#manamasa

[dailesteatris]

Milana Drugoveiko par izrādi “Mana māsa” (21.01.2020.)

Vienīgais nemainīgais lielums dzīvē

Pasaulē dzīvo divas māsas. Vienai nepaveicās jau dzīves sākumā, Ieva no dzimšanas ir invalīde, un 16 gadus no savas dzīves pavadīja sociālās aprūpes centrā cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Otrai māsai nepaveicās vēl vairāk. Ilze visu dzīvi veltīja savai māsai, kura neapzināti bija ietekmējusi visu. Stāsta pamatā ir tēze, ka dažreiz arī visstiprākos cilvēkus var salauzt, pārējais ir tikai laika jautājums.. Vienīgais nemainīgais lielums dzīvē ir mūsu ģimene. Visas pārējās lietas un vietas pasaulē ir gaistošas. To Tu noteikti sapratīsi, noskatoties Mārtiņa Eihes izrādi ''Mana māsa''.

Iesākumā vajadzēja paiet kādam brīdim, lai prāts un acis pierastu pie neparastā kamerzāles izkārtojuma. Nepagāja ne 15 minūtes, kad izrāde jau bija ierāvusi savā varā, apkārtējās lietas un cilvēki nenovērsa uzmanību. Ievas Segliņas balss bija uzbūrusi tādu ainu, kura atļāva līdzpārdzīvot abu māsu kopdzīvi. Un, izrāde varēja sākties. 

Dailes teātra burvība ir mazās skatuves izrādēs un kamerzāļu izrādēs. Tikai maza formāta izrādēs ir iespējams pilnībā izjust visu burvību. Ideālā variantā vēl uz skatuves jābūt minimālistiskam noformējumam. Visus iepriekšnosauktos nosacījumus Mārtiņa Eihes izrāde ''Mana māsa'' izpildīja. 

/Foto: Daina Geidmane/

Īstenībā es knapi varu saņemties uzrakstīt savas sajūtas pēc Mārtiņa Eihes izrādes ''Mana māsa'', jo man gribas kliegt par to, cik netaisnīga ir pasaule, kurā dzīvojam. Tādēļ man vajadzēja dažas dienas, lai sakārtotu visu pa plauktiņiem galvā un varētu uzrakstīt. Man tā bija vairāk nekā par smagu. Šādām izrādēm jāparādās biežāk uz Latvijas teātra skatuvēm Tās rosina domāt nevis par globālām, filozofiskām tēmām, bet nolaisties nedaudz uz šīs pasaules, te un tagad. Spert soli uz priekšu tam, lai mainītu kaut ko mūsu ŠĪSpasaules mehānismā. Vai varbūt vismaz pagriezt viens otram galvu pareizajā virzienā...

Izrāde nav domāta izklaidei, vieglam vakaram pēc darba ar draugu kompāniju. Ja pirms izrādes biji tajā dzīves fāzē, kura saucas ''pašlaik neiet tik spīdoši, cik gribētos'', tad jārēķinās, ka pārdomas par dzīvi kļūs tikai smagākas. Izrāde (lai cik tas arī paradoksāli neizklausītos) neatbild uz skatītāja uzdotiem jautājumiem, tā raisa tikai jaunus jautājumus, bet dažviet atstāj arī daudzpunktus. 

Pateikt, ka tā ir spēcīga izrāde, ir nepateikt neko. Tas bija tik piesaistoša, ka pēc izrādes spēju tikai klusēt.

Tāpēc varbūt paklusēsim? 

[dailesteatris]

Aiga Bernsone par izrādi “Mana māsa” (21.01.2020.)

Izrāde par mīlestību

Viena no pēdējo gadu grūtākajām izrādēm ar visnoturīgāko pēcgaršu, pārdomu ceļiem un dvēseles skumjām. Šis darbs nebūs teātra skatītājam iesācējam. No sirds iesaku to ikvienam, kurš ir gana drosmīgs, lai ļautos mākslas spēka burvībai, uzticoties izrādei un aktrisēm aiznest sevi līdz.

Pavisam pelnīti saņemta „Spēlmaņu nakts 2016/2017" balva gada aktrise - Ilze Ķuzule-Skrastiņa.  Ar nelaužamu pārliecību, ar dziļu iekšēju spēku tiek iznesta loma, ne reizi neapšaubot tēlojumu. Tikpat nozīmīga ir Ieva Segliņa. Viņas kopā rada šo skarbo dzīves stāstu, realitāti, kuru tikai retais apzinās, bet mēs visi pārējie – gluži vienkārši ceram, kā tādas tās nav. Šo abu aktrišu skatuviskā simbioze ir teju maģiska. Viņas viena otru papildina, izceļ un kopā rada apbrīnojamu jaudu. Ļoti līdzīgu pieredzi nes arī jaunā izrāde Kalpones.

/Foto: Daina Geidmane/

Mazā, bet 100% efektīvā mākslinieciskā komanda savu darbu ir izdarījusi lieliski. Izrāde ir izmantoti visi maņu efekti, lai ielauztos skatītāja dvēselē. Es neesmu liela mūzikas un skaņu lietpratēja, bet šajā izrādē skaņas efekti tika izmantoti precīzi, noteiktās ainas paspilgtinot, tādējādi ļaujot tās izjust visās maņu dimensijās. Kā galveno scenogrāfijas elementu vēlos izcelt skatuves un skatītāju vietu izvietojumu, kas ir netradicionāla teātra pieredze, tādējādi izrādei ļaujot ielauzties skatītāja privātajā telpā. Es būšu godīga – ne reizi vien sajutos neērti, bet šī vārda vislabākajā nozīmē. Iepazinu sevi kā skatītāju mazliet no jauna.

Viena drosmīga izrāde ar visu dzestro realitātes dvašu, ko var iznest. Šī tēma – mēs visi baidāmies, mazliet slēpjamies no tās un patiesībā neko par to nezinām. Te Tu aizej no izrādes ne tikai domu pilns, bet arī zinošāks, ar plašāku skatījumu un pats galvenais – klāt esošāks visam tam, kas notiek apkārt.  

Vislielākie aplausi par uzdrīkstēšanos runāt, stāstīt un izaicināt. Tikai tā mēs visi varam kļūt mazliet līdzcietīgāki, ieinteresētāki un atbildīgāki. Pret sevi un citiem.

Par ticību, kas neļauj padoties, līdz padošanās ir vienīgā izeja.

[dailesteatris]

Dairis Mežvinskis par izrādi „Mana māsa” (21.01.2020.)

Doties uz Mārtiņa Eihes iestudētu izrādi – nu par to esmu pārliecināts – nenozīmē pavadīt vakaru, laiski izklaidējot garu ar smiekliem, jautrību, atredzētiem jokiem uz skatuves utt. Tā ir bikstoša saruna. Tā urda, knosa, spaida un mierā neliek.

Mana māsa urdīja pamatīgi. Tā, izklājusies uz nelielas, varbūt 4x4 metri skatuvītes, bija skatītāju ieskauta no visām pusēm. Manuprāt, skaista metafora – tas, kas norisinās uz skatuvītes, ir sabiedrības ikdiena, sastāvdaļa, tāpēc tev, skatītāj, nebūs no tās izvairīties, novērsties, vismaz uz izrādes laiku ne. To pastiprināja arī aktrišu – Ilzes Ķuzules-Skrastiņas (Ievas) un Ievas Segliņas (Ilzes) – kontakts ar izrādes vērotājiem, kas skatītāju vēl vairāk iesaistīja izrādē. Abu aktrišu izrādē iespētais ir vārdos neartikulējams. Ludvigs Vitgenšteins ir rakstījis, ka par to, par ko nevar runāt, ir jāklusē. Par aktrišu darbu runāt var, bet es saku – tas jāredz.

/Foto: Daina Geidmane/

No viena personiska pieredzes stāsta – tas bija tāds, no kādiem cilvēki parasti vairās, – atklājās daudz lielāka mēroga aina, kas neiepriecināja. Skaudri privātais, intīmais izrādē mijas ar sabiedriskām problēmām. „Par politiku” varētu būt šīs izrādes apakšvirsraksts, tomēr šī līnija ir neuzkrītoši nomaskēta, tā ka, ja pats ar detektoru nemeklē, var to pat palaist garām. Tomēr, lai nemaldinātu lasītāju, jāpiebilst, ka ne politikai šai stāstā galvenā loma.

Mana māsa vaicā: ko teātrī var rādīt? Ko nevar? Kas ir norma? Mārtiņš Eihe atbild, ka normas nav. Ja ir norma, tad jābūt kaut kam ne-normālam. Un tas, lūk, – kāda atzīšana, kāda ne, –  nav normāli. Par to arī izrāde: redzi, cilvēks.