Katra diena citāda (Alokste, Tebra, Saka)
Saka pie Pāvilostas
Sākotnējais plāns, kas paredzēja pirmajā un pēdējā dienā pieveikt 10 km, bet otrajā un trešajā pa 20 km, kopumā piepildījās samērā precīzi. Startējām svētdienā. Par laimi, laiks bija kļuvis siltāks nekā jūnija pirmajā pusē - citādi svētdienas laikapstākļi mūs būtu uzveikuši, neļaujot pat tikt līdz Tebrai. Ap pusdienas laiku sākās neganti stiprs lietus, kas mitējās vien ap deviņiem vakarā. Pēc meteorologu sniegtajām ziņām, mūsu apkārtnē tajā dienā nolija 32 litri uz kvadrātmetru.
Vārsberģos, zem tilta laižam laivas ūdenī un aiziet!
Aloksti pie Vārsberģiem droši var salīdzināt ar platu grāvi. Pirmajā kilometrā pāris reizes grūtības sagādāja ūdenszāļu sanesumi, citādi upe ir pietiekami dziļa un gana plata vienai kanoe laivai. Jau sākumā dziļums vietām pārsniedza pat metru. Pavisam drīz skatam pazuda labības lauki un klajumi, to vietā krastus ieskāva koku un krūmu biezoknis. Līdz ar to nu jau nedaudz platāka kļuvusī Alokste mums piedāvāja jaunus izaicinājumus – krustu šķērsu pāri upei sakritušus kokus.
Koku radītie labirinti Alokstē.
Koku izveidotie labirinti un nepārtrauktā manevrēšana starp tiem lika aizmirst ilgstošo spēcīgo līšanu. Lai gan šķēršļu bija tiešām daudz, neviens no tiem tomēr nebija tāds, kas prasītu laivu nešanu un mantu izkraušanu - visus veiksmīgi šķērsojām, guļoties laivās un kokus laižot pāri galvai vai ar mazāku un lielāku piepūli tiekot pāri ūdenī gulošiem zariem un stumbriem. Tas Aloksti droši ļauj saukt par laivojamu upi.
Alokstes ūdenskrātuve
Tuvojoties vakaram, sasniedzām pirmo no divām uz Alokstes izveidotajām HES ūdenskrātuvēm. Sākām lūkot potenciālo nometnes vietu, jo krasti šķita kļuvuši krietni pieejamāki. Pirmais mēģinājums izrādījās neveiksmīgs – centāmies sarunāt vietu pie tuvumā esošas mājas. Sākumā saņēmām pozitīvu atbildi, tomēr vēlāk (ieraugot, ka esam sešu laivu grupa) mājas saimniece sabijās un lika mums doties tālāk. Nepilnu kilometru tālāk atradām lielisku vietu nometnei - nelielā kalniņā, ar lielisku skatu uz upi, starp reti saaugušiem bērziem, priedēm un eglēm.
Sarkanā atzīme kartē - pirmā nakšņošanas vieta. Varu rekomendēt!
Koku ielenkumā arī zāle bija gana zema. Ap astoņiem vakarā sākām iekārtot nometnes vietu, un deviņos arī lietus mitējās. Pirmajā dienā vai drīzāk pusē dienas, ko pavadījām uz upes, bijām nobraukuši aptuveni 8 kilometrus.
Kārlis un skats no pirmās nakšņošanas vietas.
Nakts bija mitra, un no kokiem visas nakts garumā turpināja pilēt lietus ūdens - tādēļ rīta gatavošanās ievilkās. Garās brokastis un nometnes demontāža noslēdzās vien ap pulksten 12:00, kad devāmies tālāk. Aptuveni pusstundas laikā sasniedzām Apriķu HES.
Apriķu HES dambis pārvarēts :)
Apriķu HES apsargs mūs sagaidīja ne visai laipni. Sākumā stāstīja, ka nāksies zvanīt īpašniekiem, ka te celties pāri HES zemes valnim nevarot un vispār HES Latvijas likumos esot noteikts kā paaugstinātas bīstamības objekts, kam tuvoties nedrīkst. Varot saprast cilvēku vēlmi atpūsties uz upes, bet HES paliekot HES. Pēc garākas sarunas tomēr saņemam piekrišanu HES dambja šķersošanai. Ātri mantas ārā no laivām, laivas nācās nest vien aptuveni 30 metru, tad mantas atpakaļ. Un beidzot atkal esam šaurajā Alokstē ar tās dabīgo tecējumu, likumiem un kritušajiem kokiem.
Alokste
Pēc nedaudz vairāk nekā stundas līkumošanas pa šauro Aloksti esam sasnieguši otro upes uzpludinājumu, kas liecina, ka tālu vairs nav Baronu HES. Uzpludinājums ir gana liels, lai brīžiem sāktu šķist, ka airēšana vairs galīgi nevedas un laivas nekust ne no vietas. Tomēr apziņa, ka Baronu HES ūdenstilpne ir pēdējā un pēc tās šķērsošanas līdz jūrai varēsim baudīt dabisko upes tecējumu, liek saņemties un jau drīz sasniegt HES dambi.
Pie Baronu HES mūs neviens nesagaida. Pašas HES ēka ir simts metrus nostāk no vietas, kur visērtāk šķērsot uzbērumu. Tālumā var manīt, ka kāds elektrostacijas darbinieks tomēr pa logu mūsu aktivitātes vēro. Sākotnēji izskatās, ka laivu un mantu nešana nebūs tālāka kā pie Apriķu HES. Atkal mantas ārā, laivas pāri valnim un mantas atpakaļ laivās. Tomēr pēc aptuveni 100 metriem mūs sagaida nepatīkams pārsteigums. Vēl viens dambis, kura šķērsošana paņem vairāk enerģijas neka kā abi iepriekšējie.
Baronu HES pirmais dambis...
Lai tiktu pāri Baronu HES dambjiem, jārēķinās ar diviem laivu un mantu nešanas posmiem. Tobrīd trešo reizi krāmēt mantas un nest laivas pāri uzbērumiem likās vienai dienai par daudz. Arī aiz otrā uzbēruma vēl 100 metrus upes tecējums bija tik sekls, ka nācās laivas vilkt, tomēr pēc tam upei pievienojās no paša HES plūstošais ūdens, kas ļāva rāpties laivās iekšā un turpināt baudīt Alokstes mežainos un neskartos krastus. Taču trīskāršā celšanās pāri dambjiem ir prasījusi daudz laika, un sāk piezagties šaubas, vai šodien līdz Tebrai maz tiksim.
Tūlīt pēc Baronu HES ieturam vēlas pusdienas krastā. Esam jau Apriķu apkārtnē, tādēļ kuru katru brīdi Alokstei jāietek Tebrā. Upe kļūst arvien plašāka, krastā redzams Apriķu baznīcas tornis un ciema ēkas. Tikai pēc brīža, pētot karti, saprotam, ka esam jau Tebrā un upju saplūšanu neviens nav pamanījis - laikam Tebra ap to vietu ir krietni mazāka par Aloksti. Tagad upe kļuvusi plaša, viegli laivojama, skaidri redzams, ka tā vēl šopavasar tīrīta no sakritušajiem kokiem. Kokos redzam plāksnīti ar atzīmi „30 km”, kas norāda, cik kilometru atlikuši līdz Durbes un Tebras satekai jeb Sakai. Turpmāk šādas plāksnītes ir izvietotas ik pa pieciem kilometriem.
Tebra
Brīdi jau šķita, ka Tebras aizaugušie un mežonīgie krasti līdz tumsai neļaus atrast piemērotu nometnes vietu. Tomēr nedaudz pēc deviņiem vakarā upes līkumā atrodam labu nakšņošanas vietu. Netālu no Brašu mājām upes labajā krastā, nelielā pakalniņā slienam teltis un gatavojam vakariņas.
Zilais punktiņš kartē - otrās nakts nometne! Nebija ne vainas...
Otrajā dienā esam pieveikuši aptuveni 22 kilometrus. Tomēr laika un smaguma ziņā jārēķinās, ka 10 km Alokstē būs kā 20 km pa Abavu vai Irbi. Turklāt, ja upē būtu zemāks ūdens līmenis, arī šķēršļu būtu bijis krietni vairāk.
Trešajā dienā startējam nedaudz pirms vienpadsmitiem. Upe plata, straume pārsvarā raita, kas ļauj mazāk pūļu pielikt airēšanai. Pirmajos Tebras kilometros ir vairākas krāces un diezgan daudz akmeņu. Labi, ka ūdens līmenis diezgan augsts, citādi bez nešanas un stumšanas krācēm pāri netiktu. Mums tās dod lielisku paātrinājumu un pamodina no citādi rāmā upes plūduma.
Līdz Sakai pamanām vairākas labas nometnes vietas upes krastos. Lielākoties krasti ir mežaini. Bieži redzami veci, milzīgi un vareni ozoli. Skatam atklājas arī veco ostu un tiltu balsti, kas šodien slēpjas, ieauguši krūmos un paši jau sazaļojuši. Vairākās vietās upes krastos redzamas arī mājlopu dzirdīšanas vietas, bet paši ganāmpulki mums paliek nemanīti.
Vecie tiltu un piestātņu balsti. Šodien tie pilda vien skaistuma funkciju!
Trešo nakti pārlaižam jau civilizācijā – kempingā „Ievlejas”. Kempings gan ir Durbes upes labajā krastā, tādēļ Tebras un Durbes satekā mēs griežam iekšā Durbē un aptuveni kilometru airējam pret straumi. Upes krastā redzama Sakaslejas baznīca, kas ar saviem baltajiem mūriem un sarkano dakstiņu jumtu lieliski izceļas uz zaļā fona. Pie „Ievlejām” mūs sagaida iekaramais tilts un balts kuģītis „Ronis”.
Pie Ievlejām.
Trešajā dienā, sākotnēji traucoties pa straujajām krācītēm, bet vēlāk baudot upes mierīgo tecējumu, pieveicām 23 kilometrus.
Sakas lejas baznīca Durbes un Tebras ieskauta.
Pēdējā laivošanas dienā no nometnes vietas startējam ap pusdivpadsmitiem. Lielākā daļa no četru dienu mantu bagāžas paliek kempingā, jo arī auto laivošanas dienās tika atstāti šeit. Pēc desmit minūtēm upe kļūst divtik plata, jo esam jau otro reizi sasnieguši Tebras un Durbes sateku un tālāk dodamies pa Saku.
Apkārtne kļuvusi civilizēta, redzamas mājas, skursteņi, torņi un dzirdamas mašīnas un traktori, kas strādā uz lauka. Upes tecējums rāms un nemanāms. Sasniedzot Pāvilostu, mānīgs ir priekšstats, ka jau tūlīt būs pilsētas tilts, - Pāvilosta gana tālu iestiepusies iekšzemē gar abiem Sakas krastiem. Tomēr jau ap pulksten diviem mūsu priekšā parādās Pāvilostas tilts pār Saku. Pieveiktie septiņi kilometri ir gana pēdējai dienai. Ne par daudz, ne par maz. Ceturtajā dienā arī saule mūs lutina, tādējādi pēc trim iepriekšējām aktīvajām dienām finišs sanāk rāms un patīkams. Pie tilta mūs jau sagaida www.laivo.lv puiši, kuri palīdz izcelt laivas un nogādā mūs pie mūsu auto.
Tilts pār Saku Pāvilostā.
Četru dienu laikā uz upes nesatikām nevienu citu laivotāju. Tas noteikti bija patīkams pārsteigums. Neviena diena arī nelīdzinājās iepriekšējai – katru dienu upe bija citāda un pārsteigumiem bagāta. Un tilti! Tik daudz tiltiem pa apakšu, nevienu upi laivojot, vēl nebiju izpeldējis. Daļa no tiem bija neizmantoti un zālē ieauguši. Pēc vienkāršotajām konstrukcijām spriežot, daļa no tiem celti padomju gados militārām vajadzībām. Šo maršrutu noteikti varu nominēt kā vienu no interesantākajiem, ko izdevies izbaudīt.