Atskatoties uz tautas svētkiem
Jau būs pagājusi nedēļa kopš beigušies XXV Vispārējie latviešu dziesmu XV deju svētki. Taču vienreizējās sajūtas nav pametušas.
Šogad noslinkoju un pati dalību šajā grandiozajā, tautu vienojošajā pasākumā neņēmu. Taču bija ne mazāk aktīvs skatītājs. Man svētki sākās piektdienas vakarā, kad pie Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas, kur mājoja Madonas novads, nakts balli spēlēja Madonas pūtēju orķestris, kas ir viens labākajiem orķestriem Latvijā. Tik jauki bija redzēt un atkal būt savējo vidū.
Nākamās dienas rītā devos uz LU Botānisko dārzu, kur spēlēja folkloras kopas, varēja pīt vainadziņus un priecāties par tur notiekošo Ziedu balli. Vakara notikums, savukārt, bija Pūtēju orķestra koncerts Doma laukumā. Vēlreiz pārliecinājos, ka latgaļu dziesmas gan ir varen lustīgas un enerģiskas.
Taču Dziesmu un deju svētku noslēgums manī radīja visspēcīgākās emocijas. Dalībnieku gājienā brīžiem "kaklā kāpa kamols", jo atcerējos emocijas, kādas pārņem, kad pats tautas tērpā ej gājienā un apkārtējie tev uzgavilē. Aizkustinošs mirklis, kurā patiešām nožēloju, ka neesmu starp svētku dalībniekiem.
Taču nenoliedzami - vakara un visu svētku kulminācija bija koncerts Mežaparka lielajā estrādē. Koncerta sākumu gan baudījām uz lielā ekrāna Doma laukumā, jo klātienē vērošana bija liegta. (Pēdējās biļetes tika izpirktas pāris minūšu laikā maija sākumā. Pirms koncerta gan pārskatīju interneta sludinājumus. Biju sarūgtināta - noslēguma koncerta biļetes tikai piedāvātas par vismaz četrkārtīgu cenu. Taču, kā vēlāk izrādījās, estrādē ir bijušas arī daudzas brīvas vietas. Un vēl viens darvas piliens svētku medus mucā bija sadziedāšanās. Nē, pati sadziedāšanās bija fantastisks pasākums. Taču skumji, ka rīkotāji pat pēc ģenerālmēģinājuma, kad bija zināms patiesais koncerta ilgums, neziņoja, ka koncerts iet nevis trīs, bet gan piecas stundas. Tā nu vairāki simti cilvēku divas stundas bēdīgi stāvēja aiz žoga un knapi dzirdēja svētku spēcīgākās dziesmas - "Saule. Pēkons. Daugava", "Gaismas pils", "Dvēseles dziesma".)
Bet, lai vai kā, sadziedāts tika godam - līdz oficiālajam noslēgumam sešos no rīta estrādē un pēc tam arī 11. tramvajā, un droši vien klusībā pie sevis "sadziedātāji" dungoja arī visu dienu un varbūt pat nedēļu. Kas zin, varbūt kāds turpina dungot arī tagad! Tās neaprakstāmas sajūtas, kad visa estrāde vienojas kopīgai dziesmai - visi kā mazi diedziņi saplūst vienā lielā un spēcīgā dzijas pavedienā, kas kopā atkal auž savu Latviju. No visām pasaules malām mēs savienojamies un dziedam. Un šis patiešām ir spēks. DZIESMA IR SPĒKS! Tāpat kā deja, jo kur tad bez tās - pat estrādē pilnīgi nepazīstami cilvēki sadodas rokās un virtenē "auļo" pa Mežaparka estrādi. Un nav noguruma, tāpat kā skumju un bēdu, un ikdienas pelēcības, un vientulības....un vēl... un vēl... Visi kopā uzzied un uzdzied! Un tas jau laikam arī ir mūsu fenomens - cauri laiku lokiem mūs satur kopā dziesma, mēs dziedam svešumā un tepat mājās. Un neviens nav varējis tos mums atņemt. Tikai mēs paši nedrīkstam to pazaudēt. Mēs būsim stipri un vareni, tikai tad, ja ar mums būs mūsu stiprās dziesmas.
Tiekamies visi atkal tad, kad Latvija svinēs simtgadi! Tiekamies XXVI Vispārējos latviešu dziesmu un XVI deju svētkos 2018. gadā! Lai dziesma neizsīkst!