#LPSR78: pirmā hipotēze jeb pilna Rīga urodiem
vakar, pateicoties Toma Lūša twitteraktivitātei, kam sekoju jau labu laiku, ieraudzīju ierakstu, kura oriģināla autors ir kāds man nepazīstams Jānis Tereško, kurš sākotnēji to garākā formā bija publicējis savā Facebook.
sen nebiju tā uzvilcies par to, ko lasu, tāpēc sākotnēji “nolaidu tvaiku” ar draugiem kopīgā WhatsApp čatā, kur jau vakardien sākām interesantu diskusiju par aizgājušajā gadsimtā populāriem simboliem, ar kuriem saistītās ideoloģijas lika lielai daļai civilizācijas sapisties tik tālu, lai nieka 50+ miljoni, ja pareizi atceros, cilvēku mirtu visdažādākajās formās un to kombinācijās. papildus tam vēl lielāka daļa pēc šī atsvaidzinošā “tīrīšanas akta” ilgstoši cieš lielākas vai mazākas fiziskas un garīgas sāpes. lielisks sasniegums, ar ko noteikti varam lepoties...
nekādā veidā nevēlos noniecināt šo (un jebkādu citu) noziedzīgu, nekompetentu un totalitāru režīmu noziegumus, kā arī šo noziegumu upurus un to piemiņu, bet es domāju, ka aizliegt kaut kādas zīmes, simbolus, ģērboņus, vārdu un burtu kombinācijas ir ne tikai neproduktīvi un stulbi, bet arī gluži vienkārši neveselīgi (lai neteiktu kaitīgi). runa ir daudziem labi zināmo nacistisko un komunistisko simboliku. es, šķiet, pārstāvu visai nepopulāru viedokli, ka šādi aizliegumi ir jāatceļ, jo, piemēram, iespējas neskatīties uz sarkano krāsu, neklausīties 3stāvīgajos vai ignorēt pornogrāfiju ir ļoti plašas. (gribas cerēt, ka) nevienam ar varu nekas netiek likts darīt. es saprotu arī, ka ne visiem šāda pozīcija ir saprotama un pieņemama, tāpēc šajā aspektā esmu visai mierīgs un pieļāvīgs (un zināmā mērā arī vientuļš). lieki teikt, ka mani tas īpaši nepiš.
esmu ar mieru mīļā miera labad pieņemt nedaudz konservatīvāku pozīciju - proti - to, kas fiksēta gan Latvijas, gan, es domāju, daudzu citu valstu likumdošanas aktos: ka ir simbolika, kas publiskai ekspozīcijai nav atļauta un par to draud dažāda rakstura sodi. ok. fine. ejam tālāk.
atpakaļ pie tā twīta / Facebook ieraksta. pieņemsim, ka Jānis Tereško raksta patiesību, kas, protams, atbilstoši jaunajam post-fact / post-truth society uzstādījumam nenozīmē pilnīgi neko, bet ļaujiet manai upei jūs nest tālāk…
tātad Jānis Rīgā uz ielas visai tradicionālā, pieklājīgā veidā eksponē tās valsts karogu, kurā viņš dzīvo, kuras valsts valodā viņš runā (un raksta), kuras patriots viņš visticamāk ir… tieši kas šajā viņa rīcībā ir tik nepieņemams? kur ir “nozieguma motīvs”? kur, bļeģ, ir provokācija?
neesmu nacionālists. vismaz ne tādā mērā, lai tieši Latvijas karoga “problēma” šajā situācijā man liktu par šo rakstīt. es sevi uzskatu par liberāli, un man ir svarīgs princips - katrs dara kā viņš vēlas, ja vien tas neaizskar citu tiesības. šāda valsts iejaukšanās (jā, es šajā gadījumā uz to skatos tieši tā) indivīda dzīvē, norādot viņam, kas ir un kas nav provokācija ir… faking provokācija. karoče - 100. Satversmes pants, bļe: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” plašākā interpretācijā šis pants attiecas arī uz veidu, kā cilvēki izskatās, runā vai kādā citā veidā sevi izpauž.
kā tas ir iespējams, ka valsts cenzē sava karoga lietošanu? manis pēc var to uzskatīt par pārspīlēšanu, bet kā indikators šāda epizode man parāda, kādā stāvoklī ir nācijas garīgā veselība…
neuzskatu sevi par vispatriotiskāko cilvēku pasaulē, bet šeit, manuprāt, pat nav runa par to. ir runa par to, ka valsts (Rīgas pašvaldības policijas personā) piepišas cilvēkam par to, ka viņš vēlas izrādīt savu piederību šai pašai valstij (!!!), kura viņam tiešām kaut ko nozīmē. (vai varbūt viņam ir kādi citi motīvi - arī tas nav svarīgi.) kāda šim loham policijas formā vispār ir daļa, kā cilvēks izskatās un ko viņš valkā?
kā jau minēju, man NAV problēmu pieņemt un saprast, kāpēc ir aizliegtas labajiem un kreisajiem ekstrēmistiem mīļākās bildītes un tekstiņi pat, ja domāju par to, ko rakstīju augstāk. tomēr Jāņa gadījumā Latvijas policija ir nodemonstrējusi, maigi izsakoties, savu nekompetenci. šāda jautājuma interpretācija, protams, “strādā”, ja pieņemam, ka Latvijā valda demokrātija un brīvā mīlestība…
šī šķietami nebūtiskā epizode Jāņa dzīvē lieliski ilustrē ne tikai problēmas valsts pārvaldē nodarbināto izvēlē (surprise, surprise!), bet arī šizofrēnisko un (man) nesaprotamo attieksmi pret patriotismu. mani tracina, ka kaut kāds “valsts varas pārstāvis” uzvalkā vai uniformā man māca, kad un kā lietot karogu… (fuck off!) un saprotams arī gan Jāņa sašutums, gan Toma skumjas. tas izklausās pēc totāla bērnu dārza, klaunu un idiotu bērnu dārza - tas ir. un ļaujiet manai upei nest jūs tālāk…
vai tā ir kaut kāda perversa politkorektuma izpausme?… visslimākais tajā visā ir fakts, ka visas valsts pārvaldes institūcijas (un ne tikai) ir vienojušās līksmā pseidopatriotiskā masturbācijā ar nosaukumu #LV100, bāžot sarkanbaltsarkanās krāsas, tautas tērpus, latvju rakstus burtiski sejā (ne man, bet ir draugi, kuri dzīvo Latvijā un apliecina, ka ir tieši tā), mācot visiem mīlēt dzimteni, un kā pareizi lietot karogu, bet praktiskā līmenī faktiski dara pretējo, uzklājot milzīgam daudzumam ielaistu problēmu kārtīgu sarkanbaltsarkanā sviesta kārtu.
un nav nozīmes kontekstam - ja Jānis (vai jebkurš cits, kurš sevi asociē ar šo valsti) ir spiests (jā, ir spiests, jo - pamēģiniet paši sākt sarunas ar policiju Rīgā pat kaut vai par visbanālāko sīkumu) mainīt ielas pusi, jo policijai šķiet, ka Jāņa karoga nēšāšana “ir provokācija”, tad jautājums, ar ko vēlos pabeigt, ir: vai gadījumā valsts pārvalde ar šādu savu rīcību neapliecina uzticību tieši tiem simboliem, krāsām, vērtībām, kuru lietošanai tā it kā uzlikusi ierobežojumus un pret kuriem tā šķietami iestājas, pretēji bezgalīgi sludinātajām sarkanbaltsarkanajām?
