“Nav tikai taisna ceļa līdz kaut kam, bet tie līkumi ir forši.”
Intervija ar muzikoloģi Gundu Miķelsoni par mūziku, valodu un kaut ko pa vidu
Artūrs Kašs
Pēdējā laikā es esmu sapratis, ka man interesē ne tikai mūzika, bet arī valodniecība. Un ko tādā gadījumā iesākt? Līdz ar to vērsos pie muzikoloģes un mūsu skolas mūzikas teorētisko priekšmetu pedagoģes Gundas, kurai arī ir līdzīgas intereses kā man, lai noskaidrotu, vai un kā var divas sfēras apvienot savā profesijā, un kā tad tas ir.
Artūrs: Es pareizi saprotu, ka Jūs esat studējusi muzikoloģiju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un šobrīd studējat rakstniecību RTU Liepājas akadēmijā. Tātad Jums abas šīs nozares pievelk, bet vai vienlīdzīgi?
Gunda: Tas ir interesants jautājums, vajadzētu droši vien arī ilgāk padomāt, bet tas pirmais, kas man nāk prātā, ir, ka es īstenība nezinu vēl skaidru atbildi. Ja mēs salīdzinām, cik ilgi es esmu nodarbojusies ar muzikoloģiju, tie varētu būt kādi daži gadi, pretēji rakstniecības studijas es esmu uzsākusi tikai septembrī. Tas pat vēl nav pusgads, līdz ar to vajadzētu vairāk gūt ieskatu šajā otrajā sfērā, lai varētu izprast līdz galam. Bet es ļoti priecājos, ka vismaz tik tālu, cik es esmu šobrīd dzīvojusies Liepājā un pildījusi dažādos darbus, šīs abas sfēras ļoti, ļoti eleganti sevi papildina un viena bez otras nevar iztikt.
Artūrs: Ja nevis tikai rakstniecība, bet gan pati valoda un mūzika, tad vai šīs abas sfēras ir vienlīdzīgas, vai tad tomēr velk uz valodu vai uz mūziku, vai kaut kur pa vidu?
Gunda: Es laikam teiktu, ka es esmu pa vidu stāvošs cilvēks, jo es galīgi negribētu sevi asociēt ar izteiktu mūziķi. Es domāju, ka tam varētu būt arī saistība ar manu pagātni un manu iepriekšējo izglītību. Kaut kā sanāca tā, ka diezgan daudz laika ir pavadīts arī ārpus mūzikas, un šī vārda māksla ir vienmēr bijusi ļoti tuva viscaur dzīvei. Es arī tikpat droši nevaru teikt, ka esmu iekšā arī literatūrā, šķiet, es tiešām tikai sāku saprast, kas tas vispār ir un ko tas nozīmē, un tad viena kāja tur un otra tur, un kaut kur it kā stabili [stāvu] pa vidu.
Artūrs: Teorētiski runājot, var visu ko spriest, bet vai arī pēc jūsu pieredzes šīs intereses papildina viena otru, vai tur ir tomēr kaut kas, kas stāv pa vidu un nošķir tās? Vai tās apvienot ir bijis viegli?
Gunda: Man liekas, ka abas sfēras ļoti dabiski plūst kopā, bet es varbūt neesmu objektīvākais cilvēks, kam to prasīt. Man ir liela interese gan par vienu, gan par otru, un, es domāju, ja šo pašu jautājumu skolā pajautātu vēl 20 cilvēkiem, iespējams, būtu ļoti dažādas atbildes. Bet, manuprāt, abu līdzās pastāvēšana ir ļoti dabiska un likumsakarīga.
Artūrs: Ievirzoties valodas tematā, es vēlos jautāt, kāda, Jūsuprāt, ir valodas galvenā nozīme sabiedrībā?
Gunda: Es nezinu par galveno, bet, manuprāt, šīs nozīmes ir ļoti dažādas. Ar valodu mēs komunicējam, un mēs varam komunicēt verbāli, arī neverbāli, izmantojot kaut kādas valodu sistēmas. Ar valodu mēs arī izglītojam. Vēl, protams, ir šis atsevišķais jautājums par to, kā valodu turpināt kopt un kā mēs tai varbūt arī darām pāri, bet galvenais varētu būt komunikācijas un zināšanu aspekts. Manā kā muzikoloģes darbībā valoda ir ļoti iedarbīgs rīks, lai veidotu tiltu starp klausītāju un mūziku, it īpaši tādu klausītāju, kas, piemēram, nav gadu gadiem trenēts apgūt visus kodus, simbolus, kuri slēpj sevī dažādas nozīmes, piemēram, tāda skaņa nozīmē to, tāds trillerītis nozīmē putnu dziesmas un tā tālāk, caur valodu tādējādi var pastāstīt viņiem, ko tad mēs šeit vispār darām. Bet, no otras puses, es diezgan bieži, it īpaši pēdējā laikā, domāju par to, vai vispār vajag rakstīt par mūziku. Citreiz šķiet, ka mūzika ir pati par sevi un pašpietiekama, un varbūt ir jāļauj cilvēkam, arī tam, kurš nepazīst kodus, veidot pašam savus priekšstatus, ka varbūt ne vienmēr tā programma ir vajadzīga. Tieši tādā līdzīgā veidā es svārstos, vienu dienu man liekas tā, otru – tā, tā kā ir drusciņ tāds pārdomu laiks arī par savu darbību. Tas man arī atgādināja, ka nesen kultūras filozofijā es gatavoju semināru par [Frīdriha] Nīčes darbu “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara”, un tur Nīče izteica domu, ka mūzikai nav vajadzīgs tēls, tā tikai pacieš tēlu sev līdzās, respektīvi, mūzika ir pati par sevi, un varbūt mums nevajag vienmēr programmatismu vai anotācijas. Bet, no otras puses, cik cilvēku, tik viedokļu, es zinu arī daudz cilvēku, kuriem ir vajadzīgs šis tilts, un es esmu priecīga, ka varu to būvēt.
Artūrs: Manuprāt, valoda un mūzika ir pat patiesībā ļoti līdzīgi izteiksmes veidi, jo abi ir saistīti ar pašizpausmi. Vairāk tieši mūzika, bet valodai jau it kā arī ļoti līdzīga funkcija. Tādēļ vēlos Jums jautāt, vai valoda ir tas pats, kas mūzika, un kur ir tā atšķirība? Ja mūzika ir pašizpausmes veids, tad kur stāv valoda?
Gunda: Bet es domāju, ka mēs valodu arī varam pilnīgi mierīgi likt klāt pašizpausmes veidam, jo, nu kā, mēs taču tik daudz ko varam darīt ar valodu: var rakstīt prozu, var rakstīt dzeju, var rakstīt vienkārši apceres par valodu pašu par sevi. Es domāju, ka valoda ir tikpat nozīmīgs pašizpausmes veids, vienkārši katram cilvēkam tie tuvākie līdzekļi ir citādāki. Tas, kas vienam cilvēkam ir skaņu valoda, otram ir valoda, un viņi varbūt vispār nav pazīstami ar mūzikas vidi kā tādu. Tur nemaz nav tik lielas atšķirības, kā mums varbūt šķiet.
Artūrs: Ja starp šīm nozarēm nav tik lielas atšķirības, tad esmu nonācis pie secinājuma, ka tās paspilgtina viena otru un tas nenozīmē, ka tās vajadzētu nošķirt un mūziku likt klausītājam izbaudīt kategoriski bez valodas iesaistes. Valoda it kā pastiprina un paskaidro mūziku, bet to var arī no dažādiem skatu punktiem skatīties.
Gunda: Nē, es tev piekrītu, un tā ir katra otrā diena, kad es par to domāju, tad es arī nonāku līdz šim. Un tad mani atkal kaut kas atmet atpakaļ, bet es vairāk laikam sliecos piekrist tev, varbūt tiešām mēs nevaram vienu no otras nošķirt.
Artūrs: Un mans nākamais jautājums ir, vai ikvienam vajadzētu abas šīs nozares izzināt padziļināti, augstākā līmenī?
Gunda: Tā būtu tāda utopiska doma, ka visi tagad varētu padziļināti [to mācīties]. Tas būtu jauki, bet man ir bail, ka tas radītu pretreakciju. Piemēram, Covid laikā, kad bija jāvalkā maskas, man neradās jautājumi, kāpēc tās ir jālieto, bet, palasot dažādus komentārus sociālajos medijos, nācās redzēt visādas atziņas. Viena no biežākajām, kuras es pamanīju, bija tāda, ka cilvēki jūt šausmīgu pretestību, kad viņiem kaut ko uzspiež. Man liekas, tas būtu līdzīgi, ja mēs teiktu, ka visiem tagad vajag [izzināt šīs nozares augstākā līmenī], tas drīzāk novērstu cilvēkus gan no mūzikas, gan valodas un panāktu pretējo efektu, jo varbūt kāds vienkārši klausās mūziku un arī vairāk neko nezina par apslēptiem simboliem. Varbūt nemaz visiem tas nav vajadzīgs… un galu galā te mēs atgriežamies, varbūt tad tāpēc ir vajadzīgi šie muzikologi, kuri var visu paskaidrot, un tad arī nav ikkatram nepieciešams padziļināti pētīt. Varbūt tas vairāk izraisītu nepatiku cilvēkiem, kuri iepriekš mīlēja mūziku vai valodu.
Artūrs: Bet vai ikvienam, kurš jau mācās mūziku augstākā līmenī, vajadzētu klāt arī paņemt valodas zināšanas un otrādāk?
Gunda: Te gan man liekas, ka, ja tu esi izvēlējies iet kultūras ceļu, paplašināt savas zināšanas nenāktu par sliktu, jo man kaut kā liekas, ka cilvēkiem, tai skaitā arī mūziķiem, tas noteikti palīdzētu spēt gan, piemēram, reklamēt savus koncertus, stāstīt par tiem, uzrunāt publiku, kaut vai labāk iedziļināties pašā mūzikā, jo pietiekami bieži (nevēlos vispārināt) mūziķi vienkārši spēlē notis, bet vai viņi baigi interesējas, piemēram, par vēsturisko kontekstu un autoru? Nu kāds jau jā, bet kaut kā bieži vien arī līdz tam netiek, un man liekas, ka tas pietrūkst. Varbūt kaut kādā veidā šī izpratne par valodas zināšanām tam varētu palīdzēt. No otras puses, valodniekiem es varbūt mazliet mazāk saredzu saites tā, kā mūziķiem varētu palīdzēt valodas zināšanas, bet reizē viss, kas paplašina redzes loku, ir ļoti noderīgs, un saprast, ka ir arī citas pieraksta sistēmas, un mēģināt viņas ielikt kaut kādā kontekstā būtu tikai derīgi.
Artūrs: Jā, bet vai atkal nerastos tā sajūta, ka būtu tas obligāti jādara? Tas pats, kas Covid laikos, ko Jūs minējāt, uzreiz kaut kas tiek uzspiests, bet pašam īsti nepatīk… tāpēc rodas jautājums, vai to vajadzētu uzspiest vai atstāt cilvēkam uz paša izvēli?
Gunda: Laikam jau tomēr vajadzētu atstāt pašam, lai neaizbaidītu prom pēdējo saujiņu, kas ar to nodarbojas, bet, ja mēs tā teoretizējam, tas noteikti nenāktu par sliktu.
Artūrs: Bet vispār man šķiet interesanta ideja likt arī valodniekiem skaņdarbus analizēt.
Gunda: Tikai viņiem droši vien būtu ilgāks laiks nepieciešams, lai tiktu līdz zināšanām, kā vispār to veikt, bet, iespējams, kaut kādā veidā, kad saprastu to principu, tad jau saredzētu paralēles un ietu viegli. Es iedomājos, nav jau arī obligāti jāveido tas tieši tā, kā mūziķi analizē, jo analizēt jau var arī dažādos veidos, piemēram, skatīties, kā mūzikas raksturs mainās un kādi izteiksmes līdzekļi ārpus mūzikas to nosaka. Viņi var izmantot vienkāršākus terminus un nedomāt par formām, bet teikt – no tās līdz tai sekundei notiek tas, tāpēc ka tas [...].
Artūrs: Vai arī var izmantot paši savus izteiksmes līdzekļus, lai pielīdzinātu mūzikai, un tieši tas man liekas interesanti un derīgi, jo tie gan literatūrā, gan mūzikā, man liekas, ir pat diezgan līdzīgi.
Gunda: Jā, arī, piemēram, aliterācijas. Citreiz ir bijuši tādi piemēri, kad komponisti, rakstot mūziku, ir balstījušies uz kaut kādu pazīstamu dzejas formu un tad mēģinājuši to dzejas formu pārlikt mūzikā.
Artūrs: Bet vai, jūsuprāt, divas intereses apvienot var jebkurš, vai arī tas ir stipri atkarīgs no šīm interesēm?
Gunda: Tas ir atkarīgs no cilvēka paša un no interesēm, kuras apvieno. Es uzreiz tikko iedomājos, man bija viena audzēkne tepat Mediņos, kura izdomāja, ka, pabeidzot skolu, strādās 2 dienas par solfedžo skolotāju un 2 – par automehāniķi, un man likās, o, ļoti interesants savienojums, bet kāpēc gan ne? Ja cilvēkam ir šādas divas ļoti svarīgas intereses, re, kur ir piemērs, ka šķietami nesavienojamas lietas var savienot. Attiecīgi mūzika un valoda nav no pilnīgi pretējiem poliem, tāpēc tās vēl jo vieglāk ir savienot. Vēl arī nevajag baidīties un iet kaut kādu šķietami mazāk ierastu ceļu, jo man, piemēram, pirmā vidusskolas izglītība bija šī vispārējā vidusskolas izglītība, un man likās – es tālāk mācīšos ķīmiju. 12. klasē es sapratu, ka nē, tomēr interesē mūzika, un iestājos Mediņos. Kad es pabeidzu Mediņus, iestājos akadēmijā, likās, o, tagad es zinu savu jauno desmitgades plānu – pabeigšu bakalaurus Mūzikas akadēmijā, pēc tam maģistrus, pēc tam doktorantūru, nu viss jau izdomāts. Tad šie plāni var tik ļoti mainīties, un tu vari beigās pilnīgi kaut kur citur aiziet. Es pabeidzu 2020. gadā bakalauru un punkts. Neatgriezos Mūzikas akadēmijā un atradu sevi Liepājā, kur jūtos tiešām ļoti, ļoti laimīga un saprotu, kāpēc es tur esmu. Īstenībā, par šo gadu pauzi domājot, es arī ļoti jūtu, ka ir īstais laiks. Ja es vēl būtu 2020. gadā devusies [uz Liepāju], kas bija pats pandēmijas pīķis, tad, iespējams, būtu tehniski un praktiski izaicinājumi, nebūtu tās pieredzes, jo būtu tikai attālināti, bet arī, man liekas, tad vēl nebija tā īstā gatavība tieši tādā prāta nostādnes ziņā.
Artūrs: Un tā tas laikam reāli jebkuram notiek jebkurā brīdī, ka šīs intereses mainās, un tam vajag vienkārši paļauties, klausīties sevī un iet tur, kur intuīcija velk. Tad tas arī novedīs pie pareizā, tā teikt.
Gunda: Jā, vienkārši ļauties. Man pašai draugu vidū ir cilvēki, kuriem riebjas šis teiciens, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, bet man kaut kā liekas, ka vismaz manas dzīves pieredzes ir apstiprinājušas, ka kaut kādā veidā viss tiešām saliekas tā, kā tam jānotiek. Un, pat ja kaut kādā brīdi liekas, ka nu galīgi nē, tad pēc tam gadu vēlāk saproti, ā, tas notika tāpēc, ka… un tad viss saliekas pa plauktiņiem. Nevajag arī baidīties no tā, ka nav tikai taisna ceļa līdz kaut kam. Tur var būt ļoti daudz līkumu, bet tie līkumi ir forši.
@nilsusakovs, tev redzes loka, pašizglītošanās un reālās situācijas izpratnes paplašināšanai. Ja gribi zināt, kāds ir viens no populārakajiem vārdiem Rīgas skolēnu vidū, noej starpbrīdī garām kādai no elitārajām #Rīgas skolām (vienalga - latviešu vai krievu).
Man iznāk iet gar skolām bieži. Un mana versija viennozīmīgi (pēc lietošanas biežuma sarunā skolēnu starpā) ir блядь un нахуй! :)
Šī ir rotaļa valodniekiem. Un citiem cilvēkiem arī, reizēm. Kā jau rotaļām pienākas, noteikumi ir gaužām vienkārši. Spēlētāji pēc kārtas izsaka vārdus. Katram nākamajam vārdam ir jābūt:
iepriekšējā vārda saknes vārdam citā vārdšķirā,
iepriekšējā vārda sinonīmam,
vai iepriekšējā vārda antonīmam.
Ierobežojumi – nedrīkst divas reizes pēc kārtas izmantot vienu jaunā vārda iegūšanas paņēmienu. Protams, temps, nekļūdība un lietoto vārdu retums ir goda lietas.
Piemērs
Art - arājs - zirgs - kumeļš - jātnieks - jājošs - braucošs - braukt - stāvēt - gaidīt - gaidas
