Untitled

[saturnaezeri]

Savdabīgi pacilājošas būtnes ir sastopamas naktīs.

Klusā ielu krustojumā zem elektriskajām spuldzēm apaļīgs kungs streipuļo, mēģinādams aizkūpināt cigareti, mūsu suns paklausīgi gaida malā par ko viņam pasakām paldies, bet kungs noprot, ka paldies domāts viņam, un, paklūpot nost no ietves apmalītes malas, bet arī uzreiz uzbrienot atpakaļ, grīļīgi šūpojoties un turot pie sejas savu nekūpošo ļuļķi nošļupst “you’re welcome”. Laipnums nemaksā neko un ir labs sabiedrotais, kas aizved tālu.

Pa ietvi nāk kāds pretī, nāk lēnām, uzmanīgi, pārdomāti sperot katru soli, kā robots, kuram ikviena kustība prasītu veikt ļoti daudz aprēķinu. Tas ir vīrietis, kam pie pieres pielipusi balta ķeska. Viņš smaida un lēnām iet uz priekšu, šūpojas sviras, zobrati griežas . Iespējams, ka viņš iet dzert, jo vēl nav īsti skaidrs, vai līdzšinējais izdzertais jau ir devis kādu efektu.

[saturnaezeri]

Pieaugšana izrādījās stipri garlaicīgāka, nekā iztēlojos.

[saturnaezeri]

Manī tikai tukšums un tumsa. Gribas sevi izcelt laukā, bet nav spēka.

[saturnaezeri]

Sacīt, ka kaut kas ir atgadījies pirms vairākām vasarām vai ziemām skan labāk, nekā teikt “gadiem” - lai gan gads it kā ietver sevī visas pārejas vienkopus, tas tomēr pamanās izklausīties tukšāks. Katrs rudens ir smags, bet pamazām tieši tumsa šķiet vieglāk panesama un pat tīkama, un katra vasara ir gaiši priekpilna, lai gan pakāpeniski vēršas arvien drūmāka.

Lai nu kā, šķiet, ka katrs sezonālais pārejas posms ir sevī kaut ko notvēris no dzīves un tam ir savs raksturs un pieredžu svars, bet gads - tā ir tikai atskaite, pieturas punkti, lai varētu visu sakārtot secīgi un izveidot kādu noteiktu virzienu, lai gan virziena patiesībā nav, tikai sajūtas.

noplukskrandainu cerības stariņu un katrai vasarai nopakaļus velkas sapresētās neprāta pieredzes pļavas, bet - tur kaut kas mājo, nav šaubu, katrs gadalaiks ir kaut ko notvēris, bet vai gadā kaut kas mājo - šķiet, ka nekas daudz, tās nav pieredzes, bet tikai atskaites.

[saturnaezeri]

Miegā bakstu savu aizkritušo ausi ar mazo pirkstiņu. Pirkstiņa naga smaile ir mazs nazītis, dur un dur kaut kur dziļāk gliemežnīcas mīkstajās sienās. Sarkanas tērcītes, skaņas tunelis piebriedis no spiediena: vasks, šķidrums, gaiss.

Viena auss dzird ārpuses: kaijas ķērcieni, riepas uz asfalta, vējš, kas sitas pret loga šķirbiņu. Otra klausās iekšpuses - ķermeņa pantmērus, ainsplūsmu operas un dīvāna atsperes.

Nevar abas puses savienoties vienā vainagā, likt skaņas kā lapu uz lapas, lai abas pasaules pārklājas. Tās ir kā divas nošķirtas smadzeņu puslodes, uz pusēm pārdalīta koka galotne. Austrumos lietus izšķīst pret stiklu un skaņas lido drēgnā bezgalībā, rietumos viss kūņojas pēļu krātiņā, iesprostota pasaule mīksti plaisā, klusi krakšķ, miglaini burbuļo.

[saturnaezeri]

Cēlos gaisā, sēžot uz liela dro(u)na. Pacelšanās vieta bija kāds laukums meža ielokā, lejā palika koku galotnes, viens koks bija masīvs, stipri lielāks ar citiem, pilnībā apaudzis ar sūnām. Vēl augstāk kādā gaoltnē bija liela ligzda ar pūcēniem, blakus arī sēdēja vecāki, kas nebija lielas pūces, bet gan vainagdzērves. Cēlos vēl augstāk un lidoju sāniski pa debesīm, lēnām ielidoju lielā, tumši pelēkā mākonī, kurš ātri sabiezēja, līdz vairs neredzēju neko, bet zināju, ka, turpinot lidot, drīz tikšu laukā. Tajā brīdī mani pamodināja.

[saturnaezeri]

Biju vecvecāku dārzā, lasīju gurķus grozā siltumnīcā. Dodoties laukā no siltumnīcas, nokaltušajos avenājos pamanīju divus milzīgus meža kuiļus, tie bija ļoti, ļoti lieli, bet bailīgi un satrūkās, mani ieraugot. Es sastingu un nezināju, ko tagad iesākt, bet tad uzradās zilonis - meža kuiļu aizsargs un milzu ātrumā skrēja man virsū. Man nekad mūžā līdz šim nebija skējis virsū zilonis un tas bija baisi - bēgu ar grozu rokā, gurķiem birstot laukā pa zemi. Bēgu uz vecvecāku māju, bet viņi - laikam jau zinot par ziloni, bija no visām pusēm nobarikādējuši savu namu ar dēļu krāvumiem, tā nu es tajos spraucos un līdu, cik nu varēju, gāžot dēļus un rāpjoties tajos, lai tiktu prom no ziloņa.

Pēc kāda laika atkal attapos ar grozu rokā plēves būdā. Devos laukā, man acīmredzot viss iepriekš notikušais jau bija piemirsies, jo iznākot atkal pamanīju abus meža kuiļus un sastingu...līdz..ATKAL izmetās laukā zilonis un es bēgu, sirdij rāpjoties augšup pa elpvadu.

Atkal attapos ārpusē pie siltumnīcas - šoreiz ne pie ieejas, bet sānā, tā, ka bija pārskatāms lauks. Kā hologramma no debesīm nonira lecienā milzīgas žirafes kājas, kuru atveids mazliet raustījās. Nāca atziņa, ka pasaule ir saplīsusi, ir noticis gļuks sistēmā, kura dēļ tagad te uzrodas šie Āfrikas dzīvnieki. Nākamajā hologrammā parādījās stāvs ar sirmiem matiem - kāds cilvēks skrējienā ar zemes pleķi rokā, viņš teica, ka dzēš ugunskrēkus tur tālumā pie žirafēm, bet tai pat laikā arī redz mūs un pamāja ar roku sveicienu.

[saturnaezeri]

Lai gan dažkārt mēdz teikt, ka nekas nav garlaicīgāks, kā klausīties citu sapņus, man citu sapņi šķiet interesanti, katrā ziņā daudz interesantāki par to, ko kāds ir ēdis pusdienās vai kādu apģērba gabalu nopircis. Un nereti domāju par sapņiem vēl labu laiku pēc to piedzīvošanas, tāpēc, šķiet, ka ir vērts tos pierakstīt - tos un varbūt arī kaut ko citu.