Māris Antons .lv

Mani sauc Māris un te es ierakstos, kad negribās sevi ierobežot 140 zīmēs. Vairāk tā kā sev, bet droši vari ieskatīties. Redzēsi, ka ar Tevi nemaz nav tik traki. ;)

[dzedajs]

Ukraina, Latvija, nepilsoņi, vēlēšanas, drošība

Elektroniskas vēlēšanas

Krimas gadījumā mani visvairāk pārsteidza tas, ar kādu vieglumu var ierasties svešā valstī un noorganizēt vēlēšanas. Protams, ka organizatoram īpaši nerūpēja to kvalitāte, leģitimitāte un ticamība. Galvenais bija rezultāts, ar kuru pēc tam manipulēt komunikācijā. Ar klasiskā formā organizētām vēlēšanām, manuprāt, ir ļoti viegli manipulēt vairākos to posmos. Piemēram, pielaižot pie balsošanas urnas sev simpātiskos balsotājus un griežot ceļu tiem, kas ne visai simpatizē; skaitīšana arī ir tāds necaurspīdīgs process, kurā jāpaļaujas uz daudzu cilvēku godaprātu; un pašu rezultātu apkopošana – kurā var manipulēt ar skaitļiem. 

Lai arī cik nedrošas elektroniskas vēlēšanas kāds mēģinātu atainot (kas ir bullshit – ja web vidē nevarētu nodrošināt pienācīgu drošību, mums nebūtu internetbanku), tas valstiski, manuprāt, ir daudz drošāks risinājums, jo tādu esamības gadījumā pilsoņi ar savām id kartēm varēs nobalsot, bet tie, kam tādu nebūs, to izdarīt vienkārši nevarēs.

Elektronisku balsošanu bez galvaspilsētas ieņemšanas (kas būtu valsts pilnīga okupācija) nosimulēt īsti nav iespējams.

Elektroniskas vēlēšanas arī ilgtermiņā ir daudz lētākas, ļauj vēlēšanas/referendumus rīkot biežāk un nodrošina tautas dziļāku iesaisti demokrātiskas valsts veidošanā – kas arī veicina patriotismu, jo ikdienā spējot vairāk ietekmēt, cilvēks neatgriezeniski sāk justies piederīgāks savai valstij. Valsts šādu sistēmu sākotnēji varētu izmantot kaut vai iedzīvotāju attieksmes un viedokļu noskaidrošanai, kas jau būtu liels solis uz priekšu iedzīvotāju politiskās apātijas mazināšanai. 

Vēlēšanu tiesības nepilsoņiem pašvaldībās

Šis ir karsts kartupelis un daudzi man nepiekritīs. Es saprotu argumentus par to, ka par pilsoni kļūt nav nemaz tik grūti un paši vainīgi. Arī atkāpjoties no vēsturiskajiem jautājumiem, mans domu gājiens ir šāds – pašvaldības lemj tikai par saimnieciskajiem jautājumiem; nepilsoņi maksā nodokļus un viņiem vajadzētu būt teikšanai par to, kā pašvaldības tos izmanto; šādā veidā nepilsoņi momentāli justos daudz tuvāki šai valstij un mums mazinātos risks, ka citas valsts iebrukuma gadījumā viņi justu vēlmi pievienoties kādam ārējam agresoram. 

Neko nemainot šajā attieksmē mās paliksim pie šī brīža Status Quo, kurā it kā viss pagaidām ir mierīgi, bet tomēr ir nedaudz sajūta, ka sēžam un pulvera mucas. 

Atkāpšanās no Kristietības ietekmes uz politiku

Tas, kādi lēmumi tiek pieņemti attiecībā uz bērnu seksuālo audzināšanu, attieksmi pret citādākiem cilvēkiem un visu, kas ir jauns, ir vistiešākais iemesls, kāpēc man ik pa laikam ienāk prātā, ka šī nemaz nav labākā valsts pasaulē. Mājās virtuvē var runāt par ko grib, bet tas, ka Praids rada lielāku ažiotāžu nekā bērni, kuri mirst, man ik pa laikam nolaiž rokas. Šī lapa parāda, kur guļ mūsu valsts prioritātes – http://www.ziedot.lv/lv/projects/47/0.

Kamēr mēs nevaram parūpēties par dzīvību glābšanu un attaisnojamies ar to, ka “budžetā nav paredzēts atbalsts šādiem bērniem”, nevajadzētu arī pārāk aizrauties ar sevis saukšanu par krietniem kristiešiem. 

Jā, Preambulu es uzskatu par ļaunu murgu. 

Noslēgums

Es esmu noguris no tumsonības, viduslaikiem un baidīšanās no visa, kas var izrādīties labāks par to, kas mums ir šobrīd. Balsošu pēc sirdsapziņas un tā visdrīzāk nebūs neviena no tām partijām, kurām sola iekļūšanu saeimā. Nedaudz citādāk skatos uz to, kas ir “balss izmešana miskastē”.

[dzedajs]

Ice Bucket Challenge – kas tas ir un kāpēc?

Šis bloga ieraksts sākotnēji tika publicēts manā LinkedIn, kuram var sekot LinkedIn'ā.

Te ir piemērs:

Bils ļoti pacentās, viņš ir vienīgais, kurš ir speciāli izveidojis šādu uzparikti, lai to izdarītu. Marks, piemēram, tāpat kā lielākā daļa citu šīs aktivitātes veicēju, vienkārši uzlēja sev to ūdeni uz galvas pats.*

Mērķis

Šīs akcijas mērķis ir savākt līdzekļus (ziedojumus) ALS asociācijai, kas apmaksā slimības pētīšanu un zāļu meklējumus. Sekundārais mērķis ir uzrunāt pēc iespējas plašāku auditoriju.

Noteikumi

Princips ir pavisam vienkāršs. Nesen pa Latvijas Facebook ārēm klejoja alus izaicinājumi – Tev ir 24 stundu laikā jāizdzer kauss alus vai jāpērk kaste alus izaicinātājam. Ar ledus spaini ir līdzīgi – 24h stundu laikā ir jāuzgāž sev virsū spainis ar ledusaukstu ūdeni, vai jāziedo (100$) ALS fondam. Tiesa, noteikumi nekur oficiāli publicēti nav (ALS asociācijas mājaslapā tādus neatradu) un wikipēdija arī saka, ka šī izaicinājuma izcelsme nav nosakāma.

Kā jau šādās masu akcijās notiek, ja nav stingras vadlīnijas, izveidojas vairāki noteikumu (izaicinājuma izpildes) varianti. Ar ledus spaiņa izaicinājumu ir aptuveni šādi:

Visatzītākais ceļš (cik esmu lasījis, šis ir tas kā tas no sākuma ir bijis domāts) ir vai nu ziedot, vai aplieties ar ūdeni;

Bagātie un slavenie saka, ka dara abus (Tims Kuks, piemēram);

Citi vispār droši vien nezin, ka ūdens spaiņu video ir jebkāds sakars ar labdarību.

Kāpēc ir jātaisa bezjēdzīgi video, ja var vienkārši ņemt un noziedot

Šis ir spēcīgs un saprotams arguments. Latviešu tikums ir darīt labu un ar to neplātīties. Atļaušos nepiekrist un teikt, ka spēks ir daudzos, nevis vienā. Lielākajai daļai labdarības organizāciju ir ziedotāji, kas cauru gadu tās atbalsta. Tiesa, vienmēr var labāk un vairāk naudas šādās organizācijās nozīmē vairāk izdarītu labu darbu. Konkrētā kampaņa ALS fondam nemaksā vairs neko, bet atnes tādu atpazīstamību, kādu nevar nopirkt par naudu.

Protams, var nopirkt reklāmu televīzijā, radio un presē un, iespējams, var sasniegt tieši tikpat cilvēku. Tas, ko nevar, ir pierunāt slavenības un parastos pilsoņus tik pašaizliedzīgi un tādā apjomā aiz laba prāta kaut ko reklamēt – un šādā veidā pasniegts mesidžs "hej, ziedo mums naudu" strādā daudz labāk, nekā 30 sekunžu "spots" reklāmas pauzē.

Šī pilnīgi noteikti ierindosies starp visu laiku veiksmīgākajām ziedojumu vākšanas kampaņām. Protams, daži grib rādīt ar pirkstu uz to, ka pusē publicēto video nav nekādas atsauces uz šo kampaņu, bet tas, ko vajadzētu mērīt, ir sasniegtais cilvēku skaits, savāktie līdzekļi un pašas slimības** atpazīstamības celšana, kas noteikti palīdzēs piesaistīt līdzekļus nākotnē.

Rezultāti

Iespējams, ka labāks šo video jēgas skaidrojums ir redzams ciparos. 18. augustā ALS asociācija savā mājaslapā ir publicējuši ziņu, ka no 29. jūlija līdz 18. augustam viņi ziedojumos ir savākuši 15.6 miljonus dolāru, kas ir gandrīz deviņas reizes vairāk nekā tajā pašā periodā pērn (1.8 miljoni $). Turklāt, šo summu ir ziedojuši gan jau esošie, gan307,598 jauni donori.

Trīs dienas vēlāk (21. augustā tajā pašā lapā ir cita ziņa – kopš 29. jūlija ziedotā summa sasniedz jau 41.8 miljonus dolāru (iepriekšējā gadā, tajā pašā periodā – 2.1 mio $). Es sarēķināšu – trīs dienas vēlāk ir par 26.2 miljoniem $ vairāk un 20 reižu vairāk nekā iepriekšējā gadā tajā pašā periodā. Un trīs dienu laikā jauno donoru skaits ir pakāpies no 307,598 uz 739,275. Mani īpaši uzrunā jauno ziedotāju skaits. Ja tā turpināsies, šai organizācijai mēneša laikā būs vairāk kā miljons jaunu ziedotāju – sanāk puse Latvijas. Neaptverami.

Var teikt, ka no video publicēšanas internetā nav jēgas, bet skaitļi runā ko pavisam citu.

Te arī viena ALS diagnosticētā skats uz šo kampaņu (būs jāraud): http://www.upworthy.com/the-last-ice-bucket-challenge-you-need-to-see-and-you-really-should-see-it

Vai to var atkārtot?

Jā. Vajag labu ideju, sakarīgu mērķi un ļoti pārdomātu launch. Sociālās platformas uz šo ir plati atvērušas durvis. Nāk ziema, var likt cilvēkiem plikiem vārtīties sniegā.

Kāpēc to dara Latvijā?

Es nezinu, tas laikam ir stilīgi. Norāda uz to, ka ideja ir lipīga arī pati par sevi. Lai jau mūsu skatuves māksliniekiem veicas.

*FYI – Linkedin ierakstos nevar "ieguldīt" Facebook ierakstus

**ALS ir šausmīga slimība, kas izpaužas kā pieaugošs vājums muskuļos, precīzāk par šo var palasīt wikipēdijas ALS lapā. Tas beidzas ar paralīzi un nāvi.

[dzedajs]

Facebook aizliedz “Like–Gating” – tas (gandrīz) neko nemaina

Facebook pēdējo gadu laikā ir ļoti mainījies – ik pa laikam lielākajos tehnoloģiju ziņu portālos ir raksti par to, kā mainās dizains un cik ļoti lietotājus tas apmierina/neapmierina. Visbiežāk kādu brīdi turpinās kurnēšana un pēc kāda laika visi nomierinās. Suņi rej, bet karavāna iet tālāk, tā teikt.

Pēdējā šāda izmaiņa, kas likvidē gadu gadiem koptu praksi, ir noteikums, ka aplikācijas vairs nedrīkst nekādā veidā likt lietotājam piespiest Like lapai, lai lietotājs varētu turpināt lietot lapā ievietoto aplikāciju. Sekotāju (fanu) skaita palielināšana līdz šim Facebook platformā bija salīdzinoši vienkārša – mēs izveidojam aplikāciju, piedāvājam lietotājam veikt kādu aktivitāti un kaut ko laimēt, bet, lai lietotājs varētu piedalīties, viņam no sākuma lika piespiest Like attiecīgajai lapai, kurā atrodas aplikācija. Šāds mehānisms tandēmā ar FB reklāmām, kas reklamēja konkrēto aplikāciju, nesa praktiski garantētu lapas sekotāju pieaugumu.

Lapas sekotāji/fani nav nopelnītā auditorija

Reklāmā mediju kanālus dala 3 grupas:

Owned – reklāmdevējam piederošs medijs;

Earned – reklāmdevējam nepiederošs medijs, kurā tas ir ar sapulcinājis (maksas un/vai bezmaksas ceļā) auditoriju, kuru var regulāri un bez maksas sasniegt;

Paid – maksas mediji, kuros par auditorijas sasniegšanu ir jāmaksā.

Sociālajos tīklos esošie profili vēsturiski ir tikuši uzskatīti par "earned" jeb "nopelnītajiem" mediju kanāliem, jo sistēma vienkārša – mēs ātri savācam auditoriju (konkursiņi, reklāmas un citi mehānismi šo procesu ļoti atvieglo) un turpmāk barojam viņiem reklāmu par brīvu. Šoreiz neiedziļināšos šajā paviršajā pieejā, bet vairāk pievērsīšos tam, ka, vismaz runājot par Facebook, šāds uzskats un pieeja neatbilst realitātei jau kādu laiku.

Ja salīdzina ar twitter, tad Facebook atbilst nopelnītā medija statusam par ~ 20% – jo lapas publicētās ziņas (atšķirībā no twitter, kur tvīti sasniedz visus sekotājus) sasniedz tikai mazu daļu no lapas sekotājiem. Ja salīdzina ar draugiem.lv, tad iespējams**, ka pozīcijas ir līdzīgas, jo to, ko Facebook'ā izdara Edgerank, to draugiem.lv izdara "runā" novietojums un loma. Turklāt, Facebook platformā šis procents (lapas sasniegtie sekotāji) visu laiku krīt uz leju un arī FB nekautrējas norādīt, ka labāku rezultātu sasniegšanai ir jāizmanto maksas risinājumi.

Ko tagad darīt?

Jau kādu laiku runājam ar klientiem, ka nav vērts ieguldīt sekotāju skaitā, ja tam nav skaidra pamatojuma. Attiecībā uz Facebook ir skaidrs, kāpēc – lapas fans vairs nav auditorija. Kā es redzu fanu skaitu FB platformā šobrīd – tas kalpo tikai kā social proof. Liels fanu skaits rada uzticamību topošā klienta acīs. Bet nu šo skatieties pēc situācijas, vai tas ir to vērts. Laba atsauksme no esoša klienta var būt arī vērtīgāka par 1000 faniem.

Iespējams gan, ka esam iebraukuši vēl vienā grāvī – lietotāja Like tik bieži ir nopelnīti nevis normālā ceļā ("o, šitais ir foršs veikals, pasekošu viņu jaunumiem Facebook"), bet gan sarīkojot konkursu ar 20€ vērtu burkānu, ka visiem lēnām kļūst skaidrs, ka tas drauga "Like" pie zīmola lapas visdrīzāk ir tāds sava veida feiks, kurš lietotājam kaklā ir uzkārts apmaiņā pret iespēju laimēt kārtējo dāvanu karti. Gaidu bloga ierakstus par tēmu "Vai manai Facebook lapai ir pārāk daudz fanu?" :)

Tas, ko es gribu pateikt – jau kādu laiku nav jēgas izmest naudu par sekotājiem, jo tā nauda tik un tā būs jāizmet vēlreiz, lai viņi saņemtu reklāmdevēja ziņas. Tas gan neattiecas uz 100% zīmolu – dažiem nav citu opciju. Tāpēc arī, manuprāt, aizliegumam šādi vākt sekotājus būtu bijusi jēga Facebook lapu launch brīdī. Tagad tas vairs neko nemaina, jo sekotāju vākšana jau kādu brīdi ir visai bezjēdzīga nodarbe. Tas, ko mēs daram tā vietā – definējam konkrētus mērķus (pirkumi, kontaktu atstāšana vai kāda cita lietotāja darbība) un, izmantojot FB maksas reklāmas risinājumus, trāpam mērķauditorijā un mēram ROI.

Manā pieredzē, cik bieži ir sanācis viedot kampaņas, kurām mērķi ir izmērāmi naudā, nospiedošā vairākumā gadījumu labāku ROI ir ieguvuši tie klienti, kuri ir pa taisno gājuši pie mērķauditorijas ar savu mērķi, nevis vākuši sekotājus un pēc tam mēģinājuši viņuskonvertēt.

Ja internetā biznesa nav (alkohols, restorāns, aktīvā atpūta), tad Facebook lapa ar sekotājiem droši vien ir labāk nekā nekas, bet līdzekļu ieguldīšanu sekotājos vēl joprojām vajadzētu ļoti rūpīgi izvērtēt. Bet lapas uztaisiet. Viņās var iečekoties, viņas palīdz SEO un tas arī bezmaksas variantā vēl kaut kam der.

Ko darīt rīt?

Gatavoties tam, ka līdzīgas lietas notiks arī citos sociālajos tīklos. Zīmoli var būt pietiekoši interesanti, lai lietotāji tiem sekotu arī aiz brīva prāta, to mēs zinām un no tā sociālās platformas savus elektrības rēķinus nesamaksās. Zīmolam, kurš savu auditoriju twitterī sasniedz par brīvu, reklāmu pārdot būs daudz grūtāk, nekā tādam, kurš zin, ka bez naudas neko nevar iesākt. Un, ja vien katrs sociālais tīkls neizdomās kā citādāk nopelnīt naudu, visi galu galā nonāks pie tā, ka jāmaksā būs visiem, kuri gribēs sasniegt dzirdīgas ausis. Sekotāju vākšana, manuprāt, ir ļoti riskants ieguldījums.

Strādāt pie savu mediju izveides un uzturēšanas. Manuprāt, daudzi zīmoli pēc Facebook pēdējiem izgājieniem jau ir sapratuši, ka no jauna jāsaprot ko iesākt ar pašu mājaslapām un blogiem. Zīmola rīcībā esošs resurss nekad neizdomās prasīt naudu par apmeklētājiem, lasītājiem un topošajiem klientiem. Google arvien vairāk ciena saturu un noderīga satura interneta kopējā troksnī vēl joprojām ir ļoti maz. Un pārredzamā nākotnē e-pastus saviem klientiem regulāri nosūtīt varēs un tam neviens šķēršļus neliks.

Kā arī – akli neskriet pēc sekotājiem un atcerēties, ka par siers par brīvu ir tikai paši ziniet kur.

*API – vienkāršā valodā izsakoties, API ir tas, kas nodrošina to, ka trešo pušu izstrādātāju (tādi, kuri būvē paši savas aplikācijas un nav tiešā veidā saistīti ar Facebook vai citiem servisiem, kuri piedāvā API pieejas saviem servisiem) aplikācijas var samainīties ar informāciju ar Facebook. Piemēram, Endemondo skrējienu publicēšana Facebook platformā notiek izmantojot API protokolus. Tāpat arī uz API balstās jebkura aplikācija, kas ir jebkurā Facebook lapā.

**man nav datu par to, cik liela daļa lietotāju iepazīstas ar šīs sadaļas saturu

[dzedajs]

Aplikācija: Happn

Bloga ierakstiem nav jābūt gariem – ik pa laikam to saku cilvēkiem, kuri baidās no tā, ka viņiem nav tik daudz ko teikt, lai viņi kaut ko rakstītu savos blogos un mājaslapās. Attiecībā uz sevi tas ik pa laikam aizmirstās. Mēģināšu laboties un turpmāk rakstīšu arī īsākus ierakstus par lietām, kas ir piesaistījušas manu uzmanību.

Ir tāda aplikācija Tinder. Šodien The Guardian raksta, ka ir pilsētā ir uzradies jauns kovbojs – Happn. Tinder ir aplikācija, kas atrod noteiktā rādiusā ap lietotāju esošos citus lietotājus un ļauj iedot "Like" tiem, kuri patīk, un "Nope" tiem, kas neuzrunā. Ja divi lietotāji savstarpēji izvēlas viens otram iedot "Like", izveidojas pāris ("match") un lietotāji var savā starpā sazināties. Vienkārši.

Happn pamatā ir cits princips. Aplikācija seko līdzi tam, kur atrodas lietotājs un, ja divu lietotāju ceļi krustojas (kā paši veidotāji saka – uz ielas, kafejnīcā, darbā vai ballītē), tad abiem lietotājiem aplikācijā parādās netālu esošais/bijušais lietotājs. Tālāk jau viss notiek kā Tinder – ja abi lietotāji viens otram atzīmē "Like", atveras iespēja sarakstīties. Aplikācija ņem vērā tos lietotājus, kuri ir bijuši 250m rādiusā. 

Ja es veidotu šo aplikāciju, es būtu pievienojis iespēju pieslēgt 4sq profilu (šobrīd reģistrācija ir tikai ar fb profilu) – tiktu ielasīti precīzāki dati un tad, kad lietotājs pirmo reizi lietotu aplikāciju, viņam jau tiktu piedāvāti iepriekš netālu bijušie cilvēki. Šobrīd (tikko uzliku aplikāciju, lai patestētu), man nerādās neviens cilvēks un nav pārāk interesanti.

Tinder: http://www.gotinder.com  iOS: https://itunes.apple.com/us/app/tinder/id547702041?mt=8  Android: https://play.google.com/store/apps/details?id=com.tinder 

Happn: http://www.happn.fr/en/ iOS: https://itunes.apple.com/app/id489185828?mt=8  Android: https://play.google.com/store/apps/details?id=com.ftw_and_co.happn

[dzedajs]

#SaaremaaVespaTrip

Neizdodas atrast stabilu un ātru wifi, tāpēc viss safilmētais, kurā es stāstu par to, kā mums iet pagaidām vēl ir tikai pie manis, nevis youtube. Režijas un montāžas meistarklase tā nav – es tikai sametu visus video vienā. Negaidiet neko ūber. :)

Vakar brokastojām vēl Delisnack'ā, pusdienojām/vakariņojām Pērnavā. Apēdu milzīgu burito. Ar vārdu "milzīgs" es domāju tiešām milzīgu. Pa ceļam pitstopi pie gecachiem, pīpējot, vienkārši izlokot kājas un ķerot kādu skaistu skatu, tāpat arī benzīnu pildot gan benzīntankos, gan nekurienes vidū no iepriekš sagatavotajām kanniņām. 

Dēļ mana un līdzpaņemto mantu svara, kā arī tā, ka tiek vīlēts uz gandrīz maksimālo ātrumu, rolleros ēd aptuveni 6-7L uz 100km. Tas ir vairāk nekā biju plānojis, vai gaidījis. Tas tāds ceļojuma atklājums – ka rolleris var ēst tik daudz. 

Vispār braukt ir forši. Pilsētās ļoti komfortabli un arī uz lielajiem ceļiem nav sajūta, ka baigi maisītos smagajiem un vieglajiem pa kājām. Šur tur arī izvēlamies mazākus ceļus, lai mierīgāka braukšana – bonusā nāk interesantākas ainavas un interesantāks (lasi – līkumaināks un rallija sajūtām pilnāks) ceļš. 

Apskatījuši esam tās vietas, kurās ir geocachi. No tādiem lielākiem un zināmākiem apskates objektiem šodien redzējām meteorīta krāteri. Tur arī uzņemta šī raksta titulbilde. 

Šodien arī mūs "paņēma" vietējie likuma pārstāvji. Tā kā mums ir 0,49L Vespas, virs 45km/h mēs braukt nedrīkstot. Nu, neko darīt. Konkrētajā brīdī ātrumu (noņemot nost radara kļūdu – 3km/h) pārniedzām par 19km/h. Tas rezultējas 120€ sodā, bet mums kā brāļiem iedeva 50% atlaidi. Tagad man ir dzeltena kvīts, kura 15 dienu laikā jāapmaksā. Bet nekas, vēlāk ar Arti arī runājām, ka varēja būt arī sliktāk – šie menti stāvēja līkumainā posmā, kur gar ceļu malām bija sastājušās mašīnas un tad pa pusotru joslu bija satiksme divos virzienos. Smējāmies arī, ka nezinam, ko viņi darītu ar mums uz šosejas – viņu sodu tabula beidzās pie +20km/h. Laikam, ja ir 21km/h virs normas, ved uz ķurķi. :)

Šodien tad visu laiku braucam ar waze un metam nost ātrumu tiklīdz redzam kādu auto. Braukt ar 45km/h galīgi neietilpst mūsu tāmē. Ar tādu ātrumu mēs Rīgā atgrieztos divas dienas vēlāk, nekā plānots. Tāpēc YOLO!

Šobrīd esam Saaremaa ziemeļos, kaut kādā Panga parkā, kur ir klints krasts + skaists skats uz ziemeļiem (saulriets bija perfekts). Artis cep desas, es drukāju. 

Šodien bijām arī dienvidu puses ragā – tā kā laiks bija labs, varēja redzēt Kolkas ragu. Tas diezgan stilīgi. Tiesa, uz turieni braucām galvenokārt dēļ meksikāņu restorāna, par kuru Artis bija salasījies labas atsauksmes foursquare, bet meksikāņu pavārs tur nestrādājot jau 2-3 gadus. Tas muļķīgi.

[dzedajs]

Apstiprinājumu diena

Kādu laiku darīt būs ko.

Dažkārt ir tā, ka pamani, ka pēc dažu interesantu projektu tāmju nosūtīšanas ne no viena neesi saņēmis atbildi. Parasti tas nenozīmē neko (klients vienkārši VĒL nav apstiprinājis) vai arī to, ka nebūs. Tad nu šodien saņēmām pozitīvas atbildes par vairākiem projektiem.  Aicināt Rihardu tuvākajā laikā uz pienu varat pat nemēģināt. Tas labi. ;)

Vēl joprojām neesam atraduši perfekto tūli vairāku vienlaicīgu projektu vadībai, lai visi iesaistītie vienmēr varētu būt lietas kursā par pārējo noslodzi un tas tajā pašā laikā arī neprasītu pārāk daudz laika, lai to sistēmu uzturētu. Jā, vēl joprojām ceru, ka atradīsim kaut ko ērtāku par trulu tabulu taisīšanu spredšītos (spreadsheets). 

Oi, aizmirsu šito vakar nopublicēt.

[dzedajs]

2014. gada 11. maijs #pirmais

Kopš es pēdējo reizi uzrakstīju skaistu bloga ierakstu*, ir pagājis ļoti ilgs laiks. Šovakar braucot mājās domāju par to, kas notiek, kāpēc un kā man uz to būtu jāreaģē un kā jājūtas. Kopš laikiem, kad es vēl mācījos skolā, ir pagājis ļoti ilgs laiks. Tolaik varēju rakstīt visu, kas ienāk prātā un par to nekas nevarēja būt. Daudz kas ir mainījies un tagad tā vairs nav. 

Atkāpe: Starp citu, paldies, ka lasi. Acīmredzot, šis Tev šķiet interesantāk par visu pārējo, ko tieši šajā brīdī var darīt internetā. Es nedaudz nojaušu, cik daudz visu ko šobrīd var darīt internetā, tāpēc es to saku nopietni. Laiks ir dārgs un es to zinu. Tiešām kruti! #paldies

Nedaudz vēlāk man neapzināti bija radusies interese par to internetu, kurā es jau tāpat pavadīju diezgan daudz laika, arī profesionālā ziņā. Protams, ka es tā uzreiz pārāk zinošs nebiju, tāpēc izvēlējos to, ko izvēlās darīt tie, kas neprot. Viņi kritizē. Ap to laiku arī daži paziņas bija pamanījuši, ka es daudz laika pavadu twitterī, tāpēc palūdza man padomu sakarā sociālajiem tīkliem. Tas arī bija tas nopietnais pamats tam, ka nolēmu uzsākt blogu par sociālajiem tīkliem. Kādam taču ir citi jāpamāca, kā darīt lietas labāk!

Tā arī tapa dzedajs.posterous.com. Posterous vairs neeksistē, Džedajs arī nē. Tas bija mans lietotājvārds visos pasaules interneta servisos labu laiku atpakaļ. Džedaji ir gudri, bez zin arī to, ka visu viņi nezin un viņi vienmēr ir spēka gaišajā pusē. Izņemot tad, ja Tu esi Anakins Skaivolkers (Anakin Skywalker), tad Tu esi uzmetējs. 

Turpinot par dzedajs.posterous.com – ātri vien tapa skaidrs, ka sociālo mediju ekspertam (sarkasms) nevar pietikt ar vienu blogu. Tad tapa jauniemediji.posterous.com. Tas tad bija tieši par internetu un kaut kādā brīdī kļuva anglisks. Arī tas vairs neeksistē. Tad tapa blogs atsevišķs angliski. Man vairs nav skaidrs, vai angliskais blogs tapa pirms vai pēc sākšanas strādāt reklāmas nozarē, jo datumi nav īstie – es kaut kad angliskos bloga ierakstus pārcēlu uz marisantons.com. Tur ar tiem blogiem ir bardaks, kā jau var manīt. Un vairs neatceros, kur palika latviskie ieraksti. Iespējams, ka kaut kur wordpressā sakopējās. 

Garš stāsts īss – pirmie "upuri" bija daži uzņēmumi un tos apkalpojošās aģentūras. Sorry par to. Daudz kas bija nepamatoti, jo es īsti vēl nepratu tik labi paskatīties uz lietām no vairākām pusēm, bet daudz kas bija tāds, zem kā parakstītos arī šodien. Lai vai cik labi būtu bijuši mani nodomi (starp tiem arī vēlme pazīmēties, izlekt un pievērst sev uzmanību), viens ir skaidrs – tas neuzlaboja manas attiecības ar topošajiem kolēģiem**. 

Kad es sāku strādāt nozarē, situācija ar manu uzvedību un attieksmi internetā nedaudz uzlabojās. Atnāca izpratne par to, ka es varu teikt daudz ko, bet nedrīkstu kļūdīties un liet ūdeni, ja vēlos, lai mani uztver kā profesionāli (vismaz kaut kad tuvākā vai tālākā nākotnē). Tiesa, mani šajā ziņā arī neviens īpaši nekad nebija centies kontrolēt vai pārmācīt. Ar dažādām sekmēm man tas arī vedās un vēl kādu gadu vēlāk ar mani nopietni parunājās un mani pārliecināja (tiešām pārliecināja, nevis piespieda – iedeva jaunu skatpunktu), ka es varu uzvesties vēl labāk un man tas nāks tikai par labu. Par to paldies, jo tas tiešām bija tāds kā pagrieziena punkts. Varbūt no malas to tā nevarēja pamanīj, bet es augļus pamanīju jau ļoti drīz. Var runāt to, ko gribās, bet vienu un pašu lietu to var pateikt vairākos veidos – nav obligāti jāliek otram justies slikti. Kritika vispār ir tāda interesanta lieta – pasniedz to vienā veidā un sabojā attiecības, vai pasniedz to citā veidā un nākamreiz Tev par to būs gatavi maksāt. True story. 

Visbailīgākā lieta sākās tad, kad ar Rihardu un Induli uzsākām Riddle. Vairs nebija neviena, kas pateiks, ja tiešām būšu pāršāvis pār strīpu. Tas vēl joprojām neļauj atslābt un liek pasekot līdzi tam, ko saku, ko daru un kā uzvedos. Nav tā, ka es būtu kļuvis par paraugpilsoni, bet pasekoju līdzi tam, ko mani vārdi un darbi runā par mani un zīmolu, kuru sargājam kā savu acuraugu. Esmu pietiekoši daudz sekojis līdzi tehnoloģiju un reklāmas uzņēmumu gaitām pēdējos dažus gadus, lai zinātu, ka pietiek ar tikai vienu uzņēmuma vadības pārstāvi, lai nodarītu palielu bojājumu tēlam, reputācijai un arī biznesam. Tagad šīs apgūtās zināšanas jāizmanto, lai pieskatītu sevi. Nav baigi viegli, bet kaut kā es tieku galā. 

Ok, Māri, kur ir morāle un ko Tu ar to visu gribēji pateikt? Es esmu nolēmis atsākt rakstīt. Pamazām un maziem solīšiem, bet to es plānoju darīt. Tas mani nomierina un man īstenībā patīk rakstīt. Ne viss būs interesanti un vēl joprojām ir un būs lietas, par kurām nedrīkstu runāt, bet visā visumā ir arī daudz kas tāds, ko varu teikt brīvi un par ko stresot nevajadzētu. Tā brīvi un no sirds. Sarkasms, pašironija un paskatīšanās uz sevi no malas ir ok. Manuprāt.

Nesen arī nonācu pie secinājuma, ka pastāv iespēja, ka rakstītais vārds ir tas medijs, kurā man izpausties ir vieglāk un ērtāk. Un mazāk jādomā par to, vai kaut ko darīt ir pietiekoši politkorekti un vienkārši jādara.

Tā lūk. Nesolu sensācijas ne Jums, ne sev. Varbūt arī, ka viss nebūs pārāk interesanti, bet, nu, kaut kādi 95% tekstu būs mega aizraujoši. 

Visu es vienā bloga ierakstā nepateikšu, tāpēc pat nemēģināšu. Līdz citam vakaram.

*skaists bloga ieraksts – vāvuļošana bez acīmredzama iemesla, pamatojuma un jēgas

**kolēģi – nozarē strādājošie profesionāļi

[dzedajs]

Ledlauzis V

Šis ir pirmais pasākums, uz kuru mums (kā Riddle) atsūta īstu ielūgumu (ar īstu kurjeru). Šis gan ir tikai plakāts un klāt nebija pudeles kā lielajiem reklāmistiem, bet tas nekas, mēs novērtējam tāpat. Un atcerēsimies. Un līdz pudelēm izaugsim. Tos pirmos neaizmirst, yo. Priekā un tiekamies Ledlauzī!

[dzedajs]

Līdz ar uzticību nāk atbildība

Pirms gada man nebija nekādu paroļu vai pieejas kodu ne telefonam, ne datoram. Pat PIN koda pieprasīšana bija atslēgta, jo, nu, nekas svarīgs izņemot manu privāto dzīvi tur īsti neglabājās. Un arī katra privātā dzīve nevienam citam nav tik svarīga kā tikai pašam. Tā vienkārši bija ērtāk.

Pirms aptuveni pusgada dažādas klientu lietas, pret kurām (pašsaprotami) jāizturās ar milzīgu pietāti un jāievēro konfidencialitāte, kļuva par iemeslu, lai gan manā telefonā ieviestu passcode, gan laptopu varētu ieslēgt tikai ar paroles ievadīšanu. Kā saka, kas pats sevi nesargās, to arī dieviņš nesargās.

Tad nu šodien sasniedzo trešo līmeni – šobrīd skatos kā viss laptopa saturs tiek enkriptēts. Tas nozīmē to, ka, ja kādā brīdī man gadīsies šķirties no datora (tfu, tfu, tfu pār kreiso plecu), atradējam būs ļoti ļoti sarežģīti bez paroles tikt pie mana cietā diska satura.

Drošība pirmajā vietā. Es pat neko negribu ar šo pateikt. Vienkārši secinājums kā cilvēki mainās līdz ar situāciju. Pirms gada es tiešām ar skepsi skatījos uz cilvēkiem cilvēkiem kuriem pat tikai telefonā bija aktivizēti passcode – "Nu, kuram gan kaut kas, kas ir tavā telefonā, varētu interesēt?!". Tagad vairs tā nedaru.

[dzedajs]

Rīgas satiksme vs. Mobilly un vēl nedaudz

Trīs vārdos – kāpēc tas, kas notiek ar Rīgas satiksmi un Mobilly ir ļoti ļoti slikts precedents.

Vienkārši tiek čakarēts uzņēmums, kuram ir visnotaļ labs tēls

Nekādā veidā nevienam uzņēmējam drošības sajūtu nerada situācija, kurā veiksmīgs uzņēmums, kuram ir labs tēls un kurš izceļas ar augstu servisa kvalitāti, nonāk lomā, kurā viņam ir jākonkurē ar valsts/pilsētas uzņēmumu. 

Nepārprotiet, konkurence ir laba lieta, bet šādā gadījumā tā nav samērīga. Ja es gribētu situāciju dramatizēt (personiski man gan tā šķiet tiešām dramatiska un bīstama), es šo "konkurenci" salīdzinātu ar Dāvida un Goliāta cīņu. 

Piemērs – pirms elektroenerģijas tirgus atvēršanas valsts atdalīja elektroenerģijas piegādātāju no tās pārdevēja – Latvenergo un Sadales tīkls. Kāpēc? Viens no iemesliem – lai vispār būtu iespējama konkurence. Šajā gadījumā izveidojas situācija, kas būtu radusies, ja iepriekšminētos uzņēmumus nesadalītu – citiem elektronerģijas pārdevējiem būtu jākonkurē ar elektroenerģijas pārdevēju Latvenergo, kurš arī būtu vienīgais iespējamais elektroenerģijas piegādes partneris. Nu, kāda konkurence, ja vienīgā iespēja konkurēt ir tikai tad, ja Tev daļa sava servisa ir jāpērk no tiešā konkurenta?

Uzņēmējiem, kas plāno uz priekšu, rēķina un skaita naudu, pietiks prāta nekad šādā lietā nelīst. Pārāk daudz mainīgo, kuri ir tiešā veidā konkurenta ietekmē.

Valsts un pašvaldību uzņēmumu organizācija, darbība un pārvaldība

Ar ļoti retiem izņēmumiem tā ir birokrātiska, lēna un neefektīva. Tāpat arī jāņem vērā aizdomas par korupciju un lieku naudas šķērdēšanu. Tieši Rīgas Satiksme ir uzņēmums, kurš bieži iekuļas šādos skandālos. Cerēsim, ka nepamatoti.

Privātie lietas dara ātrāk, efektīvāk un drosmīgāk. Kā pluss minams arī tas, ka privātie lietas dara uz sava rēķina, nevis par nodokļu maksātāju naudu. Tāpēc arī stipri vairāk domā, kā strādāt efektīvāk.

Uzskatu, ka secinājums, ka tā vietā, lai spelētos ar nodokļu naudu aizdomīgos veidos, labāk uzticēt lietas privātajiem un pelnīt no viņu veiksmīgās darbības (nodokļu, nevis kādā pelēkā veidā) ir prātīgāk un racionālāk.

Pašvaldībai ir jānodarbojas ar administratīvajiem jautājumiem, nevis biznesu. Tāds arī ir pašvaldības mērķis pēc būtības, BTW.

Sveiciens Nilam un Leonam!

Efektīvāk ir radīt godīgu un pārskatāmu spēles laukumu

Ne tikai šajā jomā, bet jebkurā – radot noteikumus un iespēju, atradīsies privātie uzņēmumi, kas atradīs veidu kā nopelnīt. Bieži vien – arī bez subsīdijām un vēlnezkādiem atbalstiem. 

Konkrētajā gadījumā puse IT nozares jau gadiem čīkst, ka valsts un pašvaldība ir superiestagnējusi jautājumos attiecībā uz API un informācijas pieejamību. API – Application programming interface – protokoli, kas ļauj piekļūt informācijai. Piemēram, lai izveidotu sabiedriskā transporta maršrutu aplikāciju, ir nepieciešami tikai regulāri atjaunoti dati kādā universālā formātā (.xml, .csv – tās būtībā ir plikas teksta un ciparu rindas), pārējo izdarīs entuziastiski profesionāļi. Visiem pašvaldību un valsts uzņēmumiem būtu jāatver savas datu bankas un ar dažādiem noteikumiem, lai neciestu iedzīvotāju privātums, ļaut attīstīt dažādus servisus. Piemēram, katra iedzīvotāja komunālo pakalpojumu patēriņa un izmaksu informācija tiek glabāta arī elektroniski. Cik lieliski būtu, ja kāds izveidotu servisu, kurā katrs varētu pieslēgt savus piegādātājus un vienmēr redzēt ko un cik daudz viņš patērē gada griezumā? Tādējādi izdarot secinājumus un uzlabojot savu komunālo pakalpojumu patēriņa ergonomiku?

Nākamais solis ir paplašināt API un radīt iespējas ne tikai informēt, bet arī apkalpot patērētājus. Piemēram, izveidot norēķinu API. Lai es no vienas aplikācijas arī par visu katru mēnesi varētu samaksāt. Lietotājam tas nebūtu sarežģitāk kā pasūtīt draugiem.lv statistiku. Un arī pilsētai mazāk galvassāpju. Kādam tikai ir jāapsēžas, jāpadomā un jāsāk šīs lietas attīstīt.

Šobrīd tas nav iespējams, jo šajā ziņā, salīdzinājumā ar citām valstīm (ne visām, protams, bet neviens neliedz būt pirmajiem un labākajiem), pamatīgi atpaliekam. Tas vienkārši nav iespējams. Tas bēdīgi. Mums ir daudz gaišu prātu, kas to izdarītu arī par brīvu, jo apkārt man ir daudz cilvēku, kas labprāt dara lieliskas lietas arī tikai idejas vārdā un viņiem ir milzu prieks arī par vienkāršu "Paldies!".

Par šo (datu pieejamības) tēmu varētu turpināt vēl un vēl. Ja kādam interesē par šo parunāties, mani kontakti ir viegli atrodami.

Latviešu Skype

Mūsu Skype nekad nenotiks, ja ik pa laikam kādu visiem redzamu un labu piemēru mēs noraksim. Mobilly ir kļuvis par nopietnu zīmolu – ne katram šādam uzņēmumam tas izdodas. Patiesībā, tas izdodas tikai retajiem. Uz katru veiksmīgo uzņēmumu, kurš "izsitas" (sveiciens Infogram zēniem), ir ļoti daudz tādu, kas tā arī izbeidzas. Ja mēs bradāsim un bojāsim tos, kuriem ir izdevies, vienam Jānim, kurš vēl dzīvo pie savas mammas, bet, iespējams, staigā ar miljonu ideju, būs stipri mazāk motivācijas mēģināt.

Rakstīju ātri, labojiet mani komentāros, ja esmu kur kļūdījies. Paldies par uzmanību!

[dzedajs]

Viens no pie-biroja nočņikiem (kurš ir stipri gaumīgāks un patīkamāks par vidējo nakts-veikalu) pārsteidz ar negaidīti glītu izkārtni. Ok, tas veikals ir ļoti ok, bet es no šādas iestādes tiešām biju gaidījis ko daudz sliktāku. Kad pirmo reizi pa gabalu redzēju izkārtni (biju tālu, nevarēja redzēt, kas virsū), nodomāju, ka būs kārtējais 0-24 BĀRS ALKAHOLS.

P.s. Es speciāli uzrakstīju nepareizi vārdu “alkohols”. Lai pastiprinātu drāmu. Un vispār, šis tapa no telefona. Nebūtu gaumīgi man piesieties par pareizrakstību.

[dzedajs]

Nelieciet ciparus epastu adresēs

Šodien radio pieci dzirdēju uzskaukumu pieteikties par DJ viņu radio. Viss jau forši, bet kaut kā aizdomājos par epasta adresi, uz kuru jāsūta pieteikumi – [email protected].

Atgādinu, ka to dzirdēju radio. Nelieciet ciparus savās web adresēs un epastos, jo konkrētajā gadījumā cilvēkam no malas drošības pēc jānosūta pieteikums uz četrām adresēm: [email protected], [email protected], [email protected] un [email protected]

Ok, domēnos laikam tikai cipari būt nevar (lai gan uzlecošā radio zvaigzne to varētu arī nezināt), bet tas vēl joprojām atstāj divas iespējas: [email protected] un [email protected]. Tas nav lietotājam draudzīgi. Domēns var var sastāvēt arī tikai no cipariem.

Labi, nav jau arī tik traki, ja adrese ir [email protected]. Jābūt ļoti apdāvinātam, lai mēģinātu šo epastu pierakstīt kā [email protected]. Bet domu sapratāt. Ir vērts piedomāt un sātans ir detaļās.

[dzedajs]

Tumblr piedāvā mentions

Tas ir diezgan lieliski. Beidzot varēšu kvalitatīvi atsaukties uz leldefeilo. Es nezinu. 

[dzedajs]

Retrospekts

Jo es gribu parunāt par dažām lietām.

Jaungada apņemšanās

Nomainīt kolu uz ūdeni. Ne kā Jēzus, bet domu sapratāt. Man vairs neder uzvalka krekli. Tas ir ļoti skumji. Es sen nebiju pārbaudījis, bet vakardien pamēģināju. Jo īpaši, jo man ļoti patīk krekli un šlipses. (man tuvojas dzimene, BTW)

Vairāk gatavot mājās. Jums jau patīk tie mani Facebook apdeiti, kuros čīkstu par kārtējo piededzināto maltīti. Es zinu, jo jūs nospiedāt "Like"

Agrāk iet gulēt un agrāk celties. Šis ir aizgājis ļoti nepareizā virzienā.

Vairāk lasīt. Tagad man ir Kindle, kuru man uzdāvināja Rihards, tagad es tik lasīšu. Uz vella paraušanu. 

Vairāk teikt jā lietām, kuras man ir jaunas. Sajutos baigi konservatīvs. Protams, visam ir robežas. Intīmu nepiedāvāt.

Vairāk fočēt meitenes. Jo man tagad ir diezgan sweet fotoblogs, kuru man palīdzēja salikt Mārtiņš.

Mazāk justies vainīgam par to, ka manā telefonā ir vairāk pašiņu nekā Džeimsam Franko. Lielākā daļa no Jums ar mani tāpat draudzējas tikai dēļ mana izskata, tāpēc nevajag, ja? Pašiņš ir ļoti normāla lieta un es viņus izmantoju ilustrācijām. Smaidiņi ir kaut kāds 2009. gads.

Atrast skriešanas kurpes. Es labāk nemaz neteikšu, kad pēdējo reizi biju skriet.

Vairāk rakstīt blogā. Vienu brīdi biju sasparojies, bet tad atkal izlaidos. Man taču īstenībā patīk rakstīt. Jo ir kruti, ja kādam patīk lasīt.

Viss. Vienai dienai pietiks.

Eiro

Jā, man ir viedoklis arī par to. Man nepatīk. Es nesaprotu. Vakardien Omas briljantos es bārmenei devu normālu naudu, bet viņa man atpakaļ kaut kādas pogas. Vienā brīdī man beidzās normālā nauda un tad bija jāsaprot, cik man ir naudas. Es tā arī nesapratu. Es arī tagad nesaprotu, cik man ir naudas. Man ir nelāgas aizdomas, ka ļoti maz.

Viens čalis

Man reāli besī viens čalis. Viņš man neko sliktu nav izdarījis un nezinu arī vai viņš vispār dara sliktas lietas, bet vienreiz viņš man pateica pretī par vienu lietu, kurā taisnība bija man. Kopš tās reizes es viņu neieredzu. Labi, ka es viņu esmu saticis tikai vienu reizi mūžā (tas nenotika toreiz, tas notika pirms tam internetā) un knapi zinu kā viņu sauc. Es viņam jaunajā gadā novēlu saprast, kurš te ir saimnieks.

Tiešām?

Jā, man tiešām iet labi, beidziet pārprasīt. ;)

*Titulbildē es esmu pēļos Tallinā, šo pašiņu es sūtīju vienai dāmai, kura tajā brīdī bija darbā – es biju tikko ievācies viesnīcas numuriņā

[dzedajs]

Ko es (kā uzņēmuma līdzdibinātājs) gribētu no Latvijas valsts

Birokrātija

Ok, šī atziņa nevienu nepārsteidz. Bet. Sistēma, kurai ir jāiziet cauri, lai kaut ko darītu ir smagnēja. Es saprotu, ka pirms EDS un citām fīčām viss ir bijis vēl trakāk, bet tik un tā. Uz lauriem gulēt nevajadzētu. 

Ir ļoti grūti kādam samaksāt, ja cilvēkam ar Tevi nav darba līguma. Būtībā, ja man kādam ir jāsamaksā tikai daži desmiti latu, es uz patērēto laiku, lai to noorganizētu, reāli zaudēju naudu (tā, ka absurdos daudzumos, ja parēķina stundās). Mani tas motivē retāk dot darbus uz āru, bet tas noteikti neveicina iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti un ēnu ekonomikas mazināšanos.

Man ļoti patīk internetbankas. It īpaši tā, kas man ir pie Swedbank. Konkrētā sistēma māk sašķirot manus privātos izdevumus pa grupām un vēl nezin ko. Man nepatīk, ka man ir ar roku jāparaksta rēķini. Es domāju, ka savstarpējo rēķinu uzskaiti mierīgi var uzticēt bankai – man pietiktu, ja es reizi mēnesī vienkārši uzliktu savu parakstu uz izejošo/ienākošo maksājumu saraksta, tādā veidā apliecinot, ka par to arī atbildu. 

Realitātē bankas varētu arī izveidot savstarpējus API, ar kuriem, piemēram:

Riddle Digital norāda, ka uzņēmums X mums ir parādā tik un tik naudas, bet uzņēmam X internetbankā par to pienāk ziņojums, kuru var apstiprināt vai noraidīt – līdzīgi kā draugiem.lv var apstiprināt noraidīt draudzības aicinājumus – tā mēs pazaudējam to katra rēķina parakstīšanu, sūtīšanu utt. 

Es varētu samaksāt jebkuram frīlancerim, vienkārši norādot autoratlīdzības procentu (atkarīgs no izpildītā darba veida) un pārskaitot naudu – banka automātiski pieskaitītu nodokli un pārskaitītu to valstij

Nodokļi – mēs kā mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji automātiski varētu samaksāt nodokļus valstij (tiek maksāti no apgrozījuma – 9%)

u.c. – esmu par lielākām pilnvarām bankām, lai tās varētu sniegt plašākas pakalpojumu paketes un atvieglotu dzīvi iedzīvotājiem, citviet bankām jau ir lielākas pilnvaras un privātajiem klientiem ir pieejami ļoti interesanti budžeta plānošanas/organizēšanas rīki u.c. iespējas, kuras, cik man zināms, Latvijā nav pieejamas likumdošanas dēļ

Valsts arī šādus rīkus (uzbūves princips būtu līdzīgs kā interneta veikalam) drīkst būvēt pati, bet es tomēr dotu šīs iespējas bankām – šitādiem valsts projektiem ir ļoti nepatīkama pēcgarša.

Nodokļi

Nesen te visi sacepās par to mikronodokli. Taisnība ir abām pusēm – kaut kur pa vidu.

Pirmkārt, mikronodoklis ir ļoti kruta štelle. Atvečaju. Bez mikronodokļa mēs Riddle diez vai būtu dibinājuši. Mēs to vienkārši nevarētu atļauties. Vai arī mums nebūtu gājis tik ātri un tik labi. 

Otrkārt, mums totāli patīk maksāt nodokļus un mēs to arī ļoti labprāt daram.

BET, tas izmaksu lēciens "mikronodoklis –> PVN maksātājs" ir milzīgs. 

Es ieteiktu padomāt (mums tas vairs neko nemainīs, bet citiem var palīdzēt nenobīties) par progresīvu nodokļu sistēmu uzņēmumiem. Es saprotu, ka grāmatveži nebūtu sajūsmā, jo tur arī būtu vieta lielākam bardakam, bet vairāku soļu ceļš no mikronodokļa uz PVN būtu ļoti ļoti draudzīgs žests pret jaunajiem uzņēmumiem.

Mēs ļoti ilgi domājām, vai esam gatavi pāriet uz PVN maksātāja statusu, jo uzņēmumam, kurā lielāko izmaksu daļu sastāda tieši algas, tas pieaugums izmaksās ir oj oj oj. Mēs tomēr pāriesim, jo ir jāaug un šo procesu atlikt par gadu tomēr būtu baigi neapdomīgi. Esam izsmēluši mikronodokļa iespējas.

Tātad – rekomendēju mīkstākas pārejas iespējas no mikronodokļa uz PVN.

Secinājumi

Mums ir vesela sistēma, kas ir radīta pirms interneta (vai arī izliekoties, ka tāds neeksistē), kuru vajadzētu pārskatīt. Daudzi procesi būtībā notiek tikai ķeksīšu pēc. Un arī tāpēc, ka esam tā pieraduši un tā pieņemts. 

Mikronodokli es saglabātu, bet padomātu par maigākiem pārejas soļiem uz "lielajiem" nodokļiem.

Legālajā uzņēmējdarbībā pašu nodokļu maksāšana bieži vien ir daudz patīkamāka nekā tas, kas nāk ar to komplektā.

[dzedajs]

Ļaudis, kuri publicē bildes ar sevi no īrētajiem limuzīniem (it īpaši tiem hammerveidīgajiem), nedariet tā.

Kāpēc, lai kādam vispār būtu vēlme kaut ko tādu darīt?

[dzedajs]

15 soļi līdz pārpratumam

Pēc būtības man ar šo LMT soli nekādu problēmu nav. Jau ļoti sen esmu LMT klients un esmu ļoti apmierināts. Neesmu iedziļinājies visos cenu piedāvājumos, bet nojaušu, ka maksāju vairāk, nekā to darītu pie citiem operatoriem. Tiesa, mani ļoti apmierina pakalpojumu kvalitāte un serviss, tāpēc operatoru pagaidām mainīt neplānoju. 

Tas, kas mani satrauc, ir pati LMT komunikācija šajā sakarā. Kaut kā šķiet, ka sen jau garām ir tie laiki, kad bietes varēja uzdot par kartupeļiem un ar to arī viss beidzās. Man negaršo bietes, ja kas. Tātad, šajā visā diskusijā LMT ne par ko nevēlējās atzīt, ka ir pacēluši cenas mobilajam internetam. Par spīti tam, ka viss internets jau ir izsecinājis pretējo.

Pārsteidzošākais, ka LMT pat nemēģināja mainīt komunikācijas taktiku, nākt klajā ar jauniem argumentiem vai pateikt, ka pēc iepazīšanās ar lietotāju argumentiem meklēs zelta vidusceļu, lai visi būtu apmierināti. Neizskatījās pēc divvirzienu komunikācijas.

Man ļoti patīk jaunais LMT tēls, visa tā "domā-dari" lieta un tā. Nopietni. Gaiši, skaisti un iedvesmojoši. Tāpēc arī šī komunikācija tik ļoti iedūrās acī. Sociālo mediju laikmetā atklātība atmaksājas. Ja cenas ir jāpaceļ, tad tā arī ir jāsaka. Un cilvēki nav nekādas klintis, viņi sapratīs. 

Piemēram – "Mēs ieviešam jaunu formātu interneta tarifiem, lai katra lietotāja izmaksas būtu atbilstošākas reālajam interneta patēriņam, jo katrs datu pieslēgums noslogo bāzes stacijas – tādā veidā mēs varēsim turpināt nodrošināt augstāko pakalpojumu kvalitāti ikvienam mūsu klientam." Droši vien, ka realitātē tas kaut kas tāds arī ir, tikai nejauši pazudis komunikācijā.

Ja LMT man atklāti pasaka, man nav problēmu. Ja uzņēmums ar mani runā puspatiesībās, es to jūtu un tas nekur nepazūd. Stāsts ir par to, ka dzīvojam laikā, kad ir ļoti jādomā par auditorijas reakciju un to, kā pasniegsim ziņas. Viena kļūda vai neprecizitāte un to jau dažas minūtes pēc publicēšanas var uzzināt viss internets. It īpaši, ja auditorijai ir jānodod ziņa, kas tai nav izdevīga. Racionāli cenu pacelšanu padarīt par pozitīvu ziņu ir sarežģīti (nedodot uzreiz pretī izmērāmu labumu), bet cilvēki ir arī emocionāli un pavelkas arī uz fiziski ne-tik-izmērāmām vērtībām.

Ar LMT viss būs ok. Esošajiem klientiem, kuri neko nevēlas mainīt, paliek iepriekšējie tarifi. Citiem uzņēmumiem no šī ir jāpaņem mācība un tas arī viss. 

Bet varbūt, ka es no tā visa vienkārši neko nesaprotu.