Latviešu emocionālā vēsture(ar komentāriem)
Es visādos veidos esmu mēģinājis jums norādīt, ka mani raksti Iesākuma ietvaros būs nopietni, bieži vien analizētās un radītās tēmas būs arī man nesaprotamas. Svarīgi atzīt, ka nesaprotamība nav problēma, laba nesaprotamība nav pilnībā nesaprotama, tāpat kā tā nav pilnībā saprotama.
Latvijas emocionālā vēsture ir tas ko es redzu atpakaļskata spogulī. Kā jau braucot ar auto viss kļūst daudz vispārīgāks un tāpēc patīkamāks un šķietami saprotamāks. Tā kā automašīna „Latvija”, kurā sēžu, tiešām brauc lēni, ļoti lēni, pietiek laika atpakaļgaitas spogulī saskatīt arī konkrētas lietas. Pabeidzot neveikli, komisko daļu, atzīšu, ka nepieciešamas bija panākt tādu salikumu, ka droši varētu apgalvot, ka Latvija un tajā braucošie ir vispārīgi, sīkumaini un lēni.
Bet minstināšanās, ievadi un teksta sānceļi norāda uz grūtībām pateikt sakāmo vai arī vēlmi noturēt uzmanību. Man ir grūti pateikt to, ko esmu apjautis, jo tas ir par mani, par Latviju un tas ir daudz mēnešus vecs salikums, kas nozīmē, ka nav vairs liels spiedies – nākamā superhīta sajūtas, bet tomēr alkohols vēl nav izgarojis. Silts šņabis.
Latviešu emocionālā vēsture ir vienkārša un īsa.
Latviešu emocionālā vēsture
Latvijā ir mērens klimats, mērena daba, mērens reljefs, un tik tālu ziemeļos nav daudz tik lielu pilsētu kā mūsdienu Rīga. Garā ziema ir emocionāli, ekonomiski un ekonomiski emocionāli bargs faktors.
Latvieši dzīvo tagadējās Latvijas teritorijā vairākus gadu tūkstošus. Šie senie Latvieši gan nebija viendabīgi, viņi neapvienojās un paši neizveidoja ekonomiski vai militāri efektīvu valsti.
Diez gan droši var apgalvot, ka ciltis, kas dzīvoja Latvijas teritorijā konkurēt spējīgā formā nespēja attīsit nevienu prasmi, mākslu vai zinātni. Ciltis, no kurām sastāv nākotnes Latvieši, galvenokārt nodarbojās ar izdzīvošanu – lauksaimniecību. Lauksaimniecība ir miermīlīga un mierīga nodarbe, līdzīgi kā Latvijas dzīvā/nedzīvā daba ir mierīga un ziema lauksaimniecības dzīves stilā ir pasivitātes, kaloriju taupīšanas sezona.
Ciltis, kas dzīvoja mūsdienu Latvijas teritorijā, apvienoja piespiedu kārta ar militāriem paņēmieniem Vācu izcelsmes spēki, kuri bija nolēmuši ieviest arī kristietību. Šīs pavērsiens Latvijas teritoriju novieto uz Eiropas ģeopolitiskās kartes vienlaikus gan atņemot suverenitāti, iespēju saimniekot un realizēt jeb kādu varu etniskajiem iezemiešiem, gan arī pievieno Latvijas teritoriju Eiropas infrastruktūrai, kas padara Latviju ekonomiski interesantu. Cilvēki, kas ir uz tādas zemes, kas ir pieejama, ir ekonomiskā interesantuma pamats.
Tad seko vairāku simtu gadu periods, kad pakļautās ciltis realizē kolonizētāju ekonomiskās idejas, pildot vergu vai kalpu funkcijas. Es spekulēju, ka tieši šie pazemojumi un pārbaudījumi ir tas, kas apvieno dažādās ciltis vienā grupā, kas ir Latviešu tauta, bet pat ja tā nav patiesība, tad šis kolonizācijas laiks ir ļoti būtisks tik un tā. Katrā ziņā visas lielvalstis, kas 800 gadu periodā realizēja savu varu un idejas Latvijā ir ļoti cienījamas, lielas kultūras. Katra no šīm cienījamajām kultūrām ir spējusi nodibināt lielas, spēcīgas valstis, tik spēcīgas, lai pievienot tām blakus esošās teritorijas, kā, piemēram, Latviju.
800 gadu garā izglītība ir būtisks iemesls Latviešu spējai reaģēt uz unikālo iespēju 20gs. sākumā radīt savu valsti.
Taču nav šaubu, ka līdz šim unikāli veiksmīgajam brīdim 20gs. sākumā Latviešiem ir bijusi viena ķibele pēc otras, un Latvietim kulturāli, ekonomiski un politiski ir pilnas tiesības justies neveiksmīgi. Bet ja tiek lietots jēdziens Latvietis, tad smieklīgi būtu teikt, ka kultūra, politika vai ekonomika nav galvenais dzīvē.
Vislielākā ietekme un tuvākais kontakts ar Latviešiem bija Vācu izcelsmes kolonizētājiem, kas arī ir izaudzinājuši Latvieti, gan ar piemēru, gan ar varu, gan varmācību, gan arī droši vien ar ģenētisku pienesumu. Es domāju, ka „Vācu kungi” diez vai mūs ļoti mīlēja, bet, lai arī viņi iespējams izturējās pret Latvieti, kā pret īpašumu vai vēl sliktāk, viņiem piemita kaut kas tāds, ko Latvieši varēja saprast, uz ko varēja tiekties. Šķiet gana patiess pieņēmums, ka lielā mēra Latviešu kultūra, uzvedība un vērtības ir kopētas no Vācu priekšniecības.
19.gs un 20gs. sākums ir brīnumains laiks. Daudz apstākļu rezultātā parādās unikāla iespēja dibināt savu valsti. Galvenie iemesli varētu būt izglītības pieejamība Latviešiem un 1. Pasaules Karš, kas rada pārdomu un pieticības mirkli lielajām valstīm. Pēkšņi ir zeme ar infrastruktūru, ar cilvēkiem, šie cilvēki ir Latvieši, viņiem ir drosme un nav nepārvaram konkurence.
Latvija Latviešiem tiek viegli.
Šis tik tiešam ir Latvijas laiks – 20gs. sākums atļauj Latvijai būt, un Latvieši spēj izpildīt kulturālās un ekonomiskās prasības, lai rastos Latvija. Es domāju, ka no Latviešu puses veiksmīgi un motivējoši ir tas, ka pēc ilga treniņa zemkopībā Latvieši māk kopt zemi labi – konkurētspējīgi un māk būt arī saimnieki šajā nozarē. Šī zemkopība ir ekonomiski pietiekami aktuāla, lai uzturētu Valsti. Ir pietiekams izglītotības līmenis un matojums no iepriekšējiem politiskajiem saimniekiem, lai rastos inteliģence. Inteliģence redz pasauli un spēj uzstādīt dažādas vīzijas, ko labi saimnieki padara par mērķiem. Kas gan var būt motivējošāks kā mācīties būt saimniekam savā saimniecībā?
Šī vienīgā Latviešu motivētā, pozitīvā pieredze augļus diemžēl nenes. Latvieši nepaspēj kļūt pietiekami labi saimnieki, jo nereaģē uz politiskajiem notikumiem Eiropā tā, kā saimnieki to darītu – par labu sev. Latvieši pieļauj, ka saimniekošana - vara koncentrējās viena cilvēka rokās, un šis vadonis, protams, kļūdas. Tā nu Latvieši pieļauj, ka tiek iznīcināti un šoreiz, lai gan pārspēks ir milzīgs, grūti nepārmest Latviešiem politisko nespēju novērtēt situāciju un atrast risinājumu, kā pasargāt tautu no genocīda. Genocīds un Padomju eksperimentālais režīms izdara vairākas ļoti sāpīgas lietas – tiek iznīdēta ideja par saimnieku un saimniecību, tiek iznīdēti saimnieki, embrija stadijā apstājas Latvijas valsts ideja, masveidā tiek ievesta ļoti atšķirīga kultūra, ar kuru jādzīvo līdzās un līdzīgiem vai pat neizdevīgiem noteikumiem, tiek pazaudēta 800 gadu pieredze, ciešanas un mantojums. Krievu kultūras pārstāvjiem, protams, Latvija un Latvieši nešķiet nekas būtisks, ko gan viegli saprast, jo objektīvi Latviešu ir maz un Latvieši ir jauni.
Padomju eksperimentālais režīms iestājās kā šoks. Tā kā tas notika kara laikā, nav skaidrs vai šoku Latvieši spēj diferencēt , un vai Latviešiem bija iespēja apzināties traumas un no tām atkopties. Bet zināms ir tas, ka kulturāli Latvieši iekonservējās, kas izvērtās protesta žestā pret padomju režīmu, kaut iespējams tas bija nepārdzīvots šoks. Vēl skaidrs, ka Latviešiem ir liels naids un aizvainojums par to, ko Latviešiem ir nodara Padomju režīms un tā parstāvji. Veselīgas un gudras motivācijas Padomju Latvijā bija maz.
Pienākot Padomju eksperimenta – Latviešu lielākās traģēdijas galam, Latviešiem radās iespēja atgūt savu valsti, ko Latvieši izdarīja. Vai bija iespēja neatgūt neatkarību?
Latvija Latviešiem tiek viegli.
Atmoda bija kā atmoda no komas pēc smagas avārijas. Latvija 90tajos nebija nekā kopīga ar pasauli vai Eiropu, kā tas bija 20gs. sākumā. Latvijas etniskais saturs bija kļuvis disintegrēts un diemžēl ekonomiski un kulturāli nefunkcionāls. Latviešiem nebija motīva. 90to Latvijā nav nedz Latviešu, nedz Krievu ar saimniekošanas tradīcijām vai darba un kvalitātes pieredzi. Mantojums bija Padomju infrastruktūra, un daudzmaz jēdzīgā šīs infrastruktūras daļa sliktas saimniekošanas tradīcijā tika izsaimniekota.
Jaunā Latvija Latviešus satriec ar šķietami nebeidzamām traumatiskām mūsdienu pieredzēm.
Man šķiet, ka ievērojams daudzums Latviešu nespēj aptvert šo pieredžu objektivitāti un neizbēgamību, bet traumas ir tik sāpīgas, ka šie Latvieši ir ekonomiski, kulturāli un politiski nepilnvērtīgi un viņu pienesums nepietiekams. Šo man pagalvojumu apstiprina mani novērojumi kultūras, politikas un ekonomikas norisēs Latvijā. Kā arī dzirdēts ir, ka Latvieši smagi strādā. Kā gan lai strādā viegli šādos apstākļos?
Manuprāt, ideja par tautu, par nāciju - par tādu cilvēku grupu, kam piemīt kāds funkcionāls un idejisks izdevīgums ir laba ideja. Es domāju, ka nācija ir ģimenes fons un daudzu draudzīgu ģimeņu rezultāts. Nācija funkcionē ar līdzīgiem noteikumi kā ģimene. Tomēr noteikumi vai stils kāda nācija un ģimene tiek veidota nav būtiskāks par to kāds spēks tiek pielietots, lai realizētu nāciju vai ģimeni. Jā tieši tā! Manuprāt, galvenais, ir tas, ka ir jāiegulda šis spēks, jāveido ģimene un nācija un šis spēks ir mīlestība. Mīlestība nozīme arī to, ka ir cilvēki, kas ir tuvāki, īpašāki pa citiem, un nevis tāpēc, ka viņi ir labāki vai smukāki, bet gan tāpēc, ka viņi ir savējie. Par to, ka viņi ir savējie viņi saņem divas priekšrocības – uzmanību un žēlastību. Mēs savējiem piedodam un savējo dzīve ir mūsu darīšana. Nācijas gadījumā Latvieši Latviešiem ir īpaši, Latvieši pievēršas Latviešiem un Latvieši piedod Latviešiem. Mīlestība nozīmē arī to ka ir jēga un mīlestība ir jēga.
20gs. atgādina klavieru taustiņus
