“Amazing Race” pēc Taizemes vīzām un plānu maiņa 2016. gadam
Mēs ar Elīnu laiku pa laikam paskatāmies ASV realitātes šovu “Amazing Race”, kurā vairākas 2 cilvēku komandas apceļo pasauli, sacenšoties dažādu uzdevumu izpildē. Tad nu šajā nedēļā mums sanāca pašiem savs improvizēts “Amazing Race”, kura uzdevums bija ierobežotā laika periodā iegūt Taizemes vīzas, kas mums ļaus Chiang Mai uzturēties vēl 2 mēnešus. Jā, mēs esam mainījuši savus plānus un sākotnēji plānotās Āzijas apceļošanas vietā turpinām bāzēties vienā vietā. Bet par visu pēc kārtas.
Ja sekojat šim blogam no mūsu šābrīža piedzīvojuma sākuma, atcerēsieties, ka plānojām 6 mēnešus pārziemot kopumā 7 Āzijas valstīs. Aptuvens plāns bija līdz jaunajam gadam būt divās Taizemes pilsētās, bet pēcāk vidēji ik pa 3 nedēļām pārcelties uz citu valsti. Taču ne velti pastāv tādi teicieni kā “neviens kaujas plāns nepārdzīvo pirmo sadursmi ar ienaidnieku” vai “slikts ir tas plāns, kuru nevar mainīt”. Arī mēs, saprotot, tieši cik stresains pasākums ir katrā jaunā vietā atrast savām vēlmēm un budžetam atbilstošu dzīvesvietu uz dažām nedēļām, kā arī to, cik forši patiesībā ir Chiang Mai pilsētā Taizemē, kura bija un joprojām ir mūsu pirmais pieturas punkts, nolēmām, ka nepārtrauktā braukāšana ne pie kā laba nenovedīs. Tāpēc mums ir jauns plāns un tas paredz līdz pat marta pirmajai nedēļai turpināt dzīvot un strādāt Chiang Mai, lai pēcāk, sākoties rīsu lauku dedzināšanas un masīva smoga sezonai, šo pilsētu nomainītu pret kādu citu. Šobrīd par savu nākamo pieturu esam izvēlējušies Vjetnamas Hošiminu jeb, kā to joprojām dēvē paši vjetnamieši, Saigonu.
Šādas izmaiņas nozīmē arī to, ka plānoto divu mēnešu vietā, kuriem bijām nodrošinājuši vīzas, mēs Taizemē pavadīsim četrus. Tā kā tūrista vīzu pagarināt iespējams tikai par 30 dienām, bija skaidrs, ka jaunas vīzas kārtot nāksies ārpus Taizemes robežām. Dažādu apstākļu sakritības rezultātā par vīzas iegūšanas vietu izvēlējāmies sev labi pazīstamo Malaizijas galvaspilsētu Kualalumpuru, kurā pirms pāris gadiem kopīgi nodzīvojām 6 mēnešus, bet es - pat veselu gadu. Internetā pieejamā informācija gan brīdināja, ka Taizemes vēstniecība Kualalumpurā piekopj ļoti striktu vīzu izsniegšanas politiku, taču vēlme atkal apskatīt vietu, kuru kādu laiku saucām par mājām, bija gana spēcīga, lai par to pārāk nesatrauktos.
Tā nu 5. janvārī, pēdējā mūsu vīzu derīguma dienā, sēdāmies Air Asia lidmašīnā un pēc 3 stundām jau bijām Kualalumpurā. Autobuss, Uber un jau varējām ievākties mūsu ar AirBNB palīdzību rezervētajā miteklī Regalia Residence. Kualalumpurai kopā bijām atvēlējuši 5 dienas un 4 naktis, un uz naksmītni izlēmām netaupīt, izvēloties vienu no iespaidīgākajām daudzzīvokļu ēkām visā pilsētā, ar jumta “infinity pool” ar skatu uz Petronas torņiem, un daudzām citām ekstrām. Starp citu, netaupīt šajā gadījumā nozīmē maksāt aptuveni 35 eiro par nakti par brīnišķīgu divistabu dzīvokli :) AirBNB ir mega.
Pirmajā vakarā vēl aizbraucām atkalsatikties ar torņiem un paēst vakariņas, un jau nākamajā rītā, bruņojušies ar dokumentu paku, Taizemes vēstniecībā stāvējām rindā, lai pieteiktos jaunām tūrista vīzām. Tas izrādījas mūsu “Amazing Race” īstais starta punkts. Vēstniecībā mūsu iesniegtos dokumentus - pieteikuma formas, pases, fotogrāfijas, tālākceļa biļetes uz Vjetnamu, kā arī īres līgumu Taizemē - atzina par nepietiekamiem, un pieprasīja vēl arī: a) Malaizijā notariāli apstiprinātu vēstuli no darba devējiem, kas apliecina, ka mēs strādājam tur, kur sakām, ka strādājam; b) Notariāli apstiprinātu bankas kontu izrakstu, kas apliecina, ka mums ir pietiekami līdzekļu, jo skaidras naudas uzrādīšana nederot. To visu viņiem vajadzēja stundas laikā. Nekādi protesti par to, ka šādas prasības ir absurdas un neizpildāmas, nevienu īpaši neinteresēja. Sapratuši, ka savu taisnību pierādīt neizdodies, pārgājām pie plāna “B”, kuru prātīgi bijām apsvēruši, gatavojoties ļaunākajam.
Plāns “B” ietvēra glaunā dzīvokļa atstāšanu (pirms tam gan vēl aizskrējām nopeldēties jumta baseinā), jaunu aviobiļešu iegādi uz Malaizijas salu Penangu, kurā atrodas otra iestāde, kas šajā valstī varēja izsniegt mums tik vajadzīgās vīzas - Taizemes konsulāts Džordžtaunā. Par šo konsulātu biju lasījis, ka tajā attieksme pret vīzu izsniegšanu ir daudz relaksētāka un absurdas prasības dokumentiem parasti izvirzītas netiek. Daži klikšķi internetā, iegādātas aviobiļetes un viesnīca Džordžtaunā, stundas brauciens ar Uber uz lidostu, stundas lidojums, un esam jau pavisam citā vidē.
Penangas sala, kura savu nosaukumu dala ar Malaizijas štatu, ir ar interesantu vēsturi, kultūru un arhitektūru, pie kuras piestrādājuši kā briti, tā arī ķīnieši, indieši un malajieši. To atzīmē arī UNESCO, kas Džordžtaunas vēsturisko centru iekļāvusi Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Tomēr daudz baudīt mums to neizdevās - pēc ielidošanas vēlā vakarā, nākamajā rītā atkal stājāmies rindā iesniegt dokumentus. Šoreiz mūsu iesniegumus pieņēma bez jautājumiem un noticējām, ka nākamajā dienā bez problēmām tiksim pie kārotajām vīzām. Pārliecība bija tik spēcīga, ka jau nopirkām autobusa biļetes uz KL pustotru stundu pēc nozīmētā pasu (un, cerams, arī vīzu) saņemšanas laika. Autobusu tādēļ, ka kopumā ceļā uz KL pavadītais laiks būtu līdzīgs kā lidojot un nokļūstot uz/no lidostām, tomēr autobusa biļetes bija daudz lētākas, kā arī šāds ceļošanas veids ļauj apskatīt ko vairāk par betona džungļiem galvaspilsētā.
Lai pārmērīgi neizvērstu jau tā garo stāstu, šoreiz vīzas mēs dabūjām, lai arī nācās pastresot, kad jau atkal mums paprasīja dokumentus, kurus neprasīja nevienam citam. Tiesa, šoreiz tie bija tie paši, kurus mēs jau bijām snieguši KL, un, pēc 15 minūšu pārdomām, saņēmām savas pases ar tajās ieskavotām (!) vīzām. Taizemē vispār, acīmredzami, ir ierasts pie pasēm skavot klāt visādas bezjēdzīgas kvītis un sazin ko vēl. Skaidrs, ka atgriežoties Latvijā, ar steigu būs jākārto jaunas, necaurumainas pases.
Šīs epopejas laimīgs noslēgums nozīmē to, ka līdz 8. martam būsim sastopami Chiang Mai, droši brauciet ciemos. Tālāk mūsu ceļš vedīs uz Hošiminu un, visticamāk, aprīlī arī uz Vjetnamas pludmales pilsētu Hoijanu. Kas pēc tam? Pēc tam jau būs maijs, kurā mēs ceram, Latvija jau būs gana iesilusi, lai projektu “pārziemot siltumā” varētu veiksmīgi finišēt. Līdz nākamajai ziemai.
Viens mēnesis. Tieši tik atlicis līdz brīdim, kad teikšu ardievas Kualalumpurai un došos teju diennakti ilgajā atceļā uz Latviju. Lai arī sākotnēji plānota divu gadu garumā, Misija - Malaizija būs noslēgusies jau pēc gada. Bet man nebūs žēl.
Šie pēdējie pāris mēneši Malaizijā ir vēl grūtāki nekā pirmie un ir ļāvuši man uzzināt daudz jauna par sevi. Zināt, ka jau pavisam drīz Tu vairs nebūsi šeit, ka šobrīd uzsāktie ilgtermiņa projekti līdz galam nebūs jānoved, un par pieņemtajiem lēmumiem nekāda atbildība nebūs jānes, ir ārkārtīgi demotivējoši. Burtiski ik dienas sev nākas atgādināt, ka es esmu profesionālis un, ka profesionālis no entuziasta atšķiras tieši ar to, ka savu darbu izdara par 100%, neatkarīgi no tā, vai viņam tobrīd to gribas vai negribas.
Kas tālāk? Pateicoties manu šībrīža bosu uzstājībai noskaidrot, kas būtu tā pozīcija, ko es uzskatītu par sev ideāli piemērotu, man izdevās sastādīt dokumentu, kas to diez gan skaidri definē. Tiesa, vienlaicīgi tas man arī parādīja, ka darbs mediju aģentūrā Malaizijā nav man pārāk piemērots, un attiecīgi ļāva vieglāk atteikt visiem vilinošajiem piedāvājumiem turpināt darboties šeit. Īstermiņa plāns ir atgriezties Latvijā, pavadīt bezrūpīgu vasaru laukos, apceļot dzimteni kopā ar Elīnu, un tad atvērt sevi kādam jaunam izaicinājumam. Latvijā vai kur citur, tam laikam nav pārāk lielas nozīmes.
No pašanalīzes izriet divas būtiskas lietas. Pirmā - es jau ļoti sen neesmu strādājis kopā ar cilvēkiem, kuri patiesi deg par savu lietu. Šī sajūta ārkārtīgi pietrūkst un tieši tā būs viena prioritāte nākotnei. Otrā - es nebūšu laimīgs, kamēr vien neatradīšu, kā vairāk realizēt savu mīlestību pret mūziku. Šo savu personības daļu es vienmēr esmu atstājis novārtā, skaidri apzinoties, ka neesmu gana talantīgs, lai ar to nodarbotos profesionāli, tomēr ir sajūta, ka ar ķimerēšanos savā nodabā ir par maz. Saprast, kā darīt ko vairāk šajā virzienā, attiecīgi ir vēl viena prioritāte tālākajam ceļam.
Latvijā atgriežos Līgo dienā. Ierastais LV numurs atkal būs aktīvs, pārējie kontaktkanāli kā ierasts pieejami. Ja ir kas runājams vai piedāvājams, sazināmies!
Savu iepriekšējo ierakstu par strādāšanu Malaizijā noslēdzu, paužot pārliecību, ka ir iestājusies zināma stabilitāte, bet ka garlaicīgi nebūs arī turpmāk. Nebija un nav. Ironiski, bet man vajadzēja tieši divas nedēļas mēģināt pildīt jaunos darba pienākumus, lai es saprastu, ka tas nav man. Un uzrakstītu atlūgumu.
Kāpēc tā?
Lai vienatnē strādātu svešā valstī, ir jābūt ļoti spēcīgai motivācijai. Ļoti daudziem tā ir nauda - iespēja nopelnīt vairāk nekā Latvijā. Citus motivē ambīcijas - pierādīt sev un citiem, ka Tu vari ko sasniegt arī ārpus ierastā pīļu dīķa. Vēl kādam vienkārši gribas izbaudīt, kā tas ir, strādāt ārzemēs.
Mana motivācija bija kombinācija no visa augstāk minētā. Latvijā es objektīvi jau sen biju sasniedzis algota darbinieka ienākumu griestus, piere dauzījās arī pie iespējamās karjeras griestiem un arī ārzemēs vēl nekad nebija strādāts. Darbs Malaizijā bija perfekta atbilde uz to visu.
Tomēr pirms dažām nedēļām pēkšņi nonācis situācijā, kurā ļoti skaidri apzinājos, ka darbs, ko daru, lai arī es esmu pilnībā kvalificēts to veikt, man nesagādā nekādu prieku vai gandarījumu (detaļas kaut kad krietni vēlāk), es nolēmu vēlreiz izvērtēt savu motivāciju, lai saprastu, vai tiešām vēlos turpināt darīt šo darbu vismaz līdz kontrakta beigām 2015. gada vidū.
Izrādījās, ka stipri sašķobījušies ir visi trīs motivācijas pīlāri. Kā jau to varēja prognozēt, par spīti būtiski augstākajam ienākumu līmenim, naudas man joprojām ir tieši tik pat cik vienmēr - visam pietiek, bet pāri nepaliek. Taupītāja gēns manī nekad nav bijis un visticamāk arī nebūs. Profesionāli es jūtos sevi apliecinājis - 9 mēnešus vadošā amatā ārkārtīgi veiksmīgi nostrādājot ar uzņēmumu, kurš visā reklāmas un mārketinga industrijā ir izslavēts kā "prasīgākais klients Malaizijā", man ir skaidrs, ka šo un līdzīgus darbus es varu darīt jebkurā līmenī ikvienā pasaules malā. Tāpat ir zaudēta arī viesstrādnieka "nevainība" un secinājums ir viens - atšķiras pieejas, atšķiras prasības, bet pēc būtības nav absolūti nekādas atšķirības, vai manu darbu darīt Rīgā vai Kualalumpurā. Un ja tā, tad kāpēc darīt to, kas tev nesniedz gandarījumu, vietā, kurā nav neviena tev tuva cilvēka?
Kad es pateicu saviem bosiem, ka vēlos pārtraukt savu kontraktu un esmu gatavs par to maksāt (līgums paredz finansiālas saistības priekšlaicīgas pārtraukšanas gadījumā), viņi bija redzami šokēti. Kā man pēc tam neoficiāli atklāja, es tiku uzskatīts par aģentūras uzlecošo zvaigzni ar jau skaidri iezīmētu ļoti strauju karjeras progresiju. Man piedāvāja izvēlēties jebkuru brīvo pozīciju šajā vai saistītajās aģentūrās.Tas viss, protams, bija sasodīti glaimojoši, bet es darīju to, par ko mani iepriekš visvairāk slavēja - teicu "nē".
Es atteicos, jo, pavadījis nevienu vien gadu mediju aģentūrās, es skaidri zinu, ka, neatkarīgi no pozīcijas, es vienmēr būšu ar degunu "ekselī" un "poverpointā", mēģinot izdomāt teorētiskus risinājumus brendiem, kuriem es vienmēr būšu nebūtisks ārpakalpojuma sniedzējs. Tāds, kurš nekad netiks pielaists tik tuvu, lai patiesi varētu iedziļināties un piedāvāt jēgpilnu palīdzību biznesa mērķu sasniegšanai. Un ja trūkst papildu motivācijas, tad šī ir vienkārši mana laika šķiešana.
Tāpēc jūlija pirmās dienas būs manas pēdējās "Mindshare".
Kas tālāk? Tālāk ir ļoti daudz variantu. Varbūt es palikšu tepat Malaizijā un darīšu ko citu, varbūt atgriezīšos Latvijā un pierunāšu @IgorsProkofjevs atvērt picēriju, varbūt uz gadu aizbraukšu "Working Holiday" programmā uz Jaunzēlandi un liešu kokteiļus kādā bārā, vai varbūt nākamo pusgadu blandīšos riņķī pa Āziju ar mugursomu. Jebkurā gadījumā, garlaicīgi nebūs.
P.S. Misija - Malaizija, protams, turpinās, līdz kamēr tā nav beigusies. Turpinājums sekos :)
Pēc deviņiem Kualalumpurā nostrādātiem mēnešiem, ir sajūta, ka esmu tiesīgs un spējīgs pastāstīt par to, kā tas īsti ir - strādāt vidē, kura ārkārtīgi atšķiras no tās, pie kuras pierasts Latvijā. Visu šo laiku es esmu apzināti izvairījies publiski runāt par saviem pienākumiem, noslodzi, atalgojumu un sajūtām. Ne tādēļ, ka būtu ko slēpt, bet vairāk tāpēc, ka nebija sajūtas, ka tas ir pa īstam, ka tas ir kas stabils. Tagad tāda sajūta ir parādījusies, tādēļ laipni lūdzu iepazīties ar īsu ieskatu manā viesstrādnieka dzīvē.
Kā jau liela daļa no jums zina, 2013. gada jūnijā es noslēdzu teju sešus mēnešus ilgu pārrunu un dokumentu kārtošanas posmu ar vienu no pasaules lielākajām mediju un mārketinga servisu aģentūrām "Mindshare", kura dominē arī Malaizijas tirgū. Atgādināšu, ka valsts viestrādnieku politika ir ļoti stingra un darbu šeit atrast var praktiski tikai vadošās pozīcijās. Valsts noteiktajā 6 mēnešu pārbaudes laikā (visiem viesstrādniekiem) man tika piedāvāts digitālā direktora (Director, Digital) amats un iespēja pārraudzīt visas digitālā un mobilā mārketinga aktivitātes vienam no aģentūras lielākajiem klientiem un arī visas valsts lielākajiem reklāmdevējiem - fiksēto, mobilo un datu komunikāciju uzņēmumam "Maxis".
Kā uzņēmuma hierarhijā kotējas mana pozīcija? Mindshare ir aptuveni 200 darbinieku. Uzņēmumu vada menedžējošais direktors, zem viņa ir daži atsevišķu aģentūras departamentu (interaktīvā, jaunā biznesa, radošo servisu) vadītāji, kā arī klientu līderi, kuri vada komandas, kuras apkalpo konkrētus klientus. Šajās komandās ietilpst stratēģi, mediju plānotāji, statistiķi, mediju pirkšanas speciālisti un vēl dažas specifiskas pozīcijas ieņemoši pilsoņi. Pašiem lielākajiem klientiem (šobrīd trīs) ir arī savs digitālais direktors, kurš vada atsevišķu komandu un pēc statusa ir vienā līmenī ar klientu līderi. Tas arī ir mans darbs.
Manos ikdienas pienākumos ietilpst zīmola īstermiņa un ilgtermiņa komunikācijas stratēģiju izveide, digitālā budžeta plānošana (8 ciparu skaitlis USD), attiecību uzturēšana ar galvenajiem mediju partneriem (lasi - daudz alkohola un kukuļošanas mēģinājumu), kampaņu stratēģiskā plānošana, neskaitāmas prezentācijas, visu iespējamo citu ievārīto s**u strēbšana un arī vienkārši komandas (tiešā pakļautībā 5-6 cilvēki, netieši vēl 15) ikdienas darba pārraudzība. Vidēji šis prieks man aizņem 9 - 10 stundas dienā un tas arī ir aptuvenais laiks ko darbā pavada visi citi nozarē strādājošie šajā valstī.
Uzsākot darbu, bija ļoti grūti. Lielākā daļa Latvijā iegūtās pieredzes šeit izrādījās nederīga, citu mērogu, prasību un kultūras dēļ. Savas kompleksitātes dēļ Malaizijas mediju tirgus ir nesalīdzināms ar Latviju, attiecīgi pirmie trīs mēneši pagāja konstantā cīņā ar sevi, mēģinot gūt pārliecību tam, ka galu galā man izdosies saprast, kas šeit īsti notiek un kā ar to tikt galā. Ja es teiktu, ka nevienu reizi neapsvēru iespēju rakstīt atlūgumu un mukt atpakaļ uz Latviju, es melotu - tādas reizes bija ne viena vien. Skatoties atpakaļ, varu redzēt, ka tieši tāds bija manu bosu plāns - iemest mani vienā no dziļākajiem iespējamajiem atvariem un skatīties, vai es no tā izpeldēšu. Bet mēdz teikt, ka krējums vienmēr peld pa virsu, un tieši tur es sevi atrodu šodien :) Izrādījās, tā vietā, lai koncentrētos uz atšķirīgo, man vajadzēja savu uzmanību koncentrēt uz to, kas ikvienā pasaules malā tiek augstu vērtēts un kas vienmēr ir bijusi mana stiprā puse - loģiskā domāšana, skaidra komunikācija un spēja pieņemt operatīvus un lielākoties pareizus lēmumus. Lokālā tirgus zinātāju šeit netrūkst un tādus es atradu arī savā komandā, toties patstāvīgi domāt spējīgu cilvēku šeit ir ļoti maz, jo šai kultūrai ir raksturīgs, ka ir viens boss, kuram vienmēr ir taisnība, un miljons mērkaķīšu, kuri izpilda bosa vēlmes.
Savādi, bet tieši mana vēlme un spēja skaidri un argumentēti pateikt "nē", par kuru es Latvijā regulāri dabūju iekšā, šeit izrādījās mans lielākais aktīvs. Āzijas kultūrās neviens skaidri "nē" nesaka, par to, ka varētu runāt pretī bosam vai klientam nemaz nerunājot. Rezultāts ir viegli paredzams - lai arī aģentūra teorētiski tiek algota lai, izmantojot savas zināšanas un pieredzi, konsultētu klientu, klients vienmēr saņem to, ko vēlas, bet gandrīz nekad to, ko viņam patiesībā vajag. Lielāko uzņēmumu galvenie vadītāji šeit ir eiropieši un viņiem šis fakts ir skaidri redzams, tomēr kultūru tik viegli neizmainīt. Tieši tādēļ, sapratis kas ir kas mediju tirgū, es ātri vien pamanījos izsisties cauri vidējā menedžmenta trulajai sienai un nonākt pie viena galda ar savu un klienta top menedžmentu, kuriem mans tiešums un atklātība, kombinācijā ar profesionālo varēšanu, izrādījās pat ļoti pa prātam.
Uzreiz gan jāsaka, ka tas tiešām strādā lielākoties tikai ar eiropiešiem/amerikāņiem, vai rietumos izglītotiem aziātiem. Mēģinot runāt skaidru valodu ar kārtīgu malajieti vai ķīnieti, it īpaši augstā pozīcijā, var ātri vien palikt bez darba un reputācijas. Manā gadījumā man bija tiešs uzstādījums no vadības būt tam, kurš saka "nē" un arī attiecīgs atbalsts reizēs, kad tas netika novērtēts no klienta puses un bosiem nācās uzklausīt zvanus par balto rupekli, kurš nezina, ka nav pieklājīgi atteikt. Pilnīga pašdarbība šajā jomā droši vien būtu beigusies ar manu pāragru atgriešanos Latvijā :)
Runājot par darba vidi, tad manā uzņēmumā tā ir ļoti brīva, bet tas šajā tirgū ir izņēmums, nevis likumsakarība. Cilvēki darbā pavada ilgas stundas un manā vērtējumā nav pārāk produktīvi, bet ofisā valda pastāvīgs troksnis, smiekli, pārsvarā jaunais kolektīvs neievēro nekādus ģērbšanās standartus un jebkurā brīdī kāds var pienākt un piedāvāt viskija glāzi, atzīmējot kādu uzvaru "pičā" vai ko nu vēl. Ir pieejamas ārkārtīgi daudzveidīgas treniņu programmas ikvienam līmenim korporatīvajā hierarhijā, tiek skrupulozi sastādīts un lielākoties arī ievērots personības un karjeras attīstības plāns, bet algas pielikuma iespējas izvērtēšana un piešķiršana ir skaidri definēta un praktiski automatizēta. Kaitinošākā lieta droši vien ir nepieciešamība uzskaitīt, kam tiek patērēts laiks - ik nedēļu ir jāaizpilda virtuāla uzskaites lapa un, ja to neizdara, vienkārši tiek atslēgts e-pasts, kas pilnībā paralizē darbu. Runā, ka jo lielāka kompānija, jo lielāka birokrātija, un diemžēl arī Mindshare tās netrūkst.
Atalgojuma jautājums šajā tirgū ir diez gan atklāts - piedāvājot darbu bieži tiek publiskots arī atalgojuma līmenis. Tāpat vēlamo atalgojumu vienmēr iekļauj arī CV. Protams, ir iespēja kaulēties un labs speciālists vienmēr saņems vairāk nekā viduvējs tajā pašā amatā. Algu līmeņi ir ļoti dažādi. Augstskolas beidzējs, uzsākot savu pirmo darbu, mūsu uzņēmumā uz rokas saņem aptuveni 600 eiro, kas Malaizijā ir salīdzinoši liela alga, Makdonalda darbinieki saņem tikai ap 250 eiro. Iekļaujot garantētos bonusus, bet ne prēmijas, mans atalgojums pēc nodokļu nomaksas ir virs 3000 eiro mēnesī un, ņemot vērā, ka dzīves dārdzība Kualalumpurā ir līdzīga Rīgai, par to sūdzēties ir grūti.
Kopumā, lai arī lēmums braukt strādāt 9000 km no Rīgas nenāca viegli, pēc 9 šeit pavadītiem mēnešiem ir skaidrs, ka tas bija pareizs un no karjeras attīstības viedokļa pat izcils risinājums. Šobrīd esmu oficiāli apstiprināts darbā līdz 2015. gada vidum, saņēmis savu pirmo algas pielikumu un komplektā arī transfēru uz vēl 2x lielāku klientu - vienu no globālajiem FMCG grandiem, kuram arī ir apnicis, ka neviens nespēj pateikt "nē". Šis mans dzīves posms sākas tieši šodien un man nav ne jausmas, vai nākošie mēneši atkal nebūs tādi, kuros būs sajūta, ka nekas nav saprotams un gribas atpakaļ uz mājām. Man gribas ticēt, ka nē, jo par medijiem un mārketingu šeit pavadītajā laikā es noteikti esmu iemācījies vairāk, nekā visos Latvijā nostrādātajos gados kopā. Lai nu kā, garlaicīgi nebūs.
P.S. Ja ir vēl kādi jautājumi, droši uzdodiet tos komentāros. Iespēju robežās mēģināšu operatīvi atbildēt.
Ilustrācijas no Yang Liu sērijas "East meets West", kura ilustrē atšķirības austrumu un rietumu kultūrās.
Šī mana raksta pirmpublicējums bija žurnāla "KLUBS" 2013. gada decembra numurā. Pārpublicējums šeit ar redakcijas laipnu atļauju - Jānis
Malaizijas galvaspilsētu Kualalumpuru šobrīd saucu par savām mājām un plānoju šeit pavadīt vismaz divus gadus. Kāpēc? Jo Malaizijā ir viss, kā nav Latvijā – mūžīga vasara, smaidīgi cilvēki ar dažādu ādas krāsu, kalni, tīģeri un ziloņi džungļos, baseini uz māju jumtiem un sajūta, ka tev ir atvērta visa pasaule.
Ideja, ka dažus gadus varētu pavadīt kādā no ierastās Latvijas vides radikāli atšķirīgā reģionā, mums ar draudzeni bija jau sen, tomēr tikai šogad beidzot radās iespēja to īstenot. Kādā brīdī attapāmies brīvi no skolām, darbiem, vēl bez bērniem un hipotekārajiem kredītiem, un sapratām, ka vai nu tagad, vai nekad. Dienvidaustrumāzija mūs ieintriģēja ar savu šķietamo eksotiku un faktu, ka neviens no mums līdz šim to nebija apciemojis. Iedvesmojāmies arī no vairāku uz šo reģionu pārcēlušos mūsu draugu un paziņu regulārajiem ziņojumiem blogos un sociālajos tīklos – aprakstītā dzīve solīja regulārus piedzīvojumus un nekur citur neiegūstamu pieredzi.
Dažus mēnešus vēlāk ar pāris laimīgu sagadīšanos palīdzību man bija izdevies iegūt labi atalgota darba piedāvājumu manā profesijā globālas kompānijas Kualalumpuras ofisā. Pārvarējuši visas šaubas par to, kā būs un vai to tiešām vajag, sapakojām katrs pa vienam koferim un devāmies 20 stundu ilgajā ceļā. Malaizijā ieradāmies pašā vasaras vidū – viskarstākajā un sausākajā laikā, turklāt virs Kualalumpuras tobrīd veselu nedēļu karājās masīvs smoga mākonis, jo Sumatrā lielā platībā dega mežs. Jāpiebilst, ka arī vietējā ziemā temperatūra nokrītas varbūt par pāris grādiem, tomēr īstenus grēku plūdus tad gan var piedzīvot vai katru dienu. Lielais gaisa mitrums visu padara vēl sutīgāku, taču tā, ka uz ielas vispār nevarētu iziet, nav.
Pirmie iespaidi – Latvijā tik ierasto skujkoku vietā gar ceļa malām visur īsti palmu meži, un automašīnas, kā jau visās bijušajās britu kolonijās, ar stūri labajā pusē. Citādi viss bija negaidīti civilizēti. Ne velti Malaiziju dēvē par baltā cilvēka vārtiem uz Āziju – it īpaši Kualalumpurā lieliski saplūst rietumu un austrumu kultūras, arhitektūra un tradīcijas. Ja ir vēlēšanās, var izbaudīt pilnīgu eksotiku, bet var arī dzīvot dzīvi, kura maz atšķirsies no tās, ko ierasts baudīt rietumu metropolēs. Fantastikas filmu cienīgiem debesskāpjiem pieslējušās mazas, nošņurkušas mājeles un krāsaini tempļi, pilsētas vidū vienā ielas pusē pārdod BMW, bet otrā džungļos skan īsta putnu opera. Viedkartes tiek izmantotas it visur, caur nabadzīgākajiem rajoniem lielā ātrumā traucas supermoderns pilsētas ātrvilciens. Šķiet, Kualalumpura ar vienu kāju joprojām stāv savā koloniālajā pagātnē, bet ar otru, pārlecot šodienai, jau piepildījusi futūristisku nākotnes vīziju.
Savu neatkarību no Lielbritānijas Malaizija ieguva 1957. gadā un kopš tā laika viens no galvenajiem valsts izaicinājumiem ir bijis saliedēt savus pie dažādām etniskajām grupām piederošos iedzīvotājus. Lai arī sākumā ar šo uzdevumu nemaz neklājās viegli, un valsts vēsturē ir vairākas traģiskas epizodes, šobrīd islāmticīgajam etnisko malajiešu vairākumam (50%) ar būtiskajām ķīniešu (24%), pirmiedzīvotāju cilšu (11%) un indiešu (7%) minoritātēm izdodas sadzīvot relatīvā mierā. Tomēr tā labā ir upurēti vairāki no demokrātijas pīlāriem. Par spīti tam, ka Malaizija ir naftas eksportētājvalsts (degviela šeit ir ārkārtīgi lēta - 0.5 eiro par litru), vienreiz piedzīvojām benzīna trūkumu visā valstī. Kad beidzot uzgājām strādājošu uzpildes staciju, liels bija mūsu pārsteigums, uzzinot, ka pilnu bāku drīkst piepildīt tikai etniskie malajieši, bet visiem pārējiem jāsamierinās ar 10 litriem.
Īpašas privilēģijas pamatnācijai ir sastopamas arī citur. Ar likumu ir noteiktas malajiešu kvotas augstskolās, valsts un privātajos uzņēmumos. To mērķis – nodrošināt, lai ķīniešu minoritāte neizspiestu malajiešus no visām labākajām darbavietām. Šīs bažas ir pamatotas – par spīti daudzajiem ierobežojumiem, gandrīz visi šīs valsts bagātākie iedzīvotāji ir ķīnieši. Daudzi uzņēmēji man paslepus atklāja, ka, ja nebūtu šīs uzspiestās kvotas, malajiešiem viņu uzņēmumā vieta visticamāk neatrastos. Izklausās ārkārtīgi rasistiski, bet ķīniešu un malajiešu atšķirību attieksmē pret dzīvi un darbu nudien var novērot dzīvē, un tā ir radikāla. Kamēr ķīnieši ir ārkārtīgi fokusēti uz panākumiem it visā, pamatnācija dzīvei pieiet ar teju vai salinieku mentalitāti – kāpēc darīt, ja var nedarīt, jo saule taču tāpat spīdēs un kokā banāns izaugs neatkarīgi ne no kā. Ja runājam par trešo minoritāti – indiešiem, tad arī tur ir novērojama sava īpatnība. Kāda mana indiešu paziņas vārdiem runājot: „Mēs vai nu vadām banku, vai slaukām ielas. Indiešu vidusslānis šeit ir ārkārtīgi niecīgs”.
Oriģinālās ciltis jeb „Orang Asai” ir vēl viens pilnīgi atsevišķš stāsts. To pārstāvji sastopami galvenokārt mazatīstītajā Malaizijas austrumu daļā, ko no galvenās pussalas, uz kuras atrodas galvaspilsēta un kurā dzīvo 80% no šīs valsts 28 miljoniem iedzīvotāju, atdala Dienvidķīnas jūra. Tiek lēsts, ka 2 miljonus „Orang Asai” var iedalīt 65 dažādās etniskajās grupās. Daudzas ciltis dzīvo mūžameža vidū, īpašās „garajās mājās”, kuras savā starpā dala pat 100 ģimeņu. Tomēr pēdējās desmitgadēs aktīvie mūžameža izciršanas darbi daudzus iezemiešus ir piespieduši pārvākties uz pilsētām, kur tos nesagaida spoža nākotne. Par spīti juridiskajam statusam, kas līdzvērtīgs malajiešiem, pret cilšu pārstāvjiem nereti attiecas kā pret zemāku klasi. Mežu izciršana vieglas dienas nesola arī tajos mītošajiem Āzijas ziloņiem, tīģeriem un pārējiem ārkārtīgi plašās Malaizijas faunas pārstāvjiem.
Tomēr, par spīti visam augstākminētajam, uzturoties Malaizijā, var just, ka valsts neatlaidīgi virzās kā tehnoloģiskā, tā arī politiskā un kulturālā progresa virzienā. Salīdzinot ar citām vietām, kur dominējošā un oficiālā reliģija ir islāms, šeit gan valsts, gan tās iedzīvotāji ir ļoti toleranti pret citām reliģijām un to atklātu praktizēšanu. Ikvienā Malaizijas pilsētā netrūkst kā mošeju, tā budisma tempļu, kā arī katoļu un luterāņu baznīcu. Visu reliģiju galvenie svētki ir pasludināti par oficiālām brīvdienām, kuru ir tik daudz, ka Malaizija šajā rādītājā ir pirmajā vietā pasaulē.
Esmu drošs, ka pirmajā vietā pasaulē šī valsts ir arī pēc lielveikalu skaita, jo iepirkšanās, neatkarīgi no etniskās piederības, ir visu Malaizijas iedzīvotāju nacionālais sporta veids. Praktiski visa dzīve notiek milzīgos veikalos, kas piedāvā arī daudzējādas izklaides iespējas – kino, boulingu, klinšu kāpšanu, slidotavu, karaoke, koncertus un pat atrakciju parkus. Tāpat lielveikalā pilnīgi bez maksas tiek piedāvāts resurss, bez kura dzīve šeit ir ārkārtīgi nožēlojama – kondicionēts gaiss. Kondicionieri patērē daudz elektrības, un elektrība šeit ir visnotaļ dārga, tāpēc ir pilnīgi normāli vakaros un brīvdienās redzēt ģimenes vienkārši pastaigājoties pa veikalu vai sēžam uz soliņa, notiesājot līdzpaņemtās vakariņas.
Ēdiens šeit ir otra nacionālā apsēstība. Par ēšanu runā visi un visur, ķīnieši sveiciena vietā pat jautā „Vai šodien jau esat ēdis?” ekvivalentu. Malaizijas virtuvē ir saplūdušas visas šeit pārstāvētās kultūras, kā arī manāmas ietekmes no vēsturiskajiem kolonizatoriem angļiem un portugāļiem. Ēdienu pamatā ir rīsi vai nūdeles, ārkārtīgi plaši tiek lietotas garšvielas, bet no gaļas lopiem izteikts vietējo favorīts ir jērs, tiek daudz patērētas zivis un vietējie augļi. Noteikti jāpiemin „augļu karalis” durians, kura garša ir visnotaļ jēdzīga, taču smaku var just par puskilometra attālumā. Un tomēr malaizieši to ārkārtīgi mīl un dēvē par nacionālo lepnumu. Ļoti izplatītas ir ēdiena tirgotavas uz riteņiem, tāpat daudzviet aiz modernajām ēkām pagalmā iespraukušās beznosaukuma ēstuvītes, kurās, sēžot plastmasas krēslā pie plastmasas galda, par 1 eiro var nobaudīt to pašu, ko glaunā restorānā par 10 vai pat 20 reizes lielāku summu.
Tieši kā malaizieši var atļauties iepirkties tik milzīgā apjomā, man joprojām nav skaidrs. Cenu līmenis Kualalumpurā ir salīdzināms ar Rīgu, kamēr 75% mājsaimniecību iztiek ar 500 eiro mēnesī. Papildus tam importa automašīnas šeit ir vismaz trīs reizes dārgākas, jo valsts lobē paši savus autoražotājus, nosakot milzīgu importa nodokli. Tomēr ielas ir pilnas ar auto, sastrēgumi ir regulāra parādība, un uz kājāmgājējiem šeit skatās kā uz mazliet neriktīgiem. Ferrari, Porsche, Lamborgini un jaunākie Mercedes modeļi ir sastopami regulāri, bet pie to stūrēm lielākoties manāmas intelekta pārāk neapgaismotas sejas. Acīmredzami nelegālā ekonomika arī Malaizijā veido būtisku naudas plūsmu, kura neparādās oficiālajā statistikā. Nozīmīgu tās daļu noteikti veido pirātisko preču izplatīšana – ja Kualalumpuras lielākajos veikalos goda vietās gozējas īstas „D&G” somiņas, tad pietiek izbraukt mazliet ārpus pilsētas centra, lai veikalu plauktus bez kādas kautrēšanās pildītu pasaules populārāko zīmolu acīmredzami pakaļdarinājumi par smieklīgām cenām. Turklāt daudzi zīmoli, paši sev nezinot, ir paplašinājuši savu biznesu visneticamākajos virzienos. Ja vēlaties savā mājā „Calvin Klein” tualetes podu vai „Apple” peldbikses – nekādu problēmu.
Stikla torņiem, dārgām mašīnām un neskaitāmiem lielveikaliem piepildītajai Kualalumpurai, kurā kā jau pasaules megapolē var piedzīvot un iegūt teju visu, ir visai attāla saistība ar pārējo Malaiziju. Stundas brauciens jebkurā virzienā, un civilizāciju nomaina eļļas palmu plantācijas, mazas būdiņas, kurās par gaisa kondicionieri neviens pat nesapņo, un smaidīgi, par pieticīgo iztikšanu daudz nebēdājoši cilvēki. Nonākot otrā lielākajā Malaizijas pilsētā Džohorbaru (Johor Bahru), kas lielā mērā kalpo kā pārapdzīvotās Singapūras guļamrajons, mani un draugus pārsteidza, ka var eksistēt pilsēta ar vairāk nekā miljons iedzīvotājiem, kurā nav praktiski nekā un nenotiek arī nekas. Neskaitāmas automazgātuves un citi mazi servisa kantorīši, pilsētas vidū viens milzīgs lielveikals, un tas arī viss. Viesnīcas apkalpojošais personāls uz jautājumu, ko šeit redzēt vai kā izklaidēties, vien noraustīja plecus – nekā neesot, lai braucot uz Singapūru.
Uz Singapūru tiešām aizbraucām. Piedzīvot daudzējādos brīnumus, nekur citur Āzijā nesastopamo absolūtās drošības sajūtu un izslavēto dārdzību. Visu to arī saņēmām. Šo pasaulē vienīgo uz salas izvietojušos pilsētvalsti, kurā 1% Latvijas teritorijas viens otram burtiski uz galvas saspiedušies 5,4 miljoni iedzīvotāju, nudien var uzskatīt par pasaules brīnumu. Ja Kualalumpurā sadzīvo pagātne ar nākotni, tad Singapūrā ir tikai nākotne. Teju viss šajā pilsētā atrodamais ir modernākais pasaulē. Singapūra to var atļauties – vienā no pasaules galvenajiem finanšu centriem, katrs 25. iedzīvotājs ir miljonārs, rēķinot ASV dolāros. Nedz es, nedz mani draugi ar tādu rocību lepoties nevaram, tādēļ Singapūrā iebraucām tikai uz pāris dienām, turklāt nakšņojām Malaizijas pusē. Jāatzīst godīgi, Singapūra naktī ir, ļoti iespējams, visiespaidīgākā cilvēka veidotā ainava, kuru nācies redzēt. Lai to izbaudītu, pacēlāmies pasaulē augstākajā panorāmas ratā „Singapore Flyer”. Pusstundu ilgais apgrieziens noteikti bija tā vērts. Nenožēlojām arī nobraucienu pa Āzijas garāko trošu ceļu Sentozas salā, kura atvēlēta tikai un vienīgi pilsētnieku un viesu izklaidēm, un kurā izvietojušies neskaitāmi atrakciju parki un pludmales kūrorti.
Taču nevarēja nepamanīt, ka par pārticību singapūrieši maksā ar atteikšanos no vērtībām, kuras rietumniekiem ir ļoti pieķērušās pie sirds. Singapūrā ir praktiski neeksistējoša noziedzība, bet tas tiek panākts, faktiski atsakoties no privātuma. Itin viss tiek nepārtraukti uzraudzīts ar kameru un citu elektronisku ierīču palīdzību. Mūsu taksists, kad apjautājāmies, cik ļoti jāuzmanās uz ielas, smējās un teica, ka ikviens, kurš ir tik stulbs, lai mēģinātu paveikt kādu fizisku noziegumu, tiks notverts 3 stundu laikā. Jo nav taču, kur aizmukt.
Kā Singapūrā, tā Malaizijā nav brīvas piekļuves internetam, jo valdības aktīvi cenzē lapas, kuras satur „kaitniecisku” informāciju. Ar Ķīnu šī cenzūra gan sacensties nevar, tomēr laiku pa laikam uzdurties resursam, ko atvērt nav iespējams, ir diez gan kaitinoši. Arī politiski par īstu brīvi funkcionējošu demokrātiju nedz Singapūru, nedz Malaiziju dēvēt nevar. Daudzpartiju sistēma eksistē, bet pārliecinošu vairākumu vienmēr iegūst viena, kurai ir brīva pieeja administratīvajam resursam. Būtiska atšķirība ir novērojama korupcijas līmenī – ja Singapūrā tās faktiski nav, tad Malaizijā par salīdzinoši nelielām naudas summām ir iespējams pilnīgi viss. Varbūt tieši tādēļ šeit nevienu neuztrauc braukšana dzērumā, kas, lai arī oficiāli aizliegta, faktiski ir norma.
Rietumnieka acīm viegli saskatīt arī citas dīvainības. Par pilnīgi adekvātu praksi tiek uzskatīti vairākas naktis pēc kārtas ilgstoši ceļmalas koku un krūmāju apzāģēšanas darbi Kualalumpuras ekskluzīvākajā guļamrajonā. Divi vīri slinki zāģē, divi tūkstoši augšējā vidusslāņa pārstāvju neguļ. Un neviens (izņemot mani) nesatraucas. Laiks Malaizijā ir relatīvs – tikšanās var sākties laikā, bet var arī pāris stundas kavēties. Sistēmas nav, atliek vienīgi minēt. Nevienā liftā nav 4. stāva, toties ir 3A. Tas tādēļ, ka ķīnieši ir māņticīgi tetrafobi - viņu valodā skaitlis „četri” izrunājas līdzīgi kā „nāve”. Tāpēc tāda skaitļa nav, un viss. Ja nepaveicas, var gadīties, ka ielu, kurā esi noparkojies pie restorāna, bez brīdinājuma no abiem galiem aizver remontdarbu veikšanai. Varbūt uz dažām stundām, bet varbūt uz nedēļu vai divām.
Tomēr tās jau ir pastāvīgo iedzīvotāju problēmas. Tūristam Malaizija piedāvā visu, ko vien var vēlēties – pasakainas pludmales, debesskrāpjus, džungļus un krāšņus dabas skatus, izcilu iepirkšanos, iespēju izbaudīt vairākas kultūras un to virtuves, dažnedažādas atrakcijas un pulsējošu naktsdzīvi. Latvijas pilsoņi Malaizijā var iebraukt bez vīzas un uzturēties līdz pat 90 dienām no vietas. Braucot šurp, var aizmirst par biezām drēbēm un smagiem apaviem. Vienu džemperi vai jaku tomēr līdzi paņemiet – taksometros, lielveikalos un kinoteātros gaiss ir atdzesēts līdz līmenim, kas eiropietim izraisa drebuļus. Ja vēl par apģērbu, tad jārēķinās, ka Malaizija tomēr ir galvenokārt Islāmticīga valsts un pārmērīga atkailināšanās nebūtu vēlama, tāpēc meitenēm bikini un plecus atkailinošus krekliņus labāk atstāt mājās. Lielākajās pilsētās, visticamāk, problēmu nebūs, taču dodoties uz valsts austrumu daļu attieksme jau būs daudz konservatīvāka.
Ceļojot uz Malaiziju, obligāto pošu nav un, ja neplānojat dauzīties pa džungļiem, arī pēc malārijas tabletēm nekādas vajadzības nav. Kaut gan uz džungļiem aizbraukt ir vērts – tropiskā mūžameža platības visā pasaulē rūk ar katru dienu un var gadīties, ka pēc kāda laika šādu pieredzi piedzīvot būs daudz sarežģītāk. Saule šeit ir ļoti spēcīga, tāpēc pretiedeguma krēmam SPF 30 būs tieši laikā, pat ja jums nav īpaši jutīga āda. Par komunicēšanu nav vērts satraukties - angliski šeit un Singapūrā runā gandrīz visi, arī visa nepieciešamā informācija būs pieejama šajā valodā. Ja ceļojums plānots garāks, no Kualalumpuras, izmantojot šeit bāzēto zemo cenu aviokompāniju „Air Asia”, par pārdesmit līdz pārsimts eiro dažu stundu laikā ir iespējams nokļūt jebkurā Āzijas vietā vai pat Austrālijā.
Mēs ar draudzeni Malaizijā esam jau 6 mēnešus [nu jau astoņus un draudzene šobrīd ir atgriezusies Lartvijā - aut. piez.]. Adaptēšanās dzīvei šeit bija krietni vienkāršāka, nekā sagaidījām. Esam satikuši vēl pāris latviešus, uzņēmuši arī dažus ciemiņus, bet nekādas latviešu kopienas šeit nav, kaut visumā ārzemnieku ir gana daudz. Jāatzīst, ka atpakaļ uz Latviju pagaidām nevelk, mūžīgās vasaras vilinājums joprojām pārspēj vēlmi uzvelt kādu sniegavīru. Darba meklētājus gan nevaru iepriecināt – eksistē plaši ierobežojumi ārzemnieku nodarbināšanai, tāpēc uzņēmumi to izvēlas tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Visādi citādi – Malaizija ir lieliska vieta, kur pārziemot. Brauciet ciemos!
Jānis POLIS
Foto autori: Elīna Belova, Līva Krūmiņa, Igors Prokofjevs, Jānis Polis
Ir pagājis krietns laiks kopš pēdējoreiz rakstīju ko garāku par bloga ierakstu, tādēļ, kad mani uzrunāja žurnāls "Klubs" ar piedāvājumu tā lasītājiem pastāstīt, kāda tā Malaizija īsti ir, pārliecības par savu varēšanu tikt līdz 20000 zīmēm nebija. Lai nu kā, iespēju garām laist nevarēja, tāpēc jau šobrīd "Kluba" decembra numurā veselas 5 lapaspuses ar interesantiem faktiem par Malaiziju un Singapūru, un krāsainām manām, Elīnas, Igora un Līvas bildēm. Meklējiet "narvesenos" un kur nu vēl tādus žurnālus tagad pārdod.
Jāatzīst, ka savu atvaļinājumu plānoju laicīgi. Biļetes nopirku jau pirms dažiem mēnešiem, kad nolēmām ar Jāni, ka neizdevušā kopīgā ceļojuma vietā uz Āfriku braukšu apciemot viņa ģimeni Malaizijas galvaspilsētā - Kuala Lumpurā. Tobrīd vēl konkrētu plānu ko un kā nebija. Nemaz nerunājot par Singapūru. Jāmin, ka šis bija mans pirmais brauciens uz slapjās Āzijas daļu, tāpēc īpašu ekspektāciju nebija un pirms brauciena speciāli nemēģināju izzināt ko vairāk. Gribēju, lai mani pārsteidz tur redzētais.
Tā nu noliku darbus malā, lai dotos 8 stundu garā lidojumā no Kazahstānas, Almati, kas nu jau otro gadu ir manas
temporary
mājas.
We're going on an adventure, Charlie!
Jāatzīst, ka garo lidojumu kompensēja puslitra Baileys pudele somā un pēcāk, stjuartes laipni piedāvātais rums un vīni, kas gan nespēja nodrošināt teleportēšanās efektu, tomēr iedrošināja turpat lidmašīnā uzspēlēt līdzi vesto dombru.
Kas mani satika šovasar, noteikti atceras, kā sūdzējos par drēgno klimatu Rīgā. Kuala Lumpurā pat pēc Kazahstānas vasaras ar +35 grādiem pēc celsija šķita karsti. Ūdens tuvums to nekompensē, tieši otrādi - padara klimatu par smagi panesamu ārzemniekam. Atminos, ka iznākot no lidostas uzreiz atmiņā nāca skati no National Geographic video sižetiem par tūristu piedzīvojumiem mūžzaļo mežu aplokā, vienmēr mitriem apaviem un narkokurjeru labaratorijām džungļu vidū. Nolēmu neriskēt ar nāvessodu un nevedu neko no Ču ielejas (Chuy Valley), kas vēl, pieņemu, bija Padomju laiku slavenākā marihuānas audzēšanas vieta Kazahstānā.
We also have four seasons in Malaysia. It's summer, summer, summer and summer.
Pēc īsām takšu medībām jau braucu cauri apkaimēm uz pilsētas centru - šķiet, labāko vietu, kur dzīvot. To pēc dažām dienām apliecināja ekskursijas busiņa vadītājs, izlaižot mūs netālu no mājām un uzslavējot Jāni ar frāzi: "Mont Kiara? You're a rich boy!"
Devos uz Verve Suites, kur pēc īsas apspriedes ar apsardzi jau nācu iekšā pa durvīm dzīvoklī, kur skanēja Kazakhstan anthem Borata izpildījumā. Tas vienmēr silda sirdi :)
Tos, kas uztraucas par Elīnas un Jāņa dzīvi te, esmu gatavs mierināt, - iejutušies viņi ir kārtīgi, un šķiet, ka ļoti labi. Lielisks dzīvoklis 21. stāvā, vismaz 5 dažādi apsildāmi, neapsildāmi, īsāki vai gagarāki, parasti vai infinity baseini, divi kinoteātri, trīs trenažieru zāles. Dzīvas zivis baseinos kā dekorācija ēku kompleksam. Ēkas augšstāvā - atpūtas telpas. Uzskaitīt var diezgan ilgi.
Elīna ir lieliska. Visi zina, ka sievietes īstā vieta ir virtuvē, kur gatavot maltītes. Tikmēr Jānis vakarus pavada, ērti iekārtojies dīvānā, iepretim vismaz 100 collu lielam monitoram. Skan jauki, un tā arī ir.
Tālāko var aprakstīt kā vienu milzīgu piedzīvojumu, jo viss bija tik piesātināts ar garšām, krāsām un redzēto, ka vēl šobrīd man izdodas atminēties aktivitāšu un pasākumu grafiku tikai pēc bilžu albuma mobilajā ierīcē. Pārsteidza ļoti daudz kas. Jāatzīst, ka draugi arī mani sagaidīja sagatavoti. Bija izstrādāts aktivitāšu plāns, pēc kura lielākā vai mazākā mērā vadījāmies. Par tālāko mēģināšu iespējami īsi.
Pilsētas centrs. Nakts. Petronas dvīņu torņi. Daudz augstceltnes, kas robežojas ar nelielām divstāvu ēkām, kurās ir kafeinīcas, bāri, naktsklubi. Starp citu, lielākoties Kuala Lumpuras naktsdzīvi pārdzīvoju, iejūtoties autora Ewe Paik Leong grāmatas "Kuala Lumpur Under Cover" galvenā tēla lomā, jo pašam to visu piedzīvot vairs nebija spēka. Arī Jānim, kurš gandrīz nedzer.
Pilsēta ir dažāda, tādu to arī vēlējos apskatīt, tāpēc līdztekus centram un tūristu pilnām vietām devāmies arī uz nomali. Gan ne tādu, kur mūs varētu pārsteigt bariņš vietējo ar mačetēm un piesavināties iOS vadītās un Stīva Džobsa iedvesmotās ierīces, tomēr pietiekamu, lai redzētu nabadzīgāku cilvēku dzīves ritmu. Nezinu kā, bet viņi, šķiet, iztiek bez kondicioniera un baseina uz jumta.
Restorāni un ēdiens. Līdz Michelin zvaigžņu resotrāniem netikām, tomēr paspējām baudīt ēdienu gan dārgākās vietās kā Petronas torņos, gan ielu ieskrietuvēs. Ēdiens ass, bet garšīgs. Principā, sastāvdaļas ir nemainīgas: vista, zivis, rīsi, makaroni un piedevas. Tam virsū tika uzderti neskaitāmi litri kokosa sulas un ledusauksta minerālūdens.
Atrakciju parks. Tas gan bija varenjauks piedzīvojums. Draugi nebijās no maniem žēlastības pilniem saucieniem, ka ir bail, un izvizināja, šķiet, visās iespējamās atrakcijās. Vismaz četrreiz atceros sevi karājoties ar galvu lejup. Pēc tam bija vēl šausmu istaba, ko ar Jāni šķērsojām, iejūtoties kādas šaušanas spēles varoņu lomās, ūdens atrakcijas, neskaitāmi baseini, kartinga trase un lielākā Vuvuzela pasaulē. Tā bija dikti jautra, un mēs braucām ar to vēl un vēl.
Tempļi un vēsturiskas vietas pilsētā. Alas. Malaizijā lielu iedzīvotāju daļu pārstāv ķīnieši, tāpēc daudzi uzraksti ir tulkoti šajā valodā, bez tam ir arī tempļi. To visu aprakstīt ir diezgan neiespējami. Jācer, ka kāds no bloga autoriem padalīsies ar bildēm. Pārsteidza dzīvnieki, putni, vide un ekoloģija. Tradīcijas.
Pēc dažām dienām Kuala Lumpurā devāmies uz Johor Bahru, kas atrodas stundas lidojuma attālumā. Laiku īsinājām, ar Elīnu apspriežot bikini zonas epilāciju sievietēm. Ieradāmies tuvāk vakaram. "JB" ir diezgan maz līdzīga "KL", jo izklaides iespējas ir teju nekādas.
Viesnīca mūs pārsteidza, jo diezgan krasi atšķīrās no ekspektācijām. Tripadvisor bija apmānīts un tādi bijām arī mēs, tāpēc nolēmām tur laiku īpaši nepavadīt. Nekas, devāmies pāri robežai uz Singapūru, kāds arī bija brauciena mērķis.
Singapūra. Tā nu gan ir valsts! Neliela, tomēr ļoti attīstīta pilsēta. Lieliska infrastruktūra, moderna arhitektūra, augsts dzīves līmenis. Pirmām kārtām, devāmies uz pasaulē lielāko panorāmas ratu Singapore Flyer, kas nestāv blakus pat zināmajam London Eye. Iespaidus nodot ir teju neiespējami, jo redzētais atgādināja kadrus no fināla sērijas seriālā par detektīvu aģentūru "Moonlight" ar Brusu Villisu. Tropu lietus mums traucēja turpināt pilsētas izpēti, tāpēc mēs ar Jāni, izdzerot vietējā ražojuma alus skārdeni, un Elīna vīna pudelīti, devāmies meklēt taksi braucienam pāri robežai.
Braucienu aprakstus pāri dobežai no Johor Bahru uz Singapūru varētu ietilpināt atsevišķā rakstā, jo kādas tik ķibeles mums negadījās, tomēr vislabāk atmiņā, protams, paliek neplānotais brauciens ar taksi pāri robežai. Parasti mēs nokļuvām ar taksi līdz robežai, bet šoreiz taksists, nezinādams ceļu, iebrauca tranzīta zonā, kas manī raisīja paniskus smieklus. Brīnums, ka es netiku pārbaudīts uz narkotiku ietekmi, jo, neskatoties ne uz ko, smējies biju vismaz 15 minūtes no vietas. Taksists, nezinādams ceļu, tika strupceļā, jo atpakaļ izbraukt nebija iespējams, savukārt, šķērsot robežu viņš nevarēja GPS sekošanas ierīces viņa automašīnā un pases neesamības dēļ. No malas, iespējams, tas izklausās ļauni, tomēr mēs smējāmies kā traki. Vadītājs bija šokā. Tas brauciens, kamēr izkļuvām no strupceļa, mums izmaksāja daudzdesmit naudiņas, tomēr tas bija tā vērts.
Spilgtu iespaidu atstāja atpūta Sentosa island un brauciens ar MegaZip. Redzētais vislabāk gan ir atspoguļots video. Tālāk devāmies uz valsts un pilsētas centru. Jānis ar Elīnu devās skatīties puķes un augus (soo lame), kamēr es baudīju diendusu un kokteiļus vietējā kafeinīcā. Tam sekoja skaņas un gaismu izrāde, kas priecēja acis un ausis. Šī diena noslēdzās ar braucienu vietējā vilcienā, ar ko cerējām nokļūt līdz robežkontroles punktam. Pēc pusstundas gan metām mieru, iemainot vilcienu pret taksometru,- apļot pa pilsētu pēc nogurdinošas dienas nav labākā izpriece.
Drīz jau bija jādodas atpakaļ uz Johor Bahru, lai tālāk dotos uz Elīnas uz Jāņa mājām Kuala Lumpurā. Tur, paspēju veikt goda vizīti lokālajā Havas Worldwide ofisā, apsveicināt citas valsts kolēģus, kā arī veikt nelielu iepirkšanās tūri pa vietējiem lielveikaliem. Patiesībā, gandrīz visus brīvos brīžus aizpildīja ieprikšanās ķīniešu preču veikalos. Piemēram, esmu ticis pie jaunām Beats by Dr.Dre Ferrari Edition austiņām par ~3$. Labi, ka skan abas. Kolēģi darbā ievērtēja.
Pēc atgriešanās lielpilsētā svinējām Jāņa dzimšanas dienu, kas arī bija mana pēdējā nakts pirms brauciena. Neizpalika arī torte un svecīšu pūšana, nakts pelde baseinā ar skatu uz Petronas torņiem un... lidmašīna 6 no rīta, kas nozīmēja, ka ir palikušas vairs tikai dažas stundas naktsmiegam.
Jau paceļoties lidmašīnai nācu pie secinājuma, ka šeit vēl jāatgriežas. Neesmu izņēmums - arī man līdzīgi kā daudziem eiropiešiem Taizeme, Malaizija vai Singapūra varētu kļūt par jaunu dzīvesvietu. Vismaz uz dažiem gadiem. Ko vairāk vajag kā turēt aukstu koksriekstu vienā rokā, kamēr ar otru vadīt Porsche kabrioletu? Nu, tā, lai var rakstīt blogu "Two idiots feat. a Pretty Blonde abroad".
P.S. Šis, pieņemu, ir garākais raksts, ko var atrast blogā "Misija - Malaizija", tomēr piedzīvoto īsāk man aprakstīt neizdevās. Paldies, ka izlasījāt. Vēl viens, šoreiz virtuāls paldies Jānim un Elīnai, pateicoties kuriem šis viss varēja īstenoties. Tiekamies, cerams, Čimbulaka pašā augšā, lai es varētu jums ierādīt īstos ziemas priekus.
Kā jau tie, kuri seko mūsu aktivitātēm sociālajos medijos, būs pamanījuši, pagājušo nedēļu mēs pavadījām, izklaidējot ciemos atbraukušo draugu. Kopā ar Igoru gan eksplorējām Kuala Lumpuru, gan arī bijām aizbraukuši tālākā ceļojumā uz Singapūru. No šīs nedēļas foto un video materiālu ir tik daudz, ka to atlasei un apstrādei paies labs brīdis. Tāpēc līdz tam mazs tīzerītis ar mazu, mīļu mērkaķīti :)
