Latgales lielceļi ir gludi, bet kur gan pa tādiem ceļiem doties, ja tik ierasts ir skats ar izčākstējušiem ciemiem un aizaugušiem pagalmiem. Taču Piedruja pašā Baltkrievijas pierobežā ir citāda. Ar saviem nepilniem pieciem simtiem iedzīvotāju, robežsardzes posteni un divām baznīcām tā ir sakopta un pašapzinīga.
Piedrujas punkti
Sestdienas rītā viens no dzīvākajiem punktiem veidojas pie vietējā veikala. Tur var nopirkt visu ikdienai nepieciešamo, sākot no pārtikas un beidzot ar plastmasas puķēm. Pēc šādiem tādiem niekiem ieskrien bērni, kas mums, nepazīstamajiem pētniekiem anketētājiem, mundri saka labrīt; un pēc divlitru alus pudelēm lietišķi ienāk kādas valsts akciju sabiedrības kombinezonā tērpti strādnieki. Pie veikala satiekas sagādnieku un pircēju automašīnas, un vienubrīd uz Piedrujas galvenās ielas izveidojas pat kaut kas līdzīgs sastrēgumam.
Pamanījis svešiniekus, mūs uz ielas uzrunā kāds drusku noskretis vīrs, kas stumj velosipēdu, un prasa, ko mēs meklējam. Tos, kuri nav vietējie, jau ir viegli atšķirt, un mazo apdzīvoto cietu draudzīgums un pieejamība liek ja ne gluži mesties iepazīties, tad vismaz interesēties gan. Vīram Piedrujā dzīvot patīkot, bet pašvaldība gan esot nu, tāda. Jo darba ta’ nav. Iepriekš viņš dzīvojis un strādājis Rīgā, taču saslimusi māte, un viņš pārcēlies atpakaļ uz dzimto Piedruju. Šeit viņš iztiek ar «simtlatnieku» programmas vietā nākušajiem pagaidu sabiedriskajiem darbiem un to, kas paša izaudzēts mājās. Tāds negribēts daunšiftings. Uz baznīcu gan neejot, jo nezinot lūgšanas, bet bez tām ko tad kā muļķis tur stāvēsi.
Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca ir otrais dzīvais punkts. Tieši šajā sestdienā no rīta pusē deviņos sākas liturģija aptuveni desmit cilvēkiem, un tā ilgst stundas trīs. Pa baznīcas durvīm ārā skan daudzbalsīgi dziedājumi, kūp vīraks un precīza nesteidzība. Pret jumta skārdu skrapst baložu dūdas, un tu vari iedomāties, ka šeit viss ir tāpat, kā pirms simts un vairāk gadiem. Turpat netālu ir arī Piedrujas katoļu baznīca, taču sestdienā tās zvani klusē. Un uzreiz pāri Daugavai baznīcas var redzēt arī Baltkrievijā.
Kad reliģiskais rituāls ir noslēdzies, durvis atvērušās un sveces nodzēstas, sabiedriskās aktivitātes punkts pārceļas uz autobusa pieturu ar uzrakstu «Laipni lūdzam ziedošā Piedrujā!». No šejienes virzienā uz Krāslavu vai no tās autobuss piestāj četras reizes dienā, un daļa dievkalpojuma apmeklētāju uz baznīcu dodas no tuvās apkārtnes.
Ap šo laiku tad rosība ciemā jau ir norimusi. Pa ielu aiziet kāds rets cilvēks, biežāk brauc kāds traktors vai vieglā automašīna. Ciemata vienā galā skan kombaina dārdi, bet otrā var dzirdēt rokas zāles pļāvēju. Un baznīciešu čalas no autobusu pieturas.
Piedrujā ir arī mūzejs, taču tā ir īsteni ekskluzīva iestāde — atvērts tikai trešdienās uz trīs stundām. Ir viesnīca padomju laika baltķieģeļu ēkā. Daudzi interjera elementi ir palikuši kopš tiem laikiem, taču te ir tīrs un arī visas pilsētniekiem ierastās ērtības ir nodrošinātas. No rīta sirsnīgā saimniece mums uzcep lielu šķīvi ar pončikiem, un, tā kā, viņas ieskatā, šādas brokastis ir «pieticīgas», viņa vēl papildus sataisa un katram līdzi iedod folijā ietītu kancīti ar sieru. Un stāsta recepti.
Zemo namiņu ielokā vispretenciozākā ēka šeit ir tautas nams. Ne tikai tāpēc, ka tā ir ar ES Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta līdzfinansējumu pavisam nesen renovēta liela un koši dzeltena celtne. Tautas namam ir nosaukums — «Jaunība». Vai jūsu pilsētā ir jaunība? Nē? Bet Piedrujā ir. Jaunība, kas arī izskatās jauna. Ak, ja vēl arī būtu skaidrs, ko ar to jaunību darīt — bet vai gan šis jautājums mūs nenomoka visus.
Vēl tuvāk robežai
Piedrujas pēcpusdienas miers ir mānīgs. Robežsardze diendusu nepazīst.
Pirms padsmit gadiem Daugavas malā tika atklāts robežpārejas punkts, un arī tā būvēšanā noderēja Eiropas nauda. Daugavu starp Latviju un Baltkrieviju varēja šķērsot ar prāmi, un šo iespēju visvairāk izmantoja cilvēki, kuru tuvinieki ir otrā upes krastā. Kā nekā viņpuses Druja un šīspuses Piedruja ir vēsturiski cieši saistītas. Tomēr iedzīvotāju skaitam krītoties, vajadzība pēc šāda maršruta gājusi mazumā. Tagad robežpunkts ir slēgts, un lukturi, kas iezīmē ceļu no tā vārtiem līdz upei, vakaros paliek neiedegti.
Robežpārejas punktā strādā Robežsardze. Kad iepriekšējās dienas vakarā staigājam pa ciematu, patruļas apvidus automašīna pabrauca garām, bet neko vairāk kā pētošu skatienu mums neveltīja. Taču nākamajā dienā tāda pati mašīna mani pamana jau citā gaismā un prasa dokumentus. Pase man ir, bet pierobežas joslā ar to vien nepietiek. Ir jāizņem atļauja arī.
«Būs jābrauc līdzi rakstīt protokolu,» saka darbiniece. Pa ceļam viņa grib zināt, kas es tāds un ko te vispār daru, bet mans stāstāmais par valsts pētījumu programmu un pētījumu par kultūrvides attīstības, vides daudzveidības saglabāšanas un urbanizācijas procesiem Latvijas līdzsvarotas attīstības kontekstā pārtrūkst pusvārdā. Pretim brauc kāds oficierei pazīstamais, viņi pa atvērtiem automašīnu logiem pārmij dažus vārdus un pastāsta par noķerto mani. Pa logu ar šo pretimbraucēju, kurš droši vien tādu skatu ir redzējis ne reizi vien, sasmaidos arī es, un mēs dodamies tālāk. Par vjetnamiešiem un cigarešu kontrabandistiem, kas, spriežot pēc mediju ziņām, pašlaik ir starp galvenajiem robežsardzes darbības virzieniem, oficiere gan ar mani nevēlas runāt nemaz.
Robežpunkta uzgaidāmajā telpā pie sienas ir informācija ar meklējamajām vai pieskatāmajām personām, no kurām viena izskatās pat pazīstama. Ir ieslēgts televizors ar, šķiet, kāda rietumvalstu kanāla ziņām krievu valodā. Tā jau ir, Latvijas sabiedriskos medijus, kā vietējie stāsta, te nemaz uztvert nevar. Pēc tam dodos uz kādu no kabinetiem, kur kopā ar citu robežsargu vienojamies par notikumu interpretāciju. Tieku arī informēts, ka pie uzturēšanās atļaujas var tikt viegli, portālā Latvija.lv. Par visu uzrakstu paskaidrojumu un aizpildu Aizdomīgas personas anketu.
Pēc nelielām pārdomām un savstarpējām konsultācijām un manas biogrāfijas izstudēšanas viņi piedāvā «sodu» — uz vietas uzrakstīt iesniegumu par uzturēšanās atļaujas saņemšanu pierobežā. Robežsargi pēc tam laipni atsakās no mana piedāvājuma, ka viņi turpretim varētu aizpildīt mana pētījuma anketu, un tad jau dodos prom no ekskluzīvajām telpām.
Un tālāk jau — tikai uz priekšu. Latgale turpina asfaltēt ceļus, citās ceļmalās kāds tirgo meža labumus, citos ciematos arī cauri uzglūnošai pamestībai turpina urdzēt dzīvība. Augusta saule cauri kreklam silda jo ļoti, un augusta sienāži džirkst tā, ka tu zini — labāku laiku nebūs.
«Vot, takoje u nas prigraņičije,» dienu iepriekš, stāstot par Piedruju, savu sakāmo noslēdza viesnīcnieks. Un tā jau arī ir.
Ekspedīcija notika valsts pētījumu programmas Ekosoc_lv 5.2.8. projekta «Kultūrvides attīstības, vides daudzveidības saglabāšanas un urbanizācijas procesi Latvijas līdzsvarotas attīstības kontekstā» īstenošanas laikā. Projektā piedalās pētnieki no Vidzemes augstskolas un Latvijas Lauksaimniecības universitātes.
