Christopher Parker, interneta vietnes "SUP Racer" boss, ir sagatavojis recenziju par Red Paddle Co šīs sezonas dēļiem. Esam lepni un priecīgi par mums veltītajiem labajiem vārdiem. Piedāvājam nelielu recenzijas kopsavilkumu latviešu valodā:
Ja runa ir tieši par SUP dēļu sniegumu, tad piepūšamie dēļi strauji tuvojas cieto SUP dēļu līmenim. Atpūtas SUPošanā, braucienos pa upēm un tūrisma pasākumos, piepūšamie SUP dēļi jau ir līdzvērtīgs konkurents cietajiem dēļiem. Bet kā ir ar sacensību SUP dēļiem?
Līdz šim piepūšamo SUP dēļu attīstību kavēja ierobežotās to dizaina iespējas, kā arī nereti snobiska attieksme no cieto dēļu lietotāju puses. Bet šobrīd viss strauji mainās! Daudziem SUP ražotājiem piepūšamie SUP dēļi ir tikai viens no blakus produktiem, ko piedāvāt līdzās cietajiem dēļiem un citiem nišas produktiem. Tomēr ir uzņēmumi, kuriem piepūšamie SUP dēļi ir galvenais produkts. Viens no šādiem uzņēmumiem ir Red Paddle Co. Pateicoties tam, ka šie uzņēmumi aktīvi investē jaunu tehnoloģiju izstrādē un inovācijās, piepūšamie SUP dēļi ir kļuvuši par reāliem konkurentiem cietajiem dēļiem.
Aizvadītajā gadā Red Paddle Co veica milzu lēcienu piepūšamo SUP dēļu attīstībā. Tika radīta jauna ražošanas tehnoloģija – MSL technology. Tas ir pilnībā jauns piepūšamo dēļu ražošanas process, kas nodrošina to, ka dēļi ir stingri, neesot smagi, ka tie ir gana viegli, neesot pārāk plāni!
Līdz šim piepūšamo SUP dēļu tirgū bija divu veidu dēļi – vieni, kuri bija relatīvi viegli, bet arī lokani un neizturīgi, bet otri – stingri, toties smagi. Red nebija apmierināti ar šo situāciju, tādēļ strādāja pie pavisam jauna ražošanas procesu un panāca, ka dēļi ir gan viegli, gan stingri!
Vai tagad Red dēļi ir tik pat stingri, kā sacīkšu dēļi, kas ražoti no karbona? Nē, bet atšķirība ir ļoti maza. Ja vēl klāt pieliek zemāku cenu kā karbona dēļiem, ērto pārvadāšanu, ātro un vienkāršo piepumpēšanu, Red sacīkšu dēļi ir lieliska alternatīva cietajiem sacīkšu dēļiem!
Pilnu recenzijas tekstu, kā arī pievienotos foto, kas atspoguļo mūsu sasniegto, varat aplūkot ŠEIT.
Nodarboties ar SUP var cilvēki gan ar, gan bez iepriekšējas fiziskās sagatavotības. To var izmantot vairākiem mērķiem – fitnesam, veselības nostiprināšanai un uzlabošanai, kā arī sportisti, nodarbojoties ar to profesionālā līmenī.
Ieguvumi, nodarbojoties ar SUP:
nodarbina gandrīz visas muskuļu grupas, īpaši dziļos muskuļus;
uzlabo līdzsvaru un koordināciju;
uzlabo dziļo jušanu, līdz ar to ķermeņa apzināšanos un kustību kontroli;
mazina stresu.
Nodarbojoties ar SUP, tiek apvienota aerobā slodze ar spēka treniņu. Treniņa efektu var variēt, izvēloties airēšanas tempu un ilgumu. Uz airdēļa nepārtraukti tiek nodarbināti kāju, sēžas un it īpaši dziļie korsetes muskuļi, lai noturētu ķermeni vertikāli un pretotos dēļa radītajai nestabilitātei. Plecu joslas, roku, muguras un vēdera muskuļi intensīvi darbojas, veicot airēšanas kustības.
Uz airdēļa var veikt arī jogas vai pilates vingrojumus, vienlaikus attīstot spēku, lokanību un intensīvi trenējot dziļos muskuļus.
SUP ir saudzējoša slodze, kas īpaši piemērota muguras sāpju profilaksei un kā alternatīva fiziska slodze atveseļošanās periodā pēc sporta traumām.
Šis aktīvās atpūtas veids palīdz iegūt pozitīvas emocijas, jo mērena fiziska slodze, ūdens, kā arī jauna perspektīva, aplūkojot ikdienu no cita skatupunkta, mazina stresu.
Tagad Latvijā pieejami arī speciāli SUP dēļi, kas paredzēti vingrošanai, jogai un pilatēm. Bet tie lieliski der arī vienkārši SUPošanai!
Raksts tapis sadarbībā ar sertificētu fizioterapeiti Aiju Voitkeviču.
Nekad neesmu bijis mājās sēdētājs. Vienmēr paticies doties velo izbraucienos, pārgājienos, laivu braucienos, šļūkt ar sniegadēli, kāpt uz skrituļslidām... bet pirms gada uzkāpu uz SUP dēļa.
No tā brīža esmu uz SUP “adatas”...2015. gadā tika noSUPoti simtiem kilometri, kas ļāva šo izklaidi/sporta veidu iepazīt no visdažādākajām šķautnēm. Tas ļāva Latviju ieraudzīt no citas perspektīvas...
Baltijas jūra, Salaca, Gauja, Daugava, Engures ezers, Cieceres ezers, Ķīšezers - tā ir tikai maza daļa no 2015. gada, bet tik daudz vēl ko izprovēt 2016. gadā...
Gaidām pavasari un gatavojamies jau tagad... TE IR VISS LABĀKAIS un NEPIECIEŠAMAIS!
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad cīņā par brīvību un demokrātiju solidāri stāvējām plecu pie pleca, uzvaras gājienu ir piedzīvojis individuālisms. Devīzi „izdzīvos stiprākais” sabiedrībā plaši tiražējuši un popularizējuši gan politiķi, gan dažnedažādi eksperti, gan masu mediji. Rezultātā šis princips jūtams gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan veiksmīgi nostiprināts pat mūsu valsts likumdošanā.
Labs piemērs tam ir Latvijas nodokļu politika. Lai gan veiksmīgās demokrātiskās valstīs nodokļu politikas pamatā ir likta solidaritāte, pie mums ir gluži pretēji. Kamēr darba ņēmējs ar zemiem vai vidējiem ienākumiem no savas algas nodokļos spiests samaksāt vairāk nekā 40%, lielo ienākumu guvēji, kuriem apstākļi bieži ļauj variēt ar ienākumu gūšanas formu, no saviem ienākumiem nodokļos var maksāt vien 10%. Turklāt tiek uzskatīts, ka no šiem cilvēkiem lielākus nodokļus prasīt nedrīkst – viņi ir daudz strādājuši, riskējuši, ieguldījuši laiku un naudu, lai kļūtu bagāti. Bet vai ugunsdzēsējs un policists neriskē? Vai skolotāji un medmāsas, strādājot vairākas slodzes, neiegulda savu potenciāli brīvo laiku? Jā, stiprie un veiksmīgie tak neizvēlēsies tādas profesijas! Paši vainīgi, ka kļuva par sociālajiem darbiniekiem, sētniekiem, robežsargiem.
Ne vien nodokļos, bet arī valsts sniegtajos pakalpojumos mēs jūtam devīzi „izdzīvos stiprākais”. Piemēram, ja esi no savas darba algas godīgi maksājis nodokļus, tas vēl nenozīmē, ka savlaicīgi varēsi tikt pie ārsta. Lai tiktu pie speciālista valsts slimnīcā, rindā var nākties gaidīt mēnešiem ilgi. Un bez rindas tajā pašā valsts slimnīcā pie valsts algota speciālista tiks tie, kuri varējuši atļauties nopirkt papildus veselības apdrošināšanu. Līdzīgi principi ir ielikti arī mūsu izglītības sistēmā, ģimeņu atbalsta politikā un pat dažādu sabiedrības grupu komunikācijā ar valsti.
Rezultātā esam uzcēluši valsti, kurā viena trešdaļa sabiedrības dzīvo nabadzībā vai tuvu tai, sociālās nevienlīdzības līmenī esam starp Eiropas valstu „pirmrindniekiem”, bet masveidīga emigrācija ir labs veids, kā risināt bezdarba problēmas... Toties neliela sabiedrības daļa, tie stiprākie, kuri izvēlējušies pareizās profesijas, dzīvo ļoti labi.
Tomēr viss nav tik drūmi. Neskatoties uz plašo individuālisma slavināšanu, sabiedrībā arvien vairāk vērojamas dažādas solidaritātes izpausmes. Īpaši tas jūtams situācijās, kad visi kopā saskaramies ar pārbaudījumiem vai traģēdijām. Piemēram, pēc „Maxima” veikala sabrukšanas liela sabiedrības daļa iesaistījās palīdzības sniegšanā un ziedojumu vākšanā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Arvien vairāk cilvēki līdzdarbojas dažādās labdarības kampaņās un atsaucas aicinājumiem ziedot līdzcilvēkiem, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, dārgi medikamenti, sociālā aprūpe vai vienkārši atbalsts, lai izrautos no krīzes situācijas dzīvē. Arī mākslinieki un mūziķi biežāk rīko dažādas oriģinālas labdarības akcijas, bet ziedojumu kastītes pie veikalu kasēm jau kļuvušas pašsaprotamas.
Tas parāda, ka solidaritātes princips joprojām sabiedrībā ir dzīvs. Brīžiem pat šķiet, ka tā iegūst jaunu elpu. Katrā ziņā, sabiedrība solidaritātē ir platu soli priekšā valstij! Diemžēl politiķi to neizmanto, lai mainītu līdzšinējo praksi. Gluži pretēji... Šķiet, ka par pieņemamām ir kļuvušas situācijas, kad cilvēks krīzes brīdī vēršas pie valsts vai pašvaldības pēc palīdzības, bet saņem atteikumu kopā ar ieteikumu pēc palīdzības vērsties pie labdarības organizācijām. Organizācijas, kas administrē ziedojumu vākšanu, faktiski ir kļuvušas par valsts funkciju pildītājām. Un labējiem politiķiem šāda situācija ir ērta un pieņemama. Galu galā, arī izmaksas var šķist lētākas, jo vienmēr būs daļa cilvēku, kas palīdzību lūgt neuzdrīkstēsies.
Tomēr ilgtermiņā tas nav ne lēti, ne izdevīgi. Ja valstiskajos mehānismos (nodokļu politikā, sociālās palīdzības sistēmā, veselības aprūpē utt.) solidaritātes princips izpaužas vāji vai nav vispār un kā alternatīva tiek piedāvāta ziedojumu lūgšana, - daudziem, kuriem palīdzība tiešām nepieciešama, tas var likt justies pazemojoši. Nonākot grūtībās, cilvēks tiek nostādīts lūdzēja lomā, liekot tam justies kā neveiksminiekam un nastai saviem līdzcilvēkiem. Tas ne vien daļu cilvēku attur no palīdzības lūgšanas, bet plašā sabiedrības daļā rada apziņu par sociālo nedrošību.
Esmu pārliecināts, ka ir pienācis laiks solidaritāti iestrādāt valsts mehānismos un izbeigt pazemot cilvēkus. Ja absolūts vairākums ES valstu ir varējušas ieviest progresīvu nodokļu sistēmu, nenostādīt šauras sabiedrības grupas priviliģētā stāvoklī, ieviest funkcionējošu sociālās drošības sistēmu, - nav iemeslu, lai arī mēs to nevarētu. Nepieciešama tikai politiskā griba un sabiedrības pieprasījums. Cilvēkam, kurš maksā nodokļus, ir jājūtas drošam, ka neatkarīgi no tā, kādu profesiju izvēlējies, krīzes situācijā viņš saņems nepieciešamo palīdzību bez lūgšanas. Ziedojumi būtu jāvāc to cilvēku labā, kas cietuši karā, dabas katastrofās vai cieš badu trešajās pasaules valstīs, nevis ikdienišķām vajadzībām - kā medikamentiem, skolas precēm, pajumtei mūsu līdzcilvēkiem... Mēs taču dzīvojam valstī, kas pretendē tūdaļ iestāties OECD?!
Politiķi bieži pat neapzinās, cik būtiska ir sociālā drošība cilvēkiem, kuri lemj - emigrēt no Latvijas vai palikt šeit. Tā ir vitāli būtiska sabiedrības kopējam veselības līmenim, darbaspēka kvalitātei, - un būtisks priekšnosacījums, lai uzlabotos valsts demogrāfiskā situācija. Un bez solidaritātes principiem valsts politikā sociālo drošību radīt nespēsim.
Sākotnējais plāns, kas paredzēja pirmajā un pēdējā dienā pieveikt 10 km, bet otrajā un trešajā pa 20 km, kopumā piepildījās samērā precīzi. Startējām svētdienā. Par laimi, laiks bija kļuvis siltāks nekā jūnija pirmajā pusē - citādi svētdienas laikapstākļi mūs būtu uzveikuši, neļaujot pat tikt līdz Tebrai. Ap pusdienas laiku sākās neganti stiprs lietus, kas mitējās vien ap deviņiem vakarā. Pēc meteorologu sniegtajām ziņām, mūsu apkārtnē tajā dienā nolija 32 litri uz kvadrātmetru.
Vārsberģos, zem tilta laižam laivas ūdenī un aiziet!
Aloksti pie Vārsberģiem droši var salīdzināt ar platu grāvi. Pirmajā kilometrā pāris reizes grūtības sagādāja ūdenszāļu sanesumi, citādi upe ir pietiekami dziļa un gana plata vienai kanoe laivai. Jau sākumā dziļums vietām pārsniedza pat metru. Pavisam drīz skatam pazuda labības lauki un klajumi, to vietā krastus ieskāva koku un krūmu biezoknis. Līdz ar to nu jau nedaudz platāka kļuvusī Alokste mums piedāvāja jaunus izaicinājumus – krustu šķērsu pāri upei sakritušus kokus.
Koku radītie labirinti Alokstē.
Koku izveidotie labirinti un nepārtrauktā manevrēšana starp tiem lika aizmirst ilgstošo spēcīgo līšanu. Lai gan šķēršļu bija tiešām daudz, neviens no tiem tomēr nebija tāds, kas prasītu laivu nešanu un mantu izkraušanu - visus veiksmīgi šķērsojām, guļoties laivās un kokus laižot pāri galvai vai ar mazāku un lielāku piepūli tiekot pāri ūdenī gulošiem zariem un stumbriem. Tas Aloksti droši ļauj saukt par laivojamu upi.
Alokstes ūdenskrātuve
Tuvojoties vakaram, sasniedzām pirmo no divām uz Alokstes izveidotajām HES ūdenskrātuvēm. Sākām lūkot potenciālo nometnes vietu, jo krasti šķita kļuvuši krietni pieejamāki. Pirmais mēģinājums izrādījās neveiksmīgs – centāmies sarunāt vietu pie tuvumā esošas mājas. Sākumā saņēmām pozitīvu atbildi, tomēr vēlāk (ieraugot, ka esam sešu laivu grupa) mājas saimniece sabijās un lika mums doties tālāk. Nepilnu kilometru tālāk atradām lielisku vietu nometnei - nelielā kalniņā, ar lielisku skatu uz upi, starp reti saaugušiem bērziem, priedēm un eglēm.
Sarkanā atzīme kartē - pirmā nakšņošanas vieta. Varu rekomendēt!
Koku ielenkumā arī zāle bija gana zema. Ap astoņiem vakarā sākām iekārtot nometnes vietu, un deviņos arī lietus mitējās. Pirmajā dienā vai drīzāk pusē dienas, ko pavadījām uz upes, bijām nobraukuši aptuveni 8 kilometrus.
Kārlis un skats no pirmās nakšņošanas vietas.
Nakts bija mitra, un no kokiem visas nakts garumā turpināja pilēt lietus ūdens - tādēļ rīta gatavošanās ievilkās. Garās brokastis un nometnes demontāža noslēdzās vien ap pulksten 12:00, kad devāmies tālāk. Aptuveni pusstundas laikā sasniedzām Apriķu HES.
Apriķu HES dambis pārvarēts :)
Apriķu HES apsargs mūs sagaidīja ne visai laipni. Sākumā stāstīja, ka nāksies zvanīt īpašniekiem, ka te celties pāri HES zemes valnim nevarot un vispār HES Latvijas likumos esot noteikts kā paaugstinātas bīstamības objekts, kam tuvoties nedrīkst. Varot saprast cilvēku vēlmi atpūsties uz upes, bet HES paliekot HES. Pēc garākas sarunas tomēr saņemam piekrišanu HES dambja šķersošanai. Ātri mantas ārā no laivām, laivas nācās nest vien aptuveni 30 metru, tad mantas atpakaļ. Un beidzot atkal esam šaurajā Alokstē ar tās dabīgo tecējumu, likumiem un kritušajiem kokiem.
Alokste
Pēc nedaudz vairāk nekā stundas līkumošanas pa šauro Aloksti esam sasnieguši otro upes uzpludinājumu, kas liecina, ka tālu vairs nav Baronu HES. Uzpludinājums ir gana liels, lai brīžiem sāktu šķist, ka airēšana vairs galīgi nevedas un laivas nekust ne no vietas. Tomēr apziņa, ka Baronu HES ūdenstilpne ir pēdējā un pēc tās šķērsošanas līdz jūrai varēsim baudīt dabisko upes tecējumu, liek saņemties un jau drīz sasniegt HES dambi.
Pie Baronu HES mūs neviens nesagaida. Pašas HES ēka ir simts metrus nostāk no vietas, kur visērtāk šķērsot uzbērumu. Tālumā var manīt, ka kāds elektrostacijas darbinieks tomēr pa logu mūsu aktivitātes vēro. Sākotnēji izskatās, ka laivu un mantu nešana nebūs tālāka kā pie Apriķu HES. Atkal mantas ārā, laivas pāri valnim un mantas atpakaļ laivās. Tomēr pēc aptuveni 100 metriem mūs sagaida nepatīkams pārsteigums. Vēl viens dambis, kura šķērsošana paņem vairāk enerģijas neka kā abi iepriekšējie.
Baronu HES pirmais dambis...
Lai tiktu pāri Baronu HES dambjiem, jārēķinās ar diviem laivu un mantu nešanas posmiem. Tobrīd trešo reizi krāmēt mantas un nest laivas pāri uzbērumiem likās vienai dienai par daudz. Arī aiz otrā uzbēruma vēl 100 metrus upes tecējums bija tik sekls, ka nācās laivas vilkt, tomēr pēc tam upei pievienojās no paša HES plūstošais ūdens, kas ļāva rāpties laivās iekšā un turpināt baudīt Alokstes mežainos un neskartos krastus. Taču trīskāršā celšanās pāri dambjiem ir prasījusi daudz laika, un sāk piezagties šaubas, vai šodien līdz Tebrai maz tiksim.
Tūlīt pēc Baronu HES ieturam vēlas pusdienas krastā. Esam jau Apriķu apkārtnē, tādēļ kuru katru brīdi Alokstei jāietek Tebrā. Upe kļūst arvien plašāka, krastā redzams Apriķu baznīcas tornis un ciema ēkas. Tikai pēc brīža, pētot karti, saprotam, ka esam jau Tebrā un upju saplūšanu neviens nav pamanījis - laikam Tebra ap to vietu ir krietni mazāka par Aloksti. Tagad upe kļuvusi plaša, viegli laivojama, skaidri redzams, ka tā vēl šopavasar tīrīta no sakritušajiem kokiem. Kokos redzam plāksnīti ar atzīmi „30 km”, kas norāda, cik kilometru atlikuši līdz Durbes un Tebras satekai jeb Sakai. Turpmāk šādas plāksnītes ir izvietotas ik pa pieciem kilometriem.
Tebra
Brīdi jau šķita, ka Tebras aizaugušie un mežonīgie krasti līdz tumsai neļaus atrast piemērotu nometnes vietu. Tomēr nedaudz pēc deviņiem vakarā upes līkumā atrodam labu nakšņošanas vietu. Netālu no Brašu mājām upes labajā krastā, nelielā pakalniņā slienam teltis un gatavojam vakariņas.
Zilais punktiņš kartē - otrās nakts nometne! Nebija ne vainas...
Otrajā dienā esam pieveikuši aptuveni 22 kilometrus. Tomēr laika un smaguma ziņā jārēķinās, ka 10 km Alokstē būs kā 20 km pa Abavu vai Irbi. Turklāt, ja upē būtu zemāks ūdens līmenis, arī šķēršļu būtu bijis krietni vairāk.
Trešajā dienā startējam nedaudz pirms vienpadsmitiem. Upe plata, straume pārsvarā raita, kas ļauj mazāk pūļu pielikt airēšanai. Pirmajos Tebras kilometros ir vairākas krāces un diezgan daudz akmeņu. Labi, ka ūdens līmenis diezgan augsts, citādi bez nešanas un stumšanas krācēm pāri netiktu. Mums tās dod lielisku paātrinājumu un pamodina no citādi rāmā upes plūduma.
Līdz Sakai pamanām vairākas labas nometnes vietas upes krastos. Lielākoties krasti ir mežaini. Bieži redzami veci, milzīgi un vareni ozoli. Skatam atklājas arī veco ostu un tiltu balsti, kas šodien slēpjas, ieauguši krūmos un paši jau sazaļojuši. Vairākās vietās upes krastos redzamas arī mājlopu dzirdīšanas vietas, bet paši ganāmpulki mums paliek nemanīti.
Vecie tiltu un piestātņu balsti. Šodien tie pilda vien skaistuma funkciju!
Trešo nakti pārlaižam jau civilizācijā – kempingā „Ievlejas”. Kempings gan ir Durbes upes labajā krastā, tādēļ Tebras un Durbes satekā mēs griežam iekšā Durbē un aptuveni kilometru airējam pret straumi. Upes krastā redzama Sakaslejas baznīca, kas ar saviem baltajiem mūriem un sarkano dakstiņu jumtu lieliski izceļas uz zaļā fona. Pie „Ievlejām” mūs sagaida iekaramais tilts un balts kuģītis „Ronis”.
Pie Ievlejām.
Trešajā dienā, sākotnēji traucoties pa straujajām krācītēm, bet vēlāk baudot upes mierīgo tecējumu, pieveicām 23 kilometrus.
Sakas lejas baznīca Durbes un Tebras ieskauta.
Pēdējā laivošanas dienā no nometnes vietas startējam ap pusdivpadsmitiem. Lielākā daļa no četru dienu mantu bagāžas paliek kempingā, jo arī auto laivošanas dienās tika atstāti šeit. Pēc desmit minūtēm upe kļūst divtik plata, jo esam jau otro reizi sasnieguši Tebras un Durbes sateku un tālāk dodamies pa Saku.
Apkārtne kļuvusi civilizēta, redzamas mājas, skursteņi, torņi un dzirdamas mašīnas un traktori, kas strādā uz lauka. Upes tecējums rāms un nemanāms. Sasniedzot Pāvilostu, mānīgs ir priekšstats, ka jau tūlīt būs pilsētas tilts, - Pāvilosta gana tālu iestiepusies iekšzemē gar abiem Sakas krastiem. Tomēr jau ap pulksten diviem mūsu priekšā parādās Pāvilostas tilts pār Saku. Pieveiktie septiņi kilometri ir gana pēdējai dienai. Ne par daudz, ne par maz. Ceturtajā dienā arī saule mūs lutina, tādējādi pēc trim iepriekšējām aktīvajām dienām finišs sanāk rāms un patīkams. Pie tilta mūs jau sagaida www.laivo.lv puiši, kuri palīdz izcelt laivas un nogādā mūs pie mūsu auto.
Tilts pār Saku Pāvilostā.
Četru dienu laikā uz upes nesatikām nevienu citu laivotāju. Tas noteikti bija patīkams pārsteigums. Neviena diena arī nelīdzinājās iepriekšējai – katru dienu upe bija citāda un pārsteigumiem bagāta. Un tilti! Tik daudz tiltiem pa apakšu, nevienu upi laivojot, vēl nebiju izpeldējis. Daļa no tiem bija neizmantoti un zālē ieauguši. Pēc vienkāršotajām konstrukcijām spriežot, daļa no tiem celti padomju gados militārām vajadzībām. Šo maršrutu noteikti varu nominēt kā vienu no interesantākajiem, ko izdevies izbaudīt.
Ir pilnīgi skaidrs, ka kopējais nodokļu slogs Latvijā ir tik zems, ka valsts nespēj kvalitatīvi nodrošināt tos pakalpojumus, kurus mēs no tās sagaidām. Skolotājiem algām nepietiek, veselības aprūpe kļūst arvien dārgāka un nepieejamāka, bet autoceļi sabrūk. Ja veiksmīgās Eiropas valstīs nodokļu slogs no IKP veido aptuveni 40%, tad Latvijā tas drīz būs vien 25% no IKP. Tomēr, vērtējot atsevišķi nodokļu slogu darbaspēkam, tas mums ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Mazo un vidējo algu saņēmējiem tas ir īpaši smags un nepanesams.
Un te rodas jautājums: kā mums var būt viens no zemākajiem nodokļu slogiem Eiropā, ja darbaspēkam tas ir viens no augstākajiem? Arī pievienotās vērtības nodoklis mums nav zemākais. Tā pazeminātās likmes daudzām ikdienišķām precēm un pakalpojumiem krīzes laikā tika paaugstinātas vai atceltas pilnībā. Tātad, lai iegūtu zemu kopējo nodokļu slogu, ir nozares un ienākumu gūšanas veidi, kam nodokļu slogs Latvijā ir nesalīdzināmi zemāks, un ir cilvēki, kuri mūsu valstī bauda „nodokļu paradīzi”. Kuri tie ir? To vājuma brīdī atzina viens no viņiem, bijušais „AirBaltic” šefs Bertolds Fliks, sakot, ka „… Latvijā ir lēti būt bagātam, bet dārgi būt nabagam…”.
Diskusiju par nepieciešamību paaugstināt kopējo nodokļu slogu būtu jāsāk ar šīs netaisnības likvidēšanu vai vismaz būtisku samazināšanu. Ja vēlamies ekonomiski piederēt Rietumeiropas valstīm, tad pārņemsim arī to nodokļu sistēmām raksturīgās iezīmes! Šobrīd Latvijas politiskā vadība cenšas izgudrot divriteni no jauna un brīnās, kādēļ tas neripo.
Kamēr celtniekam, inženierim vai medmāsai Latvijā no savas darba algas nodokļos jāsamaksā 43%, tikmēr tie, kuri ienākumus gūst no spekulatīviem darījumiem vai kapitāla pieauguma, maksā vien 10 – 15%. Kamēr nekustamā īpašuma nodoklis daudzām ģimenēm kļūst par arvien nepanesamāku slogu, nekustamā īpašuma spekulanti var turēt lielas dzīvojamās platības „iekonservētas” un nelaist tās tirdzniecībā, gaidot to vērtību pieaugumu. Vai loģiski nebūtu, ka par īpašumu, kuru izmanto dzīvošanai vai ražošanai, nodoklis būtu minimāls, bet par neizmantotu vai „iekonservētu” īpašumu tas progresīvi pieaugtu?
Vienkārša nodokļu sloga palielināšana neko nedos. Protams, izņemot ēnu ekonomikas palielināšanos. Gudri vadot valsti, nodokļu politika ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, kas dod iespēju stūrēt valsts ekonomiku izvēlētā virzienā. Diemžēl Latvijā izmaiņas nodokļu politikā parasti ir tikai tehniskas – konkrētas nodokļu likmes pacelšana vai pazemināšana. Lai gan ar tieši nodokļu politiku mēs varētu būtiski mazināt ienākumu nevienlīdzību! Nodokļu politika ir arī instruments, ar kuru var veicināt ilgtspējīgu valsts ekonomiku, – apgrūtinot un kavējot tos ekonomikas sektorus, kas tradicionāli pārkarst un veido burbuļus.
Ar nodokļu politiku var arī stimulēt īpaši izvēlētas ekonomikas nozares, piemēram, rūpniecību, izpēti, zinātni u.c. Ir ēnu ekonomikas izpausmes, ko var iznīdēt ar represīvām metodēm. Piemēram, kontrabanda un naudas atmazgāšana. Bet nodarbinātībā diez vai izdosies šo ēnu ekonomiku būtiski apkarot ar represijām un sodiem, ja nodokļu slogs un proporcijas saglabāsies līdzšinējās. Lai stimulētu nodarbinātību un nodokļu nomaksu, ir būtiski jāmazina darbaspēka nodokļi mazajām un vidējām algām. Un vislabāk to darīt, ieviešot progresīvo ienākumu nodokļu sistēmu – tā sevi ir pierādījusi un attaisnojusi teju visās ekonomiski veiksmīgajās valstīs.
Līdz šim šāda kompleksa skatīšanās uz nodokļu politiku mūsu politiķiem ir šķitusi pārāk sarežģīta. Tādēļ, dzirdot idejas par nodokļu sloga paaugstināšanu, ir bažas, ka tas beigsies tāpat kā līdz šim.
Diemžēl āčgārna ir arī komunikācija par nodokļu politikas pārmaiņām. Gan Finanšu ministrs Andris Vilks, gan Einārs Repše savos paziņojumos par nodokļu politiku tiražē aizvainojošus un sabiedrību šķeļošus stereotipus, daļu sabiedrības vienkārši izslēdzot no šīs diskusijas. Līdzīga retorika raksturīga daudziem valdošo partiju aktīvistiem. Viņi apgalvo, ka nodokļu izmaiņas ir jāsaskaņo ar uzņēmējiem un uzņēmēju organizācijām. Uzņēmēji tiek pasniegti kā vienīgie nodokļu maksātāji, kuri uzturot valsts pārvaldi, maksājot algas ne vien saviem darbiniekiem, bet arī ierēdņiem un politiķiem. Lai gan patiesībā nodokļus maksā gan darba ņēmēji, gan pašnodarbinātās personas, gan uzņēmēji. Turklāt normālā uzņēmumā darbiniekam algu tikai tehniski maksā uzņēmējs, bet reāli darbinieks savu algu nopelna pats, radot vērtības, kuras ļauj gan maksāt nodokļus, gan saņemt algu, gan gūt ienākumus uzņēmumam.
Ja vēlamies veidot solidāru sabiedrību, kurā ir laba nodokļu maksāšanas kultūra, tad šāda vienas cilvēku grupas nostādīšana augstāk par citiem liecina par īstermiņa domāšanu un aprobežotību.
Ja vēlamies no valsts sagaidīt labu izglītības sistēmu, veselības aprūpi, iekšējo un ārējo drošību, normālu transporta infrastruktūru, kopējais nodokļu slogs būs jāpaaugstina. Tomēr mums ir izvēle, kā tieši to darīt – sagraujot mūsu ekonomiku un turpinot sūtīt cilvēkus ekonomiskajā trimdā vai arī sakārtojot un veidojot gudru un eiropeisku nodokļu politiku, kas ļaus Latvijai kļūt par labklājības valsti.
