Jau no bērnības esmu bijis saistīts ar mūziku. Un tās nebija nekādas mūzikas skolas, solfedžo u.tml. Vienkārši patika mūzika. Tagad — vēl jo vairāk. 20 gados sapratu, ka gribu veidot to pats, un sāku taisīt bītus. Kāpēc hiphops — visticamāk, laika un vides ietekme. Repot sāku no vienas puses tāpēc, ka bija ko pateikt, bet no otras puses — mani bīti īsti nevienam nebija vajadzīgi un bija jāsāk tos izmantot.
2. Īsi pastāsti par savu albumu "Белым По Чёрному".
Par albumu: pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir ļoti daudzveidīga un sastāv no vairākām dimensijām un toņiem, bet pamatā ir divi sākumi. Digitālajā pasaulē pamatā ir 1 un 0, matemātikā — pluss un mīnuss, pasakās — labais un ļaunais, sievietes un vīrieši, iņ un jan. Konkrēti šajā darbā tas baltais un melnais tiek attiecināts uz mani. Kopumā albums ir sanācis autobiogrāfisks, paverot klausītajam manas gaišās un tumšās puses.
3. Uz ko tu koncentrējies visvairāk, radot mūziku?
Domāju, ka mūziķi mani sapratīs, ka mūziku nevar radīt — tā rodas pati. Bet lai tā rastos pati, ir jāiegulda milzīgs darbs un jāuztaisa 100 neveiksmīgi bīti vai jāuzraksta 100 neveiksmīgi teksti. Bet kad mūzika sāk veidoties pati — vienkārši jānoķer tas brīdis, iedvesma, "vaibs". Vēl ļoti svarīgi, lai mūzika skanētu godīgi, lai vārdiem, kuri lido ārā no tavas mutes, cilvēki noticētu.
4. Kādas emocijas ir būt par krieviski repojošu reperi Latvijā?
Dīvainas. Mēs dzīvojam valstī, kur puse no visiem iedzīvotājiem ja pat ne runā, vismaz saprot šo valodu, bet krievu reps starp krieviski runājošiem nav atzīts. Ja klausās, tad piemēram Timati un L'One, jo viņiem labi strādā PR mašīna — ko iebaro, to arī klausās. Vēl viens izcils piemērs, Johnyboy — čalis no Salaspils, kurš šobrīd ir TOP20 populārāko reperu sarakstā visā Krievijā, bet Rīgā viņam pat īsti koncerti nenotiek.
5. Tuvākie nākotnes plāni?
Turpināšu veidot labu mūziku, jau sāku strādāt pie nākamā projekta. Kāds tas varētu būt un kādi termiņi — grūti kaut ko teikt, bet skaidrs, ka tas būs kaut kas nedaudz savādāks, ko varēja dzirdēt iepriekšējos darbos.
Albumu "Белым По Чёрному" klausies un lejupielādē Faņas Soundcloud lapā:
DZA jeb "Dzīvojam, zinot apstākļus" ir viena no retajām parādībām latviešu hiphopā, ko var nosaukt par grupu, nevis projektu, apvienību vai vēl sazin ko (salūts arī "Augšai"). Tomass un Mārtiņš jeb graafs un Frīmens ir nu jau ievērojamu laiku Īrijā dzīvojoši un strādājoši latvju vīri, ar kuriem es iepazinos pēc tam, kad viņi reiz, ja pareizi sapratu, atvaļinājuma laikā, paviesojās Torņakalnā, Netīro Cilpu pseidostudijā ar mērķi ierakstīt pāris dziesmas un pie kādas alus "kanniņas" padiskutēt par mūziku, kas toreiz arī pavisam veiksmīgi izdevās.
"Blackouts" ir Īrijā, mājas apstākļos ierakstīts un Latvijā miksēts/māsterēts ieraksts ar dziesmām, kas visas vairāk vai mazāk grozās ap tēmām, kas ir cieši saistītas ar alhokolu — uzdzīvi, paģirām, dzeršanu, piedzeršanos, nodzeršanos un visu no tā izrietošo emociju un notikumu spektru. Es nevaru nosaukt DZA repu par celmus lauzošu stafu liriskā vai izpildījuma tehniskajā ziņā, taču man ļoti gribētos uzteikt to, cik vizuāls un koncentrēts ir šī ieraksta materiāls, kas man lika pieķert sevi pie fakta, ka man ir interesanti klausīties šo ierakstu (kas nav bieža pārādība). Par spīti tam, ka vienojošās tēmas klātbūtne ir ļoti spēcīga, 18 dziesmu garais albums ir pārsteidzoši dažāds — albumā pieaicināti 12 (!) dažādi bītmeikeri (11 no kuriem ir latvieši), uz kuru mūzikas graafs un Frīmens stāsta dažādus dzīves un bohēmas iedvesmotus stāstus, sākot no diezgan nepārprotamā "Kur ir mans krogs?", kas ir glāzē iesākta un lidostā noslēgta vakara atstāsts, līdz pat abstraktajam "Murgam", kurā kā trešais dziesmas dalībnieks piedalās arī personificēts "zaļais pūķis". "Es turu alu rokā" (mans favorītgabals) un "Vēstule tēvam" ir personiski un atklāti ieraksti, kas atgādina klasiskāku hiphopa skanējumu un kontrastē ar ignoranti sarkastiskajiem "Purini Purini" un "Gaļas laiks" un arī ar skaniski īpaši eksperimentālajiem "Haul" un "Kanniņas".
Praktiski visa ieraksta garumā klausītāju nepamet ieraksta galvenais motīvs — autoru attiecības ar alkoholu —, kurās veselais saprāts konfliktē ar vēlmi nedaudz iedzert un tad atkal iedzert nedaudz vairāk, un tad tik ilgi, cik ir spēks un nauda, lai pēc tam to nožēlotu un, gribot vai negribot, atkal aizmirstu.
Man pašam vajadzēja apsēsties un padomāt, kādēļ "Blackouts" man šķita ieraksts, kuru man bija interesanti noklausīties un paklausīties atkal. Abi autori noteikti ir parūpējušies par to, lai piedāvātu oriģinālu un saturiski neatšķaidītu materiālu, taču tur ir vēl kaut kas. Mans pirmais minējums — abos autoros kaut kādā ziņā ir iekonservējies nu jau attālākas pagātnes LV hiphopa gars, kurš viņos ārzemēs ir mutējis par kaut ko unikālu. Klausoties ierakstu, es ievēroju, ka jūtu līdzi liriskajiem varoņiem, ka varu identificēties ar stāstiem. Arī emocionāli šis ir ļoti dinamisks ieraksts, un tā ir laba vizītkarte tam, ko un kā DZA dara. Vēl zināmu daļu ekskluzivitātes noteikti piešķir tas, ka ir interesanti paklausīties repu no Īrijas un no džekiem, kas ir nevis tīņi/skolnieki, bet vīri ar pieredzi un saviem, pēdējo gadu latviešu repa scēnas praktiski neskartiem secinājumiem. Varbūt tas ir tā visa kopums.
Lai nu kā, tagad jau esmu diezgan oficiāli sacēlis debesīs šo ierakstu, tādēļ ceru, ka tam dosiet iespēju un vietu savos pleijeros. Tagad — pāris jautājumi no Tinteszoba un pāris atbildes no DZA džekiem:
Aprakstiet DZA pirmsākumus hiphopā.
Frīmens: Manā krajā (Limbažu rajonā, laukos) hiphopa vēl nebija, ar to iepazinos Cēsīs, 2002. gadaa. Nesāku rakstīt tekstus cēlu mērķu vadīts, vienkārši patika hiphops un arī gribējās močīt. Likās, ka tas ir kaut kas kā radīts man. Ar rīmēšanu jau aizrāvos bērnībā, bet hiphops man piedūra, laikam jau dēļ tā ritma un kačāšanas. Sākot rakstīt vairāk, es sajutu, ka beidzot varu izteikties un izlikt dusmas un neapmierinaatību ar pasauli (kā jau liela daļa kompleksaino tīņu). 2003. gadā nekautrējāmies uzstāties skolā un ne-hiphopa auditorijas priekšā, un citos pasākumos, kur mūs nesaprata.
graafs: Kā jau Mārtiņš minēja, sākām laikam ap 2002. gadu, videnē. Motīvi gan katram bija savi, es vienkārši pavilkos līdzi kustībai. Kas tas reps vai hiphops ir, man īsti saprašanas nebija, nedz arī intereses. Mani drīzāk vadīja savtīgi motīvi — nevis ko es varu dot repam, bet ko man var dot reps. Tas toreiz laikam skaitījas arī stilīgi, visi skatās uz tevi un bolās :D :D Vide? Hmmm, nu, principā es nezinu; uzradās DZA (tiešām “uzradās”), un tad paradījas vēl čuvaki, ķipa “jā, davai, maucam”, tā mēs arī savā sulā tur marinējāmies. Ā, un katrs esam no sava kraja, viņš — no Limbažiem, es — Alūksnes, bet mācījāmies vienā skolā, Cēsīs. Bija arī uzstāšanās, diemžēl ne repa publikai… Tad gan bija pohuj — haips! Runājot par ietekmēm, es nezinu, kas nu tajā laikā bija plašāk pieejams, no latviešiem tie paši Oz, Gustavo, kas nu toreiz bija aktuāli un redzami, tomēr bieži sevi pieķeru nespējot ieklausīties (“bļa, es tak nesaprotu, par ko viņš tur runā”), līdz ar to ātri arī zuda interese klausīties. Arī pats tajā laikā daudz nerakstīju praktiski nemaz, varbūt tāpēc tā. Pats gan klausījos Limp Bizkit, cik atceros — pavilka ritms, iespējams, tāda nedaudz agresīvāka enerģija, bet tas bija tad… Tā nu tas kaut kā sākās, un arī beidzās, jo pēc skolas beigšanas katrs atsāka savā krajā “macīties". Tā "nopietnāk" atsākām (drīzāk nevis “atsāku”, bet īstenībā tikai sāku rakstīt) 2009. gadā. Jā, laiks ir pagājis, bet viss vēl notiek, joprojām ir motīvs, joprojām ir velēšanas. Runājot par ietekmēm šodien, tagad, tad es īsti nezinu; manuprāt, nepārtraukti klausoties vienu stafu tu kaut kāda līmeni neapzināti kaut kā ietekmējies, vai nu manierē vai energijā. Manuprāt, klausoties tev tas kaut kur iespiežas, un tad rakstot parādās, bet tas — tā. Principā esmu atvērts muzikā un varu klausīties visu — no A lidz Z. Vai klausīšos atkārtoti — tas ir cits jautājums.
Vai un kā atrašanās ārzemēs ietekmē jūsu mūziku?
Frīmens: Pavisam noteikti mūsu reps būtu savādāks. Man liekas, ka nošķirtība no latviešu hiphopa kopienas lauj mums radīt autentiskāku stafu. Mums šeit ir citādaka vide, citas problēmas. Tas arī atspoguļojas mūsu repā. Bišķiņ…
graafs: Es nevaru nepiekrist, radīto stafu ietekmē tev apkārt notiekošās lietas, vide. Un te tā vide ir savādāka, lai gan “Blackouts” tam nebūtu labs piemērs, jo “Blackouts” vairāk ir balstīts uz pagātnē piedzīvoto, nevis šobrīd notiekošo, bet tā bija tāda vide, tāpēc arī “blekauts” ir tāds. Un kā būtu, ja būtu, ir diezgan grūti teikt, es neesmu arī par to aizdomājies… Gan jau, ka skanētu savādāk, jo tomēr arī cilvēki apkārt būtu citi, ja tu dzīvo repa pasaulē, es nezinu, vai tev ir iespēja uz notiekošo paskatīties no malas, mums tāda iespēja ir. Iespējams, arī tāpēc stafs ir atsķirīgs.
Vai “Blackouts” ir brīva mākslinieciska pašizpausme mūzikā, vai arī tā ir uzruna kādai specifiskai mērķauditorijai ar specifisku mērķi?
Frīmens: “Blackouts” nav mērķauditorijas. Tas ir visiem un nevienam. Lai jau katrs pats izspriež. Mēs vienkārši rakstījām visu, kas uz sirds, tā lai pašiem interesanti; gājām uz dažādību, bet paliekot uz vienas teemas. Ja klausītājam nepatīk reps par alkoholu, neklausies. Ja nepatīk rupjības, neklausies. Albumā dziesmas iziet galējībās — sākas ar tusu, tad pohām, gruzonu un nonāk atpakaļ uz pozitīva viļņa.
graafs: Hmmmm.... "Blackouts" nav auditorijas diemžēl, lai gan, manuprāt, viņu drīzāk noklausīsies "hiphopa galva", nevis ierindas radio klausītājs. "Blackouts" tika radīts brīvi: kā vēlējāmies, tā rakstījām, ko vēlējāmies, to rakstījām. Mērķis bija viens — palikt uz tēmas, radīt vienu vienotu stāstu, tāpēc es īsti nezinu, vai izrauta dziesma no albuma (jā, ALBUMA, ehh!), skanēs, kā tā skanētu iekš tā. Arī mesidža nekāda nebija, "Blackouts" drīzāk ir attainots agrāk piedzīvotais (ne viss), tā laika posma sajūtas; tas savā ziņā palīdzēja "izlikties", izteikt "gruzi". Es teiktu, ka... jā, brīva mākslinieciska pašizpausme.
Kas ir jūsu personīgās prioritātes darbā/attiecībās ar mūziku?
Frīmens: Es repā cenšos pateikt to, ko nepateiks neviens cits; tas ir manā dzīvē pieredzētais, ar interesantām fiškām (mākslinieckās izteiksmes līdzekļiem). Oriģināla tehnika un nedzirdētas atskaņas ir mans azarts, man rīmēt šķiet jautri!
graafs: Man, personīgi, ir svarīgs process, man patīk ierakstīt. Arī komandas darbs ir intresants. Brīva/radoša pieeja tam visam noteikti, emocijas, vai sevi jūti uz treka utt. Kaifs ir arī pizdata ieskaitīt... Hmm, principā es, kad ierakstos, man gribas, lai pašam patīk, lai pašam "norauj". Arī lai stafs ir oriģināls, nestandarta (ne šāds, piemēram -> 2 pa 16 ar piedziedājumu 3 vietās (kas NAV slikti!)). Vienkārši gribas radīt kaut ko savādāku, kaut ko unikālu. Es nesaku, ka tāds ir "Blackouts" vai jebkurš manis ierakstīts gabals, tā vairāk ir vēlme. Vai izdodas, vai ne — tas ir cits jautājums :D Varbūt tas stafs ir, kāds ir, jo apkārt nav īpaši daudz "repa biedru", principā gadus tas bija tikai Frīmens, tāpēc varbūt arī veids, kāda rakstām, ir atšķirīgs , savādāks, jo viņš ir pašu attīstīts, neviena neiespaidots — pats štuko ko, kā, kā labāk skan utt. Zin', kā — ka savs i’ savs :D Uz rīmēšanu esmu slinks diemžēl, kas zina, varbūt nākošreiz!
Vai “Blackouts” galaversijā skan līdzīgi, kā bijāt cerējuši?
Frīmens: "Blackouts" noskaņa albuma tapšanas laikā nomainījās diezgan bieži. Mēs pat paši nezinājām, kas beigās sanāks. Neskatoties uz to, izdarījām pašu galveno — uztaisījām, mūsuprāt, kaut ko nebijušu LV hiphopā. Mums prieks par kvalitāti, ņemot vērā, ka ierakstīts bija Īrijā un māsterēts Latvijā.
graafs: Gan jā, gan ne — tas gan laikam katram no mums individuāli. Es biju cerējis, ka beigās tas sanāks kā viens garš sadiegts stāsts, kas ir arī izdevies, manuprāt. Tehniskā ziņā — albums tika rakstīts, nu... nemelošu, ja teikšu, ka gadu, tāpēc var just, ka skils ieraksta procesā arī aug. Arī tas, ka no sākuma mēs īsti nezinājām, ko tad mēs īsti gribam, zinājām tikai vienu — dziesmas būs par "alķīti" un tusiem. Pirmās 9 tapa viegli / ātri... Tad, kad Frīmens teica — davai, moš vēl kādas 7, es nopūtos, jo likās, ka nav vairs, par ko rakstīt, ka tēma ir izsmelta, bet redz, kā. Ņemot vērā, ka bija doma no sākuma izmest 9 treku albumu, jā, es nedomāju, ka galarezultāts būs šāds, esmu gandarīts!! Jāraksta nākamais!
Abra ir pseidonīms, kuru attiecinu uz repa, dzejas, beat-box radīšanu, kā arī producēšanu.
Kāpēc cilvēkiem būtu Tevī jāieklausās?
Savus tekstus un daiļradi pirmkārt radu sev. Nesenā intervijā amerikāņu dzejnieks Edvards Hiršs, runājot par dzeju, pieminējis, ka tā spēj sniegt informāciju, kuru citā viedā saņemt nav iespējams. Es piekrītu šim viedoklim. Tai lauciņā, šķiet, rodama kāda atziņa, kas mani mudina rakstīt. Vai ļaudīm būtu jāieklausās manos tekstos? Tas ir jautājums klausītājam. Ja klausītājam mans teksts šķitīs derīgs un labu nesošs, domājams, viņš to darīs labprātīgi. Tomēr nemudinātu ieklausīties manī vairāk kā citos. Es daļēji piekrītu (dzejas un repa sacīkšu) žūrijas dalībnieces Ivetas Ratinīkas paustajam viedoklim, ka man vēl īsti nav ko teikt. Par maz grāmatu ir lasīts, par maz mākslas, filosofijas un viedokļu uztverti. Tāpat manu sevī pāris rakstura īpašības, ar kurām jānoslēdz pamiers, vai arī tās jāizskauž, lai spētu pilnvērtīgi radīt. Šeit ievietoju saiti, kas satur divus no maniem dzejoļiem: medium.com/@IdusAbra/…
Kas Tev ir īpaši svarīgs Tavā radošajā darbībā / daiļradē?
Jēdzīgi, lietderīgi teksti, kā arī spēja saprast un izskaidrot (sev vai jebkuram citam) sava teksta jēgu. Tekstos tiek likta mana pārliecība. Pat ja tā ar laiku mainās, man ir jābūt spējīgam saprast, ko agrāk esmu vēlējies pateikt. Svarīgi, lai mana daiļrade sniegtu kāda veida labumu. Ja tā spēj darīt labāku, tad mērķis ir izdevies.
Kas Tev visvairāk patīk un kas — nepatīk pašmāju scēnā?
Patīk — tinteszobs.lv, konstruktīvas diskusijas ir nepieciešamība veselīgai izaugsmei. Nepatīk — neatvērts skats uz dzīvi, neatvērts prāts. Manuprāt, izpratnei un atvērtam prātam jābūt visa pamatā. Šo var attiecināt kā uz pašmāju scēnu, tā uz jebkuru citu nozari.
Kādi ir Tavi tuvākie plāni mūzikā?
Akmenī iekaltu plānu nav. Pašlaik prātoju, kā izmantot dzejas un repa sacīkstēs iegūto balvu - ierakstu studijā.
HARIS (ar piebildi, ka īstais un vienīgais), atkarībā no temperamenta zināms arī kā Neķītrais HARIS a.k.a. Nerātnais HARIS a.k.a. Netīrais HARIS. "Dirty Harry", turot cieņā Klintu Īstvudu kā īstu vesterna pārstāvi, tomēr visai necienīgā gājienā ir vainīgs pie repera "Netīrais Harijs" pazušanas no aprites, bet šis ir cits stāsts...
Kāpēc cilvēkiem būtu Tevī jāieklausās?
Ja tu mani ievietosi savā pleilistā, no tās pazudīs arī tavs mīļākais reperis, garantēju. Parformulējot jautājumu, nevis "kādēļ jāieklausās", bet "neviens nebūs vēl neko tādu dzirdējis". Senatnēja dvēsele čukst tajā jaunajā pārkaltajā vārdā, un, kad jutīšos kā iemests ūdenī, tad būs blīkšķis, mutuļojošs tvaiks; kā jau teicu — kas svaigs.
Kas Tev ir īpaši svarīgs Tavā radošajā darbībā / daiļradē?
Līdz šim tikai izredzētais ir mani dzirdējis, bet sadzirdēs neviens vien (pavadoši ļaunā varoņa smiekli). No tā, ko uzrakstu, bieži ir jāņem ārā vārdi, pat rīmes, arī rečitatīvā ierakstā. Vēlos pantā vai pat dažās rindās pateikt vairāk kā vajadzētu, bet bez "bet...", bez aizpriedumiem. Esmu cilvēks bez kompleksiem, tādēļ savas zemās pašapziņas dēļ neļaušu ietekmēt vairs savu materiālu. Esmu atkodis arī eliksīru, lai komplicēto vārdu salikumu padarītu vienkāršu un baudāmu jebkurām ausīm. Kāds teiks: "Neiespējami"? Pēc manis viņam nāksies to apšaubīt, bez negatīva!
Kas Tev visvairāk patīk un kas — nepatīk pašmāju scēnā?
Man "patīk" sāpes no visām pusēm, kas ir redzamas gan HH scēnā, gan citā daiļradē, gan tautā, mīkstie! Ja sāp — rīkojies, neraudi! Redz, arī sāku ar negatīvo, bet tāda mums mentalitāte... No tā, ko esmu dzirdējis, vismaz 40 reperu sarakstu (nerunāju par tiem, kurus neesmu dzirdējis) pat varētu sastādīt, kas nevienam nebūtu jādzird, varu atklāt viņu vārdus... DRĪKST? No manis būs arī dažs labs bīfs, teikšu tā, "asinis līs".
Ir mākslinieki ar 10 vai 100 dziesmām, un kam tev tās? Neizteikts ir pats svarīgākais lielākajai (nesaukšu viņus par māksliniekiem) daļai HH pārstāvju, un tas, mani dārgie, ir TĒLS, bez tā tu esi tukša čaula, pat neskatoties, ka ir spējas, prasmes, nedaudz tehnikas un gribasspēka. Neizmantojiet mirušu materiālu, jūs, nēģi! Bet ir jau arī gaisma šeit — KZR, Pionieris, Grifs, Fiņkis, Āķis, šis tas no SP, kaut kas no Lāzeriem, viena dziesma no Atsitiena, ir vēl noteikti daži mākslinieki, kurus var godā turēt. Āāā, un, protams, Ashnikko, "dayum Q I F with U". Monogāmisms nedaudz jūtams, bet enerģija sprauslā, un beidzot mums ir karaliene, hah!
Kādi ir Tavi tuvākie plāni mūzikā?
Kā jau minēju — apgriezt visu kājām gaisā, kaut ko tik sarežģītu un neglītu pārvērst vienkāršībā un skaistumā! Šis ir mans gads, tāpat arī turpmākie. Būs sāļš soloalbums, vai "atsmērēšos" ar EP... Bet tas noteikti nebūs pirmais. "TT" — atcerieties šos burtus, tāpat arī tādu kā jaunizveidotu ierakstu leiblu, kas arī drīz sprāgs — "PayMeMoney"; ausaties, klausaties.
"TT" ir "TurpaT TepaT": hood rap jeb svētās brālības apvienība, kurā visi tiešām esam brāļi, no beatmakera (Spoiler alert! RajonaBīts — tik oriģināla skaņa nav dzirdēta) un grafičšika līdz pēdējam reperim stāvošajam, tā ir kultūra, ko pastāv "TT", tas ir mūsu asinīs. Ar katru sārto ķieģeli nedaudz rupji un piedauzīgi, bet atklāti, par savu stāstu, kas vēl izskanēs... Ja pameklē YouTube'ā, tur šo to, kas nedrīksteja noplūst, tur jau var atrast.
"PayMeMoney" ierakstu leibls uzņems vēl dažus kadetus, bet pamatsastāvs jau ir nolasījies. Teiksim tā, tas būs ar ekstravagantu skanējumu; ja vēlies dzirdēt, maksāsi, ja klausīsies — arī maksāsi. Vispār laiks maksāt un saņemt pēc nopelniem, ļoti nopietni personāži ar take it easzzzy pasniegšanas mākslu. "Izsmalcināti", vienā vārdā. Mums nevajag kroņus, nesīsim to rotājumus!
Twitter: @Nasty_Harry
P.S. Rītdien šeit pat lasiet, kā uz šiem jautājumiem atbildēja otrās godalgotās vietas ieguvējs — Reiss.
Visam pamatā bija pārdomāts un ļoti dziļš vēstījums. Mazalbumā "Gaismas bruņinieks" ietvertas trīs pamatdomas. Pirmā — ka šajā pasaulē ir ļaunums, kas apspiež cilvēkus. Otrā doma ir informēt sabiedrību par to, ka Faluņ Dafa tiek nežēlīgi vajāts Ķīnā, un trešā ir, ka garīgā pilnveidošanās ir kaut kas satriecošs, vienreizējs un cēls, kas sniedz mieru un labklājību.
Tineszobs: Es zinu, ka Tu praktizē Faluņguņ, pastāsti, kas tas ir, kāpēc Tu to dari, un vai tas iespaido Tavu daiļradi.
Ritvars: Faluņ Dafa, saukts arī par Faluņgun, ir sena dvēseles un ķermeņa pilnveidošanās prakse. Prakse sastāv no nedaudzām nesteidzīgām, plūstošām kustībām un meditācijas, un tajā ir svarīga morāles un tikumības pilnveidošana saskaņā ar Visuma īpašību "Īstenība Labestība Pacietība". Faluņ Dafa prakses mērķis ir gudrības un apgaismības sasniegšana. Tā ir vienkārša, viegli apgūstama un bezmaksas.
Faluņ Dafa man palīdz paskatīties uz sevi no malas, vai ieskatīties dziļi savā sirdī. Dažādās dzīves situācijās izvērtēt savu rīcību, mainīt savu attieksmi un meklēt nepilnības sevī, lai uzlabotu savu dvēseles raksturu. Pilnveidojot sevi iekšēji, tas gluži dabiski liek man paskatīties arī uz savu daiļradi, kādu es to veidoju, kādu redzējumu es tajā ietveru. Caur šo praksi es patiešām esmu izpratis bezgala daudzas pozitīvas lietas. Un tieši tāpēc man ļoti gribas pastāstīt par to arī citiem, pat savā daiļradē!
Protams, tas tagad ļauj man vērtēt dzīvi un dažādas dzīves situācijas daudz plašāk. Paralēli darbam pie "Gaismas bruņinieka EP" biju radījis arī pavisam citādu tekstuālu materiālu savām dziesmām. Cerams, drīzumā no tā publicēšu kaut ko jaunu. Tā kā domas nestāv uz vietas, man galvenais ir koncentrēti pabeigt konkrēto redzējumu tajā materiālā, ko vēlos pabeigt. Nākotnes plāni man jau ir labam laiciņam uz priekšu, bet tad jau redzēs, kas tur galu galā no tā visa sanāks.
Tinteszobs: Kādas īpašības Tu cilvēkus novērtē augstu un otrādāk?
Ritvars: Cilvēkos es augsti vērtēju līdzcietību, iecietību, toleranci un patiesīgumu. Tas parāda cilvēku pavisam citādā gaismā. Ka cilvēks redzams kā saprātīga un saprotoša personība. Ka tas seko pats savām uzvedības normām attiecībā pret citiem un nekad nemelo. Cilvēka godīgums arī ir augsti vērtējams. Pacietība arī ir laba īpašība, tā atspoguļo stipru gribu un spēju savaldīties.
Cilvēku zemisku padara viņa meli, savtība, egoisms, zagšana un skaudība. Cilvēks, kas daudz melo, dara to, savtīgu mērķu vadīts, viņš to dara gan, lai noslēptu savas kļūdas, gan, lai izrādītos vai gūtu pašlabumu. Iespējams, ka dažādās situācijās viņš baidās zaudēt savu slavu un patiesībā ir ļoti, ļoti gļēvs, tādēļ melo, melo par visu ko.
Tinteszobs: Kādas ir Tavs viedoklis par Latvijas hiphopa scēnu kopumā?
Ritvars: Es sāku nodarboties ar hiphopu, kad tam bija visprogresīvākais uzplaukums Latvijā. Katram bija iespējas, laiks un gribēšana, un katrs centās sevi parādīt, kā nu kurš to mācēja! Tas bija tā laika "bums". Vienā brīdī, kad arī es biju ielicis kārtīgus pamatus tajā visā, es konstatēju, ka daudz lietas, ko daru, ir nepareizas, tajā skaita arī mūzikā. Biju apaudzis ar dogmām par to, kādam būtu jābūt hiphopam. Biežāk nekā vajag, katrs teksts saturēja kādu jēlu izteicienu vai agresīvus uzbrukumus citiem. Kļūdas pēc biju iemācījies to dēvēt par radošuma izpausmi, kad, sava vājā rakstura vadīts, izlādējos pats savos dzejas darbos.
Bet tagad cilvēki kļūst radošāki, dzimst jauni stāstnieki, rakstnieki un mūziķi.
Visā pasaulē cilvēku dogmas mirst, tāpat kā mirst to sekotāji. Ja mūzika neattīstās, ja tās radītājs dvēselē neattīstās, viņš zaudē savus potenciālos klausītājus. Viņam nav vērtību, kuras klausītājs godātu arī nākotnē. Garīgās vērtības ir vienīgās, kas paliek paaudžu paaudzēs. Tagad es arī uzskatu — ja mūzikā ir kaut kas depresīvs vai kā citādi negatīvs, tas kā matērija agri vai vēlu sairst zem mūsu kājām vai, precīzāk, cilvēku acīs!
Šobrīd hiphops iziet ciklu, kad gan cilvēki, gan šis mūzikas žanrs mēģina iepazīt un izprast sevi pašu. Cilvēki ir apstājušies lai padomātu, kas ir hiphops, kas ir viņu māksla un kā viņi tajā izskatās. Līdz ar to sāk rasties daudz plašās izteiksmes diapazons pašos cilvēkos un līdz ar to hiphops iegūst plašāku formu tā izteiksmē. Tātad, vismaz man hiphops ir tieši tajā posmā, kad kādas no tā dogmām ir mirušas, un tagad jāmeklē kaut kas jauns.
Paldies “Tinteszobs” medijam par interviju.
P.S. Ritvara „Gaismas bruņinieks EP” var iegādāties šeit.
Tinteszobs: Vai ar skatuves vārda maiņu no bū-š uz BUSH mainīsies arī Tava mūzika?
BUSH: Mūzika nemainīsies ar skatuves vārda maiņu.
Tinteszobs: Vai pēc “Sēdies krēslā” izdošanas ieturēsi tikpat garu pauzi, kāda bija pēc "Nevietas", vai arī Tev jau pilnā sparā top jauni muzikālie darbi?
BUSH: Man top jauni darbi un nekādas pauzes speciāli neplānoju. Vados pēc sajūtām.
Tinteszobs: Kura īpašība mūziķim ir vissvarīgākā?
BUSH: Sirsnība.
Tinteszobs: Vai Pērnais Pavasaris arī reiz publicēs kādu dziesmu un kā iet ansamblim SUPPA?
BUSH: Noteikti publicēs. SUPPA bliež.
Tinteszobs: Tev ir vairāki video darbi. Kurš no tiem ir Tavs iecienītākais?
Tinteszobs: Vai pēc miksteipa “R.I.P. (12.12.12.)” Tu esi pārtraucis savu radošo darbību un solo relīžu vairs nebūs?
Pionieris: Tā ir plānots, bet, par cik būs sen gaidītais (vismaz man) Kreisā Krasta pirmais albums, man būs jāatkāpjas no sava plāna un jāatstāj daži panti uz šo meistardarbu.
Tinteszobs: Tu lielā mērā esi miksteipa formāta pamatlicējs Latvijas repā. Vai vari nosaukt trīs, Tavuprāt, labākos miksteipus latviešu valodā? Droši vari saukt arī savus darbus, kaut visus.
Pionieris: Pēc manām domām labākais ir pats pirmais no LV, kas bija sešdesmit minūšu standarta kasetē no abām pusēm “Zasulauka bīts miksteips Vol. 1” — tur bija Šamans, Flash, Valcha (Mazais Z), Gundars un vēl rajoņņiki. Tam laikam un arī šim tas ir "BŪŪŪM!!!" Parasts mirstīgais neatradīs viņu. trakaiMelodijai viņš ir pat .wav formātā no sākuma līdz beigām. Pa 1000+ latiem varbūt viņš kādam parādīs. Otrs — “Kreisais Krasts Rīga miksteips 1”. Trešo vietu es dalu starp savējo “R.I.P. 12.12.12” un Flash — “Pionieris (melnais miksteips)”. Galīgi neinteresanti, ne? Nu tā es jūtos. Tālākajās vietās es iekļautu Kosmo miksteipu (ahujennijs), Reika un Elfa miksteipu, par pārējiem es nevar spriest, jo neesmu no dažiem pat dziesmu dzirdējis.
Tinteszobs: Kas Tev ir Kreisais Krasts?
Pionieris: Kreisais Krasts man ir viss, kas es esmu un ko dzīvoju.
Tinteszobs: Kas Tev izraisa riebumu?
Pionieris: Ļoti maz lietas mani spēj aizkaitināt, esmu mierīgs un piezemēts cilvēks. Mani nokaitināt ir neiespējami. Varbūt latviešu mediju "ekspertu" viedokļi un ignorēšana no viņu puses. Es repoju ilgāk nekā viņi dara savu darbu. Viņi varētu papētīt dziļāk, kā lietas notiek un aizvērt savu muti vai vismaz izrādīt kaut kādu elementāru cieņu pret to, ko daram un esam paveikuši šīs kultūras attīstībai.
Tinteszobs: Tev ir vairāki video darbi. Kurš no tiem ir Tavs iecienītākais?
Pionieris: Jā, ir gan! Iecienītākie — neizlaistie un vēl tie, kas nekad netaps. "R.I.P.".
Tinteszobs: Vai esi apmierināts ar atsauksmēm par savu jaunāko albumu “Skaistākās lietas pasaulē”?
AKE: Atsauksmes par albuma dziesmām, kas tika publicētas, liek man domāt, ka tās spēj klausītāju piesaistīt ar vēstījumu, veidu, kā tas tiek pasniegts, vai muzikālo skanējumu. Tas, protams, priecē, jo mana tagadējā prioritāte ir runāt, lai uzrunātu, saglabājot tekstā nianses, kas, pēc manām domām, ir nepieciešamas labā hiphopā. Pēdējā laikā esmu piefiksējis, ka daudziem reperiem ir tendence rakstīt tik ļoti abstrakti un caur puķēm, ka pamatjēga jātver dziļi starp rindām. Šāda pieeja man pašam šķiet nepieņemama, tāpēc cenšos savā daiļradē ielikt uztveramu domu, kas vienlaicīgi ir ārtistiski izteikta. Spriežot pēc komentāriem, man tas jaunajā albumā ir izdevies, un esmu ar to apmierināts.
Tinteszobs: Tu repo jau daudzus gadus. Vai esi domājis par to, ka reps reiz Tev varētu apnikt?
Laiks, kad es varētu "izaugt" no repa kā Gustavo man tagad šķiet nereāls vai astronomiskā attālumā. Jau vairākus gadus atpakaļ es sapratu, ka hiphops ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, kura dominē pār pārējām — viss laiks, kuru es neveltu tekstu raksīšanai, tiek pavadīts šīs mūzikas fonā, protams, izņemot brīžus, kad tas fiziski nav iespējams. Es pieņemu, ka iemesls tam varētu būt tas, ka hiphops ir pārāk daudzveidīgs, lai varētu man apnikt, katram gara stāvoklim ir piemeklējams savs repa paveids — virspusēji izsakoties, no A Tribe Called Quest līdz Necro. Kas attiecas uz mani kā izpildītāju šajā jautājumā, es turpināšu hiphopā no sevis likt tik ilgi, kamēr man būs, ko likt.
Tinteszobs: Kādi ir Tavi tuvākie radošie plāni?
Pēc albuma un video klipa izdošanas es esmu noguris no plānošanas, kurā ietilpst konkrēti darbi konkrētā laikā. Tagad plānu nav, es vēlos tikai radīt un izplatīt dziesmas, ne uz ko citu neiespringstot.
Tinteszobs: Kā Tu cīnies ar savām bailēm?
AKE: Lieta, no kuras es visvairāk baidos, ir mans vājums, kas varētu novest līdz radošai impotencei. Tēlaini izsakoties, es ar to cīnos, lietojot tikai dabīgus preparātus — es nesēžu stundām ilgi pie rīmju klades, cenšoties no sevis izspiest kaut ko, nezinot, ko es vēlos pateikt; vispirms ir saturiska ideja, pēc tam — darbs, mēģinot to maksimāli apspēlēt. Sajūta, ka tam, ko es taisos radīt, ir stabils pamats, vislabāk atgaiņā bailes, pretējā gadījumā man ir bail pat mēģināt kaut ko rakstīt.
Tinteszobs: Kura no Tavām dziesmām ir Tev visiecienītākā?
AKE: Pagaidām man nav tādas dziesmas, virs kuras es varētu rakstīt "vislabākais, ko es jebkad esmu uzrakstījis" vai "skanējums, kura priekšā pārējie darbi nobāl". Protams, ka man ir dziesmas, kurās noskaņa vai lirika mani uzrunā vairāk nekā citās, bet arī starp tām vienu favorītu es noteikt nevaru. Līdzīgi kā klausoties pārējo mūziku, arī starp manām dziesmām, katram noskaņojumam ir piemeklējams kaut kas atsevišķs, kas vislabāk būtu piemērots, piemēram, lai kavētos nostaļģiskās atmiņās, es izvēlētos "Atskaites vārdus", lai mudinātu sevi cīnīties ar grūtībām, ticot saviem spēkiem — "Nekļūstu cits", ja vajag kaut ko romantiskiem mirkļiem — protams, ka "Pirmais iespaids pirmajā dienā", un šādi es varētu vēl ilgi uzskaitīt, tā arī nenonākot līdz iecienītākai dziesmai.
