Dažkārt es uzdodu pati sev jautājumus. Pēdējos gadus viens no visapsriestākajiem manā galvā - Kādēļ es katru dienu nodaru sāpes tiem kurus es mīlu? Jeb drīzāk - tam, jā vienskaitlī. Es katru dienu to moku. Es pati pat to neapzinos un neieraugu. Taču tikai arvien vairāk redzu, kā cilvēks slīkst manas vainas dēļ. Tas ir viens no iemesliem kādēļ es sevi visvairāk ienīstu, ja neskaita faktu, ka esmu speciāli aizgājusi no ģimenes un draugiem. Taču jebkurā gadījumā, es katru dienu šim cilvēkam neapzināti daru pāri un katru vakaru par to sevi šaustu. Esmu jau simtiem reižu vēlējusies dabūt sev gumijiņu ar ko šaut sev pa roku, kad apzinos, ka nodaru tam pāri. Pirms nedēļas man tas vēl izdevās, šī gumijiņa man bija jau nosārtinājusi visu roku, taču tad, kā vienmēr Vanesa savā elementā, es to pazaudēju guļot autobusā. Tas viss ir kā apgrieztais aplis - es it kā ar savu rīcību cenšos pasargāt to ko mīlu, taču tas ierobežo to un padara to nelaimīgu, tādēļ mēs saejam ragos un mani atkal neviens neizprot. "Tu neuzticies man, lai arī pie visa vainīga biji tu," tā viņa teica, taču es nesapratu šo frāzi (daļu no tās), pāris mēnešus... Līdz brīdim, kad sapratu, ka varbūt pie vainas tiešām ir uzticība. Pie velna, es pat neatminos cilvēku, kam es uzticētos. (ja šo lasa kāds tuvi pazīstamais, es nevēlos aizskart jūsu jūtas) Taču tas ir sliktākais. Tas ir cilvēks, kuram esmu atdevusi visu savu dzīvi, bet pat laikam līdz galam viņam neuzticos. Laikam pie vainas ir fakts, ar kādām traumām esmu dzīvojusi iepriekš... Tādēļ man ir grūti uzticēties ikvienam. Galvenais fakts no kā man ir bail - ka šis cilvēks aizies. Bet sūdīgākais (atvainojos) ir tas, ka viņš aizies tik un tā, muļķīgi cerēt, (esmu muļķe, vai drīzāk sevi par tādu labprāt padaru, priekšlaicīgas asaras atraidot), ka šis cilvēks ar mani izvilks līdz savam pēdējajam elpas vilcienam un tad arī pienāks šis aiziešanas moments. Šis iemesls arī ir tas spēcīgākais, kādēļ es tam nodaru pāri. Nodaru pāri, lai pasargātu, jo neuzticos. Izklausās tik ļoti nē... Taču es laikam citādāk pagaidām nemāku... Viņš mani ir daudzreiz pievīlis, pat pats to neapzinoties, tā pat kā es viņu sāpinājusi, secinot tikai vēlāk. Šī visa izklausās pēc vienas lielas grēksūdzes vai drīzāk savas pakaļas glābšanas, taču man vienkārši tas viss ir jāizliek, jo domās tas nekārtojas.. Es nezinu ko iesākt. Mans pašvērtējums ir pārāk zems, manas bailes pārāk lielas, kā arī mīlestība un atkarība pārāk liela. Es esmu aizmirsusi par sevi un savu dzīvi, ka tāda vispār pastāv (diezgan slikti 17 gados).. Bet es viņu pārāk ļoti mīlu un negribu nekad aiziet. Es tikai gribu lai viņa ir laimīga, taču sāpīgi apzināties, ka pašas spēkiem tas nav iespējams... Ja kāds ir ielīdis un izlasījis šo palīgā saucienu, lūdzu uzrakstiet man... Nr. 26614696
origamiaround
blakekathryn
vaporwave
gummygunk
