteikti vadtēma izmainās, un tas ir pareizi, ka mainās, jo tas veido kontrastu par stāstu ne tikai caur vizuālo mākslu vai aktiermākslu, bet arī caur mūziku.
EL: Man nākamais ir diezgan aktuāls jautājums. Nezinu, vai priekš jauniešiem vai vienkārši mūsdienās. Kāpēc mūsdienās mēs spējam noskatīties Netflix seriālu piecas stundas no vietas, bet grūti būtu nosēdēt 3 stundas, klausoties “Aīdu”? Jo reāli, kad es paskatos operas mājaslapā, ka opera ir 3 stundas, es, visticamāk, neiešu.
EM: Manuprāt ir divi galvenie iemesli – vide un saturs. Par vidi runājot, ja tu aizej uz operu, tad esi iesprostots tajā zālē. Labi, ir starpbrīži, bet cilvēks nevar ērti atgulties vai kaut ko uzēst. Kā jau tu minēji, mūsdienās cilvēki uz operu iet kā uz muzeju. Veidojas arī šis saspringums – es nedrīkstu kaut ko tādu izdarīt vai klepot. Tas veido stresu, un trīs stundas mentāli kļūst garākas. Bet tajā brīdī, kad esi mājās, skaties Netflix seriālus – tad mums ir savs ēdiens, mums nav jāmaksā 5 eiro par mazu kūciņas gabaliņu. Tas ir daudz ērtāk. Jo vairāk atpūties ir cilvēks, jo priecīgāks viņš ir, jo laiks ātrāk “skrien”. Un tad ir otra daļa – saturs. Manuprāt, kino un vispār filmu industrija ir ļoti uzplaukusi, jo tā ir ļoti daudzpusīga. Tu vari vērot aktiermākslu, vispārējo atmosfēru un klausīties mūziku. Var arī skatīties dažādas sižeta līnijas vai iedziļināties kādu tēlu savstarpējās attiecībās. Mēs bieži skatāmies filmas valodās, kuras mēs saprotam, bet operās mēs vienkārši pārāk bieži nesaprotam valodu. Mēs esam pieraduši pie ļoti lielas dažādības. Kā arī kamera ļauj paņemt plašāku skatu un vairāk iedziļināties veidotajā atmosfērā. Operā vai teātrī ir skatuve, kura nemainīgi trīs stundas no vietas paliek vienāda. Tas to padara diezgan garlaicīgu.
Bet vispārīgi, cilvēki joprojām operas ļoti ciena. Varbūt mums pietrūkst tas dzīvīgums, tā realitāte. Domāju, ka mūsdienu cilvēkam prasās kaut kas autentisks. Jā, un tas viss paliek arvien mazāk.
EL: Autentiskums paliek arvien mazāk… Īstenībā ļoti laba atziņa, jo pat tagad Nacionālā opera “Karmenu” iestudē nevis 19. gadsimta beigu sižetā, bet Kubas 1960. gados. Mēs esam tikušas pie vairākām atziņām par kurām es nebiju iedomājusies pirms intervijas rakstīšanas. Super! Paldies, Emīlij, ka veltīji laiku šajai sarunai.
EM: Vienmēr prieks.
