#aigabernsone

[dailesteatris]

Aiga Bernsone par izrādi “Mana māsa” (21.01.2020.)

Izrāde par mīlestību

Viena no pēdējo gadu grūtākajām izrādēm ar visnoturīgāko pēcgaršu, pārdomu ceļiem un dvēseles skumjām. Šis darbs nebūs teātra skatītājam iesācējam. No sirds iesaku to ikvienam, kurš ir gana drosmīgs, lai ļautos mākslas spēka burvībai, uzticoties izrādei un aktrisēm aiznest sevi līdz.

Pavisam pelnīti saņemta „Spēlmaņu nakts 2016/2017" balva gada aktrise - Ilze Ķuzule-Skrastiņa.  Ar nelaužamu pārliecību, ar dziļu iekšēju spēku tiek iznesta loma, ne reizi neapšaubot tēlojumu. Tikpat nozīmīga ir Ieva Segliņa. Viņas kopā rada šo skarbo dzīves stāstu, realitāti, kuru tikai retais apzinās, bet mēs visi pārējie – gluži vienkārši ceram, kā tādas tās nav. Šo abu aktrišu skatuviskā simbioze ir teju maģiska. Viņas viena otru papildina, izceļ un kopā rada apbrīnojamu jaudu. Ļoti līdzīgu pieredzi nes arī jaunā izrāde Kalpones.

/Foto: Daina Geidmane/

Mazā, bet 100% efektīvā mākslinieciskā komanda savu darbu ir izdarījusi lieliski. Izrāde ir izmantoti visi maņu efekti, lai ielauztos skatītāja dvēselē. Es neesmu liela mūzikas un skaņu lietpratēja, bet šajā izrādē skaņas efekti tika izmantoti precīzi, noteiktās ainas paspilgtinot, tādējādi ļaujot tās izjust visās maņu dimensijās. Kā galveno scenogrāfijas elementu vēlos izcelt skatuves un skatītāju vietu izvietojumu, kas ir netradicionāla teātra pieredze, tādējādi izrādei ļaujot ielauzties skatītāja privātajā telpā. Es būšu godīga – ne reizi vien sajutos neērti, bet šī vārda vislabākajā nozīmē. Iepazinu sevi kā skatītāju mazliet no jauna.

Viena drosmīga izrāde ar visu dzestro realitātes dvašu, ko var iznest. Šī tēma – mēs visi baidāmies, mazliet slēpjamies no tās un patiesībā neko par to nezinām. Te Tu aizej no izrādes ne tikai domu pilns, bet arī zinošāks, ar plašāku skatījumu un pats galvenais – klāt esošāks visam tam, kas notiek apkārt.  

Vislielākie aplausi par uzdrīkstēšanos runāt, stāstīt un izaicināt. Tikai tā mēs visi varam kļūt mazliet līdzcietīgāki, ieinteresētāki un atbildīgāki. Pret sevi un citiem.

Par ticību, kas neļauj padoties, līdz padošanās ir vienīgā izeja.

[dailesteatris]

Aiga Bernsone par izrādi “Inspektors Tutū” (01.12.2019.)

Izrāde par visu vajadzīgo

Manuprāt, pie mums ir krietni par maz bērnu izrādes, tāpēc priecājos par ikvienu izrādi mazajiem skatītājiem. Vēl lielāks prieks ir, kad izrādes ir laba… Un vēl lielāks prieks ir, kad tā ir vienlīdz interesanta gan mazajam, gan lielajam skatītājam. Inspektors Tutū ir viens lielisks gabals, kurā pasmieties, padomāt un nepaspēt sagarlaikoties.

Tā kā tā ir izrāde bērniem, tad vēlos izcelt radošās komandas kopdarbu, kas veiksmīgi spēj uzrunāt mazo skatītāju caur visiem maņu orgāniem, jo kā zināms – bērnus ar “sausu” runāšanu nav iespējams aizraut vairāk par dažām minūtēm. Šeit ir padomāts par visu - vizuālo, akustisko un sajūtu pasauli.

Kostīmi – koši, izaicinoši un tieši tādi, lai piesaistītu uzmanību. Ļoti veiksmīga tēlu simbolika apvienojumā ar moderno! Izcils veikums. Horeogrāfija – gaumīga, efektīva un tieši tik daudz, lai būtu interesanti un pārsteidzoši. Mūzika – enerģiski un gluži vienkārši lipīgi un smieklīgi. Mazais izrādes kompanjons atnesa ritmu arī mājās. Scenogrāfija un animācija – laikmetīgs apvienojums, ļaujot teātrim iet līdzi laikam, aiz rokas paķerot un par lojālu teātra mīli veidojot mazo skatītāju.

/Foto: Mārcis Baltskars/

Režisors visu kopā salicis no sirds veiksmīgi un atradis to skaisto balansu, kad ir drosmīgi, atklāti, smieklīgi, moderni, nevis bezgaumīgi un lēti. Burvīga harmonija, kurā viegli laisties pa stāstu. Tikpat veiksmīgi ir nojaukta stīvā robeža starp izrādes sākumu un skatītāju. Izcils risinājums, iesaistot bērnus, atbrīvojot atmosfēru un ļaujot skatuvei kļūt par ko pazīstamu, aizsniedzamu un mazliet tuvu.

Atzīšos, arī bērnu izrādēs meklēju šo dziļāko slāni, kuru palobīt un atrast saturu arī sev. Inspektors Tutū piedāvā ne tikai asprātīgus un foršus “lielo” jokus, bet arī gana vērtīgu domājamo daļu, kuru paņemt līdzi uz mājām, lai izrunātu ne tikai ar mazo, bet arī ar kādu lielo draugu. Meklēt jēgu un nozīmi ir jāmācās jau no mazām dienām, jo tā mēs attīstām analītisko un kritisko domāšanu.  

Saturiski ir skaisti atskatīties, kā ir stāsti, pasakas un domas, kas ceļo cauri laikam, paaudzēm un gadiem, vienojot bērnus, vecākus un vecvecākus, caur to visu mācot un atgādinot vērtības, kuras tad nu mūsu laikmetam ir tik svarīgas…

Inspektors Tutū smīdina, liek just, domāt un noticēt!

Par to, ka dzīvē nekas nenotiek bez iemesla.

[dailesteatris]

Aiga Bernsone par izrādi “Neiespējamā misija” (15.11.2019.)

Izrāde par neparedzamo

Šī izrāde ir viens feins sava žanra pārstāvis. Pats galvenais – skaidri zināt, uz ko Tu dodies. Ja meklēsi mākslu, dzīve jēgu, pārdomu ceļus, tad šī noteikti nebūs izrāde, kurā to atrast. Manuprāt, ir svarīgi doties uz ābeli pēc āboliem nevis ķiršiem. Te būs viegli, komiski un atsvaidzinoši. Aiziet pēc darba, iedzert glāzi vīna un kopā ar citiem pasmieties par dzīves ironiju, kas atgādina mums visiem zināmo teicienu – meliem īsas kājas.

Komēdija nav viegls žanrs, ko piedāvāt skatītājam, jo humora izjūta mums katram tik savādāka atkarībā no pieredzes, emocionālā stāvokļa un ļaušanās, bet šo režisoram ir izdevies padarīt vieglu un teju gaumīgu visu izrādes laiku. Manuprāt, šis ir viens no veiksmīgākajiem Dž.Dž. Džilindžera komēdiju darbiem, kuram nav lētuma un vulgaritātes piegaršas.

/Foto: Jānis Deinats, “Fotocentrs”/

Izrādes lielākais ieguvumus ir vienkāršība un situācijas veiksmīga iznešana. Nav pārspīlēti mākslinieciski meklējumi, lieka ekstravagance vai bezjēdzīgi pārspīlējumi, kas bieži vien ir nevis ieguvumus, bet smagākais klupšanas akmens un kvalitātes grāvējs. Tā tiešām ir profesionalitāte ļaut stāstam sevi stāstīt un nest, nevis censties to vilkt tur nezina kur.

Aktieri. Gluži vienkārši labi. Katram no tēliem ir veiksmīgi radīta sava odziņa, kuru aktieri pasniedza tieši tādā devā, lai dotu raksturu, bet nebūtu par daudz. Nianse, kas man palika prātā pēc izrādes,- liekas aktieri kopā veido lielisku skatuvisko komandu – enerģētiski un profesionāli tehniski. Tāda stabili dabīga komanda, kurā katrs bija savā vietā bez mazākajām šaubām.

Noteikti rekomendēju šo izrādi vieglam izklaides vakaram, kurā var pasmieties, ir mazi pārsteigumu, forši aktieri un pats galvenais – patiešām labs garastāvoklis pēc tam un pat mazs grams pārdomu pēcgaršas. Nekas daudz un nekas smags, tikai tik daudz, lai būtu pievienotā vērtība, kad smiekli un joki aizmirstas.

Par dzīves ironiju, kurā viss, ko darām, nāk atpakaļ.

[dailesteatris]

Aiga Bernsone par izrādi “Kaisles vilciens” (08.11.2019.)

Izrāde par katram saviem “tarakāniem”

Klasika ar neskaitāmām interpretācijām, mūsu radītiem tēliem, kas teju zināmi katram no mums. Šo darbu izrādīšana vienmēr ir risks, jo gandrīz ikvienam ir savas gaidas par to, ko mēs vēlamies atrast varoņos, stāsta formā un sajūtās.

Šajā reizē pāri visam strāvo enerģija, vulgaritāte, haoss un ekspresija. Klasiskais stāsts tiek atkailināts un parādīts mazliet modernā interpretācijā, izceļot mūsu katra iekšējos rēgus ļoti atklāti un skarbi. Skaļi un dramatiski tiek piepildīta skatuve, neļaujot skatītājam atslābt. Jautājums tomēr paliek atklāts – vai vienmēr vajag visu tik daudz?

/Foto: Daina Geidmane/

Klasikas cienītājiem ar ierastiem risinājumiem šī izrāde būs izaicinājums – tikt galā ar savām gaidām, atvērties kam citam un noticēt varoņiem. Visā skatuves atvērto emociju virpulī man bija grūti personalizēties ar tēliem un dzīvot viņu stāstu, bet katras grūtības izrādes laikā ir papildus darbs ar sevi un pašanalīze, kas ļauj atklāt jaunas mākslas formas un meklēt tām vietu sevī.

Vizuāli veiksmīgu risinājumu stāsta papildināšanai bija raduši scenogrāfi. Izrādes sākums kā balta lapa reprezentējās tukšā skatuvē, kas soli pa solim, kāpinoties emocijām, arī piepildījās, pastiprinot vesto stāstu arī ar vizuālo noformēju. Tas neapzināti notiek zemapziņas līmenī, un ir interesanti vērot, kā uz cilvēku darbojas gan apzinātie, gan neapzinātie mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi.

Par neizsāpētām sirdīm, kompleksiem un tukšumu, kas saindē dvēseli.

[dailesteatris]

Aiga Bernsone par izrādi “Equus” (05.11.2019.)

Izrāde par normālo nenormālību

Equus pavisam noteikti nav rodama kategorijās patīk vai nepatīk. Manuprāt, tā ir kā lielie klasiskie darbi – ja esi gatavs domāt, analizēt un būt aktīvā smadzeņu darbībā, tad šī noteikti ir tā izrāde, kuru vajag redzēt. Tā nebūs viegla vakara izklaide galvas izvēdināšanai. Tas ir smags gabals, lielas domas un vēl spēcīgākas pārdomas pēc izrādes. Viens mazs svētceļojums, ko veikt sevī.

Aktieri. Ne velti "Spēlmaņu nakts 2014/2015" ir ne tikai balvas, bet arī neskaitāmas nominācijas aktieriem. Man sāpēja ar katru no viņiem un mani apbūra to vēstījums – katram sava puse tik patiesa un īsta. Par Daini Grūbi komentāri ir lieki, jo visiem ir skaidrs, ka viņš ir savas karjeras plaukumā, bet šoreiz man gribas izcelt Gintu Andžānu. Viņa loma strāvoja. Es mazliet paliku apburta šī zirga. Bez tehniskās lomas atveidošanas man pāri visam nāk enerģija, kuru viņš iznesa ar acīm, ķermeni, kustībām.

/Foto: Kaspars Kviesis/

Paturot pie pleca mazo kritiķa garu, man gribas secināt, ka no pirmā cēliena maza daļa ainas likās bez lielas nozīmes. Manuprāt, šīs stāsts būtu nesis mani kā skatītāju uz priekšu vēl labāk, ja  būtu notikusi atsacīšanās no liekā.

Teju katrai izrādei ir kas tāds, ko var paņemt sev līdzi, jo katra ir lielāks vai mazāks mākslas darbs. Jautājums ir vien par to, ko mēs caur savu subjektīvo pieredzi esam gatavi interpretēt un kam savu augsni sagatavot. No šīs izrādes var paņemt daudz un dažādus aspektus – aktieru darbs, režisores ekspresīvā vēstījuma forma, dažādu līmeņu un aspektu attiecību aktualizēšana u.c., tomēr man, un es ļaujos minēt – arī daudziem citiem skatītājiem –, kā pamata pēcgarša ir lugā iznestā tēma. Tik drosmīga nostāšanās pret pieņemto.

Būt normālam. Tik bieži mēs cenšamies iekļauties, neizcelties, būt normāli. Pat cenšoties būt individuāli, kas ir mūsdienu aktualitāte, mēs vēlamies iekļauties kādā grupā, jo būt piederīgam kādai sociālai vienībai ir cilvēka dabā. Izrāde ļoti atklāti un skaidri atver durvis uz abām pasaulēm – normālo un nenormālo –, ļaujot ieraudzīt kodolus, kas nes pārsteigumus un negaidītus secinājumus. Varbūt patiesi mēs dzīvojam tikai ārpus normālā, bet normālajā vien vāji eksistējam?

Par pasauli, kurā visus gribam mērīt pēc vienas auklas.

[dailesteatris]

Aiga Bernsone par izrādi “Salemas raganas” (31.10.2019.)

Izrāde par mīlestību

Skaista izrāde. No visām pusēm. Manuprāt, burvīgs piemērs tam, kādām jābūt lielās zāles izrādēm – ar saturu, ar formu, elegantas, bet gana saprotamas visiem un dažādiem un ikkatram. Es noteikti šo izrādi liktu savā etalonu katalogā, lai vēlāk no tās mācītos, iedvesmotos vai gluži vienkārši atcerētos, kā vajag.

Ļoti veiksmīgs radošās komandas darbs. Liekas, katrs savu lauciņu ir izdarījis par visiem 100%. Nav vēlējies pārspīlēt un izcelties, nav gribējis izrādīties, nav ķēris nepamatoti radošus lidojumus. Vienkārši sapratis savu uzdevumu, darījis pēc labākas sirdsapziņas un sasniedzis nevainojamu rezultātu. Ir vienmēr prieks baudīt nevis atsevišķus izrādes gabaliņus, bet visu kā vienotu veselu organismu. Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem un augstākās pilotāžas demonstrējumiem.

Šajā izrādē man īpaši gribas izcelt scenogrāfa un horeogrāfa simbiozi. Man patika vērot šo abu disciplīnu saplūšanu uz skatuves, atverot man jaunu radošo pieredzi. Prieks skatīties, kā jau tik klasiskajā teātrī, rodas jauni izpausmes veidoli. Kustība un statiskais viens otru papildināja, skatuvi pārvēršot par sava veida lidojumu telpā.

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Tēma. Sen zināma, daudz cilāta, atkal un atkal izrādīta, bet Laurai Grozai-Ķiberei izdevies savās Salemas raganās ienest svaigumu, graciozitāti, spēku un kaut ko pavisam jaunu un tīru. Kad  aizej no izrādes paliek izsmalcināta inteliģences un emociju pēcgarša, kurā gribas uzkavēties gan pašai, gan dalīties pārdomās ar citiem. Gluži kā spēlējot vijoli, katra mana stīga tika izlocīta tā, lai rastos kolosāls iekšējais skaņdarbs.

Protams, aktieri. Pārliecinoši. Es, liekas, nejauši kļūstu par Ilzes Ķuzules-Skrastiņas darba aktīvo vērotāju un ar baudu varu ļauties viņas varoņu spēkam, individualitātei un dziļumam, arī šai izrādei neizpaliekot visam iepriekš nosauktajam. Kā jau minēju, tikpat lieliski komentējams ir ikviens uz skatuves esošais.

Cik, patiesībā, interesanti ir ar šo izrādi – rakstīt nav viegli, jo tā gluži vienkārši ir perfekta savā būtībā. Neprasās neko ķidāt, neko teikt vai analizēt, vien apsēsties baudīt notiekošo un pēc tam ļauties tam, kā izrāde iedarbojas uz Tevi caur prātu un sirdi.

Par mīlestību, kas sadziedē un saindē vienlaicīgi.

[dailesteatris]

Aiga Bernsone par izrādi “Brutāls un dēls” (17.10.2019.)

Izrāde par svarīgo

Sākšu ļoti vienkārši – viena laba izrāde. Es jautāju sev – kas ir laba izrāde? Šoreiz nemetos dziļo jēgu meklējumos, bet paskatījos uz savām primitīvajām sajūtām, un atbilde bija vienkārša – izrāde mani nesa uz priekšu tik viegli un nemanāmi, ka nepaspēju attapties, ka tā jau bija pagājusi. Ļoti godīgi – forša sajūta.

Vienkāršība un spēks ir vārdi, kas raksturo šo izrādi, un nosacījums, kas ļauj skatītājam aiznesties tai līdzi. Vienkāršība tās cēlākajā izpausmē, kad netiek pārspīlēts nesvarīgais, bet tiek izcelts aktuālais skaidri un bez pārpratumiem. Spēks, kas rodas saprotamībā, situācijas atpazīstamībā un devā humora neļauj ne mirkli atslābt.

/Foto: Daina Geidmane/

Mēs dzīvojam perfekcijas un ilūziju laikmetā, kur realitāte slēpjas aiz dažādu mediju un sabiedrības uzspiestajiem ideāliem, kam nav sakars ar to, kāda ir dzīve. Mums visiem zināms, cik tas ļoti bendē mūs katru kā indivīdu ikvienā dzīves jomā, arī pavisam sensitīvajā vecāku lomā. Tēze, kuru aiznesu sev līdzi, - ikkatrs var būt noderīgs savam bērnam tieši tāds, kāds ir.

Izrāde atstāja pārdomu pilnu pēcgaršu par ideāliem, kurus meklējam, par realitāti, kuru nevēlamies atpazīt, bet pats galvenais – par iespējām, kuras neredzam, jo esam utopisku iedomu aizmigloti.

Instinkti, kas vieno vecākus un bērnus ir kas tāds, ko nevaram izvēlēties, nomainīt vai pazaudēt. Tie mājo ikkatrā, kam šādas attiecības veidotas. Izrādes laikā lieliski akcentējas un izkristalizējas attiecību slāņi, kā mēs tos veidojam un tveram, bet kas pats galvenais – kas tad ir visa pamatā, ko mēs nevaram izvēlēties.

Aktuāla un sarežģīta tēma par attiecībām starp bērniem un vecākiem, starp tēviem un dēliem, starp sievietēm un vīriešiem, starp paaudzēm un to satikšanos tika pasniegta tik viegli, ar devu humora, bet tajā pašā laikā nevienu mirkli nezaudējot nopietnību un atbildību par tēmu.

Kā papildinājums augstāk minētajam ir valoda – būsim godīgi, ekstravaganta, bet teju vienmēr dabīga un bez pārspīlējumiem, kas šāda brīvās valodas stila gadījumā mēdz būt bieža kļūda. Tikpat veiksmīgi ir dialogi, kas manuprāt ir viens no faktoriem, kas ļauj izrādei būt veiksmīgai.

Izrāde, ko iesaku ikvienam, bet silti jo silti iesaku tieši vecākiem. Jebkura gada gājuma, jebkuras paaudzes vai laikmeta.

Par neatgriezenisko vecāku un bērnu attiecību saiti.

[dailesteatris]

Aiga Bernsone par izrādi “Kalpones” (13.10.2019.)

Izrāde par mūsos katrā mītošajiem tarakāniem

Kā reizēm mēdz teikt – cenā viss iekļauts. Šai izrāde ir viss – saturs un forma, bauda prātam, acīm un ausīm, domas un emocijas, sākums un beigas. Tā liekas kā perfekti izstrādāts mākslas darbs, kas aiz sevis atstāj pilnības pēcgaršu.

Varbūt vēl esmu izrādes vilnī, bet nenoliedzami to ierindotu savu TOP izrāžu sarakstā. Kāpēc? Šoreiz es teiktu, ka izcili ir atzīmējams aktrišu veikums. Es jūtu viņām līdzi, man sāp ar viņām, es baidos kopā ar viņām, es mazliet sajūku prātā kopā ar viņām. Aktrišu veikums ir tik ķermeniski un emocionāli piesaistošs, ka liekas viņas mazliet iemājo manī pašā.

Bez pašām aktrisēm tikpat izcils ir radošās komandas darbs. Kostīmi un grims – tie palīdz aktrisēm tēlus atdzīvināt līdz to augstākajam punktam. Liekas katrs otas vilciens paspilgtinājis personību, izcēlies raksturīgās iezīmes un pats galvenais – tēlam iedevis vizuāli noslīpētu formu. Ar baudu var noskatīties režisora veikumā, kurš ir radījis askētisku izrādi ar nevainojami izvēlētām detaļām.

/Foto: Artūrs Pavlovs/

Esmu mazliet aizrāvusies ar ārējo formu atzinīgu vārdu atskaiti, bet tikpat uzteicama ir saturiskā daļa. Mēs katrs esam savu vēlmju un iekāru vergi. Tie mūs valdzina un ved sev tīkamā virzienā. Ja mēs tam ļaujamies, tad šis ceļš uzņem prātam neaptveramus bīstamus apgriezienus, kas nozīme tikai vienu – gala iznākums ir neprognozējams, jo nu valda nevis prāts, bet cilvēka iedomu pasaule, kurā glabājas visbīstamākie noslēpumi.

Izrāde šo tēmu paspilgtina, nevainojami nodod ziņu par to un ļauj paskatīties no malas uz to, no kā visi neapzināti baidāmies. Tas ir ceļojums, kurā Tu esi tikai skatītājs, bet tajā pašā laikā neatgriezeniskas izmaiņas ir notikušas.  

Mani valdzina iekšējās cīņas, kas izlaužas uz āru. Tās it kā uzliek cilvēcību uz skatuves, izgaismojot tumšākos kaktus, atklājot pagrabu noslēpums un pietuvojoties bīstami tuvu sev pašam. Es teiktu, ka šis ir vienīgais ceļš, kas var vest pie kodola, kas mīt cilvēkā, bet tas nenoliedzami arī ir bīstamākais ceļš, ko var iet, jo liekas katrs tā līkums var iemest bezdibenī bez žēlastības.

Šī izrāde ir jāredz, jo esmu droša, ka teju ikviens tajā spēs atrast savas gaumes apmierinājumu.

Par sevis paša pazaudēšanu pirms vēl atrašanas.