vakar guļot uz aukstas grīdas es runāju ar sevi balsī glāstošā kā pavasara saule un klausījos kā vējš plēš jumta kārtas metāla plāksnes dēļus reģipsi sienas un visbeidzot paceļ mani divdesmit metrus virs zemes aizsitot elpu aizķerot aiz vadiem salaužot kaulus iemetot jūrā noslīkst
bet es nenoslīku es atgriezos dzīvoklī iegāju karstā dušā uzslēju telti un skatījos mēness gaismā līdz acīs sabira smiltis un krāteri sāka izplūst
















