#cietoksnis

[alinasinicina]

Architecture.

[kastankina-blog]

Gaistošs

Cilvēka atmiņa ir interesanta lietiņa. Tev šķiet,ka atceries visu skaidri, bet patiesībā ar katru atstāsta reizi, izrādās, paurītis pieliek klāt kādu ekstriņu vai arī to atņem.

Pirms vairākiem mēnešiem mani māca bažas,ka zaudēšu atmiņas, ka man ir nepieciešams pierakstīt, ierakstīt un filmēt savas atmiņas topošās un esošās, jo, kas to lai zin, kādu dienu pamodīšos un nezināšu ne rīta, ne vakara.

Bēdu ieleja, jo šobrīd gan rītu, gan vakaru vēl gandrīz filtrēju, bet dienas kļūst aizvien caurspīdīgākas un neeksistējošākas. Nezinu, kāds tārps ir manā paurītī, bet šobrīd ir tā,ka nav pat tās ekstras kur ielikt, jo nav pamatmateriāla, proti, diena pati par sevi. Un tādas pazudušās dienas ar katru reizi krājas un veido vēl lielāku tukšuma kaudzīti. Tā vien šķiet,ka drīz mana galviņa būs pārpildīta ar tik daudz caurspīdīgumu, ka nebūs vietas vairs nozīmīgajām atmiņām un es varēšu sēdēt spoguļa priekša, neatpazīstot seju, siekaloties un priecāties par nepiepildāmo, pilno tukšumu manā paurītī.

[kastankina-blog]

Kurts Zanders

Laika koncepts. Cik baisi.

Pārņēmušas kārtējās, nekontrolējamās bailes. To laikam sauc par paranoju? Šis vārds tik pazīstams, bet līdz nemaņai novalkāts mana laika ikdienā. 

Laiks.

Mani vienmēr ir biedējis laiks. Ideja par laiku. Attiecībā pret visu pasauli un ārpus pasaules notiekošo, man tas šķiet tik absurds un iegrožojošs koncepts. Viendienītes dzīves ilgums ir viena diena. Cilvēks var nodzīvot 100 gadus. Kas to lai zin,cik ilgi dzīvo radījumi kaut kur tur ārā, uz citas planētas. Visticamākais, ka tik ilgi, ka paejot 100 gadiem, tie ir paspējuši vienu reizi nomirķšināt savus redzokļus. Viena diena cilvēka mūžā ir tuvu nekas(ja nu vienīgi moka termināla slimība, bet par to citu reizi), bet cik atbaidoši ilgs laika moments tas ir viendienītei. Bet varbūt es to ņemu pārāk smagi. Tam ūdens insektam nav laika eksistenciālu domu aptverei, kā arī nav pienācīga ekipējuma priekš tā. Cilvēks ir tas pats mazais insektiņš, bet kuram paurītis kustās ar mazliet iespaidīgāku mentālo kapacitāti. Un uznāk dienas,kad man šķiet,ka vērtīgāk ir būt par tādu viendienīti nekā par eksistenci nomāktu viendienīti,kurš ir aizmirsis aizmigt mūžīgi pēc tām divdesmit četrām stundām.

Laiks. Šobrīd ir pagājušas 30 minūtes pirms sāku šo ierakstu. Ir jau pāri divpadsmitiem un es jūtu,ka šīs domas mani nepametīs vēl ilgi pēctam, kad ekrāns būs nodzisis un ventilators pārstās rūkt - naktī slikti gulēšu,no rīta celšos septiņos, kā ierasts, būs jūtams nogurums, skrējiens uz autobusu, akadēmija un vēlu naktī mājās. Vēlu priekš manis ir desmitos. Un tur arī beidzas mana viena diena. Būtu insekts, tad šobrīd jau ķermeni būtu sagrožojis stīvums un aukstums. Varbūt vēl pēdējie bioloģiskie procesi norisinātos, gaiss no plaušām tukšotos. Smaganas zilas. Un viss. Tukšs. Nav vairs ne laika, ne vietas, ne vecuma, ne inteliģences. Ne ideju, ne sapņu. 

Un tieši tik vienkārši cik uzradās, tik sarežģiti nodzīvots, bet beigu beigās ir tikai sagrauts koncepts un iestājas neesamība. 

Cik savādi smeldzīga kombinācija.

[bezkresu]

yet with a certain pride I would like to inform the world that thanks to the war we have raised a new species of children our children don’t like fairy tales they play at killing awake and asleep they dream of soup of bread and bones just like dogs and cats /Zbigniew Herbert/

[bezkresu]

Daugavpils. Fortress. Abandoned building of a military school (Red Army’s).

[bezkresu]

Daugavpils. Fortress. Abandoned building of a military school (Red Army’s).

[bezkresu]

Daugavpils. Fortress. Abandoned building of a military school (Red Army’s).