▪

I found a story that would make my own life make sense again. This story.

[tofupixel]

posting my old pixel art day 19

made in 2021

[iamjapanese]

 Lina Kusaite（Belgian）

from the series "Lotus Land" pencil, watercolour, posca pen via also

[tofupixel]

posting my old pixel art day 17

made in 2021

[q8q-deactivated20250929-deactiv]

新緑の頃・・

[uzticams]

Kad norietēs saule, mirušie svinēs šo festivālu

Kad norietēs saule, mirušie svinēs šo festivālu. Nebūs rindas pēc kapitālisma, nebūs balstiesību demokrātiem. Tikai slāpes pēc cilvēcības. Sauc mūs par mirušiem, bet vai mirušie izteikt viedokli spēj?

Sava brīvība svēta, bet visbiezākās sienas ceļ tie kas jau ir zaudējuši

[uzticams]

Tu vari dabūt mani visu Ja pats atdosies. Es Tev likšu tik un tā Aiziet iznīcības postā

[uzticams]

Kad pazūd ceļš kur vēlējies ietPazūd cilvēki ko vēlējies lai paliek.Man pietrūks vienatnes vērtības,Paštaisītā izvēles brīvībā

Mana brīvība ir mans lāsts

Ļauj lai vēsture dzīst mūsu rētās Atmiņās kas ir dzīves vērtas

Es jutos ērti runāt atklāti Kad esat divatā palikuši, atstāti

Neviens mūs nevaino mūsu pagātnes dēļ, Tikai mēs paši Nogurstam neko jaunu nedarot

[uzticams]

Vai tici vēl kādai izvēlei? Tādas nav. Vismaz ne mūsu galvās. Pagaidām, varbūt nekad. To nevar zināt, arī to ne, pie kā lai pieskaita sevi. Romantiskos mīlētājos, dvēseles radiniekos vai vienkāršos dzīvesbiedros. Varbūt vienkārši draugos. Redzi, cilvēks patiesībā ir kā prizma. Tikai pareizā leņķī iespīdēta gaisma spēj no viņa izlauzt visu krāsu spektru. Citādi rodas nepilnība, neprecizitāte, ne komforta sajūta, krāsu aklums.

[uzticams]

dodamies pakaļ nekam, lai darītu neko. Kā mēs to vienmēr darījām. Un cik veltīgi es varēju iet to ceļu, pilnīgi riebums ar lepnumu vijās manī. Ka lūk, šeit stāvu es un neesmu daļa no viņu pastaigas.

[uzticams]

Vēl neesmu piedzimis sev Tikai iespaidojis sevi, varbūt pārliecinājis, dažreiz.. dažreiz nemaz nevēlos elpot un mirst tumsā.. Mirt aiz garlaicības ir nožēlojami, bet mirt aiz aizmirstības ir skumji un saprotami. Pat piedodami. Nemaz neuzsākt patstāvīgu dzīvi, mirt nevainīgs. Mirt aiz muļķīgas sagadīšanās, vai pārprasta teikuma dēļ. Mirt tā, lai tas būtu izbēgami. Ar izvēli starp dzīvību un nāvi. Bet nav nāves. Nenāk pēdējā stunda, un nepietiek spēka pašam apstādināt mirkli. Atliek noticēt vērtībai sevī vai nolekt no tilta. X un Y

[uzticams]

Mēs, tie nolemtie, nelaimīgie, kas šo ceļu staigā ik nedēļas. Vai nav apnicis dzīvot. To vien redzu kā nepateicība dzīvībai. Nolēmuši pasaulē dzīvot bet neļaut sev dzīvot. Paņem vairāk ka dod, uz brīdi noklust acis un dzīve galā. Kur tavi solītie vārdi. Tikai tukšs gaiss kas noturēja Tevi pie dzīvības vēl vienu minūti. Mākslīgi. Cik samāksloti. Cik neskaisti kad cenšas noslēpt skaisto.

[uzticams]

Sāc ar sevi, Attālinies, paskaties no attāluma. Pietuvini, izpēti. Turpini.

[uzticams]

Jūs visi patiesībā esat skaisti cilvēki. Žēl ka es neesmu tik skaists. Jūs patiesībā iedvesmojat mani būt skaistam, bet paliekat šeit, tā nav skaudība, jums nav jādusmojas. Tā ir pateicība ka man ir no kā mācīties. Es pirmo reizi kļūdos, tad kļūdos labāk, un reiz Tava kļūda būs arī mana kļūda. Bet svarīgākais lai es neesmu Tava kļūda.

[uzticams]

Katrs pats sapratīs, pieaugs un atpazīs. Mans ceļš beidzās. Ceļa krustojumā varu ar baru vai varu iet citu ceļu. Tā ir progresēšana. Un progress sākas ar izvēli. 

[uzticams]

Ir divas galējības. Dzimšana un iznīcība Pārējais ir tikai pārejas Nevien nav tiesību spriest kas ir svarīgāks.

[uzticams]

Es esmu ceļotājs. Vismaz man patīk sevi tā saukt. Un man patīk ceļot. Tikai vēlētos kaut es tiešām to darītu. Dzirdēt ūdens nepadošanos pret akmeņiem. Naktīs vērot debesis pārklātas ar zaļu palagu. Brīnumaini. Nebeidzamas lietus mežu kolonijas, neskartas simtiem gadu. Tā ir daba. Pilsēta ir atkārtošanās. Kvartāls pēc kvartāla. Tik dabīgi piedzimstam, tik svarīgi esam. Jauna dzīvība, vislielākā vērtība visās pasaulē. Tīra. Bet cilvēkiem patīk notraipīt. Ar uzskatiem, ticībām, dogmām un sazin ko vēl. Tie saber mūsos pelnus no viņu sadegušajiem ideāliem. Mēs paliekam piesārņoti. Netīri. Un sabiedrība to dara kolektīvi. Slīcina darvā. Nolāpīti netīrā un sabojā jaunajiem prātus. Iesēdina biroja krēslā no kura izkrīti uz bērēm. Daži izglābjas. Pārāk maz, esmu saticis vien dažus. Esmu meklētājs, mans ceļam radās uzdevums un nu esmu meklētājs. Es meklēju pamatojumu būt, jo celtās ēkas ir sabrukušas. Antīkās laika iespaidā, tagadējās nozīmes priekšā. Un vairs nav cilvēcības. Verdzība

- - //12.03.2015

[uzticams]

Nekad viens (bērnu grāmata)

Neskaidrībā grimst mājas. Tie varētu būt 100 soļi, varbūt 1000. Tumsa šonakt ir neizmērāma. Klusi soļi pavada mani blakus, kamēr es klausos savās domās. Tikai acis, kā divi sargsuņi pasargā no neuzmanīga soļa, kamēr ķermenis guļ. Uzstājīgi kāds spīdina man pretī. Caur logiem plīvo aizkari. Pār mani krīt koku ēnas, un aiz manis aukstumā izgaro vienaldzīgas domas. Kāds sauc manu vārdu, bet tas izgaist gaisā, pirms sasniedz mani, paliek tikai nojausma. Es zinu, mani gaida. Bet es taču teicu ka kavēšos. Tie paši nodeldētie skatieni, kamēr es tuvojos, gaida, un es nesaprotu kāpēc steigties, ciešanas tāpat ir mūžīgas. Mani ierauj iekšā stingrs tvēriens un apsēdina galda galā. Vējš izvēdinājis istabas ledus aukstas. Visiem bija vienalga. Viņi vaino mani. Pie aukstiem palagiem un atdzisušām vakariņām. Pie lielās bērnišķības. Bet es taču esmu bērns. Vai man jau pieaugušam jākļūst. Smaga sajūta pakrūtē, kaut zinu neesmu vainīgs. Varbūt vilšanās.. bet sevī vai vecākos? Bez vakariņām mani nosūta uz istabu. Lai pārdomāju ko izdarīju. Tikai šeit es to spēju izdarīt. Vienatnē.

Postmodernais pašnovērtējums.

Es atgūlos gultā, kas atšķirībā no visa šai mājā mani sildīja. Un sapratu cik šķirti no pasaules klaiņo mans prāts, spārdot izdomātus akmeņus, kas pa ceļam. Saule uzleca ātrāk nekā es paspēju aizvērt acis. Es biju aizsējis iedomu kurpes un devies domu ceļojumā lai atklātu kas es esmu. Līdzi ņemdams pilnu somu ar pārliecību. Zem manis jūras bezdibeņa neziņa, virs - debess zila apskaidrība, bet kaut kur pa vidu es, kā Ikarus lidinos. Drosme, kā ceļazīmes ceļā. Kā Tēva teiktajā. Es turēju acis vaļā lai redzētu kā pieaugušais. Es pretojos kārdinājumam kā pieaugušais. Iesākumā es ķēros klāt definīcijai - es. Kas 'es' esmu? Katra pēda zemē. Es sevi definēju krāsās un figūrās. Varbūt nemaz nebiju tik paredzams. Es pielidoju pārāk tuvu patiesībai. Es sadegu. Mani paštaisītie spārni izkusa (Un visiem bija vienalga. Visur. Varbūt mana klātbūtne kaitināja gan mājiniekus, gan meža garus. Un man bija jāpazūd kur nevienam netraucētu. Bet kuram izdabāt kad neesi pieņemts)