ParÄ«zes klÄtesamÄ«ba
StaigÄjot lielo bulvÄru lokÄ,
Zem platÄnu Änas plaÅ”ajÄm rokÄm,
Liepas un gobas, un kļavas te stÄv,
Cildinot brÄ«vÄ«bas ideÄlu, ko pilsÄtÄ piesauc.
Te elpa ir viegla un solis te brīvs,
Un smaids ir tik kluss, bet patiesīgs,
Kur parÄ«zieÅ”u mazais cilvÄks
MÄ«l pilsÄtu - bez steigas, bez kauna,
Jo dzÄ«ve ir mÄkslas brÄ«numa mirklis ar baudu.
JÄiet uz GarÅjÄ pie Å agÄla freskÄm,
Kur Operas spoks starp skatieniem slÄpjas,
Kur metro jau klusÄ un mÅ«ziÄ·is ceļas,
Un dvÄselÄ MarseljÄza kÄ vÄrti uz drosmi vareni veras.
Es eju gar Luvru uz MÄkslas tiltu,
Kas savieno manas būtības ilgas,
Lai apstÄtos tur, kur spÄlÄ kÄds kÄzas,
Bet es eju uz LatÄ«Åu kvartÄlu, uz sevi, uz stÄstu,
Lai nonÄktu citÄ metro un jau baltajÄ lielajÄ namÄ,
Kur satikÅ”u tikpat baltas benediktÄ«nieÅ”u mÄsas.
Å Ä« Monmartras daile spÄj apburt un pazudinÄt,
KÄ sapnis, kurÄ ieej un vairs negribi atmosties.
Jo, pazÅ«dot sevÄ«, cilvÄks mÄcÄs bÅ«t klÄt -
Gan tÄlumÄ, gan ceÄ¼Ä pie brÄ«numa atnÄkt.
Un tÄ mana ParÄ«zes dvÄsele dejo Piafas mÅ«zikas krÄsÄs!
Padamā¦ padamā¦ padamā¦!
3.01.2026 plkst.2:43 #refleksijasrenesanse