#melikols

[edavaardi]

The evolution of the arm. Foto: @arthurraccoon #plavinas #koncerts #oriole #melikols #lietus #ansis #reps #hiphops #reallive #content #garipuikas #jaunasvirsotnes #sociālineveikls #usahat #mushrooommusic (at Pļaviņas Municipality)

[tinteszobs]

Četri reperi, divas pilsētas... un Oriole

Artūrs G. Jenots par koncertu Limbažos:

Galvenokārt man bija liels prieks redzēt kluba atsaucību pret māksliniekiem. Tiešām varēja just, ka viņi ir gaidīti — uzkodas, dzērieni, ērta backstage telpa, skaņu vīri pirms koncerta u.tml. Atstāju kungus uz skaņas testiem, lai dotos ārā kaut ko iekost, satikt sen neredzētos biedrus un sasveicināties ar pilsētu. Atgriežoties klubā, prieks bija dzirdēt Oriole’s skaņdarbus, jo nekas tamlīdzīgs „Tonusa” telpās parasti neskan. Tie, kuriem ir bijusi tā laime dzirdēt Oriole`s setus dzīvajā, sapratīs, par ko es runāju. Prieks bija dzirdēt arī citu cilvēku pozitīvās atsauksmes par to, kas piepildīja skandas un iesildīja apmeklētājus vairāk kā divas stundas.

Drīz vien klubu sāka piepildīt cilvēki. Arvien vairāk sāka parādīties Limbažos vēl neredzētas sejas. Kā izrādījās, uz koncertu bija atbraukuši klausītāji no Valmieras, Rīgas un pat Aizkraukles. Jā, Limbaži nemaz nav tik tālu laukos, starp citu. Drīz vien arī vakara vaininieki kāpa uz skatuves, lai ķertos pie ieročiem un parādītu mazpilsētai to, kā skan reps latviski. Skaņa koncerta laikā man likās diezgan baudāma. Lai gan es lasīju pilnīgi pretēju viedokli, tomēr man šķita, ka viss beidzot ir vairāk kā kārtībā un varēja saprast visu, kas tika teikts mikrofonā. Ļoti priecājos dzirdēt tik „krāsainu” dziesmu klāstu — tur bija Eliota „Esmu Rīga” un „Zārki”, „Ar sirdi rindās” materiāls, „Himnu” un „Es esmu šeit” skaņdarbi. Varēja just, ka mākslinieki izvēlējušies tādas dziesmas, kas ir kopdarbi, lai nebūtu tā, ka koncerts ir viena mūziķa vadīts. Šaubos, ka enerģiju, kas plūda no skatuves, bija grūti sajust. Lieliski, nudien. Vislielākais prieks bija redzēt to, kā pie „Dogmas” uzšāvās gaisā lāzerpistoles. Redzēt pierīgas pilsētā ko tādu es negaidīju, un uz brīdi man bija tā iespēja sajust tās skudriņas, kas pāri skrēja arī 2009. gadā, pirmo reizi dzirdot „Dogmu”.

Man, protams, prieks, ka uz mazajām pilsētām atbrauc augsta līmeņa hiphops, taču es diemžēl nesajutu to īpatnējo gaisotni, kuru rada šī mūzika. Pat īsti nevaru paskaidrot, kāpēc tā. Lai gan auditorija mēdza pacelt rokas brīžos, kad to patiešām vajadzēja darīt, tomēr nelikās, ka tā spēja gāzt pretī ar tādu pašu enerģijas lādiņu, kādu tie saņēma no māksliniekiem. Varbūt es vienkārši gribēju redzēt lielāku atbalstu no publikas. Iespējams, mazās pilsētas vēl nav tik ļoti radušas uzņemt uz savām skatuvēm ko tādu. Lai nu kā, koncerts man patika un uzstāšanās bija lieliska. Arī atsauksmes pēc koncerta bija pozitīvas — gan to tiem apmeklētājiem, kas zināja, uz ko nāk, gan no tiem, kam bija samērā maza nojausma, kur viņi ir ievilkti. Ceru, ka nākotnē šīs kultūras pārstāvji biežāk ceļos pa Latvijas mazajiem miestiem, lai parādītu to, kā hiphops skan latviski, jo, eu, nenoliegsim, ka tas skan skaisti.

ahūns par koncertu Jelgavā:

Neilgi pirms pusnakts 18. aprīlī braucot ar citiem labiem ļaudīm uz Jelgavu, manī valdīja neizprotams emociju jūklis. Manī bija prieks, ka esmu starp patīkamiem cilvēkiem un braucu tur, kur uz steidža ir vēl citi patīkami cilvēki. Manī bija satraukums, jo nebiju drošs par “Tonusa” ietilpību — šajā izklaides vietā vēl nekad iepriekš nebiju bijis. Ja nu “Repa tūres” Jelgavas koncerts ir piegrūdis to būdu līdz griestiem? Pārējās emocijas, kas virmoja starp šo prieku un satraukumu, nav vērts pieminēt, jo tām par pamatu bija vien nostāsti un stereotipi, ne personīgā pieredze. Un tātad.

Ierodoties “Tonusā”, jau pie bouncer’u platajām mugurām un virsdrēbju novietnes bija dzirdams uz skatuves notiekošais. “Nauda, nauda, nauda” … jā, sākums un līdz ar to arī vietējo puišu jeb “Augšas” uzstāšanās ir nokavēta. Nedaudz žēl, labprāt būtu paklausījies, jo pēdējo reizi redzēju viņus Nabaklabā aptuveni pirms gada, kad viņi plūca laurus festivālā “Ritms un Plūsma 2013”. Kā “Augšai” gāja? Kāds redzēja viņu uzstāšanos?

Neliela atkāpe. Es biju “Himnu šovā” 1. martā. Daudzi bija. Tur bija, ko redzēt. Tas bija izcili apmeklēts, baudāms un atmiņā paliekošs šovs. Kādēļ tam uz manu Jelgavas koncerta apmeklējumu būtu jābūt jebkādai ietekmei? Ir taču tik daudz faktoru, kas šos abus koncertus neļauj vispār salīdzināt, tādēļ no tā centīšos atturēties, lai notikumu Jelgavā neatspoguļotu, lietojot pārlieku drūmas krāsas.

Turpinām par koncertu. Šaubas par pārpildītu klubu pagaisa, tikko kā ierados zālē. Šis nav akmens, kuru es metu kādā no dārziem. Cilvēki bija informēti. Tie, kam bija tāda vēlme, iespēja un vecums, ieradās. Es varbūt vienīgi būtu gaidījis lielāku atdevi no tiem, kas bija ieradušies, tādējādi sekmējot enerģijas lādiņu ceļu no māksliniekiem uz sevi un atpakaļ. Laikam tas nav tik vienkārši, kā man šķiet. Jebkurā gadījumā, rokas tika paceltas, piedziedājumos tika piebalsots.. Šajā ziņā pārmetumu nav, bet kas radīja šo mulsumu? Varbūt tas bija plecīgs, rokas uz krūtīm sakrustojušais apsargs, kurš stāvēja pārāk tuvu gan skatuvei, gan publikai. Protams, katram savs darbs, varbūt Jelgavas “Tonusā” ir tāda kārtība un, par ko prieks, tiešām nekādas nekārtības nesanāca novērot, tomēr kaut kā līdz galam atbrīvoties personīgi man nebija viegli. Sauciens “Nāciet tuvāk!” netika lietots.

Kas skanēja? Eds noblieza savu jaunāko veikumu “Ko Tu par to teiksi?”, kā arī skanēja gan “Es esmu šeit”, gan “Himnu”, gan “Ar sirdi rindās” materiāls. Tā kā izpildītāji bija četratā, uzsvars tika likts uz savstarpējām sadarbībām, ko var saprast, jo bija vēlēšanās atvēlētajā laikā izpildīt iespējami daudz repa dažādās noskaņās. Bija iespējams pacelt lāzerpistoles pie “Dogmas”, uzdejot riekstu pie “Gerija” un sist plaukstas, kad “Pēcgaršas” laikā pazuda mūzika jeb “Mums ir tehniskas grūtības dažas..” /ansis/ Bija arī salīdzinoši daudz gabalu, kuros bija jāieklausās, jo nevar taču tā nokausēt sanākušos klausītājus. Īpaši, ja viņu nav pat tik daudz, lai iepriekšminētais mākslinieks pieņemtu lēmumu lēkt cilvēkos. Astes kaulam lēciens tik šķidrā pūlī nenāktu par labu.

Es biju uz šo koncertu. Man patika reperu veikums, mani uzrunāja tikpat kā visu dziesmu izvēle, bija tīri OK skaņa (es gan, iespējams, stāvēju pārāk tuvu vienai no lielajām skandām, lai to varētu pilnībā izbaudīt), telpās bija iespējams smēķēt (tas varētu būt patīkamāk tad, kad laukā ir pārāk auksts vai citādi draņķīgs laiks)… Kas bija tas “kaut kas”, kas man pietrūka, es nezinu. Es pieļauju, ka to nebūtu bijis grūti iegūt. Tā jau ir - mēs katrs veidojam savu vidi un nostāju pret to, ko redzam. Ja Jelgavas koncerts būtu glāze, es to tomēr uzlūkotu kā pustukšu. Tāpat kā klubu, kur šis koncerts notika.

Limbažu un Jelgavas “Tonusu” pasākuma programma: Edavārdi — “Nauda, Nauda, Nauda” pied. ansis Eliots — “Esmu rīga” Melikols — “Ar sirdi rindās” Melikols & Eliots — “Vecās lentas” ansis & Oriole — “Puses” pied. Eliots ansis & Oriole — “Skarabejs” Edavārdi — “Ko tu par to teiksi?” Edavārdi — “Vai tas būtu godīgi?” pied. Melikols Melikols — “Atpakaļgaitā uz priekšu” Edavārdi — “Kačā karmu” Melikols & ansis — “Dilemmas” Eliots — “Zārki” ansis & Oriole — “Reparācijas” pied. Edavārdi Melikols — “Cīnītājs” Riekstu Armija — “Gerijs” Edavārdi & Melikols — “Tikai cilvēki” ansis & Oriole — “Nav” Melikols & Eliots — “Pēcgarša” ansis — “Dogma” Riekstu Armija — “Mobilizācija” Edavārdi — “2009” pied. Melikols, ansis & Eliots

[tinteszobs]

Vairāk kā dzīva

Šķiet tas bija Skuteļa „Apziņas plūsmas” prezentācijas koncerts NABAKLAB, kur pierādījās, ka šai kultūrai šādas vietas paliek par šauru. 9K1 gan bija lielāks (vismaz pēc manas acs) par NABU, taču arī tur bija krietni par šauru, lai iekšā sadzītos visi interesenti. Jā, šķiet, ka visiem izdevās tikt iekšā, bet, ja tas klausītāju loks turpinās augt, šaubos, vai šādas vietas vairs spēs rīkot koncertus tā, lai tos būtu ērti apmeklēt. Nē, es tagad neapgalvoju, ka NABA vai 9K1 ir sliktas vietas, kur rīkot hiphopa koncertus. Tas, ko gribu pateikt, ir ka koncertus vajadzētu pārcelt uz lielākām vietām. Un ne tikai tāpēc, ka tā būtu ērtāk apmeklētājiem, bet arī tāpēc, ka Latvijas hiphopa kultūra ir pelnījusi atrasties arī plašākās telpās, ne tikai pagrabos vai vecās ražotnēs.

Jau pirmajās koncerta minūtēs es ļoti nopriecājos par publikas atsaucību. Šķiet, tas bija pie dziesmas „Skarabejs”, kur, brīdī, kad publikai tika dots vārds, man pārskrēja skudriņas un izspruka frāze „WOW!”. ansis pavērsa mikrofonu pret publiku, lai dotu iespēju nobeigt rindas beigas un viņi (jūs) to izdarīja tā, ka es nevarēju nejūsmot par tādu spēku un enerģiju, ar kādu klausītāji nokliedza (noskaitīja?) rindas pēdējos vārdus. Protams, diezgan bieži var novērot to, ka publika tik ļoti spēj papildināt mākslinieka izpildītās dziesmas, taču nekad iepriekš netiku vērojis, ka tas tiktu izdarīts ar tādu spēku. Jā, kā ierasts tika celtas rokas un šad tad gaisā šāva arī Lāzeru lāzerpistoles, taču vislabākie koncerta brīži bija tad, kad mikrofons tika „iedots” arī publikai.

Tie, kuri aktīvi seko līdzi Latvijas scēnas notikumiem, būs jau pamanījuši, ka atgriezies ir Pikaso, Kaņepe un pat Džuzepe. Arī šie mākslinieki kāpa uz skatuves, lai izpildītu savas kompozīcijas, taču es nemelošu – es neaugu ar nevienu no šiem izpildītājiem. Es, protams, priecājos, ka viņi atgriežas, jo man patīk gan Pikaso pēdējie darbi, gan Kaņepes skanējums, un man patika dziesma, kuru koncertā izpildīja Džuzepe. Taču pat visu šo trīs izpildītāju atgriešanās mani neiepriecināja tik ļoti, cik tas, ka uz skatuves uzkāpa Archijs. Dziesmas „Mobilizācija” un „Riekstu pasaule” tika izpildītas pilnā Riekstu Armijas sastāvā, par ko mana sirsniņa lēkāja no priekiem. Tikpat naivi, cik ceru, ka ex-Gustavo izdos pēdējos koncertos izpildītos veco dziesmu aranžējumus, tikpat ļoti ceru, ka šī nav pēdējā reize, kad kaut ko dzirdam no Archija. Uz skatuves kāpa arī Eliots, kurš izpildīja dziesmu „Zārki”, palīdzēja ansim ar „Pusēm” un novēlēja "daudz mīlestības kā Mārlijam vai Wu-Tang", piedaloties ar savu pantu dziesmā „2009” no Edavārdu miksteipa „Es esmu šeit”. Protams, kā ierasts, arī Edavārdi kāpa uz skatuves, lai aicinātu cilvēkus kačāt karmu un pastāstīt visiem par materiālajām problēmām. Un, kā jau minēju, publika bija atsaucīga, tāpēc uz jautājumu „Vai es varu to nobliezt?!” atbildēts tika ar skaļu „Jā, tu vari!”. Koncertā tika izpildīta arī viena no manām tuvākajām dziesmām Latvijas scēnā – "Dilemmas", kurā piedalījās Melikols. Arī AKE un KasPis padalījās ar savām kompozīcijām, kuras, nemelošu, skan tik ļoti pēc iepriekšējās dekādes (noskaņas, ne kvalitātes ziņā). Ja uz skatuves būtu vēl uzkāpis Skutelis, tad tajā vakarā tur būtu atradušies visi izbijušās hiphopa apvienības PKI emsiji.

VJ INA VARE šovu skaisti papildināja ar projekcijām, Oriole bīti lieliski iesildīja klausītājus, kāds kaut kur darbināja dūmu mašīnu, ansis ielēca pūlī, sasitās, nokrita uz skatuves, bet pie skaļa publikas izkliegtā „ansis ir foršs džeks!” viņš piecēlās, lai turpinātu šovu, kā arī es pirmo reizi redzēju, ka tik daudz cilvēku kopā kliegtu frāzi, kas parasti kādu sūta uz labierīcībām nokārtot dabiskās vajadzības. Tas viss un vēl vairāk notika 1.marta pasākumā. Ir pagājušas tikai divas dienas, taču jau tagad varu teikt – tas ir pakāpiens uz augšu. Un vēl vairāk varu teikt to, ka šī kultūra ir vairāk kā dzīva. Ja tev ir ko teikt, lasītāj, padalies arī ar savām domām. Mieru un mīlestību!

[podkasts-blog]

Visit Original Link

Saruna ar Melikolu. Runājām par muzicēšanas sākumu, bērnības atmiņām un tagadni, dzīvi un darīšanu, kļūdām un padomiem, laukiem un uzņemšanu Krievijā. Izskaņā - ekskluzīvs audio materiāls.