Discover Top Posts Tagged with #latviesu

jasmīns

Es noplūcu jasmīna zariņu no krūma pilsētas vidienē. Draudziņš gāja ar lieliem soļiem prom no manis, jo tas taču ir nepieklājīgi no pilsētas augošajiem ,ko plūkt. Jā, jā, zinu, zinu, laikam jau tomēr tikai patīk, nevis mīlu tās puķes, kā tajā teicienā. Bet tā smarža! Jasmīna smarža mani kopš atceros pirmās cilvēkbērna atmiņas mani ir ieintreģējusi un apreibinājusi. Tagad sēžu virtuvē pie šī skaistā, plaukstošā zariņa ar baltajiem ziediem, kuru smarža apreibina kā tikai mīlestība var. Kā būtu, ja es atrastu jasmīna krūma stādu, un audzētu uz balkona milzīgā spainī, līdz kamēr atrodu savas mājas nakotnē, kā būtu,ja es ar šo krūmu ceļotu pa pasauli, kamēr atrodu šīs mājas? Kā ir ar jasmīna krūmiem? Aug gada laikā un izplešās kā tādas nātres, vai tomēr vēl 6+ gadus būs mierīgs? Gribu apreibt no šīs smaržas vienmēr katru gadu. Kad patika smaržu pudelītes, vienmēr izvēlējos jasmīna smaržu. Bērnībā rotaļu lauku, savu vientuļo, izveidoju blakus jasmīna krūmam. Vēl citā jasmīna krūmā slēpos, kad gribējās aizbēgt no visas pasaules savā bērna iedomu realitātē... Agrāk, kad spēlējos ar vārdiem, saucu sevi par Elīna Jasmīna. Un reiz satiku meiteni vārdā Jasmīna, kura izstaroja nu tādu sievišīgo dievietes karalienes Jasmīnas auru, ka nu tik meitene Roze būtu nobālējusi Jasmīnas klātbūtne. Svinot izlaidumu, uzvilku es tādu gaišu jasmīna krāsas kleitu..jasmīna krāsas kurpītes.. paarģērbos par jasmīna zariņu... izlaidums notika tādā jasmīna krāsas ēkā, kas ir trīssimtus gadus piedzīvojusi... ejot uz parku kā suns jutu uz visām debespusēm, kur ir jasmīna krūms... dzērām mēs jasmīna šampānieti... un aizmigu baltos jasmīna palagos. Tagad gribās izlasīt Jasmīna pasaku! Tā tikai var apreibt no puķu smaržām....

#latvian #latviski #latviesu #jasmīna

Iededzies!

Iededzies par tautu,

Par savu valsti,

Par visiem, kas tev apkārt mīt,

Lai varam labu vārdu pasacīt.

Iededzies par savu valodu,

Par sevi un citiem,

Par to, ko ar vārdiem nevar pateikt

Un par to, kas tevī pašā mīt.

Iededzies par pasauli,

Par labajiem un ļaunajiem.

Tu paskaties uz viņiem

Un domā, kas būs rīt?

Iededzies!

Par vājajiem, nabadzīgajiem,

Par labestību, mīlestību,

Iededzies par to!

Iededzies par savu tautu, valsti un valodu,

Lai spētu to sataustīt

Un aiziet tur, kur zvaigznes krīt.

Iededzies, iededzies par visiem!

#poetry #iededzies #latviesu #valoda #latvia

Balto silu

Jau kopš agras bērnības es dzīvoju tālu no pagasta centra – mežā, ko sauc par Balto silu. Vietā, ko bieži dēvē par „pasaules malu”, es dzīvoju kopš gada vecuma, un mani vienīgie draugi ir mežs un vientulība. Es dzīvoju vietā, kur nav neviena bērna manā vecumā. Vientulība ir pavērusi plaisu, kuras vienā pusē atrodas pagasta bērni, bet otrā pusē esmu es – meitene no Baltā sila.Mežs ir vieta, kur es pavadu lielu daļu sava laika, kad esmu sliktā noskaņojumā vai esmu skumja.Te es varu aizmirst savas skumjas, jo mežs ir pilns brīnumu. Vai tas būtu mazs putnēns, kas mācās lidot, vai puķīte, kas izspraukusies cauri sūnām, – tas ir brīnums. Es to visu redzu dienu no dienas, gadu no gada, bet acis nepiekūst. Ir arī kāds cits iemesls, kāpēc es eju uz mežu. Man vienmēr ir licies, ka arī mežs ir skumjš. Ilgi es nesapratu šo skumju iemeslu. Bet tad es atradu veco „Būklēju” māju. Tolaik es nezināju, kā sauc šo māju un kas ir bijuši tās iemītnieki, tāpēc ļāvu savai iztēlei brīvu vaļu. Staigājot pa mežu, es iztēlojos, kā tas būtu, ja šī māja būtu apdzīvota, ja tajā būtu bērni manā vecumā.

Kad es domāju par iespējām, kādas man būtu, ja „Būklējos” kāds dzīvotu, es aizmirsu visu pasauli, tāpēc mežā nomaldījos no ierastajām takām un bieži uzdūros citām māju drupām. Ar katriem māju pamatiem, ko es atradu, radās aizvien vairāk jautājumu. Kāpēc mājas tikušas pamestas? Kas noticis ar to iedzīvotājiem? Atbildi rast palīdzēja vectētiņš, kurš savulaik ir bijis mežsargs šajos mežos. Viņa atbilde bija tikai viens vārds – izsūtīšana.„Apšukalni”. Šīs mājas ir piedzīvojušas daudz sāpju. Pirms sešdesmit gadiem nakts melnumā no mājām tika izrauti divi brāļi – Antons un Roberts. Mājās, Latvijā, palika viņu ģimene un draugi. Varbūt tās bija zaudējuma sāpes vai atmiņas par Antonu un Robertu, kas lika „Apšukalnu” iemītniekiem pamest mājas, to nekad neuzzināšu, bet fakts paliek fakts – „Apšukalnu” vairs nav. „Ziedulejas”. Šo māju iedzīvotāju likteņi ir miglā tīti. Māju drupas ir tuvākās manām mājām, tāpēc redzu tās ļoti bieži. Visneparastākais ir kāds koks māju pagalmā, jo tas aug N burta veidā. Noslēpumu nasta to tādu saliekusi, kad, tumsā nezinādami, kur spert kāju, „Zieduleju” iemītnieki tam pārgājuši pāri. Atbildi zina tikai vecais jāņogu krūms, kurš klusē. „Lekmaņi” ir viena no mājām, kas vēl ir apdzīvotas. „Lekmaņos” dzīvo Ilgas tante, kurai ir septiņdesmit gadu, un laiku pa laikam viņa mani pacienā ar saldumiem. Pirms sešdesmit gadiem Ilgas tantes vecākus izsūtīja uz Sibīriju. Alfrēds un Vilma tika cietsirdīgi atrauti no meitas tikai tāpēc, ka mūsu dzimteni iekāroja kāda cita, lielāka valsts. Grūti iztēloties, kādas skumjas Ilgas tante izcieta, kamēr bija atšķirta no vecākiem, gadiem ilgi viņus neredzot. Viņa noteikti bijusi ļoti vientuļa. Ilgas tante vēl joprojām cieš no šiem senajiem notikumiem, kas, iespējams, ir iemesls, kāpēc viņai nav bērnu. Cilvēks, kas ir izcietis tādas skumjas, baidās tās izraisīt arī citiem…

„Būklēji”, „Strauti”, „Baltiņi”, „Cīrulīši”, „Medņukalni” – tās tikai piecas no divdesmit mājām, kurās reiz Baltajā silā dzīvoja laimīgas ģimenes. Nesen, staigājot pa Alūksnes ielām, dzirdēju kādu mazu zēnu, jautājot tēvam: „Tēt, kad mamma būs mājās?” Skolā draudzene stāsta: „Redz, ko mamma man no Anglijas atsūtīja.” Mēnešiem ritot, pilsētas ielas kļūst aizvien tukšākas. Drīz tās kļūs par manu Balto silu…

Es negribu, lai visa Latvija kļūst par vientulības un skumju mājām, tāpēc mana sirds iedegas par bērniem, kuri dzīvo pie vecvecākiem, kamēr viņu mammas pelna iztikas naudu ārzemēs. Mana sirds iedegas par Latvijas klusajiem, tukšajiem laukiem. Mana sirds iedegas par manu Balto silu…