Marko Rass par izrādi “Svinības” (18.04.2018.)
Uzreiz jāsaka, Svinības ir mana izrāde. Tas ir žanrs un stāsta pasniegšanas veids, un pārdzīvojums, kādu es teātrī gaidu un šad tad arī sagaidu. Pieļauju, ka lielai daļai skatītāju, kuriem patika (un joprojām patīk) Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, Svinības ir īstā izrāde, ko apmeklēt, ja vēl nav paspēts.
Abām izrādēm ir vairāki būtiski vienojoši faktori, kas tās ļauj sasaistīt, varbūt pat kaut kādā veidā salīdzināt. Abām izrādēm režisors ir Aleksandrs Morfovs, kurš gan Svinībās, gan Dzeguzes ligzdā ap sevi ir sagrupējis izcilu komandu - scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, kurš uz skatuves ir uzbūvējis funkcionālu divstāvīgu villu, kas uz pirmo acu uzmetienu varētu atgādināt viņa paša veidoto scenogrāfiju mūziklam Oņegins. Video mākslinieks ir Artis Dzērve, kurš uz skatuves ir atdzīvinājis Alberta ielas jūgendstila arhitektūras apbūvi, un, protams, gandrīz visu Dailes teātra aktieru ziedu, kas ārkārtīgi dzīvi un viegli izved cauri ne tik vieglajam stāstam.
Īpaši izcelt kādu no aktieriem šoreiz negribētos un tomēr atzīmējami ir Artūrs Skrastiņš, Ģirts Ķesteris, Kristīne Nevarauska, Rēzija Kalniņa. Īpašs bravo ir Laurim Dzelzītim!!!, kurš pēc izrādes pat sniedza autogrāfus pie teātra dienesta ieejas. Tas nozīmē, ka mums teātrī ir reālas zvaigznes. Bet kopumā tas ir viss aktieru ansamblis, kas šai izrādei iedod īsto dzīvību, kas skatītāju notur pie uzmanības.
/Foto: Daina Geidmane/
Uzmanība ir koncentrēta un nepazūd, kopš brīža, kad zālē nodziest gaisma līdz izrādes beigām, kad sāc sev uzdot daudz un dažādus jautājumus - vai tiešām tas viss, kas tika skatīts gandrīz trīs stundu garajā izrādē bija īstenība nevis rakstnieka Kristiana (Artūra Skrastiņa) topošās grāmatas izspēlēts murgains stāsts? Kāds varbūt mierinās sevi ar domu, ka piedzīvotais ir tikai slimas fantāzijas, cits meklēs, cik tālu ir novietota piedošanas robeža un vai piedošana ir iespējama vienmēr. Citi spļaudīsies un internetā jau spļaudās, kamdēļ šāda tēma vispār ir jāuzved uz skatuves, ja ikdienas dzīve jau ar to ir pārpārēm pilna. Un te arī ir mūsu problēma. Daļēji arī par to ir šī izrāde.
Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur neskaitāms ļaunums tiek slēpts dažādu iemeslu dēļ. Slēpts noklusējot, slēpts nerunājot gan aiz bailēm, gan gļēvuma, gan kauna, gan slinkuma, arī aiz cieņas. Arī tāpēc, ka nav ērti runāt un vieglāk ir novērsties, nedzirdēt, nedomāt. Vieglāk ir ignorēt un pagriezties uz citu pusi vai paiet garām. Protams neizslēdzama ir arī pārlieku liela ticība labajam, ļaunumu no pasaules izsvītrojot kā neesošu pēc būtības, kā kaut ko savā “pasaulītē” nereālu. Un kamēr tas neiezagsies tavā idillē, tikmēr tas tevi nekādi neskars.
Izrāde skar smagas tēmas un skatītājam ļauj piedzīvot pamatīgu līdzpārdzīvojumu, nenoliedzami kādam arī riebumu, bet iekšas tiks raustītas pavisam noteikti. Ja nu kāda no šī brīža repertuāra izrādēm Dailes teātrī ir noteikti jāapmeklē, tad šī ir tieši tā izrāde.
P.S. Interesnti kā stāsts izvērstos, ja Helge (Ģirts Ķesteris) izvēletos dzelteno lapiņu?