#maiklza

[teikumi]

Maiklza Anna. Bēgļu etīdes

“Es bieži iegāju virtuvē divos vai trijos naktī un ieraudzīju Atosu, kurš ziemā ģērbies biezajos rītasvārkos, bet vasarā - kreklā un platos bokseršortos, snauda, brilles uzstūmis uz pieres, laukā no pirkstiem slīdēja pildspalva. Un atgriežoties pie tāda cilvēka ieradumiem, kurš daudz maltīšu ieturējis vienatnē, uz galda gulēja atvērta grāmata, pār uzšķirtajām lappusēm pārlikts tukšs šķīvis vai dakšiņa.” (91.lpp.)

“Raksti, lai izglābtos,” Moriss sacīja, “un reiz tu rakstīsi tāpēc, ka būsi izglābies.” “Tev par to būs briesmīgs kauns. Lai tava pazemība ir lielāka par tavu kaunu!” (140.lpp.)

“Veselām stundām Mihaela aizmirst savu ķermeni. Man bezgala patīk noskatīties viņā, kamēr viņa domā vai lasa, galvu atbalstījusi plaukstā. Uz grīdas vai krēslā, visi locekļi pamesti zemes pievilkšanās spēka ziņā. Jo dziļāk viņa aizdomājusies, jo abstraktāka viņas apcere, jo tālāk aizklīst viņas ķermenis. Pa gariem ceļiem aizzib viņas kājas, pār plašiem ūdeņiem, mati viļņo pār muguru. Tā viņas ķermenis nosebojas, dara blēņas. Atbrīvojies no Mihaelas disciplinējošā prāta, tas aizmūk, dodas ārā.” (163.lpp.)

[teikumi]

Maiklza Anna. Bēgļu etīdes

“Meža zeme ir lāsumaina bronza, lapās karamelizējies cukurs.” (16.lpp.)

“Ilgošanās biogrāfija. Tā stūrē mūs kā magnētisms, kā gara dzinējvilnis.” (21.lpp.)

“Atrodi veidu, kā skaistumu padarīt nepieciešamu; atrodi veidu, kā nepieciešamo padarīt skaistu.” (42.lpp.)

“Ir skaidra oktobra diena. Vējš uzvirpuļo spilgtās lapas pret gaisa zilo zaigu.” (107.lpp.)

“Cilvēku mēs raksturojam pēc tā, ko viņš apbrīno, kas viņu sajūsmina.” (166.lpp.)

“Ja es nevarēšu tevi atrast, es ielūkošos dziļāk sevī.” (247.lpp.)

“Es saprotu, ka man jādod tas, kas pašam visvairāk vajadzīgs.” (249.lpp.)