mediņu teorētiķu prakses arhīvs

recenzijas, anotācijas, intervijas un citas ikdienišķas lietiņas

[teoretikuarhivs]

Musical Beauty.

Eduard Hanslick’s Philosophy of Musical Beauty

Elizabete Batņa

I believe that there are generally accepted principles of beauty. There are things that are considered “beautiful” which the majority of society can recognize, yet often cannot fully explain. Especially today, the average listener tends to prefer music filled with consonance, which in reality represents a widely accepted standard of beauty. When listeners seek something aesthetically pleasing, it is often a work from the Romantic period. However, it is somewhat unexpected to hear from a figure of that very period that even then this principle of beauty was being questioned. That what we perceive as “beautiful” might not actually be as universally appealing as we assume. The Austrian music critic Eduard Hanslick (1825–1904) (Internet Encyclopedia of Philosophy) is known for his innovative musical criticism in the nineteenth century. In his treatise “On the Musically Beautiful”, Hanslick attempts to describe and analyze one of the most complex things to define – beauty itself.

If someone claimed that beauty in music is determined by melody, they would be in agreement with Hanslick. However, if they argued that beauty could be measured by the emotions music evokes, they would become one of Hanslick’s opponents. What does Hanslick actually consider to be beautiful?

At the very beginning of the third chapter of his treatise, the critic states that: “However, a musical idea brought to full manifestation is already autonomous beauty, is an end unto itself and in no way primarily a means of or material for representing feelings and thoughts.” (Hanslick: 41) Firstly, Hanslick emphasizes that emotions cannot and should not serve as a criterion for determining beauty. Feelings often confuse our perception, leading us to experience music subjectively and primarily on an emotional level. Music, according to Hanslick, must be self-sufficient so that the listener can perceive its essence without any extra-musical influences, including programmatic titles. Secondly, and most importantly, the critic highlights that melody should have information contained within itself – its intellectual content. In theory, a composer should be able to “construct” a melody by combining the appropriate intervals, rhythms, and harmonies in such a way that the result becomes somewhat beautiful music. These three components determine everything. Melody must be built upon harmony, while rhythm benefits the whole structure. (Hanslick: 50) Another significant point is that these elements themselves are not emotional. They are merely tools that shape and determine musical beauty. Thirdly, melody must consist of sounds rather than musical concepts, because (as Hanslick repeatedly reminds us) the composer’s goal should not be to depict a specific passion or emotional state, but rather to invent a particular melody. A musical concept is merely an idea, whereas the listener must hear the actual tones and sounds of the music. And finally, music should never be confused with mathematics. The notion that beauty lies in symmetry is, according to the author, fundamentally mistaken. “The most banal theme can be constructed perfectly symmetrically.” (Hanslick: 57)

Therefore, it seems that Hanslick’s most convincing thesis is that music exists purely for its own sake. No other component: inspiration or emotion, determines its value; rather, what must be perceived is the encoded musical information, the intellectual content contained within the work.

“There is no art that exhausts so many forms and as quickly as does music.” (Hanslick: 51) It is difficult to disagree with the idea that composers must continually search for something new throughout the course of their careers to entertain its music listeners. Yet the question remains: is novelty itself what must be discovered? Or is what composers have long relied upon – the established formulas of melody, harmonic progressions, and rhythm – actually the most essential element, since these constitute the true criteria of beauty? For this reason, it could be argued that, according to Hanslick, the most valuable works of an “intellectually stimulated composer” are those earlier compositions in which we find not incomprehensible novelty, but rather what has already been tested and proven to be aesthetically satisfying: “Without inaccuracy, we can say of a host of compositions that rank high above the norm of their time that they were once beautiful.” (Hanslick: 51)

In music history classes I had previously heard that Eduard Hanslick was a strong supporter of absolute music and an admirer of Johannes Brahms, but that was all I knew. My perspective broadened when I encountered the arguments and reasoning behind his views. From a contemporary standpoint, it's somewhat surprising that there are several ideas with which I find myself agreeing.

“We should seek music above all, and we will enjoy purely what it fully provides.” (Hanslick: 52) It is now clear that this is his central idea. So simple, yet compelling. I do not believe that emotions should be excluded from music entirely, but one of Hanslick’s observations resonated with me. If we focus too much on the supposed content of a piece, we may develop a misleading understanding of music itself. The listener, often unconsciously, stops listening attentively to the musical sounds and instead concentrates on a generalized emotional impression. This is indeed a tendency I have observed among listeners. It is evident that when we think primarily about the content, we easily drift into our own reflections. It is also true that audiences have long favored programmatic music and its narrative associations. As well as another closely related idea that stands out is that no “intention” could substitute for lacking “invention.” Great ambitions cannot compensate for insufficient musical quality. In my view a person's work, or lack thereof, will always show through.

Eduard Hanslick offers his own interpretation of beauty, yet why are we so determined to explain precisely that? Does beauty necessarily imply goodness or high artistic value? Perhaps it is the desire of music critics and musicologists to frame theories and establish clear criteria. If a specific standard of quality is defined, it becomes easier to evaluate music. Nevertheless, whether such theories exist or not, every theoretical perspective must be approached with a certain distance. We may adopt particular philosophical ideas, but it is clear that there are many philosophies of music with which we may either agree or disagree. The more we explore them, the more objective our understanding may become.

Hanslick, Eduard. “Chapter 3.” On the Musically Beautiful, Oxford University Press, 2018.

“Internet Encyclopedia of Philosophy.” Eduard Hanslick (1825–1904), https://iep.utm.edu/hanslick/.

[teoretikuarhivs]

9 tēzes. Pēteris Vasks.

Kas vēl nav pateikts?

Elizabete Batņa

Tas ir intriģējoši, kā šādi konkursa darbi mēra radošumu [valsts konkursa tēma ir P. Vaska daiļrades šķautnes]. Jebkurā nozarē, jebkurā aspektā – kad uzdevums ir patiesi vienkāršs, bet ārkārtīgi sarežģīts, jo ir dots tik izpētīts aspekts, ka nezini, uz kuru pusi vadīties. Šeit ar to sastapos. Vai tad viss jau nav izzināts par Vasku? 

Kaut kādā veidā vēlējos atsperties pret izteiktiem Pētera Vaska viedokļiem, ar kuriem sastapos, lasot dažas intervijas. Gan Vaska idejas, gan mani pret un par argumenti, gan mani viedokļi par Vasku. Šeit ir dažas domas, kuras, manuprāt, ir palikušas nepateiktas.

1. Avangarda funkcija. Pēteris Vasks kādā intervijā izmantojis apzīmējumu “intelektuālo ļaužu mūzika” (1). Cik daudz esmu par to prātojusi... Jo vairāk izzinu personības, mūziku, kompozīciju, komponistus, skaņdarbus, jo vairāk ikkatra paustais viedoklis šķiet slidenāks un jo vairāk tev jāspēj savas domas izteikt kompetenti un objektīvi. Bet nu, atgriežoties pie “intelektuālo ļaužu mūzikas” – vai tu spēj saprast, kas tas ir? 

Avangards – virziens mākslā, kurā eksperimentālas, inovatīvas idejas paceļas pāri normām un standartiem. Kas netradicionāls un moderns laikā, kurā mākslinieks dzīvo. (2) Pēc Vaska domām – kaut kas, kam nav sasaistes ar reālo dzīvi un pasauli. (1) Tas pat ir diezgan pretrunīgi, jo komponists savā agrīnajā daiļradē 70., 80. gados spilgti izmantoja avangarda elementus: sonoriku, paplašinātās tehnikas, aleatoriku ekspresīvā un pat dramatiskā manierē. Un šajā vēlīnajā 20. gadsimta šķautnē mēs pat varam runāt par uzlecošiem avangarda piemēriem, jo Padomju Latvijā ilgi valdīja nacionālais romantisms un sociālais reālisms. Turklāt 20. gs. 20. gados, avangarda uzplaukumā, tas jau bija tiešākais reālās dzīves atspoguļojums. Industriālisms, naivums, trauslums, bezjēdzīgums.  

Varbūt mūsdienu kontekstā avangards ir zaudējis savu spēju pārsteigt, jo tā oriģinālā funkcija tieši bija izsisties cauri pierastajam. Varbūt pat jāpiekrīt Vaskam. Ja avangards šobrīd nav nekāds jaunums, bet to turpina kultivēt pēc tā pirmatnējās idejas, tad vai tam mūsdienu kontekstā ir nozīme? Ja šādu iepriekšējā gadsimta zīmi izceļ jaunos skaņdarbos, tas zaudē savu oriģinālo funkciju. Domāju, ka komponista izteiktā doma par “intelektuālo mūziku”  liek aizdomāties, vai tāda sarežģīta un ārkārtīgi niansēta mūzika, kā tas mēdz būt avangardā, ir uzskatāma pārāka par vienkāršo un nereti pat pierasto?

2. Ikkatra viedoklis. Katrai mūzikai ir sava funkcija. Kādēļ lai tā (avangarda stilā) nekomponētu? 

Kas tad ir augstvērtīgs mākslas darbs? Vai šī tēze – "intelektuālo ļaužu mūzika – nav pārāk skarba? Jaunie komponisti joprojām meklē veidus kā pārsteigt, bet komponēšanas procesi ir tik ļoti izsmelti, ka to panākt paliek arvien grūtāk. Cik cilvēku, tik viedokļu. Cik komponistu, tik patiesību.

3. Klausītāja izglītošana. Vai šī publikācija ir izredzētai cilvēku grupai, kuri spēj saprast, par ko ir runa? Vai tomēr jauno un pieredzējušo muzikologu mērķis ir padarīt Vaska mūziku saprotamāku visiem? Komponistam ir arī gan tehniski, gan saturiski komplicētāki opusi, kā, piemēram, “Litene” jauktajam korim vai Pirmais stīgkvartets. Tomēr sāku iet pretrunās ar paša Vaska teikto, ka “mūzikai ir jābūt visiem saprotamai”. Kas ir visi? It īpaši mūzikā nekompetentie? Tad sanāk, ka komponists tomēr cenšas savu mūziku padarīt “saprotamu”. Tomēr var neziedot kompozicionālo sarežģītību, bet tā vietā katru “mūzikas baudītāju” izglītot par tūliņ dzirdamiem mūzikas procesiem. Rodas jautājums, kādēļ tad laikmetīgā mūzika nav tik iecienīta daļai sabiedrības? To vienkārši nesaprot. Tā nav mūzika, kur “parastais” klausītājs sagaidīs ko estētisku, jo ir pieradis pie pieņemtiem skaistuma principiem. Katrai mūzikai ir sava funkcija, un laikmetīgā mūzika no sevis prasa atsaucīgu klausītāju un ieklausīšanos tās idejā.

4.  Mūzikas elementu izvēle. Ir ļoti daudz stilu. Mūsdienu komponista mērķis ir no šī klāsta izvēlēties vai, tieši otrādi, to visu apvienot. Izšķirot sev tīkamās tendences – tas veido ikkatra individuālo rokrakstu. Kamēr komponists uzticas savai intuīcijai, skaņdarbam ir jēga. Tas var nebūt kompozicionāli izstrādāts, bet tam ir nozīme mūzikas pasaulē. Tas var nebūt sarežģīts vai vienkāršs, ilgs vai īss, estētisks, traģisks, avangardisks, bet tas viss veido mūzikas kontekstu un ir daļa no skaņdarbu pasaules. 

5. Vaska izvēle. Vaska darbi stīgām patiesi ir kā glāsts instrumentiem no mūziķiem, kuri to spēlē, bet veidotajā dramaturģijā nenoliedzami vienmēr ir kāds kulminējošs, dramatisks mirklis. Smeldzīgās, nostalģiskās, sentimentālās, sirdssiltās stīgas. Asās, niansētās, pat zāģīgās stīgas. Smeldze, bet vienmēr gaisma. Dramatisms, bet vienmēr atrisinājums. Šī ir Vaska patiesība. Jau nobriedušā komponista dzīves filozofija: “Nākas komponēt arvien klusāk, arvien lēnāk…” (1)

6. Stīgkvarteti. Pēc Pētera Vaska Trešā, Piektā un Sestā stīgkvarteta noklausīšanās varu sacīt, ka komponista mūzikas saprotamība un vienkāršība slēpjas spilgtu kontrastu izmantojumā. Jā, patiesi tādējādi klausītājs spēj uztvert slēptu emocionālu saturu caur apcerīgiem un pat traģiskiem posmiem. Vaska stīgkvarteti ir kā kopējs organisms, kur kopskaņa veido jaunu tembru. Tas varētu šķist kā kaut kas pašsaprotams, bet tomēr harmoniju izvēle, paplašināto tehniku izmantojums un tembralitātes izcelšana veido komponista individualitāti. Komponists ir daudzšķautņains, un, varu sacīt, visu eksistējošo mūzikas izteiksmes līdzekļu jūklī joprojām ir spējīgs atrast ko savu. Samērā daudzi kompozicionāli klasiski un laikmetīgi izmantoti elementi tiek apvienoti vienā veselumā un kaut kā jaunā.

Varbūt tieši tā Vasks padara savu mūziku visiem saprotamu? Varbūt viņa mērķis ir sarežģītu un piesātinātu disonanšu ainavu apvienot ar vienkāršo un mierpilno, jo nepārprotami “vienkāršo” katrs zinātājs vai nezinātājs sapratīs. Un tas nav nekas ārkārtējs, jo jāprot arī uzrunāt plašāku auditoriju. Tas pat varētu būt apskaužami, jo tad komponistam vienmēr bija, ir un būs klausītāji.

7. Komponista patiesība. Vienkāršība nenozīmē, ka komponists ir vienmuļš. Pēc paša Pētera Vaska teiktā, viņš savus skaņdarbus ir klasificējis četrās saturiskās šķautnēs – gaišie, tumšie, kontrastu un konflikta opusi. Šī komponista patiesība ir par to, ka nereti tas ir nelietderīgi mūziku ierāmēt žanriskos apzīmējumos, jo uz mūziku ir jāraugās caur emocionālu un saturisku prizmu. Tā komponista daiļradi ir iespējams uztvert daudz labāk nekā skaitliskā statistikā. 

8.  Mūzikas objektivitāte. Jo vairāk aizdomājos, jo atbilžu kļūst arvien mazāk. Katram argumentam var rast pretargumentu. Katram aspektam ir divas puses. Ja pat daudzas manas pārdomas šķiet pretrunīgas, tas ir tieši tādēļ, ka tās ir pretrunīgas. Nereti nonāku strupceļā. Ir tik daudz zināšanu par mūzikas žanriem, skaņdarbiem, to elementiem, ka noproti – viss ir mūzika. Un viss ir augstvērtīga mūzika. Varbūt ne augstvērtīga, bet būtiska. Jo vairāk izzini, jo objektivitāte palielinās – jo cilvēks vairs nespēj novērtēt, kas ir vērtīgs, jo viss ir nozīmīgs. Pētera Vaska mūzikas filozofija mani ir mudinājusi uz šīm pārdomām. Tas pat turpmāk varētu būt veids, kā pati raugos uz mūzikas kritiku. Uz mūzikas izvērtēšanu – kas ir un nav māksla.

9. Apbrīna par Pēteri Vasku un Pētera Vaska apbrīna. Komponists izstaro siltumu. Vienmēr pati apbrīnoju un cenšos izzināt ko jaunu mūzikā, un cik svaigi ir dzirdēt, ka arī Vasks tik ļoti apbrīno pašu latviešu mūziku, it īpaši, ja tā tiek izpildīta pasaulē. Piemēram, Vasks, runājot par diriģenti Kristu Auderi, saka: “Krista vēl ir no tiem latviešu mūziķiem, kas, aiziedami pasaulē arvien tālāk, nezaudē saikni ar dzimto zemi – viņa savās programmās daudz un labprāt liek mūsu mūziku. Ne visi mūsu slavenie interpreti to uzskata pašu par sevi saprotamu, bet Krista pieder pie tiem, kas daudz un labprāt diriģē mūsu mūziku. Paldies viņai par to.” (3) Maza nianse, bet, kad intervijā Vasks latviešu mūziku pārfrāzē par, tas šķiet tik nozīmīgi un silti. Popularizējot latviešus, kultivējot savējos, mūzika var dzīvot vēl ilgāku mūžu. To pašu jāturpina īstenot ar Pēteri Vasku. Pirms raksta veidošanas par komponistu biju dzirdējusi tikai mūzikas literatūras stundās (lai cik neticami tas neizklausītos, jo Vasks taču ir pasaulslavens komponists). Un daudz kur citur par viņu, bet nekad īsti tieši viņa mūziku. Skaidrs, ka Vasks tiek atskaņots it visur, bet, zinot, ka, piemēram, es uzaugu bez viņa mūzikas, komponistu vajadzētu popularizēt arī skolēniem, jauniešiem, vienaudžiem, kuri par mūziku neko daudz nezina. Varam vairāk atskaņot latviešus latviešiem. Bet noprotu, ka tas viss jau tiek darīts un tiks darīts. 

(1) “Latviešu mūzikas kods” Ilze Šarkovska-Liepiņa (83.–94. lpp.)

(2) the avant-garde meaning: https://dictionary.cambridge.org/dictionary/english/avant-garde

(3)“Pēdējā laikā mani darbi vienmēr beidzas ar Domažoru. Saruna ar komponistu Pēteri Vasku.’’ Rūta Paula, 2022. gada 3. decembris: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/muzika/pedeja-laika-mani-darbi-vienmer-beidzas-ar-domazoru-saruna-ar-komponistu-peteri-vasku.a484912/

Iedvesmai: Pēteris Vasks Interview. Žils Deless-Vēliņš, 2023. gada 3. februāris:

[teoretikuarhivs]

Jānis Zālītis par Arvīda Žilinska klaviervakaru

Elizabete Darge

Recenzijā “Arvīda Žilinska klaviervakars” Jānis Zālītis izklāsta savus iespaidus par tā laika jaunā pianista un komponista Arvīda Žilinska sniegumu viņa rīkotajā klaviervakarā. Koncerta pirmajā daļā skanēja latviešu autori, piemēram, Jānis Mediņš, taču programmas otrajā pusē gan Arvīda Žilinska, gan citu autoru – Friderika Šopēna un Ferenca Lista – skaņdarbi. 

Lasot recenziju, skaidri uztverami J. Zālīša svarīgākie noteikumi, kas, viņaprāt, būtu jāievēro katram mūziķim, kam mūzika ir kā garīgs dvēseles aizpildījums. Jānis Zālītis raksta: “Pat, ja ir talants, darba spējas un raksturs, ir nepieciešama arī droša skola, stingri tehniskie un muzikālie pamati.” Recenzents uzsver, ka mūzikas pasaulē konkurence ir pamatīga, līdz ar to ir svarīgi aizpildīt dažādus robus, kas radušies līdz šim.

Par komponista sonāti klavierēm, ko A. Žilinskis rakstījis konservatorijas beigšanas posmā, J. Zālītis izsakās pozitīvi: “Skaņdarbā jūtamas viņa personīgās sajūtas, kas priekšvēsta par subjektīva stila kultivēšanu nākotnē.” Interesanti, ka sonātes pēdējā daļā – Allegro maestoso – iekļauta tautasdziesma “Ar laiviņu ielaidos”. Taču klavierstils līdzinās Šopēnam un ir pianistiski pateicīgs. Komponists atskaņo arī savu polonēzi, kas raksturota kā ievērojami tehniska un dedzīga.

Kopumā Jānis Zālītis uz lasītāju atstāj pozitīvu iespaidu par šo koncertu, kas gan ir gandarījums pašam komponistam, gan kalpo par uzziņas līdzekli sabiedrībai. Tā arī ir atgriezeniskā saite māksliniekam. Tieši recenzijas formāts ir vispiemērotākais objektīvās kritikas izklāsts, kas rada skaidrību par paveikto.

Mūzikas kritiķis ne tikai apraksta notikušo, bet sniedz arī vērtīgus padomus un novērojumus, kas var noderēt gan jaunajiem mūziķiem, gan lasītājiem. Autora rakstīšanas maniere ir skaidra un niansēta, viņš atrod patiesus un nepārprotamus vārdus, lai izteiktu objektīvu vērtējumu. Recenzents izsakās lakoniski, taču tāpat teksts ir viegli lasāms un neapgrūtina lasītāja uztveri. Šī recenzija apliecina Jāņa Zālīša ieguldījumu latviešu mūzikas kritikas attīstībā, kas ir neatņemama sastāvdaļa mūsu tautas mūzikas vēsturē.

Es ieteiktu ikvienam iepazīties ar Jāņa Zālīša mūzikas kritikām, jo tās ir vienas no profesionālākajām, augstvērtīgākajām un atzītākajām tā laika recenzijām latviešu valodā.

[teoretikuarhivs]

es nemīlu mūziku

- - -

1.

Pabeidzu mūzikas skolu 8. klasē, zvērot, ka nekad nesperšu soli iestādē, kura atņēmusi man visu brīvo laiku ikdienas hobijiem. Skatoties atpakaļ, daļa no manis ir pateicīga, ka šī “laika ierobežošana” ir ietekmējusi manu skatu uz paša laika nozīmi, bet tajā brīdī biju ļoti dusmīga. Atvieglojums, ko sniedza izlaidums, bija neaprakstāms. Nevarēju sagaidīt pēdējo gadu skolā, ko varešu pavadīt, neatrodoties mūzikas skolā katru dienu.

Tagad mācos mūzikas skolā jau 9 gadus, un man liekas, ka esmu iekļuvusi mūzikas pasaulē. Zinu, ka pirms gada negribēju te nekad vairs spert savu kāju, bet vasarā man pietrūka mūzika. Visu brīvlaiku pavadīju pie klavierēm, mācoties pasakainus skaņdarbus. (1) Protams, ka 3 mēnešus spēlējot bez skolotājas, paspēju sabojāt gan līdz šim apgūto tehniku, gan tempa izjūtu, taču man patika šis process, jo beidzot neviens nespieda to darīt. Tā bija mana izvēle un mirkļa aizraušanās, un es pirmo reizi aptvēru mūzikas mīlestību. Pēc vasaras sapratu, ka mūzika būs mans turpmākais ceļš.

2.

Pirms mēneša sāku mācīties mūzikas vidusskolā un saprotu, ka mūzikas pasaulē esmu tikai tagad. Uzzināju arī diezgan svarīgas detaļas par skolu, ko laikam vajadzēja pašai izlasīt (2), bet to neiepazīšana, manuprāt, liecina par mīlestības stiprumu – neskatoties uz apstākļiem, tāpat izvēlētos mūziku. 

Atpakaļceļa nav, bet man ir daudz motivācijas. Īpaši redzot skolotājus, kas tik ļoti deg par savu darbu, un kursa biedrus, kuru pateicība par uzņemšanu skolā spīd viņu acīs. (3)

3.

Ir pagājis pirmais semestris, un es jūtos mazliet nevietā. Te ir tik daudz gudru cilvēku, man vairs nav vietas izcelties. Sapratu, ka arī klavieres nespēlēju tik labi, pat ja tas bijis mans instruments vienmēr. Manī mazliet sāk rasties naids pret klavierēm. Nevis tāpēc, ka nepatīk, bet gan tāpēc, ka vairs nesanāk. Vismaz pietiekami labi. Vismaz tā, lai izceltos. Bet tāpat lielāka uzmanība jāpievērš citiem priekšmetiem, tādēļ īsti nepārdzīvoju par, cerams, īslaicīgo nepatiku. (4)

4.

Tagad mācos vidusskolā jau otro gadu, un man ir tik daudz jaunu ideju. Vasarā diemžēl nekādu mūziku neuzrakstīju, arī klavieres nespēlēju (5), kas, iespējams, nāk par sliktu manai pašizaugsmei, bet šobrīd mūza ir vairāk nekā nepieciešams. Man jau rodas jaunas idejas skaņdarbam, kas būs jāatskaņo pirms Ziemassvētkiem (6). Arī pārējos priekšmetos man ir liela interese, pat lielāka nekā pagājušogad. Varbūt tas pirmkursnieka naivums vēl nav pazudis, bet sajūta, ka mīlestība pret mūziku ir tiešām bezgalīga. 

5.

Drīz beigsies 2. semestris. Pavisam drīz. Man nav laika ne rakstīt kursa darbu, ne pievērst uzmanību daudzajiem priekšmetiem. Vēl joprojām ir vēlme kaut ko darīt, bet tagad tā motivācija it kā izgaist, tiklīdz esmu izgājusi no skolas. Vismaz šī vide notur mani gribošu un mērķtiecīgu. Nākamgad noteikti centīšos rakstīt darbus savlaicīgi. Ticu, ka tad arī laiks un vēlme būs pietiekoši. 

6.

Esmu mūzikas pasaulē tikai 3 gadus, un viss sāk likties par daudz. Man patīk tas, ko es daru, bet vai pietiekami? Skatoties atpakaļ, tas naids vienmēr bijis manī (3., 4., 5.). Kaut kur dziļumā joprojām sēž klusa cieņa pret mūziku, taču nogurums sāk to pāraugt.  Pēdējo laiku pieķeru sevi ieslīkušu dusmās un nožēlā par neiesāktajiem darbiem, pēc kuriem ilgojos pasaules iepazīšanas sākumā. Varbūt, ka neinteresēšanās par skolas sistēmu un kārtību pirms stāšanās jau priekšvēstīja par manas mīlestības trūkumu. Bet varbūt pārāk daudz laika pavadu savā prātā, un varbūt šīs ilgas bija tikai tiekšanās pēc spoža sapņa par neatkarīgu nākotni. Neatkarīgu no pašas slinkuma, protams. Bet jo vairāk dzīvoju pasaulē, jo lielāks slinkums darīt to, ko agrāk mīlēju. Taču šobrīd tā mīlestība, kas iepriekš šķita vārdos neaprakstāma, sāk likties kā gudra un apzinīga cilvēka idealizēšana, un mūzika – kā joma, kurā esmu šo tēlu iedomājusies. Tikpat labi tā varētu būt mākslas vai fizikas nozare, tāpēc vai tā mūzikas mīlestība kādreiz vispār ir pastāvējusi? Daļa no manis domā, ka šeit mācos tikai tāpēc, ka nebija citu variantu, un šobrīd atlicis vien meistarīgi tēlot, ka mūzika ir mana sirdslieta. Gribētu teikt, ka līdz šim man izdodas, jo draugi ar pārliecību runā par manu mīlestību. 

Atrodoties vidē, kur visiem ļoti patīk tas, ko viņi dara, padara šo jautājumu vēl aktuālāku. Un atbildi vēl nožēlojamāku. Jo tā tiešām laikam ir – 

  es nemīlu mūziku. Šķiet, ka man pat nepatīk.

7.

Šodien izdomāju iet pastaigā. Beidzot ir laiks un, galvenais, vēlme kaut kur iet. Pirmo reizi ilgos laikos es vēlējos klausīties mūziku. Vēlējos nedomāt, tikai just. Un man izdevās, man beidzot izdēvās atkal sajust mūzikas mīlestību, taču šoreiz tā nebija naivā un skaistā mīlestība, ko allaž esmu pazinusi. Tā šķita patiesa, sāpīga. 

1 (Vismaz tā man likās toreiz, tagad skaņdarbu izvēle škiet ļoti klišejiska)

2 (Piemēram, ka skolā jāmācās četrus, ne trīs gadus, un katru mēnesi būs arī atestācijas, līdz ar to – stipendija)

3 (Sāka rasties pirmās šaubas. Es nedegu par mūziku, es degu par apliecinājumu, ko tā man sniedz. Es atradu vienu lietu, kas man sanāk, un pieķēros. Bet varbūt man daudz vairāk patiktu citas jomas? Varbūt šobrīd vienkārši tērēju laiku?)

4 (Šis naids radās daudz ātrāk un lielāks, kā ļāvu sev domāt. Lai gan esmu pateicīga, ka neļāvu realitātei tikt pie ilūzijas, pēc kuras tiecos, citādāk sapnis izdzistu ātrāk, kā radās dusmas)

5 (Laikam naids tiešām ir stiprs)

6 (Katru semestri mūsu nodaļa rīko kompozīcijas vakarus. Biju ļoti patīkami satraukta. Līdz tam bija vēl daudz laika, taču tas paskrēja tik ātri, ka vairs nespēju baudīt ilgi gaidīto. Pat savu skaņdarbu, ko nācās pavirši salipināt kopā līdz gala termiņam)

[teoretikuarhivs]

Beigas.

"11 minūšu lasāmviela". Saruna starp 4. kursa teorētiķiem Elizabeti un Artūru par to, kā jūtamies, atrazdamies skolā nu jau pēdējo gadu, un divi skaņdarbu ieteikumi, kas ir kā novēlējums pārējiem mācību gada sākumā.

Elizabete Batņa un Artūrs Kašs

*sasveicināšanās*

A: Mēs esam nonākuši beigās, tāda ļoti dīvaina sajūta, vai tad ne? Kā tas tev liek justies? Kā tu jūties šajā brīdī?

E: Normāli. Šī nedēļa ir tik normāla. Tik daudz kur iedziļināties, tik daudz ko darīt. Vienkārši viss ir tā ļoti veiksmīgi jāpaspēj. Bet man tev ir pretjautājums – kā tu šodien jūties?

A: Es tev pilnīgi piekrītu, Elizabet, ir tik normāli. Ko ar to iesākt? Mēs esam šeit palikuši pēdējie, mēs esam virsotnē šīs vidusskolas mācību procesam, bet es tā nejūtos. Šķiet, tas viss tā arī ir bijis, tā arī ir un tā arī būs. Tagad mēs šeit sēžam, bet pēc gada šeit, visticamāk, nesēdēsim. Šie trīs gadi ir tik iestaigāti, ka tā jau ir rutīna. Vidusskolās parasti ir trīs gadi, mums – četri, kas vēl vairāk dod šo rutīnas sajūtu, tomēr te ir tik mājīgi un it nemaz negribas doties prom, bet beigas ir pienākušas, un drīz mums nāksies no šejienes atvadīties. Drīz šī skola mūs vairs neredzēs kā audzēkņus, varbūt tikai kā kolēģus.

E: Es varu piebilst, ka man bija tik interesantas pārdomas, braucot uz skolu. Tagad mēs esam vecākie šajā skolā, un katru iepriekšējo gadu bija tā sajūta, ka virs mums ir kāda autoritāte, vecāks kurss, bet vai man vispār patīk būt šajā pozīcijā? Es īsti nezinu, jo vislabāk jutos otrajā kursā, kad biju iestaigājusi šo jauno taciņu, bet tik un tā bija gan jauni cilvēki, gan vecāki kursi. Tu iederies, bet esi “pakļauts” citiem. Tu esi sava personība, bet tev nav milzīgas atbildības par to, ka beidz skolu vai komunicē ar visiem jauniņajiem. Tu vienkārši esi. Bet tagad es jūtu nelielu smagumu būt šajā pozīcijā.

A: Tur tev ir taisnība, ka otrajā kursā mums nemaz nebija tik daudz par ko domāt un uztraukties. Tagad gan tas smagums, ko nesam, ir lielāks.

E: No sākuma bija tik daudz vietas eksperimentiem, tik daudz ko izmēģināt, tā nasta pat nebija tik milzīga, un īsti nebija ne par ko jādomā. Tas bija tāds vieglums, ka vari uzdrīkstēties tik daudz ko izdarīt. Tagad, protams, visu joprojām vari mēģināt, bet ir citas lietas, uz kurām tevi kā ceturtā kursa audzēkni aicina vērst uzmanību.

A: Es domāju pretēji. Pirmajos kursos bija daudz jādomā līdzi, jo tas viss bija tik nepierasti, tik svaiga sajūta, bet tagad tev nav jādomā par to, kas esi, bet par to, kas gribi kļūt. Tā ir tā lielākā atšķirība starp pirmo un ceturto kursu. Bet vēl, atklāti sakot, man vispār patīk tā hierarhija, kas ir šajā skolā (jo tāda nenoliedzami ir). Kad esi kalna virsotnē un skaties pāri visam, ir tāda forša sajūta.

E: Es esmu arī ilgi prātojusi par šo ceturto vidusskolas gadu. Īsti nezinu, kā par to justies. No sākuma biju ļoti priecīga, ka, atšķirībā no pārējiem vidusskolas audzēkņiem, mums ir tā iespēja pabūt kopā vēl vienu gadu ilgāk un varam neatvadīties tik ātri, bet tagad es īsti nezinu, ir arī grūti. Kamēr daudzi mani vienaudži ir pabeiguši ģimnāzijas un vidusskolas un iestājušies augstskolās, te nu mēs esam. Man nav atbildes tam, kā jūtos par skolas “pagarinājumu”, bet es nevaru noliegt to, ka man pietrūkst kāds jaunums šajā ikdienā, pie kuras esmu tik ļoti pieradusi.

A: Tu saki, ka tev trūkst šis svaigums, bet man viss ar katru dienu šķiet arvien svaigāks. Mani ļoti fascinē tas, ka beidzot esam sākuši mācīties par modernismu (gandrīz) visos mūzikas priekšmetos, kas ir nereāli atsvaidzinoši, salīdzinot ar pirmā kursa renesansi, jo, nu, tas bija nedaudz garlaicīgi. Tādēļ saki, vai tev nav kāds svaigs mūzikas piemērs, kas asociējas ar šo ceturto-modernisma-kursa gadu, ar kuru mūs iepriecināt?

E: Es neapzināti izvēlējos modernisma atzara impresionista skaņdarbu. Mūzikas literatūras stundās līdz šim ilgi bijām runājuši par krievu komponistu mūziku, un tagad franču impresionista Kloda Debisī mūzika, es teiktu, ir atsvaidzinoša un pat nostalģiska.  Mans izvēlētais piemērs nav tīrs impresionisms, bet gan sintezē vecās un jaunās pasaules vēsmas – Debisī simfonija si minorā. Šo darbu komponists ir pabeidzis tikai kā klavieru pārlikumu, tādēļ mūsdienās ir sastopami ieraksti, kuru orķestrējis Tonijs Finno. Es jums visiem silti iesaku noklausīties šo simfoniju, tā ir tikai 11 minūtes gara – ļoti maiga, spilgta, un tas, ka impresionisms ir pārvērsts simfoniskā darbā, ir pavisam debešķīgi. Kad to klausos, jūtos kā filmas galvenā varone – klausos to, ejot pa ielu, domājot par visiem čivinošajiem putniem un spīdošo sauli. Katra tēma šajā darbā it kā noglāsta tevi ar savu gaišumu un smalkumu, it īpaši man mīļa ir otrā posma tēma ar izcelto klarnetes tembru. Šī sajūta ir tik sentimentāla, tik būtiska mūsu šim dzīves posmam, bet es iesaku katram skolas audzēknim to noklausīties, nevis tikai beidzējiem, jo vienalga, kurā kursā tu esi, šis ir jauns sākums tev. Ir laiks padomāt par to, kas iepriekš bijis, un iet uz priekšu ar citu perspektīvu un jaunu svaigumu.

A: Ļoti interesants skaņdarbs tev, Elizabet. Ja tavs skaņdarbs diezgan atbilstošs jebkuram kursam, it īpaši sākumam, tad man gan beigām. Nenoliedzami, jo pašu skaņdarbu jeb dziesmu sauc The End. Es izvēlējos šo The Doors dziesmu, pirmkārt, jau tāpēc, ka dziesmas nosaukums ietver beigas, un pati skaņdarba sajūta ir tāda – jā, šīs ir beigas. Kaut kas notiek, bet tas nav ar negatīvu noskaņu, tas vienkārši ir un izgaist. Un, man liekas, tā tas arī reāli būs, kad mēs nokļūsim tajās beigās, jo šis vēl pagaidām ir tikai sākums. Pats skaņdarbs vispār līdzīgs tavam ilguma ziņā, jo arī ir 11 minūtes garš, un man liekas visas vienpadsmit tādas meditatīvas, ilgas, izturētas, kas arī dod tādu septembra vai 2. semestra sajūtu, kad viss ir tik ilgi, it īpaši tas maijs, kas velkas un velkas… un tās arī reāli ir tās beigas. Tu tās mēģini sagaidīt, bet tu nekad nesagaidīsi, tās pienāks un izgaisīs. Vēl arī tie vārdi man šķiet ļoti simpatizējoši, “This is the end, beautiful friend, the end.” Un tā tas arī ir. Ar Mediņiem man vēl asociējas tas, ka Džims Morisons veido alūziju uz grieķu mītu par Edipu, atmiņā atsaucas Nātriņas stundās dzirdētais. Lai gan beigas citiem var šķist kaut kas tāds, ko mēs nevēlamies sagaidīt (vai ne?), šī dziesma pierāda to, ka no tām nevar izvairīties. Tā ir daļa no dabas cikla, un ko par to padarīt? Kādreiz jau vienmēr būs beigas, un tām ir vienkārši jāiziet cauri un jāpiedzīvo ar pilnu sirdi. Ir jāļaujas tai plūsmai. Tāpat es arī diezgan bieži domāju par Kristiana Brektes kinodarbu, kas arī ir ar tādu pašu nosaukumu “Beigas”, kur viņš principā to pašu saka, ka dabā beigas ir nepieciešamas, lai varētu veidoties kaut kas jauns. Un tas tā ir, man liekas, jebkurā dzīves sfērā. No tā nevar izvairīties, tam ir jāļaujas. 

E: Tev ir tik interesanta doma par to, ka beigas ir izstieptas, tāpēc ka, man šķiet, viss 2. semestris ir stieptas beigas, kurš sākas ar iestājeksāmeniem citās augstskolās un vēl ilgi noslēgsies ar eksāmeniem un iestāšanos jau citās augstskolās. 

A: Un kā tad tev šķiet, kā tu jutīsies beigās? Tajā maijā, kas ilgs un ilgs, bet mums gan viņš būs īsāks, jo beigsies jau kādā pirmajā maija nedēļā.

E: Es nezinu, kā es jutīšos, tas būs viens liels emocionāls aplis, bet es pavisam nevaru noliegt to, ka mēs visi būsim no visas sirds gandarīti. Un kādus atvadvārdus tu teiktu jebkuram audzēknim šajā skolā? Kādus iespaidus viņiem gūt? Kam pievērst uzmanību?

A: Mani ļoti aizķēra tas, ko teici, ka tas būs ļoti ilgs process vēl ar iestāšanos kaut kur citur, ka es pat apsvēru ideju, ka tās beigas nemaz nebūs jūtamas pašā sākumā. Tās būs jūtamas tikai tad, kad esi jau citā vidē, tikai tad tu saproti, bāc, tās beigas paskrēja gar manām acīm, un es viņas nemaz neizbaudīju. Tas tā varbūt arī varētu būt. Vai tas ir slikti? Es nezinu. Tādēļ es iesaku visiem pirmkursniekiem izjust katru brīdi, kas viņiem ir šeit, jo tie paskries tik, tik, tik ātri. Man liekas arī tu, Elizabet, vari man piekrist, ka šie trīs gadi ir paskrējuši tik ātri, ka mēs nemaz nevaram iedomāties, ka esam šeit, tur, kur mēs esam. 

E: Jo man ir tāda sajūta, ka es tevi un mūsu kursabiedrus pazīstu it kā mūžību, bet šeit mēs esam tikai 3 gadus. Šeit jūs sastapsiet savus draugus, no kuriem nevarēsiet tikt vaļā, jo jūs visu mūžu būsiet mūzikas kolēģi.

A: Katrs kurss ir jaunas emocijas, sajūtas, atklāsmes par to, kas tu esi un kas notiek tev visapkārt. Tam ir jāļaujas un ir jājūt, jo jūtas ir pats svarīgākais, kas mūs izvilks cauri šim visam un paglābs mūs.

*zvans*

[teoretikuarhivs]

Nozares nokrāsas kompozīcijā

Pārdomas pēc "Mākslinieks pie mikrofona” 20. sērijas

Elizabete Batņa

Cilvēka spēja radoši izpausties mūzikā. Tikko vēl klejojot pa Mūzikas akadēmijas telpām, dzirdēju atziņu: “Komponists var būt jebkurš, tas nav nemaz tik sarežģīti”. Pirms iestājos vidusskolā domāju, nu, ja nu kāds, bet ne es. Kompozīcija nav mans, ne es māku, ne man sanāk, ne es zinu, ko rakstīt. Tomēr tā ir dažādu tehniku izmantošana, improvizēšana, ja īsti domu galvā nav, un beigās jau viena liela kolāža, bet ar ieteikumu, lai skaņdarbs rezultātā ir veidots ar nelielu dvēseles pieskārienu. Komponists – tā ir profesija, kuras profesionālo izaugsmi un visu turpmāko esamību veido tu pats. Laiks, ko velti sev, lai izprastu visas nianses, kuras iedvesmo, ieinteresē un vari radīt pa savam prātam. Tas ir dziedinošs process. Vai eksistē cita profesija, kura savā ziņā ir ļoti sevis centrēta un liek izzināt tieši savu gaumi un iekšējo pasauli? Tas ir darbs ar sevi un tā ir radoša vientulība – domīga, melanholiska un iedvesmojoša.

Šī atziņa tika gūta pateicoties Rutai Paiderei, komponistei, kura savus radošos procesus un pārdomas ir izklāstījusi Annas Martas Burves veidotajā Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Mākslinieks pie mikrofona” 20. sērijā. Ruta Paidere ir latviešu komponiste, kura studējusi kompozīciju gan Lielbritānijā, gan Vācijā un šobrīd dzīvo un strādā par mūzikas teorijas profesori Hamburgā. Es klausos šo raidierakstu un komponistes atziņas pilnībā sabalsojas ar manējām. Ir daži temati, kuri man ikdienā raisās pa prātu, bet nav nācies tos noformulēt vai diskutēt par tiem, bet ir daži paliekoši iespaidi, kurus es nevaru nepasacīt. Radio raidījums man ļāva vēlreiz ielūkoties dziļāk komponista profesijā un izcelt ne tik patīkamās nokrāsas, kas tai seko līdzās.

JAUNRADE

Savā komponēšanas darbībā vai beidzot mūzikas vidusskolu, es vēlētos rakstīt skaņdarbus, zinot, ka tie ir pabeigti. Ka tas, ko esmu uzrakstījusi, ir pašpietiekami, un man nebūtu vajadzīgi citu komentāri, lai darbs būtu pilnvērtīigs. Lai cik īpatnēji tas izklausītos, tas ir patiesi sarežģīti, jo esam pieraduši kritikai, lai paši pilnveidotos. Biju pārsteigta izdzirdot, ka pieredzējusi komponiste, kā Ruta Paidere, pauž līdzīgu domu gājumu. Apšaubīt vai neapšaubīt sevi? Vai tas, ko esi uzrakstījis, ir pietiekami izdevies vai nav cienīgs turpmākai idejas attīstīšanai? Tas viss ir jāizvērtē vienatnē, un tādēļ tā jau ir profesija, kurā vislabāk izzināsi sevi.  Pašam ir jātbild uz sevis uzdotajiem jautājumiem. 

Vienmēr ir jāveido kas jauns. Vai tā nav visa komponista būtība? Tu esi cilvēks, kas raksta mūziku, bet cik ilgi var rakstīt ko jaunu? It īpaši neizprotu “jaunā“ komponista šī brīža atspoguļojumu. Tas, kurš pirmoreiz un ar panākumiem ir ienācis šajā nozarē. No tevis kā no jauna speciālista gaida tikai jauno. “Ej, raksti nākamo pirmatskaņojumu,” Ruta Paidere ironiski piebilda radio raidījumā. Šāda neizteikta morāle, manuprāt, seko daudziem šī brīža komponistiem. Kādam skaņdarba pasūtītājam ir patīkami, ka tiek uzrakstīts jaundarbs viņa veidotajam koncertam. Tikai netiek apzināts fakts, ka ne vienmēr skaņdarbu atskaņos vēlreiz. Es nesaku, ka viss darbs tiek izmests vējā, rakstot ko jaunu, bet mūzikas nozarē neesmu piefiksējusi, ka tiek vairākkārt atkārtoti jaundarbu atskaņojumi. Tikai kādreiz ar vairāku gadu intervālu. Toties eksistē risinājums, un tas ir patiesi vienkāršs. Tā vietā, kamēr daudzi profesionālie kolektīvi Latvijā spēlē pasaules izcilības un klasiku, vai mēs nevaram spēlēt latviešu pērles? Gan to, kas ir sen uzrakstīts, gan to, kas tagad tiek rakstīts un pirmatskaņots. Latviešu klasika, kā arī jaunie komponisti ir jāatskaņo vairāk, lai jaunrades centieni no viņiem neapsīkst. Ne tikai jaunais, bet arī iepriekš radītais. Kurš atskaņos latviešu mūziku, ja ne latvieši?

SABIEDRĪBA

Vienmēr mani ir interesējuši cilvēku viedokļi par laikmetīgo mākslu kopumā. Vai nu patīk, vai nepatīk laikmetīgā māksla, tai ir cits uzdevums – vēstīt. Mans skolasbiedrs mēdz teikt: “Ja pat tev nepatīk kaut kas, filma, grāmata, mūzika, ir svarīgi, ka tu to noskatīsies vai noklausīsies līdz galam. Vismaz tev būs savs viedoklis”. Ir svarīgi apzināties, kāpēc tev kaut kas nepatīk, bet tas nenozīmē, ka tas ir kas slikts. Jāizbauda vai kritiski jānovērtē māksla, bet nedrīkst to nosodīt. Varu piebilst, ka pati mēdzu grēkot tieši šajā jautājumā. Ir mūzika vai filmas, kuras patiesi neizbaudu, bet jāmācās tās tik un tā objektīvi novērtēt.

Viens no komponista uzdevumiem ir cīnīties tieši ar šādu nosodošas sabiedrības uzskatu, ka modernisma vai laikmetīgā mūzika ir absurda. Interesanti arī par šo tēmu izteicās Paidere: “Komponists nes ārā visu no sevis, un viņam pastāvīgi jāizstāvas, lai apmierinātu citu cilvēku konsonanšu iegribas.” Ja tā padomā, ir diezgan šokējoši zināt, ka cilvēki, kuri nav izglītoti mūzikā, novērtēs tikai tīra romantisma laika mūziku vai tā stilizācijas jeb konsonējošu, viegli saprotamu mūziku, bet tā tomēr ir tikai maza daļa no visiem skaņdarbiem, kas eksistē. Pirms es iestājos vidusskolā, es arī domāju, ka mūzika beidzas ar Klodu Debisī. Tomēr ir tik daudz jauni un interesanti mūzikas stili, kuri cilvēkiem ir jāatklāj un jānoklausās. Sabiedrība ir jāizglīto. Tikai tā varēs sastapties ar klausītājiem, kuri būs atvērti daudzveidīgai mūzikai.

ATTIEKSME UN PUBLIKA

“Pirmatskaņojuma laikā es esmu savā autentiskajā veidā nepasargāta”sacīja Ruta Paidere. Skaņdarbs nav tikai darbs, bet arī cilvēka pašizpausme. Aiz skaņdarba ir cilvēks, kas to ir rakstījis un veidojis. Dažreiz izsakot kritiku, tas netiek aizlikts aiz auss. Kad Anna Marta Burve intervijas laikā Rutai vaicāja: “Vai Tev ir piemēri, kad esi sastapusies ar ārejo vientulību?”, komponistei uzreiz bija precīza situācija, ar ko padalīties. Viņai ir nācies saskarties ar dažāda veida attieksmi pret viņas darbu iestudēšanu. Kā piemērs, Rutas Paideres simfoniskā darba Profiles of Sand atskaņošana Hamburgā. Ierodoties uz mēģinājumu, komponistei tiek paziņots, ka skaņdarbam ir paredzēts tikai viens mēģinājums, kurš būs stundu garš. Ielūkojoties notīs, ir skaidrs, ka darbs ir komplicēts, un ir nepieciešama sīkāka mēģinājuma izstrāde. Es pat šobrīd nevaru iztēloties, ka manām kameransambļu sastāvu kompozīcijām ir atvēlēts tik maz laiks. Laiks, kurš principā tiek atvēlēts skaņdarba izspēlēšanai un minimālai interpretācijas salīmēšanai. Kad Profiles of Sand atskaņoja koncertā, varēja redzēt kā daži cilvēki piecēlās kājās un izgāja no zāles. Jā, atskaņojuma laikā komponists savā autentiskajā veidā tiek nepasargāts. Šajā gadījumā – ievainots.

Otra galējība, pasūtījuma darbs, kuru nepienācīgi izpilda. Pasūtījums – kāds no tevis ir lūdzis darbu un tad ar to patvaļīgi izturējies. Kamēr Ruta studēja Lielbritānijā, viņai pasūtīja jaundarbu festivālam aDevantgarde Minhenē. Darbs tapa priekš čembalo un gambas (viola da gamba). Viss tika organizēts, lai komponiste ierastos uz pirmatskaņojumu, bet mūziķi, kas darbu atskaņoja, nebija sagatavojušies priekšnesumam. Labi mūziķi, bet izrādās, ka nepietika laiks darbu iestudēt. Ne temps, ne notis, ne ritms bija vietā. Koncerta starpbrīdī Ruta bija izdzirdējusi, ka divi cilvēki sarunājās un spriedelēja, ka viņas darbs viņiem ir paticis vislabāk. Tomēr komponiste piebilst: “Es zinu, ja darbs būtu pienācīgi atskaņots, viņām tas nemaz nepatiktu. Darbam bija jābūt vismaz divreiz lēnākā tempā, bet tas viss sabira kosmiskos putekļos. Tā bija neiedomājama vientulība.” Tas ir arī kā aicinājums publikai un mūziķiem būt empātiskiem. Mūziķiem – būt atvērtiem uz sadarbībām, publikai – pieņemt radošas neveiksmes.

MŪZIKAS DZĪVE 

Es vēlos pateikt, ka mani uzskati nav tikai nosodoši. Liels prieks, ka šobrīd Latvijas mūzikas kultūras dzīvē norit visādi laikmetīgās mūzikas festivāli, piemēram,  “Decibels” un meistarkursi, kur jaunajiem komponistiem papildināt savas zināšanas – “Jauno mūziķu meistarkursi” Siguldā un atzinīgi novērtētie “Jauno komponistu meistarkursi” Madonā. Ruta arī atzinīgi vērtēja latviešu mūziķus, ka tie vienmēr ir atvērti uz sadarbībām un ir priecīgi atskaņot jaundarbus. Man ir palicis ļoti pozitīvs un cieņpilns iespaids par Rutu Paideri. Viss, ko viņa sacīja, bija argumentēts un ar pietāti. Viņas mūzika arī ir patiesi saistoša – ļoti daudzpusīga,  izaicinoša un dažbrīd trausla. Viņa izmanto daudz paplašinātās tehnikas un interesantas tembrālas saskaņas, no kurām var iedvesmoties. 

Tiešām interesanti paraudzītes uz komponista profesiju no malas. Ir nepieciešamas tik daudzas nianses un prasmes, lai tajā pilnveidotos. Tomēr par šīs profesijas niansēm, par sadarbību ar citiem komponistiem, mūziķiem un klausītājiem, ir jārunā. Domāju, ka pat daļa no mūsu negatīvajām darbībām un attieksmes ir neapzināta, tādēļ, manuprāt, ir lieliski, ka tiek veidoti raidījumi plašākai auditorijai, kur mēs varam iedziļināties radošajā industrijā un tās nokrāsās. Galu galā tas bija arī mans iedvesmas avots – Annas Martas Burves radio raidījums “Mākslinieks pie mikrofona”.

[teoretikuarhivs]

Emīls Dārziņš – latviešu mūzikas kultūras patriots?

Recenzijas "Būt vai nebūt" apskats.

Emīlija Bračka

1908. gada 26. janvārī “Dzimtenes Vēstnesī” tika publicēta Emīla Dārziņa recenzija “Būt vai nebūt?”. Tās centrā – Rīgas simfoniskās mūzikas liktenis, kas E. Dārziņa laikā bija uz izmiršanas robežas. Šī recenzija strādāja kā problēmas aktualizācija, tapēc ir gan interesanti, gan svarīgi raudzīties uz akcentiem, kurus autors izmantoja uzmanības pievēršanai.

Katrai argumentācijai vajag savu piemēru, un Dārziņš par savējo izvēlējās diriģenta Artūra Bobkovica četrus simfoniskos koncertus Rīgā. Man ir patiess prieks, ka viņš pie tiem īpaši nekavējās un neanalizēja to iekšējo struktūru, bet tā vietā raudzījās uz lielo bildi, izceļot situāciju par finansiālo nastu, ko koncertu organizēšana sagādā cilvēkiem, kuriem no šiem koncertiem patiesībā būtu jāpelna. Pats autors teica, ka tā ir netaisnības augstākā pakāpe, un es viņam piekrītu. Protams, 20. gs. sākumā simfoniskās mūzikas koncerti nebūt nebija konstanta vērtība Rīgā, un vienmēr ieviest ko jaunu un neierastu ir grūtāk nekā to uzturēt, taču līdz pat mūsdienām mūziķu darbs tiek novērtēts, līdz ar to atbalstīts, mazāk nekā tikpat svarīgas blakus nozares, piemēram, sabiedriskā zinātne. 

1989. gada filmā “Mirušo dzejnieku biedrība” (Dead Poets Society) izskanēja teksts: “[...] medicīna, jurisprudence, uzņēmējdarbība, inženierija – tās ir cēlas nodarbes un nepieciešamas dzīvības uzturēšanai. Bet dzeja, mūzika, skaistums, romantika – tas ir tas, kapēc mēs paliekam dzīvi.” Tieši šī domāšana ir, manuprāt, tā, kas vedināja Dārziņa stingro nostāju par latviešu mūzikas kultūras vajadzīgo novērtēšanu, vēlamo attīstību un vispārīgi nepieciešamo glabāšanu un kultivēšanu.

Lasot Emīla Dārziņa rakstu darbus, esmu manījusi konstantu parādību, kā viņš izsaka savus viedokļus. Dārziņš bija kā čūska garā zālē – skatoties no malas, viss izskatās vienmērīgi, teksts sniedz sagaidīto informāciju par kādu notikumu vai darbu, taču ik pa laikam vienmēr ir sagaidāma tā viena rindiņa, tas čūskas uzbrukums, kurš ir tik spilgts, ka nes sevī indi.

Recenzijā “Būt vai nebūt?” šis čūskas kodums man bija: “Jo tikai caur mākslu mēs varēsim spēlēt savu lomu uz lielās pasaules skatuves.” To var lasīt kā ultimātu, ja mums nav kultūras, mums nav nekā. Tas latviešu sabiedrībai, kura tolaik bija bez savas valsts, deva potenciālu izcelties uz Eiropas kartes. Dārziņš rādīja, ka latviešu vārda izplatīšana nav bezcerīga, mums nav jābūt tikai caurspīdīgiem, labiem strādniekiem Krievijas impērijas nomalē. Dārziņš centās rādīt, ka pamats mājai jau ir uzcelts, izceļot latviešu tautas melodiju unikālo vērtību un šīs vērtības retumu. Vajadzīgs bija tikai kopīgs centiens mūzikas kultūras attīstībai. Protams, šo citātu var lasīt arī kā augstprātīgu mūziķu uzskatu par savas jomas pārākumu popularitātes veicināšanai. Ārpus konteksta, no tālāka skata punkta, tas noteikti ietver noniecinošu intonāciju citām nozarēm, radot iespaidu, ka latvieši nekur citur nevar panākt pasaules konkurentus. Taču svarīgi atcerēties, ka Emīls Dārziņš bija, pēc laikabiedru atziņām, introvertēts, emocionāls mūziķis, kurš acīmredzami bija uztraucies par savas jomas potenciālo lejupslīdi sabiedrības prioritāšu sarakstā, tāpēc, pat ja tas bija domāts ar negatīvu zemtekstu, emocionāla reakcija šajā gadījumā ir pieņemama. 

Lai arī kā Emīls Dārziņs jutās, viņš mācēja savas pārdomas, šajā gadījumā neapmierinātību, ietērpt vārdos strukturēti, ar akcentiem. Man patīk raksta izteiktā trijdaļība: kas notiek, kas vainas, kā rīkoties. Savā ziņā viņš saviem lasītājiem pat nelika domāt pašiem, bet gan visu vajadzīgo informāciju tālākai kustībai pasniedza uz zelta paplātes. Autors bija dusmīgs, pilnīgi rakstot: “Tā kā tā jau priekš mākslas pie mums nekas netiek darīts.”, padodoties uz sistēmas atbalstu, tā vietā meklējot to tautā. Praktiski, bļaujot ielās mūžīgi aktuālo jautājumu – kurš cits, ja ne mēs?

[teoretikuarhivs]

Opera un filma. Tas pats, bet citos gadsimtos.

Intervija ar Mūzikas vēstures un teorijas nodaļas 2. kursa audzēkni Emīliju Bračku.

Elizabete Batņa

Mācoties par visdažādākajiem komponistiem, par viņu operām, liels uzsvars tiek likts uz vadtēmu izmantojumu. Vadtēmas ir muzikāls materiāls, kas trāpīgi parāda kāda tēla raksturojumu, attiecības vai likteni. Tas man lika aizdomāties, ka mūsdienās tas pats ir sastopams filmu mūzikā. Lai raksturotu kāda stāsta sižetu, tēlam vai stāstam ir sava tēma, kas atkārtojas viscaur darbam. Tātad operas un filmu mūzika ir ļoti līdzīgi kultūras/mūzikas žanri. Aplūkoju šo tēmu plašāk un uzaicināju Mūzikas vēstures un teorijas nodaļas 2. kursa audzēkni Emīliju Bračku, kura savā ikdienā pastiprināti pievērš uzmanību jaunām kino industrijas tendencēm.

Elizabete: Sveika! Prieks satikties. Paldies, ka piekriti parunāties.

Emīlija: Vienmēr prieks.

EL: Es tev pirms tam biju aizsūtījusi trīs jautājumus, bet gribētu sākt ar vienu, ko tev neaizsūtīju, lai uz vietas dzirdētu tavu viedokli. 

EM: Jā, labi.

EL: Tātad mūsu šodienas temats ir “Opera un filma. Tas pats, bet citos gadsimtos”. Kā lai saka? Man iedvesma radās no tā, ka it īpaši ārzemju mūzikas literatūras stundās skolotājs Armands Šuriņš runā par to, ka vadtēmas tiek izmantotas operā, bet realitātē vadtēmas ir arī filmā, un ar ko filma atšķiras no operas? Mana pirmā lielākā atziņa, visvienkāršākā atziņa ir tāda, ka gan opera, gan kino principā ir cilvēku izklaides avots.

EM: Nē, nu, protams, un ja nebūtu elektrības, televīzijas, mēs tāpat apmeklētu operas. Mēs skatītos ne tikai operas, bet noteikti arī teātri un mūziklus. Tas viss ir tas pats, vienkārši tas nav nofilmēts un rediģēts, kā tas ir kino industrijā.

EL: Īstenībā vēl viens temats ir par to, ka operas pārveido par filmām.

EM: Ir jau tās operu filmas, kur operas izrāde tiek klasiski iestudēta, bet tā tiek smuki safilmēta un salikta kopā, bet es tās noteikti nesauktu par filmām, kaut gan tur ir filmu elementi.

EL: Tāpat kā ir Mocarta “Figaro kāzām” un Pučīni “Bohēmai”. Pirmajā kursā man komponists un pedagogs Andris Dzenītis izteica tādu domu, ka opera mūsdienās daudziem cilvēkiem ir kā muzeja apmeklējums, un tas man lika aizdomāties. Un realitātē tā jau ir, ka joprojām tie, kas vēlas saglabāt šo tradīciju, iet uz operu sapucējušies. Pēc tam paņem kūciņu. Izpēta, kā tiek izveidota operas skatuve. Tas reāli ir muzeja apmeklējums! Kas mūsdienu cilvēkam to padara vairāk kā kultūras notikumu, nevis izklaidi?

EM: Es domāju, ka galvenais aspekts ir pieejamība. Mūsdienās viss ir pieejams straumēšanas platformās. Skatīties filmu ir atpūsties pēc darba vai pēc smagas dienas, bet iet uz operu, teātri vai visiem dzīvajiem pasākumiem ir retāk pieejama iespēja. Ir jāpieliek lielākas pūles, lai, piemēram, nokļūtu līdz pasākuma vietai. Mēs redzam, ka šī māksla “mirst”. Labi, es saprotu, ka tas ir nedaudz par pesimistisku. Es saprotu. Bet, ja mēs skatāmies uz to diezgan reāli, tā ir, netiek vairs veidotas jaunas operas. Tā kā šis žanrs lēnām izdziest, tas vairāk nav aktuāls. 

EL: Tas vairāk nav aktuāli, bet es varu piebilst, ka rada operas, tāpat kā Ērikam Ešenvaldam ir opera, kuru uzveda dažas reizes, un to vairāk neatkārtoja. Opera kādreiz bija aktuāla, kādreiz tā bija būtisks izklaides avots. Tagad filmas ir aktuālas, un, ja paņem kaut ko tādu vecu, senāku, un turpina attīstīt, kā tas ir, piemēram, ar operas žanru, tad loģiski, ka tas “neaizies tik ļoti cilvēkos”.

EM: Ja tā padomā, operas pieejamība mūsdienās ir tikpat liela, kā tas bija pirms tam. Opera jau agrāk bija “šiks” pasākums. Liela sabiedrības daļa varēja aiziet izbaudīt operu, bet tagad liela sabiedrības daļa arī izbauda filmas. Es domāju, ka mūsdienās tas prestižs, ko tu jūti, ejot uz operu, lēnām pazūd, tāpēc, ka cilvēkiem tas vairs nav svarīgi.

EL: Es varu piebilst, ka A. Dzenītis vispār teica to, ka Latvijā nav tik “traki” ar jauniešiem operās. Jaunieši iet uz mūsu Nacionālo operu un baletu, bet, piemēram, Vācijā redzēsi tikai sirmgalvjus. Arī tas ir interesanti, bet labi, tas jau ir cits jautājums par to, kā mūzika ir pieprasīta Latvijā un citur. Bet jā, tas lielākais atzinums man bija tāds, ka principā mūzika, mūzikas elementi ir ļoti līdzīgi gan filmā, gan operā. 

EM: Manā pieredzē ir divas lielas kopas, kā matemātikā teiktu, ir mākslinieciskas filmas un ir izklaides filmas. Mākslinieciskās filmas uzdevums ir parādīt mākslu, kultūru, kaut ko svarīgu. Savukārt pārlieku mākslinieciskas filmas arī “aiziet” uz pilnīgi citu pusi, un tad režisori cenšas nenormāli iedziļināties aktieru reakcijās, un šajā gadījumā arī mūzika noplok. Bet tad ir filmas, kuras ir domāts izklaidei. Un, ja filma ir pārāk izklaidējoša, tas nozīmē, ka tai nav svarīgi iekļauties kultūrā. Tad arī mūzika nedaudz “pieklibo”, un mūzikas mērķis nav kādu tēmu saistīt ar visu darbu, bet gan vienkārši izklaidēt cilvēkus. 

EL: Vadtēmas ir gan operā, gan kino. Kādas ir līdzības starp šo kodolīgā materiāla izmantošanu operā un filmās? Kādi mūzikas izteiksmes līdzekļi tiek izmantoti, lai paustu filmas vai operas saturu, tēlu nozīmību?

EM: Mūzikas izteiksmes līdzekļi ir praktiski identiski. Mērķis ir viens un tas pats. Parasti mēs tēmas asociējam ar kaut kādu specifisku tēlu, vietu, kādu notikumu vai pat sajūtu. Šīs tēmas tiek parādītas, lai saprastu filmas dramaturģiju, lai skatītājs zinātu, kad kādu tēlu gaidīt uz skatuves. Mērķis ir veidot asociācijas un palīdzēt skatītājiem vai klausītājiem izprast stāstu, tā formu un to vairāk strukturēt.

EL: Tas mērķis ir vienkārši ļaut skatītājam kaut ko sagaidīt, kaut ko pazīstamu atcerēties.

EM: Citādāk ir jau problēma, ka ir pārāk daudz jauna mūzikas materiāla. Piemēram, ja kompozīcijā ir pārāk daudz kontrastu, tad nevienam tā īsti nepatīk.

Par mūzikas izteiksmes līdzekļiem runājot, tas ir tik ļoti atkarīgs no konteksta. Labā un ļaunā tēla pretstatam tiks izmantoti atšķirīgi izteiksmes līdzekļi. Lai parādītu, cik atšķirīgs ir tēls no citiem, vadtēmu pretstatīs cita rakstura tēlam. Piemēram, 2005. gada filma “Gladiators” (Gladiator) ir asa sižeta filma, kas dramatiski visu laiku attīstās, bet spilgtākais filmas mūzikas materiāls, kas filmā izskan astoņas reizes, ir absolūti mierīga tēma. Tomēr realitātē tā neatspoguļo filmas saturu, bet kādu filozofisku domu.

EL: Jā, nu turpinot šo jautājumu, vai vadtēmas abos mūzikas un kultūras žanros attīstās un izmainās cauri sižetam? Vai tās tiek mainītas, balstoties uz stāsta sižetu un vai tā pati tēma var būt pārveidota gan skumjā, gan pozitīvā gaisotnē vai pozitīvā, vai skumjā kontekstā?

EM: Domāju, ka noteikti, bet ne vienmēr, jo, kā jau minēju, “Gladiatora” tēma nemainās, bet tās vieta filmā tai liek izklausīties citādāk. 

EL: Jā, tas ir pašsaprotami, bet liek aizdomāties.

EM: Vai ir tās filmas, kur arī mainās  galvenie mūzikas materiāli, kad no sākuma tiek izcelti pozitīvi tēli, piemēram, kādā bērnu filmā.

EL: Realitātē tas, ja tēma mainīsies mūzikas ziņā, vairāk ir nevis vadtēmas ietvaros, bet  kompozīcijas ietvaros. Es piekrītu par to, ka tēma izskan citādāk. Izskan citās gaisotnēs.

EM: Tad man šķiet, ka filmā “Taksists” (Taxi Driver), tēma mainās līdz ar tēlu pārdzīvojumiem. Ja tematiskie materiāli ir piesaistīti kādam personāžam, kurš iet cauri emocionāliem pārdzīvojumiem, tad noteikti vadtēma izmainās, un tas ir pareizi, ka mainās, jo tas veido kontrastu par stāstu ne tikai caur vizuālo mākslu vai aktiermākslu, bet arī caur mūziku.

EL: Man nākamais ir diezgan aktuāls jautājums. Nezinu, vai priekš jauniešiem vai vienkārši mūsdienās. Kāpēc mūsdienās mēs spējam noskatīties Netflix seriālu piecas stundas no vietas, bet grūti būtu nosēdēt 3 stundas, klausoties “Aīdu”? Jo reāli, kad es paskatos operas mājaslapā, ka opera ir 3 stundas, es, visticamāk, neiešu.

EM: Manuprāt ir divi galvenie iemesli – vide un saturs. Par vidi runājot, ja tu aizej uz operu, tad esi iesprostots tajā zālē. Labi, ir starpbrīži, bet cilvēks nevar ērti atgulties vai kaut ko uzēst. Kā jau tu minēji, mūsdienās cilvēki uz operu iet kā uz muzeju. Veidojas arī šis saspringums – es nedrīkstu kaut ko tādu izdarīt vai klepot. Tas veido stresu, un trīs stundas mentāli kļūst garākas. Bet tajā brīdī, kad esi mājās, skaties Netflix seriālus – tad mums ir savs ēdiens, mums nav jāmaksā 5 eiro par mazu kūciņas gabaliņu. Tas ir daudz ērtāk. Jo vairāk atpūties ir cilvēks, jo priecīgāks viņš ir, jo laiks ātrāk “skrien”. Un tad ir otra daļa – saturs. Manuprāt, kino un vispār filmu industrija ir ļoti uzplaukusi, jo tā ir ļoti daudzpusīga. Tu vari vērot aktiermākslu, vispārējo atmosfēru un klausīties mūziku. Var arī skatīties dažādas sižeta līnijas vai iedziļināties kādu tēlu savstarpējās attiecībās. Mēs bieži skatāmies filmas valodās, kuras mēs saprotam, bet operās mēs vienkārši pārāk bieži nesaprotam valodu. Mēs esam pieraduši pie ļoti lielas dažādības. Kā arī kamera ļauj paņemt plašāku skatu un vairāk iedziļināties veidotajā atmosfērā. Operā vai teātrī ir skatuve, kura nemainīgi trīs stundas no vietas paliek vienāda. Tas to padara diezgan garlaicīgu.

Bet vispārīgi, cilvēki joprojām operas ļoti ciena. Varbūt mums pietrūkst tas dzīvīgums, tā realitāte. Domāju, ka mūsdienu cilvēkam prasās kaut kas autentisks. Jā, un tas viss paliek arvien mazāk.

EL: Autentiskums paliek arvien mazāk… Īstenībā ļoti laba atziņa, jo pat tagad Nacionālā opera “Karmenu” iestudē nevis 19. gadsimta beigu sižetā, bet Kubas 1960. gados. Mēs esam tikušas pie vairākām atziņām par kurām es nebiju iedomājusies pirms intervijas rakstīšanas. Super! Paldies, Emīlij, ka veltīji laiku šajai sarunai.

EM: Vienmēr prieks.

[teoretikuarhivs]

“Nav tikai taisna ceļa līdz kaut kam, bet tie līkumi ir forši.”

Intervija ar muzikoloģi Gundu Miķelsoni par mūziku, valodu un kaut ko pa vidu

Artūrs Kašs

Pēdējā laikā es esmu sapratis, ka man interesē ne tikai mūzika, bet arī valodniecība. Un ko tādā gadījumā iesākt? Līdz ar to vērsos pie muzikoloģes un mūsu skolas mūzikas teorētisko priekšmetu pedagoģes Gundas, kurai arī ir līdzīgas intereses kā man, lai noskaidrotu, vai un kā var divas sfēras apvienot savā profesijā, un kā tad tas ir.

Artūrs: Es pareizi saprotu, ka Jūs esat studējusi muzikoloģiju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un šobrīd studējat rakstniecību RTU Liepājas akadēmijā. Tātad Jums abas šīs nozares pievelk, bet vai vienlīdzīgi?

Gunda: Tas ir interesants jautājums, vajadzētu droši vien arī ilgāk padomāt, bet tas pirmais, kas man nāk prātā, ir, ka es īstenība nezinu vēl skaidru atbildi. Ja mēs salīdzinām, cik ilgi es esmu nodarbojusies ar muzikoloģiju, tie varētu būt kādi daži gadi, pretēji rakstniecības studijas es esmu uzsākusi tikai septembrī. Tas pat vēl nav pusgads, līdz ar to vajadzētu vairāk gūt ieskatu šajā otrajā sfērā, lai varētu izprast līdz galam. Bet es ļoti priecājos, ka vismaz tik tālu, cik es esmu šobrīd dzīvojusies Liepājā un pildījusi dažādos darbus, šīs abas sfēras ļoti, ļoti eleganti sevi papildina un viena bez otras nevar iztikt.

Artūrs: Ja nevis tikai rakstniecība, bet gan pati valoda un mūzika, tad vai šīs abas sfēras ir vienlīdzīgas, vai tad tomēr velk uz valodu vai uz mūziku, vai kaut kur pa vidu?

Gunda: Es laikam teiktu, ka es esmu pa vidu stāvošs cilvēks, jo es galīgi negribētu sevi asociēt ar izteiktu mūziķi. Es domāju, ka tam varētu būt arī saistība ar manu pagātni un manu iepriekšējo izglītību. Kaut kā sanāca tā, ka diezgan daudz laika ir pavadīts arī ārpus mūzikas, un šī vārda māksla ir vienmēr bijusi ļoti tuva viscaur dzīvei. Es arī tikpat droši nevaru teikt, ka esmu iekšā arī literatūrā, šķiet, es tiešām tikai sāku saprast, kas tas vispār ir un ko tas nozīmē, un tad viena kāja tur un otra tur, un kaut kur it kā stabili [stāvu] pa vidu.

Artūrs: Teorētiski runājot, var visu ko spriest, bet vai arī pēc jūsu pieredzes šīs intereses papildina viena otru, vai tur ir tomēr kaut kas, kas stāv pa vidu un nošķir tās? Vai tās apvienot ir bijis viegli?

Gunda: Man liekas, ka abas sfēras ļoti dabiski plūst kopā, bet es varbūt neesmu objektīvākais cilvēks, kam to prasīt. Man ir liela interese gan par vienu, gan par otru, un, es domāju, ja šo pašu jautājumu skolā pajautātu vēl 20 cilvēkiem, iespējams, būtu ļoti dažādas atbildes. Bet, manuprāt, abu līdzās pastāvēšana ir ļoti dabiska un likumsakarīga.

Artūrs: Ievirzoties valodas tematā, es vēlos jautāt, kāda, Jūsuprāt, ir valodas galvenā nozīme sabiedrībā?

Gunda: Es nezinu par galveno, bet, manuprāt, šīs nozīmes ir ļoti dažādas. Ar valodu mēs komunicējam, un mēs varam komunicēt verbāli, arī neverbāli, izmantojot kaut kādas valodu sistēmas. Ar valodu mēs arī izglītojam. Vēl, protams, ir šis atsevišķais jautājums par to, kā valodu turpināt kopt un kā mēs tai varbūt arī darām pāri, bet galvenais varētu būt komunikācijas un zināšanu aspekts. Manā kā muzikoloģes darbībā valoda ir ļoti iedarbīgs rīks, lai veidotu tiltu starp klausītāju un mūziku, it īpaši tādu klausītāju, kas, piemēram, nav gadu gadiem trenēts apgūt visus kodus, simbolus, kuri slēpj sevī dažādas nozīmes, piemēram, tāda skaņa nozīmē to, tāds trillerītis nozīmē putnu dziesmas un tā tālāk, caur valodu tādējādi var pastāstīt viņiem, ko tad mēs šeit vispār darām. Bet, no otras puses, es diezgan bieži, it īpaši pēdējā laikā, domāju par to, vai vispār vajag rakstīt par mūziku. Citreiz šķiet, ka mūzika ir pati par sevi un pašpietiekama, un varbūt ir jāļauj cilvēkam, arī tam, kurš nepazīst kodus, veidot pašam savus priekšstatus, ka varbūt ne vienmēr tā programma ir vajadzīga. Tieši tādā līdzīgā veidā es svārstos, vienu dienu man liekas tā, otru – tā, tā kā ir drusciņ tāds pārdomu laiks arī par savu darbību. Tas man arī atgādināja, ka nesen kultūras filozofijā es gatavoju semināru par [Frīdriha] Nīčes darbu “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara”, un tur Nīče izteica domu, ka mūzikai nav vajadzīgs tēls, tā tikai pacieš tēlu sev līdzās, respektīvi, mūzika ir pati par sevi, un varbūt mums nevajag vienmēr programmatismu vai anotācijas. Bet, no otras puses, cik cilvēku, tik viedokļu, es zinu arī daudz cilvēku, kuriem ir vajadzīgs šis tilts, un es esmu priecīga, ka varu to būvēt.

Artūrs: Manuprāt, valoda un mūzika ir pat patiesībā ļoti līdzīgi izteiksmes veidi, jo abi ir saistīti ar pašizpausmi. Vairāk tieši mūzika, bet valodai jau it kā arī ļoti līdzīga funkcija. Tādēļ vēlos Jums jautāt, vai valoda ir tas pats, kas mūzika, un kur ir tā atšķirība? Ja mūzika ir pašizpausmes veids, tad kur stāv valoda?

Gunda: Bet es domāju, ka mēs valodu arī varam pilnīgi mierīgi likt klāt pašizpausmes veidam, jo, nu kā, mēs taču tik daudz ko varam darīt ar valodu: var rakstīt prozu, var rakstīt dzeju, var rakstīt vienkārši apceres par valodu pašu par sevi. Es domāju, ka valoda ir tikpat nozīmīgs pašizpausmes veids, vienkārši katram cilvēkam tie tuvākie līdzekļi ir citādāki. Tas, kas vienam cilvēkam ir skaņu valoda, otram ir valoda, un viņi varbūt vispār nav pazīstami ar mūzikas vidi kā tādu. Tur nemaz nav tik lielas atšķirības, kā mums varbūt šķiet.

Artūrs: Ja starp šīm nozarēm nav tik lielas atšķirības, tad esmu nonācis pie secinājuma, ka tās paspilgtina viena otru un tas nenozīmē, ka tās vajadzētu nošķirt un mūziku likt klausītājam izbaudīt kategoriski bez valodas iesaistes. Valoda it kā pastiprina un paskaidro mūziku, bet to var arī no dažādiem skatu punktiem skatīties.

Gunda: Nē, es tev piekrītu, un tā ir katra otrā diena, kad es par to domāju, tad es arī nonāku līdz šim. Un tad mani atkal kaut kas atmet atpakaļ, bet es vairāk laikam sliecos piekrist tev, varbūt tiešām mēs nevaram vienu no otras nošķirt.

Artūrs: Un mans nākamais jautājums ir, vai ikvienam vajadzētu abas šīs nozares izzināt padziļināti, augstākā līmenī?

Gunda: Tā būtu tāda utopiska doma, ka visi tagad varētu padziļināti [to mācīties]. Tas būtu jauki, bet man ir bail, ka tas radītu pretreakciju. Piemēram, Covid laikā, kad bija jāvalkā maskas, man neradās jautājumi, kāpēc tās ir jālieto, bet, palasot dažādus komentārus sociālajos medijos, nācās redzēt visādas atziņas. Viena no biežākajām, kuras es pamanīju, bija tāda, ka cilvēki jūt šausmīgu pretestību, kad viņiem kaut ko uzspiež. Man liekas, tas būtu līdzīgi, ja mēs teiktu, ka visiem tagad vajag [izzināt šīs nozares augstākā līmenī], tas drīzāk novērstu cilvēkus gan no mūzikas, gan valodas un panāktu pretējo efektu, jo varbūt kāds vienkārši klausās mūziku un arī vairāk neko nezina par apslēptiem simboliem. Varbūt nemaz visiem tas nav vajadzīgs… un galu galā te mēs atgriežamies, varbūt tad tāpēc ir vajadzīgi šie muzikologi, kuri var visu paskaidrot, un tad arī nav ikkatram nepieciešams padziļināti pētīt. Varbūt tas vairāk izraisītu nepatiku cilvēkiem, kuri iepriekš mīlēja mūziku vai valodu.

Artūrs: Bet vai ikvienam, kurš jau mācās mūziku augstākā līmenī, vajadzētu klāt arī paņemt valodas zināšanas un otrādāk?

Gunda: Te gan man liekas, ka, ja tu esi izvēlējies iet kultūras ceļu, paplašināt savas zināšanas nenāktu par sliktu, jo man kaut kā liekas, ka cilvēkiem, tai skaitā arī mūziķiem, tas noteikti palīdzētu spēt gan, piemēram, reklamēt savus koncertus, stāstīt par tiem, uzrunāt publiku, kaut vai labāk iedziļināties pašā mūzikā, jo pietiekami bieži (nevēlos vispārināt) mūziķi vienkārši spēlē notis, bet vai viņi baigi interesējas, piemēram, par vēsturisko kontekstu un autoru? Nu kāds jau jā, bet kaut kā bieži vien arī līdz tam netiek, un man liekas, ka tas pietrūkst. Varbūt kaut kādā veidā šī izpratne par valodas zināšanām tam varētu palīdzēt. No otras puses, valodniekiem es varbūt mazliet mazāk saredzu saites tā, kā mūziķiem varētu palīdzēt valodas zināšanas, bet reizē viss, kas paplašina redzes loku, ir ļoti noderīgs, un saprast, ka ir arī citas pieraksta sistēmas, un mēģināt viņas ielikt kaut kādā kontekstā būtu tikai derīgi.

Artūrs: Jā, bet vai atkal nerastos tā sajūta, ka būtu tas obligāti jādara? Tas pats, kas Covid laikos, ko Jūs minējāt, uzreiz kaut kas tiek uzspiests, bet pašam īsti nepatīk… tāpēc rodas jautājums, vai to vajadzētu uzspiest vai atstāt cilvēkam uz paša izvēli?

Gunda: Laikam jau tomēr vajadzētu atstāt pašam, lai neaizbaidītu prom pēdējo saujiņu, kas ar to nodarbojas, bet, ja mēs tā teoretizējam, tas noteikti nenāktu par sliktu.

Artūrs: Bet vispār man šķiet interesanta ideja likt arī valodniekiem skaņdarbus analizēt.

Gunda: Tikai viņiem droši vien būtu ilgāks laiks nepieciešams, lai tiktu līdz zināšanām, kā vispār to veikt, bet, iespējams, kaut kādā veidā, kad saprastu to principu, tad jau saredzētu paralēles un ietu viegli. Es iedomājos, nav jau arī obligāti jāveido tas tieši tā, kā mūziķi analizē, jo analizēt jau var arī dažādos veidos, piemēram, skatīties, kā mūzikas raksturs mainās un kādi izteiksmes līdzekļi ārpus mūzikas to nosaka. Viņi var izmantot vienkāršākus terminus un nedomāt par formām, bet teikt – no tās līdz tai sekundei notiek tas, tāpēc ka tas [...].

Artūrs: Vai arī var izmantot paši savus izteiksmes līdzekļus, lai pielīdzinātu mūzikai, un tieši tas man liekas interesanti un derīgi, jo tie gan literatūrā, gan mūzikā, man liekas, ir pat diezgan līdzīgi.

Gunda: Jā, arī, piemēram, aliterācijas. Citreiz ir bijuši tādi piemēri, kad komponisti, rakstot mūziku, ir balstījušies uz kaut kādu pazīstamu dzejas formu un tad mēģinājuši to dzejas formu pārlikt mūzikā.

Artūrs: Bet vai, jūsuprāt, divas intereses apvienot var jebkurš, vai arī tas ir stipri atkarīgs no šīm interesēm?

Gunda: Tas ir atkarīgs no cilvēka paša un no interesēm, kuras apvieno. Es uzreiz tikko iedomājos, man bija viena audzēkne tepat Mediņos, kura izdomāja, ka, pabeidzot skolu, strādās 2 dienas par solfedžo skolotāju un 2 – par automehāniķi, un man likās, o, ļoti interesants savienojums, bet kāpēc gan ne? Ja cilvēkam ir šādas divas ļoti svarīgas intereses, re, kur ir piemērs, ka šķietami nesavienojamas lietas var savienot. Attiecīgi mūzika un valoda nav no pilnīgi pretējiem poliem, tāpēc tās vēl jo vieglāk ir savienot. Vēl arī nevajag baidīties un iet kaut kādu šķietami mazāk ierastu ceļu, jo man, piemēram, pirmā vidusskolas izglītība bija šī vispārējā vidusskolas izglītība, un man likās – es tālāk mācīšos ķīmiju. 12. klasē es sapratu, ka nē, tomēr interesē mūzika, un iestājos Mediņos. Kad es pabeidzu Mediņus, iestājos akadēmijā, likās, o, tagad es zinu savu jauno desmitgades plānu – pabeigšu bakalaurus Mūzikas akadēmijā, pēc tam maģistrus, pēc tam doktorantūru, nu viss jau izdomāts. Tad šie plāni var tik ļoti mainīties, un tu vari beigās pilnīgi kaut kur citur aiziet. Es pabeidzu 2020. gadā bakalauru un punkts. Neatgriezos Mūzikas akadēmijā un atradu sevi Liepājā, kur jūtos tiešām ļoti, ļoti laimīga un saprotu, kāpēc es tur esmu. Īstenībā, par šo gadu pauzi domājot, es arī ļoti jūtu, ka ir īstais laiks. Ja es vēl būtu 2020. gadā devusies [uz Liepāju], kas bija pats pandēmijas pīķis, tad, iespējams, būtu tehniski un praktiski izaicinājumi, nebūtu tās pieredzes, jo būtu tikai attālināti, bet arī, man liekas, tad vēl nebija tā īstā gatavība tieši tādā prāta nostādnes ziņā.

Artūrs: Un tā tas laikam reāli jebkuram notiek jebkurā brīdī, ka šīs intereses mainās, un tam vajag vienkārši paļauties, klausīties sevī un iet tur, kur intuīcija velk. Tad tas arī novedīs pie pareizā, tā teikt.

Gunda: Jā, vienkārši ļauties. Man pašai draugu vidū ir cilvēki, kuriem riebjas šis teiciens, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, bet man kaut kā liekas, ka vismaz manas dzīves pieredzes ir apstiprinājušas, ka kaut kādā veidā viss tiešām saliekas tā, kā tam jānotiek. Un, pat ja kaut kādā brīdi liekas, ka nu galīgi nē, tad pēc tam gadu vēlāk saproti, ā, tas notika tāpēc, ka… un tad viss saliekas pa plauktiņiem. Nevajag arī baidīties no tā, ka nav tikai taisna ceļa līdz kaut kam. Tur var būt ļoti daudz līkumu, bet tie līkumi ir forši.