#marks strands

[mezadzivelabaka]

Sēras

Viņi sēro par tevi. Kad celies nakts vidū Un rasa spīd uz tavu vaigu akmens, Viņi sēro par tevi. Viņi ieved tevi atpakaļ tukšajā mājā, Viņi ienes tajā krēslus un galdus. Viņi nosēdina tevi un māca elpot. Un tava elpa deg, Tā dedzina priežkoka zārku un pelni krīt kā saulesgaisma. Viņi dot tev grāmatu un saka, lai tu lasi. Viņi klausās un viņu acīs spiežas asaras. Sievietes glāsta tavus pirkstus. Viņas ieķemmē dzelteno atpakaļ tev matos. Viņas izskuj sarmu no tavas bārdas. Viņas masē tavus gurnus. Viņas ieģērbj tevi labās drēbēs. Viņas berzē tavas plaukstas, lai tās būtu siltas. Viņas baro tevi. Viņas piedāvā tev naudu. Viņas krīt ceļos un lūdzas tev, lai nemirsti. Kad tu celies nakts vidū, viņi sēro par tevi. Viņi aizver acis un atkal un atkal čukst tavu vārdu. Bet viņi nespēj izraut kapu gaismu no tavām vēnām. Vecais vīrs, kas celies un nemitējies celties, no tā nav nekāda labuma. Viņi sēro par tevi tā, kā to spēj.

[atceros]

2 atbildes

Kāpēc tu ceļoji? Tāpēc, ka mājā bija auksts. Kāpēc tu ceļoji? Tāpēc, ka esmu tā radis starp saules rietu un lēktu. Kas bija tev mugurā? Es nēsāju zilu uzvalku, baltu kreklu, dzeltenu kaklasaiti un dzeltenas zeķes. Kas bija tev mugurā? Es nenēsāju drēbes. Mani sildīja sāpju šalle. Ar ko tu gulēji? Es gulēju ik nakti ar citu sievieti. Ar ko tu gulēji? Es gulēju viens, vienmēr esmu gulējis viens. Kāpēc tu man meloji? Vienmēr esmu domājis, ka runāju patiesību. Kāpēc tu man meloji? Tāpēc, ka patiesība vienmēr melo un es mīlu patiesību. Kāpēc tu dodies prom? Tāpēc, ka it nekas mani vairs nesaista. Kāpēc tu dodies prom ? Es nezinu. Nekad neesmu zinājis. Cik ilgi man tevi gaidīt? Negaidi mani. Esmu noguris un vēlos apgulties. Vai esi noguris un vēlies apgulties? Jā, esmu noguris un vēlos apgulties.

[atceros]

Tas, kas paliek

Es iztukšoju sevi no citu vārdiem. Es iztukšoju kabatas. Es noauju kurpes un atstāju tās ceļmalā. Naktī es pagriežu pulksteņus atpakaļ, Es atveru ģimenes fotoalbumu un skatos uz zēnu, kas biju. Vai no tā ir kāds labums? Stundas ir paveikušas savu darbu. Es nosaucu pats savu vārdu. Es teicu ardievas. Vārdi seko viens otram līdz ar vēju. Es mīlu savu sievu, taču saku, lai viņa iziet. Mani vecāki ceļas kājās no saviem troņiem mākoņu pienbaltajās istabās. Kā gan es varu dziedāt? Laiks saka man priekšā, kas esmu. Es mainos un esmu tāds pats. Es iztukšoju sevi no dzīves un tas, kas paliek, ir mana dzīve.

[atceros]

Laulības

Vējš nāk no pretējām pusēm, tas lēnām tuvojas. Viņa kustas blīvā gaisā. Viņš staigā mākoņos. Viņa uzpošas, izlaiž matus, uzkrāso acis, smaida. Saule silda viņas zobus, mēles gals tos samitrina. Viņš notīra putekļus no uzvalka un sasien kaklasaiti. Viņš smēķē. Drīz viņi satiksies. Vējš nes viņus tuvāk vienu otram. Viņi māj. Tuvāk, tuvāk. Viņi apskaujas. Viņa klāj gultu. Viņš velk nost bikses. Viņi apprecas un viņiem ir bērns. Vējš nes viņus projām, katru citā virzienā. Vējš ir spēcīgs, viņš nodomā, siedams kaklasaiti. Man patīk šis vējš, viņa saka, vilkdama kleitu. Vējš pieņemas spēkā. Vējš viņiem nozīmē visu.

[atceros]

Saturēt visu kopā

Uz lauka es esmu lauka prombūtne. Tā tas ir bijis vienmēr. Lai, kur es atrastos, esmu tas, kā nav. Es eju, šķeldams gaisu, un gaiss vienmēr aizpilda to telpu, kur bijis mans augums. Katram ir savi iemesli pārvietoties. Es pārvietojos, lai saturētu pasauli kopā.