jasmīns
Es noplūcu jasmīna zariņu no krūma pilsētas vidienē. Draudziņš gāja ar lieliem soļiem prom no manis, jo tas taču ir nepieklājīgi no pilsētas augošajiem ,ko plūkt. Jā, jā, zinu, zinu, laikam jau tomēr tikai patīk, nevis mīlu tās puķes, kā tajā teicienā. Bet tā smarža! Jasmīna smarža mani kopš atceros pirmās cilvēkbērna atmiņas mani ir ieintreģējusi un apreibinājusi. Tagad sēžu virtuvē pie šī skaistā, plaukstošā zariņa ar baltajiem ziediem, kuru smarža apreibina kā tikai mīlestība var. Kā būtu, ja es atrastu jasmīna krūma stādu, un audzētu uz balkona milzīgā spainī, līdz kamēr atrodu savas mājas nakotnē, kā būtu,ja es ar šo krūmu ceļotu pa pasauli, kamēr atrodu šīs mājas? Kā ir ar jasmīna krūmiem? Aug gada laikā un izplešās kā tādas nātres, vai tomēr vēl 6+ gadus būs mierīgs? Gribu apreibt no šīs smaržas vienmēr katru gadu. Kad patika smaržu pudelītes, vienmēr izvēlējos jasmīna smaržu. Bērnībā rotaļu lauku, savu vientuļo, izveidoju blakus jasmīna krūmam. Vēl citā jasmīna krūmā slēpos, kad gribējās aizbēgt no visas pasaules savā bērna iedomu realitātē... Agrāk, kad spēlējos ar vārdiem, saucu sevi par Elīna Jasmīna. Un reiz satiku meiteni vārdā Jasmīna, kura izstaroja nu tādu sievišīgo dievietes karalienes Jasmīnas auru, ka nu tik meitene Roze būtu nobālējusi Jasmīnas klātbūtne. Svinot izlaidumu, uzvilku es tādu gaišu jasmīna krāsas kleitu..jasmīna krāsas kurpītes.. paarģērbos par jasmīna zariņu... izlaidums notika tādā jasmīna krāsas ēkā, kas ir trīssimtus gadus piedzīvojusi... ejot uz parku kā suns jutu uz visām debespusēm, kur ir jasmīna krūms... dzērām mēs jasmīna šampānieti... un aizmigu baltos jasmīna palagos. Tagad gribās izlasīt Jasmīna pasaku! Tā tikai var apreibt no puķu smaržām....