Malaizija - baltā cilvēka vārti uz Āziju
Šī mana raksta pirmpublicējums bija žurnāla "KLUBS" 2013. gada decembra numurā. Pārpublicējums šeit ar redakcijas laipnu atļauju - Jānis
Malaizijas galvaspilsētu Kualalumpuru šobrīd saucu par savām mājām un plānoju šeit pavadīt vismaz divus gadus. Kāpēc? Jo Malaizijā ir viss, kā nav Latvijā – mūžīga vasara, smaidīgi cilvēki ar dažādu ādas krāsu, kalni, tīģeri un ziloņi džungļos, baseini uz māju jumtiem un sajūta, ka tev ir atvērta visa pasaule.
Ideja, ka dažus gadus varētu pavadīt kādā no ierastās Latvijas vides radikāli atšķirīgā reģionā, mums ar draudzeni bija jau sen, tomēr tikai šogad beidzot radās iespēja to īstenot. Kādā brīdī attapāmies brīvi no skolām, darbiem, vēl bez bērniem un hipotekārajiem kredītiem, un sapratām, ka vai nu tagad, vai nekad. Dienvidaustrumāzija mūs ieintriģēja ar savu šķietamo eksotiku un faktu, ka neviens no mums līdz šim to nebija apciemojis. Iedvesmojāmies arī no vairāku uz šo reģionu pārcēlušos mūsu draugu un paziņu regulārajiem ziņojumiem blogos un sociālajos tīklos – aprakstītā dzīve solīja regulārus piedzīvojumus un nekur citur neiegūstamu pieredzi.
Dažus mēnešus vēlāk ar pāris laimīgu sagadīšanos palīdzību man bija izdevies iegūt labi atalgota darba piedāvājumu manā profesijā globālas kompānijas Kualalumpuras ofisā. Pārvarējuši visas šaubas par to, kā būs un vai to tiešām vajag, sapakojām katrs pa vienam koferim un devāmies 20 stundu ilgajā ceļā. Malaizijā ieradāmies pašā vasaras vidū – viskarstākajā un sausākajā laikā, turklāt virs Kualalumpuras tobrīd veselu nedēļu karājās masīvs smoga mākonis, jo Sumatrā lielā platībā dega mežs. Jāpiebilst, ka arī vietējā ziemā temperatūra nokrītas varbūt par pāris grādiem, tomēr īstenus grēku plūdus tad gan var piedzīvot vai katru dienu. Lielais gaisa mitrums visu padara vēl sutīgāku, taču tā, ka uz ielas vispār nevarētu iziet, nav.
Pirmie iespaidi – Latvijā tik ierasto skujkoku vietā gar ceļa malām visur īsti palmu meži, un automašīnas, kā jau visās bijušajās britu kolonijās, ar stūri labajā pusē. Citādi viss bija negaidīti civilizēti. Ne velti Malaiziju dēvē par baltā cilvēka vārtiem uz Āziju – it īpaši Kualalumpurā lieliski saplūst rietumu un austrumu kultūras, arhitektūra un tradīcijas. Ja ir vēlēšanās, var izbaudīt pilnīgu eksotiku, bet var arī dzīvot dzīvi, kura maz atšķirsies no tās, ko ierasts baudīt rietumu metropolēs. Fantastikas filmu cienīgiem debesskāpjiem pieslējušās mazas, nošņurkušas mājeles un krāsaini tempļi, pilsētas vidū vienā ielas pusē pārdod BMW, bet otrā džungļos skan īsta putnu opera. Viedkartes tiek izmantotas it visur, caur nabadzīgākajiem rajoniem lielā ātrumā traucas supermoderns pilsētas ātrvilciens. Šķiet, Kualalumpura ar vienu kāju joprojām stāv savā koloniālajā pagātnē, bet ar otru, pārlecot šodienai, jau piepildījusi futūristisku nākotnes vīziju.
Savu neatkarību no Lielbritānijas Malaizija ieguva 1957. gadā un kopš tā laika viens no galvenajiem valsts izaicinājumiem ir bijis saliedēt savus pie dažādām etniskajām grupām piederošos iedzīvotājus. Lai arī sākumā ar šo uzdevumu nemaz neklājās viegli, un valsts vēsturē ir vairākas traģiskas epizodes, šobrīd islāmticīgajam etnisko malajiešu vairākumam (50%) ar būtiskajām ķīniešu (24%), pirmiedzīvotāju cilšu (11%) un indiešu (7%) minoritātēm izdodas sadzīvot relatīvā mierā. Tomēr tā labā ir upurēti vairāki no demokrātijas pīlāriem. Par spīti tam, ka Malaizija ir naftas eksportētājvalsts (degviela šeit ir ārkārtīgi lēta - 0.5 eiro par litru), vienreiz piedzīvojām benzīna trūkumu visā valstī. Kad beidzot uzgājām strādājošu uzpildes staciju, liels bija mūsu pārsteigums, uzzinot, ka pilnu bāku drīkst piepildīt tikai etniskie malajieši, bet visiem pārējiem jāsamierinās ar 10 litriem.
Īpašas privilēģijas pamatnācijai ir sastopamas arī citur. Ar likumu ir noteiktas malajiešu kvotas augstskolās, valsts un privātajos uzņēmumos. To mērķis – nodrošināt, lai ķīniešu minoritāte neizspiestu malajiešus no visām labākajām darbavietām. Šīs bažas ir pamatotas – par spīti daudzajiem ierobežojumiem, gandrīz visi šīs valsts bagātākie iedzīvotāji ir ķīnieši. Daudzi uzņēmēji man paslepus atklāja, ka, ja nebūtu šīs uzspiestās kvotas, malajiešiem viņu uzņēmumā vieta visticamāk neatrastos. Izklausās ārkārtīgi rasistiski, bet ķīniešu un malajiešu atšķirību attieksmē pret dzīvi un darbu nudien var novērot dzīvē, un tā ir radikāla. Kamēr ķīnieši ir ārkārtīgi fokusēti uz panākumiem it visā, pamatnācija dzīvei pieiet ar teju vai salinieku mentalitāti – kāpēc darīt, ja var nedarīt, jo saule taču tāpat spīdēs un kokā banāns izaugs neatkarīgi ne no kā. Ja runājam par trešo minoritāti – indiešiem, tad arī tur ir novērojama sava īpatnība. Kāda mana indiešu paziņas vārdiem runājot: „Mēs vai nu vadām banku, vai slaukām ielas. Indiešu vidusslānis šeit ir ārkārtīgi niecīgs”.
Oriģinālās ciltis jeb „Orang Asai” ir vēl viens pilnīgi atsevišķš stāsts. To pārstāvji sastopami galvenokārt mazatīstītajā Malaizijas austrumu daļā, ko no galvenās pussalas, uz kuras atrodas galvaspilsēta un kurā dzīvo 80% no šīs valsts 28 miljoniem iedzīvotāju, atdala Dienvidķīnas jūra. Tiek lēsts, ka 2 miljonus „Orang Asai” var iedalīt 65 dažādās etniskajās grupās. Daudzas ciltis dzīvo mūžameža vidū, īpašās „garajās mājās”, kuras savā starpā dala pat 100 ģimeņu. Tomēr pēdējās desmitgadēs aktīvie mūžameža izciršanas darbi daudzus iezemiešus ir piespieduši pārvākties uz pilsētām, kur tos nesagaida spoža nākotne. Par spīti juridiskajam statusam, kas līdzvērtīgs malajiešiem, pret cilšu pārstāvjiem nereti attiecas kā pret zemāku klasi. Mežu izciršana vieglas dienas nesola arī tajos mītošajiem Āzijas ziloņiem, tīģeriem un pārējiem ārkārtīgi plašās Malaizijas faunas pārstāvjiem.
Tomēr, par spīti visam augstākminētajam, uzturoties Malaizijā, var just, ka valsts neatlaidīgi virzās kā tehnoloģiskā, tā arī politiskā un kulturālā progresa virzienā. Salīdzinot ar citām vietām, kur dominējošā un oficiālā reliģija ir islāms, šeit gan valsts, gan tās iedzīvotāji ir ļoti toleranti pret citām reliģijām un to atklātu praktizēšanu. Ikvienā Malaizijas pilsētā netrūkst kā mošeju, tā budisma tempļu, kā arī katoļu un luterāņu baznīcu. Visu reliģiju galvenie svētki ir pasludināti par oficiālām brīvdienām, kuru ir tik daudz, ka Malaizija šajā rādītājā ir pirmajā vietā pasaulē.
Esmu drošs, ka pirmajā vietā pasaulē šī valsts ir arī pēc lielveikalu skaita, jo iepirkšanās, neatkarīgi no etniskās piederības, ir visu Malaizijas iedzīvotāju nacionālais sporta veids. Praktiski visa dzīve notiek milzīgos veikalos, kas piedāvā arī daudzējādas izklaides iespējas – kino, boulingu, klinšu kāpšanu, slidotavu, karaoke, koncertus un pat atrakciju parkus. Tāpat lielveikalā pilnīgi bez maksas tiek piedāvāts resurss, bez kura dzīve šeit ir ārkārtīgi nožēlojama – kondicionēts gaiss. Kondicionieri patērē daudz elektrības, un elektrība šeit ir visnotaļ dārga, tāpēc ir pilnīgi normāli vakaros un brīvdienās redzēt ģimenes vienkārši pastaigājoties pa veikalu vai sēžam uz soliņa, notiesājot līdzpaņemtās vakariņas.
Ēdiens šeit ir otra nacionālā apsēstība. Par ēšanu runā visi un visur, ķīnieši sveiciena vietā pat jautā „Vai šodien jau esat ēdis?” ekvivalentu. Malaizijas virtuvē ir saplūdušas visas šeit pārstāvētās kultūras, kā arī manāmas ietekmes no vēsturiskajiem kolonizatoriem angļiem un portugāļiem. Ēdienu pamatā ir rīsi vai nūdeles, ārkārtīgi plaši tiek lietotas garšvielas, bet no gaļas lopiem izteikts vietējo favorīts ir jērs, tiek daudz patērētas zivis un vietējie augļi. Noteikti jāpiemin „augļu karalis” durians, kura garša ir visnotaļ jēdzīga, taču smaku var just par puskilometra attālumā. Un tomēr malaizieši to ārkārtīgi mīl un dēvē par nacionālo lepnumu. Ļoti izplatītas ir ēdiena tirgotavas uz riteņiem, tāpat daudzviet aiz modernajām ēkām pagalmā iespraukušās beznosaukuma ēstuvītes, kurās, sēžot plastmasas krēslā pie plastmasas galda, par 1 eiro var nobaudīt to pašu, ko glaunā restorānā par 10 vai pat 20 reizes lielāku summu.
Tieši kā malaizieši var atļauties iepirkties tik milzīgā apjomā, man joprojām nav skaidrs. Cenu līmenis Kualalumpurā ir salīdzināms ar Rīgu, kamēr 75% mājsaimniecību iztiek ar 500 eiro mēnesī. Papildus tam importa automašīnas šeit ir vismaz trīs reizes dārgākas, jo valsts lobē paši savus autoražotājus, nosakot milzīgu importa nodokli. Tomēr ielas ir pilnas ar auto, sastrēgumi ir regulāra parādība, un uz kājāmgājējiem šeit skatās kā uz mazliet neriktīgiem. Ferrari, Porsche, Lamborgini un jaunākie Mercedes modeļi ir sastopami regulāri, bet pie to stūrēm lielākoties manāmas intelekta pārāk neapgaismotas sejas. Acīmredzami nelegālā ekonomika arī Malaizijā veido būtisku naudas plūsmu, kura neparādās oficiālajā statistikā. Nozīmīgu tās daļu noteikti veido pirātisko preču izplatīšana – ja Kualalumpuras lielākajos veikalos goda vietās gozējas īstas „D&G” somiņas, tad pietiek izbraukt mazliet ārpus pilsētas centra, lai veikalu plauktus bez kādas kautrēšanās pildītu pasaules populārāko zīmolu acīmredzami pakaļdarinājumi par smieklīgām cenām. Turklāt daudzi zīmoli, paši sev nezinot, ir paplašinājuši savu biznesu visneticamākajos virzienos. Ja vēlaties savā mājā „Calvin Klein” tualetes podu vai „Apple” peldbikses – nekādu problēmu.
Stikla torņiem, dārgām mašīnām un neskaitāmiem lielveikaliem piepildītajai Kualalumpurai, kurā kā jau pasaules megapolē var piedzīvot un iegūt teju visu, ir visai attāla saistība ar pārējo Malaiziju. Stundas brauciens jebkurā virzienā, un civilizāciju nomaina eļļas palmu plantācijas, mazas būdiņas, kurās par gaisa kondicionieri neviens pat nesapņo, un smaidīgi, par pieticīgo iztikšanu daudz nebēdājoši cilvēki. Nonākot otrā lielākajā Malaizijas pilsētā Džohorbaru (Johor Bahru), kas lielā mērā kalpo kā pārapdzīvotās Singapūras guļamrajons, mani un draugus pārsteidza, ka var eksistēt pilsēta ar vairāk nekā miljons iedzīvotājiem, kurā nav praktiski nekā un nenotiek arī nekas. Neskaitāmas automazgātuves un citi mazi servisa kantorīši, pilsētas vidū viens milzīgs lielveikals, un tas arī viss. Viesnīcas apkalpojošais personāls uz jautājumu, ko šeit redzēt vai kā izklaidēties, vien noraustīja plecus – nekā neesot, lai braucot uz Singapūru.
Uz Singapūru tiešām aizbraucām. Piedzīvot daudzējādos brīnumus, nekur citur Āzijā nesastopamo absolūtās drošības sajūtu un izslavēto dārdzību. Visu to arī saņēmām. Šo pasaulē vienīgo uz salas izvietojušos pilsētvalsti, kurā 1% Latvijas teritorijas viens otram burtiski uz galvas saspiedušies 5,4 miljoni iedzīvotāju, nudien var uzskatīt par pasaules brīnumu. Ja Kualalumpurā sadzīvo pagātne ar nākotni, tad Singapūrā ir tikai nākotne. Teju viss šajā pilsētā atrodamais ir modernākais pasaulē. Singapūra to var atļauties – vienā no pasaules galvenajiem finanšu centriem, katrs 25. iedzīvotājs ir miljonārs, rēķinot ASV dolāros. Nedz es, nedz mani draugi ar tādu rocību lepoties nevaram, tādēļ Singapūrā iebraucām tikai uz pāris dienām, turklāt nakšņojām Malaizijas pusē. Jāatzīst godīgi, Singapūra naktī ir, ļoti iespējams, visiespaidīgākā cilvēka veidotā ainava, kuru nācies redzēt. Lai to izbaudītu, pacēlāmies pasaulē augstākajā panorāmas ratā „Singapore Flyer”. Pusstundu ilgais apgrieziens noteikti bija tā vērts. Nenožēlojām arī nobraucienu pa Āzijas garāko trošu ceļu Sentozas salā, kura atvēlēta tikai un vienīgi pilsētnieku un viesu izklaidēm, un kurā izvietojušies neskaitāmi atrakciju parki un pludmales kūrorti.
Taču nevarēja nepamanīt, ka par pārticību singapūrieši maksā ar atteikšanos no vērtībām, kuras rietumniekiem ir ļoti pieķērušās pie sirds. Singapūrā ir praktiski neeksistējoša noziedzība, bet tas tiek panākts, faktiski atsakoties no privātuma. Itin viss tiek nepārtraukti uzraudzīts ar kameru un citu elektronisku ierīču palīdzību. Mūsu taksists, kad apjautājāmies, cik ļoti jāuzmanās uz ielas, smējās un teica, ka ikviens, kurš ir tik stulbs, lai mēģinātu paveikt kādu fizisku noziegumu, tiks notverts 3 stundu laikā. Jo nav taču, kur aizmukt.
Kā Singapūrā, tā Malaizijā nav brīvas piekļuves internetam, jo valdības aktīvi cenzē lapas, kuras satur „kaitniecisku” informāciju. Ar Ķīnu šī cenzūra gan sacensties nevar, tomēr laiku pa laikam uzdurties resursam, ko atvērt nav iespējams, ir diez gan kaitinoši. Arī politiski par īstu brīvi funkcionējošu demokrātiju nedz Singapūru, nedz Malaiziju dēvēt nevar. Daudzpartiju sistēma eksistē, bet pārliecinošu vairākumu vienmēr iegūst viena, kurai ir brīva pieeja administratīvajam resursam. Būtiska atšķirība ir novērojama korupcijas līmenī – ja Singapūrā tās faktiski nav, tad Malaizijā par salīdzinoši nelielām naudas summām ir iespējams pilnīgi viss. Varbūt tieši tādēļ šeit nevienu neuztrauc braukšana dzērumā, kas, lai arī oficiāli aizliegta, faktiski ir norma.
Rietumnieka acīm viegli saskatīt arī citas dīvainības. Par pilnīgi adekvātu praksi tiek uzskatīti vairākas naktis pēc kārtas ilgstoši ceļmalas koku un krūmāju apzāģēšanas darbi Kualalumpuras ekskluzīvākajā guļamrajonā. Divi vīri slinki zāģē, divi tūkstoši augšējā vidusslāņa pārstāvju neguļ. Un neviens (izņemot mani) nesatraucas. Laiks Malaizijā ir relatīvs – tikšanās var sākties laikā, bet var arī pāris stundas kavēties. Sistēmas nav, atliek vienīgi minēt. Nevienā liftā nav 4. stāva, toties ir 3A. Tas tādēļ, ka ķīnieši ir māņticīgi tetrafobi - viņu valodā skaitlis „četri” izrunājas līdzīgi kā „nāve”. Tāpēc tāda skaitļa nav, un viss. Ja nepaveicas, var gadīties, ka ielu, kurā esi noparkojies pie restorāna, bez brīdinājuma no abiem galiem aizver remontdarbu veikšanai. Varbūt uz dažām stundām, bet varbūt uz nedēļu vai divām.
Tomēr tās jau ir pastāvīgo iedzīvotāju problēmas. Tūristam Malaizija piedāvā visu, ko vien var vēlēties – pasakainas pludmales, debesskrāpjus, džungļus un krāšņus dabas skatus, izcilu iepirkšanos, iespēju izbaudīt vairākas kultūras un to virtuves, dažnedažādas atrakcijas un pulsējošu naktsdzīvi. Latvijas pilsoņi Malaizijā var iebraukt bez vīzas un uzturēties līdz pat 90 dienām no vietas. Braucot šurp, var aizmirst par biezām drēbēm un smagiem apaviem. Vienu džemperi vai jaku tomēr līdzi paņemiet – taksometros, lielveikalos un kinoteātros gaiss ir atdzesēts līdz līmenim, kas eiropietim izraisa drebuļus. Ja vēl par apģērbu, tad jārēķinās, ka Malaizija tomēr ir galvenokārt Islāmticīga valsts un pārmērīga atkailināšanās nebūtu vēlama, tāpēc meitenēm bikini un plecus atkailinošus krekliņus labāk atstāt mājās. Lielākajās pilsētās, visticamāk, problēmu nebūs, taču dodoties uz valsts austrumu daļu attieksme jau būs daudz konservatīvāka.
Ceļojot uz Malaiziju, obligāto pošu nav un, ja neplānojat dauzīties pa džungļiem, arī pēc malārijas tabletēm nekādas vajadzības nav. Kaut gan uz džungļiem aizbraukt ir vērts – tropiskā mūžameža platības visā pasaulē rūk ar katru dienu un var gadīties, ka pēc kāda laika šādu pieredzi piedzīvot būs daudz sarežģītāk. Saule šeit ir ļoti spēcīga, tāpēc pretiedeguma krēmam SPF 30 būs tieši laikā, pat ja jums nav īpaši jutīga āda. Par komunicēšanu nav vērts satraukties - angliski šeit un Singapūrā runā gandrīz visi, arī visa nepieciešamā informācija būs pieejama šajā valodā. Ja ceļojums plānots garāks, no Kualalumpuras, izmantojot šeit bāzēto zemo cenu aviokompāniju „Air Asia”, par pārdesmit līdz pārsimts eiro dažu stundu laikā ir iespējams nokļūt jebkurā Āzijas vietā vai pat Austrālijā.
Mēs ar draudzeni Malaizijā esam jau 6 mēnešus [nu jau astoņus un draudzene šobrīd ir atgriezusies Lartvijā - aut. piez.]. Adaptēšanās dzīvei šeit bija krietni vienkāršāka, nekā sagaidījām. Esam satikuši vēl pāris latviešus, uzņēmuši arī dažus ciemiņus, bet nekādas latviešu kopienas šeit nav, kaut visumā ārzemnieku ir gana daudz. Jāatzīst, ka atpakaļ uz Latviju pagaidām nevelk, mūžīgās vasaras vilinājums joprojām pārspēj vēlmi uzvelt kādu sniegavīru. Darba meklētājus gan nevaru iepriecināt – eksistē plaši ierobežojumi ārzemnieku nodarbināšanai, tāpēc uzņēmumi to izvēlas tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Visādi citādi – Malaizija ir lieliska vieta, kur pārziemot. Brauciet ciemos!
Jānis POLIS
Foto autori: Elīna Belova, Līva Krūmiņa, Igors Prokofjevs, Jānis Polis