Laiks kārtējam novērojumam. Saskaņā ar notiekošo Latvijā un laikmeta garu, novērojums nebūs izklaidējošs vai gandarījuma pilns. Tomēr es gribu arī šoreiz atkārot, ka grūtības nav pamats pesimismam. Nepārvaramas grūtības nav iemesls nepārvaramam pesimismam un izmisumam.
Esmu novērojis, ka pat patīkamas lietas ir jāiemācās. Piemēram, ēst jau it kā mēs visi ēdam, bet tomēr kaut cik skaisti ēst nav dabīgs cilvēka stāvoklis. Ģimenes mantojums dod to, ko katram tas dod, bet ar to vien ir par maz, lai ēdiena gatavošana un patērēšana būtu pieņemami izpildīta. Labs pierādījums tam, ka daudz ko nemākam tāpat vien un, iespējams, nemākam tā arī nekad, ir vīriešu un sieviešu dzīves stila žurnāli, jo šķiet, ka kvalitatīva seksa noslēpumus cilvēks spēj atcerēties tikai mēnesi. Un tāpēc katru mēnesi mēs mācāmies visus 27 noslēpumus no jauna.
Kotletes uzcept, tā kā omīte to prot, ir jāiemācās, un mācīties var būt nepatīkami, jo pat mācīties - kā izrādās - ir jāmāk. Jāiemācās ir arī dažādi jēdzieni un idejas, kas palīdz dzīvot. Par to arī novērojums. Gluži kā kotlešu garšīgums, jēdzieni ir subjektīvi, bet tie darbojas efektīvāk, ja kolektīvi ir iespējams par tiem vienoties. Piemēram, ja visiem pie galda sanākušajiem garšo omes kotletes, tad šī vienošanās apstiprina viedokli un piedzīvoto, un kotlešu garšīgums subjektīvi pieaug. Vai arī, - ja mēs vienojamies par to, ka Dinamo ir īstie džeki, tam pēkšņi piemīt bez maz vai dzīvības un nāves svars, un, jo vairāk cilvēku vienojas Dinamo pieredzē, jo lielāks svars.
Esmu atklājis, ka resursu sadales kļūdas bojā man dzīvi. Galvenais resurss, par ko šobrīd runāju, ir uzmanība. Uzmanība, ko es izvēlos vai esmu spiests pievērst norisēm un personām savā dzīvē, ir enerģija, kas, manuprāt, piešķir 100% subjektīvas nozīmības un jēgas. Kļūdas uzmanības sadalē veidojas tāpēc, ka pieprasījums pēc uzmanības ir konstants un vajadzība šo enerģiju izdalīt ir konstanta, līdz ar to izvēles brīdī bieži nav pietiekami daudz laika apsvērt, kā rīkoties ar uzmanību. To vajadzētu kaut kādā veidā instinktīvi zināt. Bet iespēja izdarīt labas izvēles uzmanības distribūcijā ir iespējama tikai, ja ir iespējams izvērtēt konkrētā uzmanības akta apmaiņas vērtību, un tādā veidā iemācīties, kas ir man labs un izdevīgs uzmanības darījums un kas nav.
Esmu izlasījis dažus antīkās filosofijas darbus, un es pamanīju, ka viena no šo kungu nodarbēm bija definēt jēdzienus, lai ar tiem veiksmīgi operētu, un vēl viņiem labpatikās runāt par valsti un politiku.
Esmu nonācis pie atziņas, ka daudzi populāri jēdzieni man ir sveši vai virspusēji pazīstami, un tas pasliktina manu dzīves kvalitāti. Atpūsties, priecāties,koncentrēties, kas ir mans garastāvoklis, ko nozīmē atbildība?
Daudzi nav kvalitatīvi pietiekami skaidri, un es ar tiem operēju diez gan neveiksmīgi.
Bet kā gan man tas tā ir gadījies?
Es esmu pārliecināts, ka zināšana kā labāk dzīvot (J) ir mantotie un dzīves laikā iegūtie kulturālie noteikumi. Pateicoties kārtīgi nostiprinātiem jēdzieniem, praktiskiem konceptuāliem mehānismiem un ticībai, cilvēki spēj tikt galā ar ikdienas šausmām un spēj rast spēkus kādiem sasniegumiem. Bet - pats galvenais – cilvēki rod spēju veselīgi un atbildīgi dzīvot. Esmu pārliecināts, ka labākie noteikumu un ieradumu kopumi ir tie, kas ir radījuši vēsturi un piešķīruši civilizācijai veidolu.
Noteikumi un kārtība ikdienā palīdz justies laimīgākam. Pat slikti noteikumi ļauj justies labāk; bez noteikumiem cilvēks neuzņemas atbildību vispār vai uzņemas pilnīgi visu atbildību. Protams, noteikumi sabiedrības dzīvē neatrisina visu, bet vismaz par kaut ko savā sabiedrībā vari būt drošs,- un tas nav maz.
Man šķiet likumsakarīgi, ka Latviešiem nav mantotu noteikumu kopuma, kas spētu palīdzēt izdzīvot mūsdienās. Pasaule izmainījās sinhroni ar Latviešu valsts jaunizveidošanos, un neko no Latvijas laikiem vai padomju laikiem šajā ziņā līdzi mēs nevaram paņemt. Protams, ļoti tehniskas un objektīvas lietas ir vēl joprojām ar mums - ceļi visos laikos ir ceļi un grūti tos interpretēt citādi. J
Bet ko mūsdienu Latvijā nozīmē laime, krietnums, apmierinājums vai labklājība?
Interesanti, ka 20 brīvības gados viss jau it kā notiek – grēks sūdzēties. Mēs dzīvojam labāk nekā jebkad. Bet kaut kā trūkst! Trūkst tikai jēgas. Tas, kas te notiek, nav skaisti, jo neviens nezina, kas ir skaistums, jo nav mantota jēdziena par to. Tie tracinošie un absurdie padomju noteikumi noteikti cilvēkus padarīja laimīgākus, kamēr tie pastāvēja. Protams, tagad tiem ir drausmīgas sekas.
Es domāju, ka, tāpat kā neredzami spēki darbojas dabā un objektīvajā pasaulē, tāpat ir spēki, kas nosaka cilvēku pasaules norises. Pat ja dzīve ir pilnīgs haoss, šie spēki liek cilvēkam uzvesties un justies saskaņā ar tiem. Uz delfīniem attiecas straumes jūrā un gājputniem ir būtiski zemes magnētiskie spēki, tomēr gan vieni, gan otri var atļauties to nezināt, jo spēj tos lietot savā labā, nespējot to apjaust. Šī ir visbēdīgākā vieta šajā rakstā, tā kā - saturamies!
Esmu pārliecināts, ka cilvēki dabīgi nespēj savā labā lietot neko. Es domāju, ka cilvēks dabīgi tik viegli par laimi vai apmierinājumu var uzdot kaut ko pavisam citu, ka iekrist bezgalīgā apjukumā un iztukšojošu izvēļu lejupslīdošā spirālē ir pamatstāvoklis. Līdz ar to cilvēks ir apjucis un seko pirmajam ērtajam piemēram, ko ārējā realitāte piedāvā.
Dzīvot ar cilvēkiem ir jāiemācās cienījamā līmenī, un tas nav dabīgs stāvoklis nevienam.
Bet, ja uz katra soļa atkal un atkal ir jāizgudro divritenis un neviens jēdziens nav tāds, uz kuru var paļauties, tad ir grūti, un spēki tiek iztērēti.
Esmu pamanījis vairākos avotos tādu uzskatu, ka ne dabas resursi, ne ģeogrāfiskas privilēģijas, pat ne infrastruktūra vai izglītība nenosaka kādas tautas labklājību. Tas, kas nosaka tautas labklājību, ir tas, cik krietni vai labi ir tās tautas cilvēki un cik veiksmīgas attiecību konstrukcijas cilvēki spēj veidot. Labi cilvēki...
Ļoti pārliecinoši par to šeit -, kā izrādās, etniskajai izcelsmei ir daudz mazāk nozīmes kā spējai un iespējai radīt labas attiecības. Brīnišķīgi piemēri etniskās izcelsmes mazajai nozīmei ir kvalitatīvās atšķirības starp sadalītās Vācijas teritorijām vai abām Korejām.
Tātad - tie ir labi noteikumi, kas stimulē labas attiecības, un tas stimulē vispārējo labumu, bet, lai tas būtu iespējams, ir jāspēj šos jēdzienus definēt, par tiem kolektīvi vienoties, un saskaņā ar tiem dzīvot.
Es domāju, ka Latvijas valsts un Latvieši drīz būs izauguši, un vairs nebūs nepaklausīgs bērns, kā šobrīd, kas baidās no noteikumiem, atbildības un konsekventas ilgtermiņa izlēmības. Šai labajai ziņai ir arī patīkama blakusparādība – izlēmība ir gaume.
