Pilnīgi korekti
Tikko radīju eseju par kaut kādiem mistiskiem paņēmieniem cīņā pret visādām globālām sasilšanām. Kaut arī man bija tiesības tās nobeigumā paust savu viedokli, lielākā daļa tā, ko rakstīju pirms tam, nāca laukā ar lielām mokām. Bet tur neko nevar padarīt, jo dažkārt ir jāaizver sava viedokļu pilnā mute un jāsaka tikai to, ko drīkst teikt. Šī dzīves pamattēze man likusi ne mazums šķobīties nepatikā.
Nenozīmīgs mājasdarbs ir vien puteklis, bet tas atgādina par to, kam esam spiesti neapzināti, retāk apzināti, iet cauri ikdienā. Brīvā un attīstītā, un demokrātiskā valstī katrs viedoklis ir veidots no zelta, tas ir neaizskarams un svēts. Varētu likties, ka, kā cilvēku rase, esam pietiekami intelektuāli attīstījušies, lai katru ideju kritiski izvērtētu, izdiskutētu, apstrādātu un, iespējams, galaproduktu integrētu kaut kur, kur tas visvairāk vajadzīgs. Bet realitāte ir daudz citādāka. Dziļi sabiedrības kolektīvajā mentalitātē ir iesakņojušies uzskati, kurus katram tajā dzīvojošajam indivīdam jāpieņem kā dogmu.
Un lai neviens i neuzdrošinās tos apstrīdēt! Piemēram, ja uzpeld viedoklis, ka pensionāri nebūtu jāciena tikai tāpēc, ka tiem izdevies ilgāk nenomirt nekā tev, tā autors automātiski ir ļaunuma sakne, barbars un huļigāns. Vai daudzi ir gatavi nopietni diskutēt par to, vai reliģijai vispār ir vieta mūsu laikmetā? Šīs idejas ir tik nepopulāras, ka pret tām tik retais attiecas nopietni. Ja vēlies, lai tevi lielajā dzīvē uztver kā racionālu, pieaugušu būtni, tad tev šāda veida tēmām jāaptipina apkārt.
Bet kas zin, varbūt kādas sāpīgas un globālas problēmas risinājums ir meklējami tieši sabiedrības pamatvērtību saknēs. Būt politiski korektam ir 21. gadsimta cenzūra.
- S