Latvija.
Mēs ar mammu sagaidījām tēti no laukiem un izlēmām kopā aiziet nolikt ziedus un svecītes šīs traģēdijas bojā gājušo piemiņai.
Tas brīdis, kad izkāpām no mašīnas ir neaprakstāms, visa iela līdz pat maximai mirdzēja, bet šīs gaismiņas vēstīja skumjas nevis prieku, tās mirdzēja uz debesīm.
Bildes ir bildes, bet dzīvē ieraugot šo sagrauto ēku, visus betona klučus, kuri bija sakrauti kaudzē, tas bija kaut kas pavisam savādāks... Un tad es ieraudzīju bildes starp svecēm un ziediem, tā ir ļoti dīvaina sajūta skatīties uz sejām un saprast, ka šie cilvēki vairs nav uz šīs zemes.
Mēs nolikām svecītes un nolēmām paiet mazliet uz priekšu un tad ieraudzījām laternas gaisā. Mans tētis izlēma paskatīties tuvāk un atnākot atpakaļ mums pastāstīja, ka bariņš pusaudžu nopirka 54 laternas un laiž tās gaisā. Katra laterna apzīmē viena cilvēka dvēseli, kas tagad ir debesīs.
Es šo visu rakstu tikai tādēļ, lai pastāstītu, ka pasaule nav perfekta un mums ir arī jārunā par šīm traģēdijām, jo, ja mēs par to nerunāsim šie briesmīgie cilvēki, kas ir vainīgi uzskatīs, ka var turpināt riskēt ar mūsu dzīvībām tikai, lai ietaupītu mazliet naudu. Bet pasaulē ir arī labi cilvēki kā, piemēram, šie pusaudži. Mums visiem ir jācenšas būt labiem citam pret citu, jācenšas padarīt šo pasauli labāku un galvenais ir jāsaprot, ka nauda ir nauda, bet cilvēka dzīvība ir daudz svarīgāka.
Es izsaku dziļu līdzjūtību visu bojā gājušo cilvēku ģimenēm un draugiem.
